Rīdziniece Marija: "Dabūju HIV no sava vīra... Jā, tas ir pavisam reāli"

Speciālisti norāda, ka pēdējā laikā ar HIV inficējas arvien vairāk cilvēku, kas dzīvo parastu ģimenes dzīvi un kuriem nav nekāda sakara ne ar narkotikām, ne seksuālu izlaidību. Šodien no šīs slimības nav pasargāts neviens, ar to var inficēties pat vistikumīgākā mājsaimniece, kuras vīrs, piemēram, kādā sānsolī negaidīti saķēris šo bīstamo infekciju. Kaut kas līdzīgs notika ar Mariju, kura agrāk pat visbriesmīgākajos murgos nepieļāva domu, ka var inficēties. Intervijā Patiesajai Dzīvei Marija stāsta, kā atguvusies no smagajiem pārdzīvojumiem un iemācījusies sadzīvot ar šo bīstamo slimību.

Briesmīgs šoks

– Kā jūs inficējāties?
– To, ka esmu inficēta, uzzināju šā gada janvāra vidū. Ārsts sprieda, ka infekcija iegūta pēdējā pusgada laikā, ne agrāk. Man nav nekādu šaubu, ka infekciju ieguvu no sava vīra, savu bērnu tēva. Jāteic gan, ka tagad viņš ir bijušais vīrs, jo mēs izšķīrāmies.

– Viņš zināja, ka ir inficēts?
– To es nezinu, jo viņš visu noliedz. Viņš par to nevēlas neko dzirdēt. Viņš pat nav aizgājis pārbaudīties un arī negrasās to darīt. Viņš apgalvo, ka ir vesels, ka viņam viss ir kārtībā. Mūsu šķiršanās notika īsu brīdi vēl pirms tam, kad uzzināju par inficēšanos. Šķiršanās iemesls bija vīra krāpšana, viņa dauzīšanās apkārt. Kā vēlāk uzzināju, sānsoļi bijuši regulāri, viņam bijušas vairākas partneres.

– Kā uzzinājāt, ka jums ir HIV?
– Man palika ļoti slikti, un mani aizveda uz slimnīcu. Bija ļoti augsta temperatūra, lauza kaulus. Parādījās izsitumi. Sākumā šķita, ka tā ir gripa, un to arī mēģināja ārstēt, taču vēlāk, kad tika veiktas analīzes, kļuva skaidrs, ka tas ir HIV.
Kad to uzzināju, bija briesmīgs šoks. Es nesapratu, kas īsti notiek. Kāpēc? Tas taču nav iespējams! Līdz tam arī es biju stereotipu varā, ka šī slimība piemeklē narkomānus un homoseksuālus cilvēkus. Taču man, normālam ģimenes cilvēkam, kas nelieto ne alkoholu, ne narkotikas un kam seksuālas attiecības ir tikai laulībā – nekas tāds nav iespējams! Satricinājums bija milzīgs. Kura normāla sieviete laulībā pieļauj domu, ka vajadzētu izsargāties no vīra, jo viņš varētu būt inficēts? Ja toreiz līdzās nebūtu labu draugu,  nemaz nezinu, kas ar mani būtu noticis. Iespējams, kaut kas briesmīgs. Man bija sajūta, ka atrodos kraujas malā, no kuras ir tik viegli nogāzties. Man paveicās, jo ļoti lielu atbalstu sniedza draudzene.  

– Kam pateicāt par savu slimību?
– Par to zina ļoti šaurs cilvēku loks – divas manas labākās draudzenes, bērni un manas atbalsta grupas biedri. Vairāk neviens. Ne kolēģi, ne radinieki nezina. Viņiem es neesmu teikusi un arī netaisos to darīt.
Tagad katru dienu lietoju zāles, un veselības rādītāji ir manāmi uzlabojušies. Arī pašsajūta kļuvusi labāka. Sākumā bija grūti pierast pie zālēm, tas bija ļoti smags dzīves posms. Visa pasaule peldēja, bija slikta dūša. Bija tik slikti, ka pirmās divas trīs nedēļas pavadīju gultā. Nebiju spējīga neko izdarīt. Labi, ka blakus atradās draudzene, kura pieskatīja manu mazāko bērnu un vadīja mājas saimniecību. Tagad jau esmu atguvusies, vairs nav nekādu problēmu. Tāpat kā citi lieto vitamīnus, tā es dzeru zāles. Katru vakaru pa vienai tabletei.

Saku lielu paldies visiem, kas mani atbalstīja gan emocionāli, gan finansiāli. Kādus divus mēnešus nebiju spējīga strādāt, turklāt vēl šķiršanās... Biju nokļuvusi lielās finansiālās grūtībās, man bija nepieciešama palīdzība, un to es saņēmu – no draudzenēm, no atbalsta grupas, no biedrības Dialogs, kas ir atbalsta centrs visiem tiem, kurus skar HIV un AIDS.

– Vai jums jāievēro kādi ierobežojumi?
– Es dzīvoju normāla cilvēka dzīvi, varu darīt jebkuru darbu.  Ja vēlētos, varētu arī dzemdēt bērnu, un viņš būtu vesels. Man ir intīmas attiecības ar draugu; viņš zina, ka esmu inficēta. Lietojam prezervatīvus. Arī pirms inficēšanās mans dzīvesveids bija diezgan veselīgs, tāpēc nekādu īpašu ierobežojumu man nav.
Mans pienākums ir neinficēt sev līdzās esošus cilvēkus. Jāuzmanās, lai manas asinis nesaskaras ar citu cilvēku asinīm. Tā kā lietoju zāles, risks kādu inficēt samazinās.  

– Kā šo ziņu, ka esat inficēta, uztvēra cilvēki, kuriem to pateicāt?
– Ļoti saprotoši. Sākumā nedaudz baidījos par vienu draudzeni, vai nebūs kritiska attieksme. Bet nē – attieksme bija gan saprotoša, gan atbalstoša. Viņa mani apskāva, samīļoja un lūdza pastāstīt par šo slimību kaut ko vairāk.

Daži mani bērni jau ir pieauguši, daži vēl skolēni. Protams, lielajiem bērniem tas bija šoks. Viņi interesējās, cik tas ir bīstami man pašai, vai es dzīvošu. Tā kā jau iepriekš biju sagatavojusies sarunai, izstāstīju visu, ko vien zināju par šo infekciju. Vēlāk pēc mana lūguma visi bērni aizgāja pārbaudīties, lai es simprocentīgi būtu pārliecināta un mierīga, ka viņi ir veseli. Varu teikt, ka man ir paveicies, jo man ir tik saprotoši bērni.

Par zālēm – 700 eiro

– Jūsuprāt, kāda ir sabiedrības attieksme pret HIV inficētajiem?
– Cilvēki ir ļoti aizspriedumaini, tāpēc tie, kuriem ir HIV, baidās un izvairās runāt par savu slimību. Turklāt mūsu sabiedrībā šajā ziņā ir diskriminējoša attieksme tieši pret sievietēm. Ja vīrietis paziņo, ka viņam ir HIV, liela daļa sabiedrības to uztver ar līdzjūtību, savukārt pret sievieti attieksme ir kritiskāka, nosodošāka, tiek izteiktas piezīmes par izlaidīgu dzīvesveidu. Ja runājam konkrēti par mani – man ir paveicies. Tomēr kopumā sabiedrība mūs nesaprot. Tāpēc es negribu, lai par manu slimību uzzina bērnu pedagogi un klasesbiedri. Nevēlos, lai par to tiktu knābāti mani bērni. Šajā ziņā vairāk baidos par viņiem, nevis par sevi, tāpēc esmu rūpīgi izsijājusi, kam to teikt un kam neteikt.  

– Teicāt, ka jūsu bijušais vīrs ir inficēts ar HIV, bet pārbaudīties nemaz negrasās. Tad jau viņš var inficēt arī citus?
– Protams. Turklāt par to viņu nevar sodīt, jo pie kriminālatbildības var saukt tikai par apzinātu inficēšanu. Tā kā viņš pats uzskata, ka ir vesels, un pārbaudīties atsakās, sanāk, ka viņš nemaz nezina, ka ir slims. Lai gan es, liekot roku uz sirds, varu pavisam droši teikt, ka man vienīgā iespēja inficēties bija no viņa. Pēdējā pusgada laikā man nebija neviena ārstu apmeklējuma, nevienas injekcijas, neviena seksuāla kontakta ārpus laulības. Labi zinot bijušā vīra dzīvesstilu un sakarus ar citām sievietēm, par divsimt procentiem esmu pārliecināta, ka inficējos tieši no viņa. Turklāt agrāk viņam bija simptomi, kas ir raksturīgi HIV inficētajiem, –  izsitumi un kaulu laušana. Viņš tam nepievērsa īpašu uzmanību un pie ārstiem negāja.

– Vai HIV terapijas ir dažādas?
– Tā kā man HIV tika atklāts sākuma stadijā, man skaitās salīdzinoši viegls gadījums. Es dzeru vienu tableti dienā, bet zinu cilvēkus, kam vajag divas vai pat trīs tabletes. Kad tiek veiktas analīzes un noskaidrots pacienta veselības stāvoklis, ārsts pieņem lēmumu, cik liela zāļu deva ir nepieciešama. Man zāles jālieto katru dienu līdz pat dzīves beigām. Vīruss uzbrūk imūnsistēmai, tāpēc mans uzdevums – saglabāt pēc iespējas stiprāku imūnsistēmu. Ļoti būtisks ir veselīgs dzīvesveids – veselīgs uzturs, fiziskas aktivitātes.  
Zāles nav lētas. Mēneša deva man maksā aptuveni 700 eiro. To simtprocentīgi apmaksā valsts. Ja tā nebūtu, es paliktu bez zālēm. Šobrīd mana finansiālā situācija ir tāda, ka nespētu apmaksāt pat pusi no šīs summas.

– Jūs pieminējāt HIV atbalsta grupu. Vai tā ir nepieciešama?  
– Jā. Mēs regulāri tiekamies un runājam par savām problēmām. Par to, kas tiek spriests sapulcēs, ārpusē nerunājam. Mēs sapulcējamies reizi nedēļā vai divās nedēļās – kā sanāk. Sākumā mani nomāca visādas drūmas domas, bet tagad viss ir kārtībā.
Bez grupas atbalsta būtu grūti. Ja tu sēdi mājās viens un nezini, kur vērsties pēc palīdzības, emocionāli ir ir ļoti smagi. Tagad esmu jau atguvusies un saprotu, ka ir cilvēki, kas sirgst ar daudz smagākām slimībām. Viņiem nav iespējams daudz kas no tā, kas ir pieejams man. Es dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi – eju uz darbu, eju uz klubiņu, samīļoju savus bērnus, tiekos ar radiem un draugiem. Es uzkāpju mugurā savam mīļotajam zirgam un dodos izjādē. Man ir normāla cilvēka dzīve, nav ne īpašu diētu, ne īpašu ierobežojumu. Vienīgais – esmu palikusi tievāka. Varbūt no zālēm, varbūt no pārdzīvotā stresa. Man tajā dzīves periodā sakrita vairākas problēmas – šķiršanās no vīra, dzīvesvietas maiņa, finansiālas problēmas un ziņa, ka esmu inficēta. Tas viss satinās vienā kamolā.

Varu teikt, ka man ir paveicies, jo par vīrusu uzzināju diezgan agrā stadijā. Daudziem ilgu laiku nav nekādu simptomu, tāpēc šī lieta bieži vien tiek ielaista. Ja cilvēks neārstējas, HIV pāriet AIDS stadijā, un tad iznākums ir letāls. Tagad jau esmu pieņēmusi savu slimību un nākotnē raugos diezgan optimistiski. Man ir iespēja dzīvot. Ar mani nav tā, kā ar vienu otru vēža slimnieku, kuram pasaka, ka atlicis tikai pusgads...

– Vai pieļaujat, ka jums varētu būt arī dzīvesbiedrs?
– Ja satiekas divi saderīgi cilvēki, kas viens otru labi saprot, tad nevajadzētu būt nekādām problēmām. Arī tad, ja viens no viņiem ir inficēts ar HIV. Manuprāt, vislabāk varētu saprasties cilvēki, kuriem abiem ir HIV. Tas būtu visideālākais risinājums, jo tad neveidotos situācija, ka kāds varētu kādu apdraudēt.

“Pēdējā laika tendences liecina, ka ar HIV inficējas arvien vairāk cilvēku brieduma gados un inficēšanās notiek heteroseksuālās attiecībās,” saka atbalsta centra Dialogs sociālo un HIV profilakses programmu vadītāja Agita Sēja.  “Agrāk šie cilvēki pat iedomāties nespēja, ka varētu kaut ko tādu piedzīvot. Tas šķita pilnīgi neiespējami. Viņiem bija stingra pārliecība, ka tas uz viņiem nekādi neattiecas. Viņuprāt, ar HIV saslimst tikai narkomāni un homoseksuāļi. Un tad, kad viņi inficējas, ir briesmīgs apjukums.”

Kad nepieciešams psihiatrs
“Ar HIV inficējas arī cilvēki, kas lieto narkotikas, taču viņi tam vairāk vai mazāk ir gatavi,” spriež speciāliste. “Mūsu centrs ir labi pastrādājis un panācis, ka narkotiku lietotāji regulāri pārbaudās – reizi trijos mēnešos. Protams, arī viņiem inficēšanās ir ļoti nepatīkama ziņa, taču viņi jau agrāk ir pieļāvuši, ka kaut kas tāds varētu notikt. Taču normāliem cilvēkiem, kas inficējušies seksuāla kontakta laikā, tas ir pilnīgs šoks. Kā tad tā? Tas taču nevar būt!”
Agita Sēja teic, ka būtisks ir jautājums, cik ļoti mēs uzticamies savam seksuālajam partnerim un vai viņš ir drošs. Atbalsta centrs Dialogs izveidots 2002. gadā, un tolaik ar HIV inficējās lielākoties cilvēki, kas lietoja narkotikas. “Diemžēl pēdējā laikā inficējas arvien vairāk heteroseksuālu cilvēku, kas nelieto narkotikas. Biezi vien tie ir ģimenes cilvēki, un tas situāciju padara vēl traģiskāku. Kā to pateikt sievai vai vīram? Kā pateikt bērniem? Varbūt arī dzīvesbiedrs ir inficēts?”
Speciāliste atceras savdabīgu gadījumu. “Kāda precēta sieviete aizbrauca atpūsties uz Turciju, kur viņai izveidojās kūrorta romāns. Kad sieviete atgriezās mājās, viņa bija pārliecināta, ka inficējusies ar HIV. Viņa atnāca pārbaudīties, bet analīzes uzrādīja, ka ir vesela. Tomēr sieviete nelikās mierā un uzstāja, ka ir inficējusies. Tādā veidā viņa sevi sodīja par sānsoli. Viņa kādu gadu nāca pie mums regulāri veikt pārbaudes, jo bija stingri pārliecināta, ka viņai ir HIV.”
Tas neesot vienīgais gadījums, kad cilvēki pēc sānsoļa, kuru ļoti nožēlo, soda sevi ar iedomātām slimībām. “Un tad viņi nāk pie mums testēties vai katru nedēļu, internetā sameklē visu iespējamo informāciju par HIV un piemēro sev simptomus. Bieži vien nostrādā psihosomatika – viņiem tiešām parādās simptomi. Turklāt šos simptomus viņi sāk saskatīt arī pārējos ģimenes locekļos un tad arī viņus ved uz pārbaudēm. Manuprāt, tas jau ir stāvoklis, kad psihologs vairs nespēj palīdzēt, te jāstrādā psihiatram. Tomēr pats cilvēks ir pārliecināts, ka viņš ir pavisam normāls. “Es taču neesmu traks,” viņš saka. “Man ir HIV.” Internetā viņš ir izlasījis, ka vienā gadījumā no miljona testi neuzrāda infekciju, un uzskata, ir tieši šis retais gadījums.”

Viltus ziņas
Speciāliste norāda, ka daudzi inficētie mokās ar milzīgu vainas apziņu. “Viens otrs piedzīvo smagu depresiju, domā par pašnāvību. Notiek visādi. Bieži vien sieviete uzzina par infekciju, kad stājas grūtniecības uzskaitē. Un tad ir bail ne tikai par sevi, bet arī par bērnu. Tas ir milzīgs pārdzīvojums. Šiem cilvēkiem mūsu centrā tiek sniegta psiholoģiska palīdzība. Mēs viņiem sakām, ka tās vēl nav dzīves beigas, ka iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Pastāv noteikti ierobežojumi, bet tie nav tik briesmīgi, lai tos nevarētu pieņemt.”
Agita Sēja teic, ka ne vienmēr seksuāls kontakts ar inficētu cilvēku nozīmē, ka arī partneris tiek inficēts. “Tā ir rulete – var inficēties, un var arī neinficēties. Arī tad, ja nav lietots prezervatīvs. To nosaka daudzi faktori. Lai inficētos, vīrusam jānokļūst otra cilvēka asinsritē, bet ne vienmēr seksuālo attiecību laikā tā notiek. Būtiski, cik traumatisks vai netraumatisks ir sekss, vai tā laikā rodas vai nerodas mikrotraumas. Ja ir pietiekami laba lubrikācija, nav ginekoloģisku un uroloģisku saslimšanu, visticamāk, inficēšanās nenotiks. Tomēr jāapzinās, ka tas vienmēr ir risks, tā ir rulete. Tāpēc drošībai vienmēr būtu ieteicams lietot prezervatīvu.
Ja runājam par gadījuma sakariem, es uzskatu, ka ikviens, kas piekrīt šādām attiecībām, ir atbildīgs par sevi. Ja šādā gadījumā netiek lietots prezervatīvs, tad lai katrs arī uzņemas par to atbildību.”
Izrādās, aptuveni desmit procentu pasaules iedzīvotāju nemaz nevar inficēties ar HIV. “Kad vīruss nokļūst asinsritē, tas atrod noteiktu šūnu, ko uzlauž un iefiltrējas tajā. Taču desmit procentiem iedzīvotājiem šī šūna ir izkropļota. Vīruss to neatpazīst un iet bojā.”
Reizēm speciāliste pati esot pārsteigta, kā tiek izplatītas visādas viltus ziņas, lai baidītu cilvēkus. “Piemēram, tiek publicētas ziņas par inficētiem banāniem un inficētām šļircēm, kas it kā novietotas kinoteātru krēslos. Nu labi, teorētiski var pieļaut, ka kāds trakais apdraud citus ar inficētām šļircēm, taču kā var būt inficēti banāni, to gan es nesaprotu. Turklāt inficēt var tikai ar svaigām asinīm, jo izžuvušās asinīs HIV nedzīvo. Tāpēc viegli var inficēties kautiņa laikā, kad ir gan brūces, gan asinis.”

Nezināšana un aizspriedumi
Speciāliste atzīst, ka mūsu sabiedrībā vēl joprojām ir diskriminējoša attieksme pret HIV inficētajiem. “Reizēm saņemam informāciju par ļoti negatīvu attieksmi pret bērniem. Piemēram, iestādes darbinieki paziņo, ka nestrādās ar šo bērnu, jo viņš viņus apdraud. Ja bērns paliks, darbinieki rakstīs atlūgumus. Es brīnos un nesaprotu – kā tā var? Tad man jājautā, ko viņi dara tajās iestādēs. Vai sit un seksuāli izmanto šos bērnus? Jo citādi inficēties taču nav iespējams. Kā bērns var apdraudēt pieaugušus cilvēkus, profesionāļus?”
Sēja piebilst, ka ir arī pozitīvi piemēri. “Piemēram, inficēts bērns nokļūst kādā iestādē, kur darbiniekiem nav zināšanu, nav informācijas par šo slimību. Un nezināšana rada bailes. Tad viņi sameklē speciālistus, sameklē mūs. Mēs visu izstāstām, izskaidrojam situāciju, un viss ir kārtībā.”
Jāņem vērā, ka HIV bojā imunitāti, tāpēc cilvēkam paaugstinās risks saslimt ar dažādām slimībām. “Piemēram, ir desmit reižu lielāks risks saslimt ar tuberkulozi. Ja cilvēks ir inficēts, ir ļoti svarīgi, kā viņš dzīvos tālāk. Vērts pārskatīt savu ēdienkarti un ieviest fiziskas aktivitātes. Atrast kādu interesantu nodarbošanos, lai cilvēks kopumā ar savu dzīvi būtu apmierināts. Bieži ir gadījumi, ka cilvēks pēc infekcijas sāk dzīvot vēl apzinātāk un pilnvērtīgāk. Ja ir smaga diagnoze, tad jau cilvēks parasti sāk apzināties, ka viņa dzīve reiz nenovēršami beigsies, un tad viņš beidzot aizdomājas, kā atlikušo dzīvi nodzīvot pēc iespējas saturīgāk. Viņš vairs nevēlas bezjēdzīgi muļļāties, viņš saprot, ka kaut kas jādara jau šodien, jo rītdienas var arī nebūt.”
Agita Sēja uzskata, ka cilvēkam ar sabiedrību ir spoguļattiecības. “Ja sabiedrība rāda cilvēkam dūri un nosoda viņu, viņš to pašu dara pretī – gluži kā spogulī. Ja mēs uzsmaidām, cilvēks smaida pretī. Ja mēs cilvēku nosodām un stigmatizējam, viņam rodas naids pret sabiedrību un, iespējams, pat vēlme atriebties. Jo vairāk diskriminē inficētus cilvēkus, jo vairāk viņi slēpj savu slimību. Tāpēc ir vajadzīgi tādi centri kā mūsējais. Šeit ir saprotoša un cieņpilna attieksme pret ikvienu, un ir vienalga, vai viņš lieto vai nelieto narkotikas. Šeit cilvēki var brīvi runāt par savām problēmām un justies vajadzīgi."

“Kā liecina statistika, Latvijā ir aptuveni 7000 ar HIV inficētu cilvēku. Tie ir tikai oficiāli reģistrētie; eksperti lēš, ka reāli ir divas reizes vairāk. Šodien HIV – tā vairs nav narkomānu, prostitūtu un izlaidīgu cilvēku slimība. Pēdējā laikā daudzi inficētie ir no smalkām un inteliģentām ģimenēm. Uzzinot par saslimšanu, viņi cenšas saglabāt ļoti lielu slepenību. Viņiem ir ārkārtīgi lielas bailes – lai tikai, Dieva dēļ, kāds par to neuzzina. Viņi raizējas par saviem radiniekiem, jo pieļauj, ka arī viņi var ciest no negatīvas sabiedrības attieksmes. Šīs bailes ir tik lielas, ka reizēm viņi pat atsakās no palīdzības, lai tikai par to zinātu pēc iespējas šaurāks cilvēku loks. Šīs ārkārtīgi lielās bailes – tā, man šķiet, ir pati traģiskākā lieta, kas saistīta ar HIV infekciju.”