Dziedniece Lina savas īpašās spējas apjautusi jau 3 gadu vecumā

“Cilvēki iet pie viena ārsta, pie otra un trešā, bet diagnozes nav. Viņi lieto līdz galam nenoskaidrotai vainai izrakstītos medikamentus, apceļo vairākus dziedniekus, kuri arī lāgā nevar noteikt veselības problēmu īsto cēloni, līdz atnāk pie manis, redzošās, un prasa: “Varbūt jūs beidzot pateiksiet īsto diagnozi?” Ko ieraugu, to pasaku. Ārstiem un dziedniekiem daudz kur bijusi taisnība, tomēr kāda nianse vienmēr palikusi nepamanīta. Pie manis bija atnācis ārsts. Sāpes, kas viņu mocīja, gan pašam, gan viņa kolēģiem likušas domāt, ka vainīgs aizkuņģa dziedzeris, bet analīzes liecinājušas, ka ar to viss kārtībā. Es uzreiz pateicu, ka vaina mugurkaulā; deformētais skriemelis spiež uz nervu, un tas atdod sāpes uz iekšējiem orgāniem. Citam kolēģu izmeklētam ārstam līdzīgā situācijā norādīju, ka pie viņa problēmām vainīgas nieres. Viņš kļuva ērcīgs un uzreiz devās izmeklēt nieres, bet mans teiktais apstiprinājās. Pēc tam dakteris pie manis atveda savu ģimeni, lai visus caurskatot,” stāsta Lina.

Izmisums meitu lika dziedināt pašai

– Esi bijusi arī mainītās lomās – lūgusi mediķu palīdzību?
– Man bijusi gana liela pieredze ar ārstiem, un, manuprāt, no Latvijā palikušajiem labs ir viens no simta. Kad onkologs skaidri un gaiši lika saprast – kā maksā, tā strādā –, dūša pavisam apskrējās. Pēc operācijas, guļot palātā, māsiņai palūdzu piepalīdzēt pagriezties uz sāna. “Jūs esat resna un smaga, es jūs necilāšu!” saņēmu atbildi. Zini, kā tas sāpēja? Ne Lietuvā, ne Igaunijā, ne Vācijā, ne Francijā, kurp braucu pie saviem pacientiem, ar šādu medicīnas darbinieku attieksmi neesmu saskārusies. Arī šajās valstīs mediķiem esmu noteikusi diagnozi, ārstējusi savām rokām. Man jau nav citu darba instrumentu, tikai acis un rokas.

– Kad sevī apjauti īpašās spējas redzēt un just?
– Atceros sevi no trīs gadu vecuma, un jau toreiz redzēju to, ko citi neredz. Vispirms jau garus. Arī cilvēku dzīves redzu kopš bērnības un vēl pirms tam, piemēram, tevī sajaukušās četru tautību asinis. Tāpat no ļoti liela attāluma jutu dzīvas būtnes – cilvēkus, dzīvniekus. Vienkārši sajutu viņu ķermeņa siltumu. Arī mežā, tāpēc opis mani ņēma līdzi uz medībām – lai parādot, kurā virzienā pēc medījuma iet. Vēlāk, mācoties 4. klasē, sāku redzēt iekšējos orgānus, un tas nebija nekas patīkams. Anatomiju nezināju, uz vietu, kur kaut kas kaiš, norādīju ar pirkstu. Bērna naivumā par redzēto pastāstīju citiem, tāpēc skolasbiedri mani sauca par muļķi un šizofrēniķi, apcēla, sita, stumdīja, grūstīja. Līdz ar to no visiem norobežojos. Mani labākie draugi bija kaķi, suņi, govis, audžutēva makšķere un traktors, opīša bise. Opis mani iemācīja šaut, un es šāvu labi.

– Kā tu redzi iekšējo orgānu vainas?
– Vesels orgāns praktiski nav manāms, tas neatdod ne siltumu, ne aukstumu, tajā nav melnu punktiņu vai apsārtuma. Tomēr pagāja daudzi gadi, līdz saskatītās vainas sāku dziedināt. Vispirms apguvu masāžu, tad – psiholoģiju. Bet nepieredzējis speciālists nevienam nebija vajadzīgs. Tāpēc strādāju dažādos darbos, līdz tomēr atgriezos pie masāžas. Cilvēku atsauksmes bija ļoti labas – manas rokas esot brīnumdares, jo pēc masāžām visas kaites pazudušas. Arī pati jutu, ka manām rokām piemīt kas īpašs, tikai nebija neviena cilvēka, uz kura par to varētu pārliecināties ļoti uzskatāmi.

Un tad puišeļi skolā smagi sasita, saspārdīja manu meitu. Tolaik viņa mācījās Liepājas 15. vidusskolas 2. klasē. Galvas traumu rezultātā smadzenēs attīstījās audzējs. Mācības meita turpināja privātskolā, bet ārstu pieprasīto divu tūkstošu latu viņas ārstēšanai man nebija. Pārdevu dzīvokli, visu iedzīvi, bet 40 latu pietrūka, un neviens (!) man tos neaizdeva. Tad meitu aizvedu uz Kauņas Medicīnas universitāti, tur visus vajadzīgos izmeklējumus veica bez maksas. Galvā bija sastrutojums, tāpēc operēt ārsti neriskēja, tikai zāles izrakstīja. Biju izmisumā – ko darīt? Un es ar meitu sāku strādāt pati. Tad arī ieraudzīju, ka viņai sāk pūt viens acs kauls. Ārsti manī neklausījās, jo izmeklējumi to neuzrādot. Tas man lika strādāt vēl cītīgāk. Liku savas rokas uz meitas galvas, visu savu iekšējo spēku, domas koncentrēju uz vēlamo rezultātu. Pēc brīža rokas sāka durstīt kā ar adatiņām. Tad tās kļuva smagas, bija sajūta, ka uzpampst. Noskalojusi rokas zem tekoša ūdens, atkal ķēros pie darba. Viens seanss no rīta, otrs vakarā, un tā katru dienu divus gadus. Vispirms pamazām izzuda iekaisums, tad arī audzējs. Kad redzēju, ka viss ir labi, vēlreiz aizbraucām uz Kauņu, lai pārbauda arī ārsti. Atzinums – acs kauls sadzijis (tātad tas tomēr bijis iekaisis), audzējs pazudis. Ārsti brīdināja, ka dažkārt meitai tomēr varētu uznākt nelielas galvassāpju lēkmes, bet tādas nav bijušas. Būtu jau sākumā pati strādājusi, vaina tā netiktu ielaista un rezultāts nāktu ātrāk. Bet es, muļķe, paļāvos uz ārstiem!

Vīrieši ir bailīgāki, tāpēc arī pacietīgāki

– Tātad tavs pirmais pacients bija pašas meita. Kā ceļu pie tevis atrada nākamie?
– Liepājā bija pirts, daudz cilvēku nāca. Tos, kuri vēlējās, pēru, sakarsēju, atdzesēju, masēju. Redzēdama, kas notiek ar katra iekšējiem orgāniem, jutu, kā vajag masēt, un atkal man cilvēki teica, ka pēc tam pazūd dažādas kaites. Pamazām kļuvu drošāka, vienam otram, kurš uzstājīgāk izprašņāja par savām vainām, pateicu, ka es tās vienkārši redzu. Visiem gan to nevarēja teikt – ko tad par mani cilvēku domātu un runātu! Tikai vienu reizi pa visiem gadiem kādai pārdevējai veikalā pateicu, kā viņa var atbrīvoties no psoriāzes, jo redzēju, ka viņai tā sagādā lielas problēmas.

– Ko ieteici darīt? Šī slimība nomoka daudzus.
– Psoriāzes ir dažādas – iedzimtās, uz nervu pamata iegūtās, kuņģa un zarnu trakta kaišu rezultātā uzradušās, arī tāpēc, ka aknas vairs nespēj pārstrādāt regulāri uzņemtā alkohola daudzumu. Pārdevēja kaitē bija iedzīvojusies stresa pilnā darba dēļ. Es pie psoriāzes iesaku viscaur saziepēties ar parastajām saimniecības ziepēm, tādam pastāvēt trīs četras minūtes, tad noskaloties. Ādas virsējais slānis jau būs kļuvis manāmi labāks. Nākamā procedūra – divos litros ūdens ieber piecus gramus lauru lapu (tik ir veikalā nopērkamajā paciņā), 15 minūtes vāra uz lēnas uguns. Divas stundas ļauj ievilkties. Ar šo uzlējumu apmazgājas un pa malciņam to arī iedzer. Psoriāze pazudīs, bet, ja nerisinās, nedziedinās tās cēloni, uzradīsies atkal. Ja šī slimība mantota ģenētiski, to var izārstēt tikai ar cilmes šūnām. Iekšķīgi lietot lauru lapu uzlējumu var arī pie podagras – tas no organisma labi izskalo sakrājušos sāļus.

– Varbūt vari ieteikt labu līdzekli atmiņas uzlabošanai?
– Izdiedzē kukurūzu, asniņus sasmalcina un vienā reizē apēd divas ēdamkarotes, virsū uzdzerot meža zemeņu ziedu vai sakņu tēju. Zinu, ka ārzemēs no saknēm gatavo zāles pret epilepsiju; tās ir ļoti dārgas. Ziedi ir spēcīgāks ārstniecisks līdzeklis, tikai tos lielā daudzumā grūti savākt. Meža zemeņu tēja labi palīdz arī pret migrēnu, sejas trīszaru nerva iekaisuma izraisītajām mežonīgajām sāpēm.
Regulāri strādāju ar meiteni no Daugavpils. Ārsti, liekot viņai dzirdes implantu, to bija izdarījuši nepareizi, tika bojāts nervs, sākās stipras galvassāpes. Ar stiprām narkotiskām zālēm tās tika apturētas 40 minūšu laikā, bet es ar rokām to izdarīju divās minūtēs un 20 sekundēs – vecāki speciāli uzņēma laiku. Pēc laika manīju, ka man tik jaudīgam darbam pietrūkst spēka, tāpēc caur Dziednieku asociāciju lūdzu atsaukties dziedniekus, kuri man varētu palīdzēt meiteni izārstēt. Uz manu lūgumu neatsaucās neviens, tikai draugos viens drosmīgais indīgi pavaicāja: “Kā tad tu mūs novērtēsi?” Ja kāds būtu pieteicies, tad jau es redzētu, vai viņam ir tādas pašas spējas kā man. Un pat zinu, kāpēc neviens neatsaucās. Es par meitenes dziedināšanu neprasīju naudu un arī viņus lūdzu šo darbu uzņemties kā labdarību.

– Tavu palīdzību taču lūdz arī vienkāršākos gadījumos?
– Protams, tikai es, diagnosticējusi vainu, uzmanīgi izsveru, vai cilvēkam tiešām vajadzīga mana palīdzība, manu roku spēks, vai arī viņš ar savu vainu var tikt galā pats. Cilvēki ir slinki, gaida, lai kāds visu izdara viņu vietā vai iedod brīnumtableti. Kāda vingrošana, kāda tēju dzeršana – tam taču nav ne laika, ne pacietības! Nu jau esmu ievērojusi – sievietēm tās pietiek divām nedēļām, līdzko kļūst kaut drusciņ labāk, tā viss. Bet apārstēts nav izārstēts. Vīrieši iztur pilnu dziedināšanas kursu, jo viņi ir bailīgāki – baidās no sāpēm, no dakteriem.

Dzēru gan krupja un zemesvēža uzlējumu, gan zilskābi

– Man par tevi pastāstīja dziednieks, kuram biji palīdzējusi pievārēt vēzi.
– Pie onkoloģijas ķeros reti, jo man ir bail uzņemt sevī. Vienreiz nenobijos. Braucu palīdzēt gados jaunai sievietei, kurai vēzis bija pēdējā stadijā, bet mājās divi mazi bērniņi. Strādāju stundu. Sievietei kļuva labāk, un viņas māte lūdza, lai pastrādāju vēl – meita vismaz iemigt varēšot. Strādāju vēl vienu stundu. Ārā ziema, mājā nebija tekoša ūdens, tikai bļoda ar aukstu ūdeni, bet bez tekoša ūdens uzņemto enerģiju nenoņemt. Aizlaidu to pāri pleciem, bet sapratu, ka pati sev esmu aktivizējusi audzēja šūnas. Tikai nezināju, kur tas ieperināsies, nierēs vai kuņģī, jo tie bija mani vājākie orgāni. Pirmos simptomus jutu jau pēc mēneša. Nācās meklēt ģimenes ārstu, un tas, kā viņu meklēju, gan bija smieklīgi. Aizstaigāju līdz vairāku ģimenes ārstu kabinetu durvīm. Pie tā neej, tas arī nav īstais, kur nu vēl šis! – teica mana iekšējā balss, un es tajā ieklausījos, jo negatīvas enerģijas sajūtu caur durvīm. Līdz beidzot pie vienām apstājos un gāju iekšā. Māsiņa prasīja kaut ko par potēm, bet tādu man nebija, arī slimojusi iepriekš nebiju. Lai nevilktu visu garumā, uzreiz teicu: “Dakter, man šķiet, ka man ir vēzis.” Viņa: “Ko jūs runājat – pārāk labi izskatāties!” Uz to atteicu, ka arī viņa labi izskatās, bet ir tāda un tāda vaina. Tad daktere aizsūtīja māsiņu iedzert kafiju un mēs abas parunājāmies...
Uz analīzēm gaidīju rindā pusgadu, jo maksas izmeklējumiem nebija naudas. Vēzis bija kuņģī, un mani tas neizbrīnīja – kuņģis ir vēdera smadzenes, emocijas ļoti ietekmē tā darbību. Arī metastāzes jau bija. Man veica kuņģa rezekciju. Izrakstoties no slimnīcas, pajautāju: “Cik ilgi man vēl atlicis?” Jo papīrus taču jāpagūst sakārtot... Manā rīcībā esot trīs četri mēneši. Pārdevu dzīvokli, tā vietā noīrēju daudz mazāku un iegādājos trenažieri. Tomēr pirmajā laikā pat no gultas izkāpt nevarēju, tāpēc saku lielu paldies saviem pacientiem, kuri nāca pie manis un palīdzēja – gan māju iztīrīja, gan pārtiku atnesa. Gultas vietā sadabūja matraci, jo no tā vismaz varēju novelties un aizrāpot līdz trenažierim. Pieķēros pie skrejtaciņas, kaut kā uzsvempos kājās un gāju – vaidēdama un raudādama. Tā arī sevi dabūju kājās. Ja būtu gulējusi, asinis necirkulētu, muskuļi atrofētos un manis sen vairs nebūtu.

– Kā dabūji laukā metastāzes?
– Visādas vecmāmiņu receptes izmantoju, arī bērza melnās piepes, krupja un zemesvēža uzlējumu dzēru, ēdu zilskābi, kas ir tas pats B17 vitamīns. Šis ķiršu, plūmju, aprikožu kauliņos esošais vitamīns vēžiniekiem ir ļoti vajadzīgs, jo iznīcina ļaundabīgās audzēja šūnas. Tikai viena lieta gan jāzina – kas līdz kuņģa audzējam, tas var nelīdzēt plaušu vēzim. Turklāt katram cilvēkam jāpiemeklē savas zāles – tas attiecas uz visu slimību dziedināšanu. Vienam asinszāļu tēja uzlabos veģetatīvo nervu sistēmu, vielmaiņu, cits to kategoriski nedrīkst dzert. Es saderību ar augiem, citiem dziedniecības līdzekļiem varu noteikt, arī citi dziednieki to var izdarīt, izmantojot svārstiņu vai kā citādi.
Pirms laika izlasīju kāda dziednieka slavinājumu nātrei. Viņš to iesaka gluži vai pie visām vainām. Laba jau tā nātre ir, satur ļoti daudz dzelzs, bet, ja šis dziednieks zinātu, ka dzelzs no organisma izvada kalciju, tad visiem cilvēkiem un pie visām vainām to lietot neieteiktu.

– Manai vecmammai uz plīts vienmēr stāvēja krūzīte ar aplietu vērmeli.
– Vērmele palīdz pēc insulta, pēc mikroinsulta to lieto kopā ar medu. Tā regulē vielmaiņu, uzlabo apetīti. Vērmeli jādod dzert bērniem, kuri dikti mīl saldumus, kas liecina par to, ka organismā trūkst magnija. Lai tā trūkumu novērstu, jādažādo ēdienkarte. Mammām jābeidz sēdēt internetā un kopt skaistumu, bet jāpievēršas bērniem! Čipsi un krāsainie cīsiņi, kuros no gaļas nav ne smakas, nav normāls ēdiens. Iedod pie tādiem pieradušam tīru gaļu, un viņš neēdīs, jo tā, lūk, ir bezgaršīga.

– Tagad pusei bērnu pret kaut ko ir alerģija. Tas arī saistīts ar ēšanas paradumiem?
– Protams. Jau jauno māmiņu organismi ir pilni ar visādiem brīnumiem, arī grūtniecības laikā viņas turpina ēst neveselīgu ēdienu. Tad ko var gaidīt no bērna? Mēs brīnāmies – vecāki augumā ap metru septiņdesmit, bērns jau padsmit gados teju vai divus metrus garš. Ja kāds no vecvecākiem bijis liela auguma, to var norakstīt uz iedzimtību, bet ja ne, tad, ļoti iespējams, stiepšanos garumā ietekmējusi bieža vistas gaļas ēšana, jo tām taču dod visādus augšanas hormonus.

– Arī onkoloģiskas slimības piemeklē gados arvien jaunākus cilvēkus.
– Pie tā arī daļēji vainojama nekvalitatīvā pārtika un ūdens. Man ir paciente, zinātniece no Krievijas, viņai Maskavā ir sava laboratorija. Viņa veica eksperimentu ar žurkām – daļu baroja ar dabisku pārtiku, daļu ar modificētu. Pirmajām ar veselību viss bija kārtībā, tās normāli vairojās, bet otrajā grupā žurkas kļuva agresīvas, nevairojās un sāka slimot ar vēzi. Mūsu valstī modificētā pārtika tika ievesta krietni agrāk, nekā par to stāsta un raksta, un tagad sākam izjust sekas – palielinās saslimstība ar vēzi, daudzi jaunieši ir neauglīgi. Cilvēce pamazām izmirst. Domāju, tas ir apzināti virzīts process. Tas tiek veicināts ar dažādu nelāgu baktēriju, vīrusu izplatīšanu, un mēs tik tos elpojam iekšā. Es pat redzu valsti, kuras laboratorijās tie tiek radīti. Arī cūku mēris Latvijā nenokļuva bez iepriekšēja nodoma.
Tas, kas tagad notiek pasaulē, aprakstīts jau Bībelē. Arī cilvēku atsvešināšanās, naids brālim pret brāli, bērniem pret vecākiem. Tā arī notiek. Pie manis atnāk vīrietis ar sīku veselības problēmu. Tajā pašā laikā redzu, ka viņš indē nost savu māti – kā tuvojas pensijas saņemšanas diena, tā ēdienam pieliek prātu aptumšojošas narkotikas, lai varētu pensiju savākt sev. Bet es viņa mātei palīdzēt nevaru. Cits gadījums – atnāk sieviete kopā ar 24 gadus vecu meitu, kurai ir nopietnas problēmas ar psihi. Redzu, ka pie tā vainīgs tēvs; viņš meitu regulāri izvaro. Sieviete to zina, bet meitai par notiekošo liek klusēt. Pasaule jūk prātā, un šādās situācijās esmu bezpalīdzīga.

– Doma, ka viss reiz nāks atpakaļ, cilvēkus no ļaunas rīcības neattur?
– Šķiet, ka nē, bet atmaksas laiks pienāks. Varbūt tas nāks atpakaļ negodīgi, ne tik daudz liekot ciest pašam, cik bērniem, mazbērniem.

Tievajiem ūdens jādzer vairāk

– No kurienes uzzināji gudrības par ārstniecības augiem?
– No vecāsmammas. Viņa ir īsta zāļu sieva, es viņas zināšanas par augiem vienkārši apbrīnoju. Atceros, bērnībā vecāmamma mani bieži komandēja: “Salej tās abas tējas, ūdenim pieber šito pulverīti!” Abas gājām uz mežu čūskas ķert; viņa man, skuķēnam, ātri to lietu ierādīja. Arī to, kā indi izspiest un smēres taisīt. Čūsku pēc tam lika spirtā. Tagad čūskas vairs neķeru, bet smēres dažādām vainām no augiem taisu labu labās, pat trofisko čūlu ar tām esmu izārstējusi. Darbs gana piņķerīgs, Latvijā visas vajadzīgās sastāvdaļas nemaz nevar dabūt. Piemēram, nutriju taukus.

– Bebru tauki smērēm neder?
– Nē, tos pārsvarā izmanto elpceļu dziedināšanā. Tāpat arī āpšu taukus. Savukārt bebru dziedzeru degvīna uzlējums der tikai un vienīgi vīriešiem, ja ir problēmas ar prostatas dziedzeri.

– Regulāri tiek rakstīts un stāstīts par to, cik svarīgi ir dzert tīru ūdeni.
– Ja cilvēks nav pieradis dzert tīru ūdeni, viņam sevi pie tā jāpieradina pakāpeniski un katru dienu izdzertā ūdens daudzums jāpalielina. Kad nieres ar to apradīs, organisms pats prasīs pēc kārtējā ūdens malka. Un tiešām jādzer pa malkam, nevis uzreiz puslitru, jo tā ir slodze gan kuņģim, gan nierēm. Ziemā dienā vēlams izdzert pusotru litru ūdens, vasarā – par litru vairāk. Ja to nelieto pietiekami daudz, pirmās cieš nieres, tad galvas smadzenes. Turklāt tievajiem jādzer vairāk, jo viņiem nav tauku, no kuriem ūdeni varētu paņemt krīzes situācijā, un tādā gadījumā organisms to vilks laukā no muskuļiem. Rezultāts – krampji, tirpas, smadzeņu bojājumi. Tīru ūdeni neaizvieto ne tēja, ne kafija, ne sulas – tā jau ir dažādas vielas saturoša pārtika. Kamēr organisms to pārstrādā, no ūdens nepaliek nekas. Tāpēc arī dienvidu zemēs espreso pasniedz kopā ar glāzi ūdens.
No ūdens trūkuma organismā ļoti cieš zarnas, kuru kopējais garums ir līdz deviņiem metriem. Ja cilvēks tikai ēd, bet nedzer pietiekami daudz ūdens, tajās rodas aizcietējumi, sākas pūšanas un rūgšanas process, var veidoties plīsumi. Tas var būt iemesls arī neauglībai, jo zarnas no smaguma noslīd un nospiež olvadus. Pastāstīšu arī par to, kāpēc ēdienu nedrīkst strauji sarīties. Kuņģis tādam triecienam nav gatavs, kuņģa skābe iet pāri malām un nokļūst divpadsmitpirkstu zarnā, tad barības vadā un noēd gļotādu. Cilvēks iet pie ārstiem, jo viņam nav spēka, nav enerģijas, bet vaina ir tikai tajā, ka organisms no pārtikas neuzņem tam vajadzīgās vielas, tās uzsūcas tikai tik, cik caur mutes dobuma gļotādu. Līdzēt te var vienīgi noārdītās gļotādas atjaunošana – jālieto smiltsērkšķu eļļa. Tā ir vienīgā eļļa, kas to paveic, pie reizes aizrauj arī čūlas, uzlabo imūnsistēmu. Tējkaroti smiltsērkšķu eļļas jādzer no rīta un vakarā piecas minūtes pirms ēšanas. Tā izlieto 200 gramu eļļas, tad nedēļu pārtraukums, pēc tam kursu atkārto vēlreiz. Vēlams to darīt rudeņos un pavasaros – pēc tam pusgadu par veselības problēmām varēs aizmirst.

Sīvo garšvielu dzīvei piemetam paši

– Tā vien šķiet, ka esi studējusi anatomiju...
– Jau vairāk nekā 20 gadu ļoti cītīgi studēju medicīnu, un man šķiet, ka zinu ļoti maz. Jo redzēt, kas ar orgānu notiek, ir viens, bet, lai paskaidrotu cilvēkam, kāpēc tas ir bojāts, vajag pamatīgas zināšanas. Tāpat jāzina pateikt, kas jādara, lai to glābtu. Tas, strādājot ar cilvēku, prasa daudz vairāk laika nekā viņa caurskatīšana.

– Pret slimību jāizturas kā pret sabiedroto, kā skolotāju, kas laikus signalizē par to, ka organismā kaut kas nav kārtībā.
– Tāda attieksme ir ļoti pareiza. Slimības var aktivizēt arī pagātnes pārdzīvojumi – vainas apziņa, dusmas, aizvainojums, nepiedošana. Varbūt tas cilvēkā sēdējis jau kopš bērnības, līdz beidzot sāk izpausties fiziski. Aizmirst nespējam daudz ko, bet jāmācās piedot – no sirds. Tad daudz kas dzīvē sakārtosies, pazudīs arī veselības problēmas. Pati esmu gājusi cauri šādai pieredzei.
    
– Dievs esot vēlējis, lai cilvēki dzīvo ilgi un laimīgi. Tad kāpēc Viņš gandrīz katra cilvēka dzīvē tomēr iemet pa šķipsnai sīvas garšvielas, lieko ciest?
– Lielākoties jau šo šķipsnu nopelnījis cilvēks pats ar savu rīcību, domām. Un tas ir jāsaprot, Dievs notiekošajā nav vainojams. Piemēram, brīnāmies, kāpēc tagad ir tik daudz geju. Bet pajautājiet tā puiša mātei, ko viņa gaidīja piedzimstam! Izrādās, ka meitiņu, un visu grūtniecības laiku ar bērnu sarunājusies kā ar meiteni. Zinu vecu, vecu kundzi, kuras meita, būdama gaidībās, viņu nešpetni sauca par veco pērtiķieni. Un bērniņš piedzima spalvains kā pērtiķītis, nodzīvoja tikai mēnesi. Topošajām māmiņām ļoti jādomā, ko viņas runā. Dikti grēko arī tās, kuras, bērnu nēsādamas, pie sevis domā, ka viņš varēja pieteikties vēlāk, ka īsti nemaz bērnu negrib... Jo bērns to jūt, aizvainojums viņā iesēžas, un šī sāpe velkas līdzi visu mūžu. Tikai neviens šādā situācijā neiedomājas iet uz baznīcu un lūgt Dievu nevis par sevi, savu ģimeni, bet izlūgties piedošanu par dzimtas grēkiem, kas karmiski velkas līdzi. Ne vienmēr pie visām likstām vainīgi lāsti, noskaudumi, lai gan arī tādu netrūkst. Es to visu redzu, un tas tiešām nav viegli. Dziedniekam būt vispār ir grūti, kur nu vēl redzošam. Tomēr visam pa starpu gadās arī interesanti notikumi, kas izraisa virkni citu piedzīvojumu.

Pie manis no Francijas atveda kungu, kuru paša brālis un bijusī sieva bija indējuši ar ciānkāliju. Cik varēju, palīdzēju pati, ieteicu iziet arī rehabilitāciju sanatorijā Latvijā. Tā kungu dabūjām uz kājām. Pēc tam viņš man un vīram uzdāvināja kāzu ceļojumu uz Franciju. Kad iebraucām viņa pilī Burgundijā, mani tur jau gaidīja cilvēku rinda... Vēl lielāku, tikai nepatīkamu, pārsteigumu man sagādāja pilī mītošie deviņi gari, kurus vajadzēja dabūt ārā. Astoņus izdabūju, bet bijušās pils saimnieces pašas nogalinātā bērniņa garu prom dabūt nevarēju. Tam nedrīkstēju skarties klāt, jo viņam gadsimts jāpavada uz Zemes; tas ir Dieva sods par sievietes pastrādāto grēku. Arī no negatīvās enerģijas pili vajadzēja attīrīt. Vienā tornītī tā bija tik liela, ka visas mušas salidoja tajā, riņķoja uz riņķi un krita lejā, nespēdamas no tās izrauties. Darbs bija milzīgs, bet godam to paveicām.

Tagad pie šī kunga un viņa kundzes, latvietes, braucam ciemos katru gadu. Pagājušajā gadā izbraukājām arī vairākas tuvējās slimnīcas. Personāls jau bija brīdināts, ka viena dziedniece no Latvijas ieradīsies palīdzēt cilvēkiem, un tiku laipni sagaidīta. Redzot, ko varu, man piedāvāja palikt dzīvot Francijā, tikai es no Latvijas, kur esmu dzimusi, augusi, kur piedzimušas manas meitas un mazbērni, prom nebraukšu. I negaidiet!