7 gadi bez Jāņa Groduma. Bohēma, mīla un "Līvi"

Kā apliecina Jāņa Groduma paziņas, viņš bija izteikts savpatnis, sava ceļa gājējs. Brīvdomīgs dumpinieks un nihilists. Cilvēks, kurš bija ļoti neatkarīgs savos vērtējumos un spriedumos. Tiesa gan, viņš nekad nebija sociāli aktīvs; Jānim vairāk patika vērot, nevis darīt. Iespējams, tāpēc daudzi viņu uzskatīja par nelabojamu sliņķi, kuram pat slinkums aktīvi kustēties uz skatuves. Tā arī viņš parasti uzstājās – gluži kā pienaglots stāvēja uz skatuves dēļiem, nemainot sejas izteiksmi ne jautras, ne nopietnas dziesmas laikā. Zīmīgi, ka par pārmērīgu dzeršanu viņu meta ārā no visiem Līvu sastāviem bez izņēmuma, taču līdz galam tā arī neizmeta Jānis pārdzīvoja visus ārā metējus un noturējās līdz galam. Un labi vien, ka tā, jo šodien būtu grūti iedomāties Līvus bez Groduma. Viņa sacerētās dziesmas Rožu laukums, Bailes par ziņģi, Pārāk maz, Dzejnieks, Līviskā ziņģe un Ziņģe par bailēm ir Līvu un latviešu roka zelta klasika. Tā nu sanāca, ka Jānis Grodums bija visilgākais līvs – no 1976. gada līdz pat savam pēdējam elpas vilcienam 2010. gada 15. jūnijā.

Ārpus konfliktiem

Mūzika Jānim patika jau kopš bērnības – viņš kopā ar draugiem klausījās ārzemju grupu ierakstus, kādus vien varēja dabūt, un pārrakstīja no platēm, ko atveda jūrnieki. Mācoties ceturtajā klasē, viņš apmeklēja ģitārspēles pulciņu, vēlāk pats kaut ko grabināja uz ģitāras un spēlēja skolas ballītēs. Pēc astotās klases iestājās Liepājas mūzikas skolā – mācījās kordiriģentu klasē.
Kad 1976. gadā Līvi meklēja basģitāristu, tika uzaicināts 18 gadu vecais Jānis Grodums. Vēlāk grupas vadītājs Juris Pavītols atklāja – Jānis paņemts tikai tāpēc, ka viņa māte Ausma Groduma bija vadītāja jaunuzceltajā Metalurgu kultūras pilī, kur tolaik patvērumu bija atraduši Līvi. Tobrīd Jānis bija jaunākais grupas dalībnieks. Gluži fenomenālā kārtā viņam izdevās pārdzīvot visas grupas sastāva maiņas un palikt ārpus visiem konfliktiem. Domstarpību grupā netrūka, un Grodumam par to bija teiciens: “Normāli Līvi ir sakašķējušies Līvi.”

Kādā intervijā viņš atzina: “Jā, grupas puiši gan mēģinājumos, gan pēc koncertiem ir kāvušies. Pats jocīgākais tajā visā – pēc tam, kad beiguši villoties, paši nezina, par ko sākuši. Katrs, kas bijis līvs, ir bijis arī liela personība. Un personībām ir grūti savā starpā sastrādāties. Viņi visi tā kā tādi auni mūžīgi turas pie savas pārliecības. Es pats kāvies neesmu, taču kautiņus šķīris gan.” Zinātāji teic, ka Grodumam bijis talants ar visiem mierīgi sadzīvot un nekašķēties. Kamēr citi līvi kasījušies, lekušies un kāvušies, Jānis stāvējis nomaļus un smīnējis bārdā.
Interesanti, ka mūzikas skolu Grodums tā arī nepabeidza. Pirmajā kursā viņš mācījās vienu gadu, otrajā kursā – divus, bet trešajā kursā – trīs gadus. Ceturto kursu nemaz nesāka, jo nebija vairs laika. Astoņpadsmit gados viņš jau bija apprecējies, ģimenē bija piedzimis dēls Elviss. Turklāt Līvi ļoti aktīvi koncertēja, bieži vien bija pat vairāki koncerti dienā.
Jāņa Groduma skatuves tēlā bija kaut kas harismātisks, jo citādi nemaz nevar izskaidrot viņa spēju piesaistīt uzmanību. Uz skatuves viņš stāvēja gluži kā sālsstabs, kā granītā cirsts piemineklis, ar nemainīgi nopietnu sejas izteiksmi, kamēr viņa kolēģis Ainars Virga, piemēram, tajā pašā laikā ekstāzē locījās un teju vai vārtījās pa grīdu. Par to Grodumam bija skaidrojums:

“Tur tas joks, ka pats neesmu mainījies itin nemaz. Publika nenoveco un neļauj arī pašam novecot. Tāds pats puika vien esmu palicis un muļķis ar tāds pats. Mana stāja uz skatuves gan ir mainījusies, visu mūžu neesmu tā stāvējis, tas nāca ar gadiem. No sākuma es arī rokas, kājas mētāju un ko tikai visu nedarīju. Tad kādu dienu nodomāju – priekš kam? Man jau arī tie gabali, ko dziedu, neviens nav tāds, kur vajadzētu lēkāt, pat ja tie ir ātri. Es nerakstu tā, lai tautai patiktu, es rakstu, lai patiktu man. Bet dziesmu tautās laižu tikai tad, ja jūtu, ka tā patiks. Tāpēc man ir maz dziesmu. Katrā jaunā programmā pa vienai.” ¹

Alkohols lielos daudzumos

Jāņa mamma Austra Groduma kādā sarunā atzina, ka dēlam paticis intervijās izlikties sliktākam, nekā viņš patiesībā bijis. Visticamāk, viņa to attiecināja uz dēla piedzīvojumu stāstiem par savu dzeršanu un dēkām ar sievietēm. Paziņas gan apliecina, ka aizraušanos ar alkoholu mūziķis savos izteikumos presē nav pārspīlējis. Šajā ziņā Jānis krasi atšķīrās no vairuma ļaužu, kas mēdz noklusēt savas tuvās attiecības ar alkoholu. Tieši otrādi – Grodums nekautrējās sevi saukt par dzērāju un vienmēr bija gatavs izvērstākai sarunai par šo tēmu. Viņš sacīja, ka zina daudzus populārus cilvēkus, kuri laiku pa laikam nozūd savās lauku mājās, atslēdz mobilos telefonus un piedzeras līdz krišanai. Turklāt viņi cītīgi slēpj savas problēmas ar alkoholu, taču viņam, Jānim Grodumam, nekas neesot slēpjams.   

Viņa draudzība ar zaļo pūķi, pēc paša stāstītā, sākusies jau 13 gadu vecumā. Šīs attiecības tika nostiprinātas Liepājas mūzikas vidusskolā, kur viņš labprāt sadzēra ar draugiem. Kad bija silts laiks, viņam ar kursabiedriem vienmēr bija divas izvēles – vai nu iet uz stundām, vai arī ņemt kasti ar aliņiem un doties uz pludmali. Kopš skolas laikiem alkohols kļuva par teju vai pastāvīgu Groduma sabiedroto ar īsākiem un garākiem nedzeršanas periodiem. Kādā sarunā mūziķis stāstīja, ka reiz no rīta piecēlies smagās paģirās un atskārtis, ka vakar Līviem vajadzējis būt koncertam, taču to, vai pats piedalījies, vairs nav spējis atcerēties. Zvanījis kolēģiem un noskaidrojis – jā, viņš koncertējis un visu labi nospēlējis.
“Alkohols ir laba lieta,” filozofēja Jānis. “Būtisks ir jautājums – cik lielos daudzumos.” Un šie daudzumi viņam bija ļoti iespaidīgi; daudzi pat atsacījās ticēt, ka tik daudz var izdzert. “Ja kāds mani sastapa skaidrā, biju izdzēris tikai polšu,” skaidroja Grodums. Par dzeršanu viņam bija savi spriedumi un secinājumi. “Neesmu alkoholiķis, bet izlaidies dzērājs.” Viņaprāt, dienā izdzert polšu – tas ir maz. Parasti viņš izdzēra litru vai pat divus. Jānis gan uzsvēra, ka viņam nav emocionālas atkarības no alkohola; tā esot fiziska. “Esmu bijis gandrīz pie visiem atzītākajiem narkologiem, kuri pēc pusstundu ilgas aprunāšanās noplātīja rokas: “Tu visus ārstēšanas paņēmienus zini, pats varētu strādāt par narkologu, tāpēc tevi nav iespējams ārstēt.””

Katrā pilsētā pa sievietei

Nevar nepieminēt vēl kādu grūti izskaidrojamu Groduma fenomenu, proti, viņa neticamos panākumus pie sievietēm. Kā pats rēķināja, seksa partneru viņam bijis tik daudz, cik daža laba vīrieša mūžā bijis sieviešu, ar kurām viņš sveicinājies. “Katrā ziņā man nekad nebija problēmu, kur nakšņošu pēc koncerta,” skaidroja Jānis. “Katrā pilsētā bija vismaz viena sieviete, par kuru zināju – viņa to vien gaida.” ² Bijusī Līvu administratore Silvija Petrēvica apliecināja, ka vislielākais pleibojs no visiem grupas mūziķiem bijis tieši Grodums. Viņa pat izteica izbrīnu, ka sievietes visvairāk lipušas klāt Groģim, lai gan citi mūziķi, viņasprāt, bijuši smukāki. Pats Jānis to komentēja filozofiski: “Ja vīrietis regulāri pārguļ ar daudzām sievietēm, viņam izveidojas tāda aura, ka sievietes pašas līp viņam klāt.”

Reiz Jānis skaitījis, cik sieviešu viņam bijis, un aizskaitījis līdz 300. Tad sapratis, ka tās ir tikai tās, kuras viņš atceras, bet visas taču nemaz nav iespējams atminēties… Tiesa gan, daudzi apšauba Groduma minēto skaitli 300 un spriež, ka viņš vēlamo uzdevis par esošo. Iespējams, Jānis tik tiešām pārspīlēja, taču – tikai nedaudz. Mūziķis neslēpa, ka šīs spējas viņam esot gēnos. “Ar tēvu risinājām atklātas sarunas, un kādā no tām viņš man vaicāja: “Kad tu pirmo reizi uzliki sievai ragus?”Atzinos, ka trīs vai četrus mēnešus pēc kāzām. Viņš par manu atbildi nopriecājās, jo viņa rekordu nebiju pārsitis – tēvs to bija pamanījies izdarīt jau kāzu naktī. Redzi, visa Grodumu dzimta ir tāda.” ²
Intervijās mūziķis stāstīja, ka sievietes viņam vienmēr ir ļoti patikušas, tāpēc viņu bijis tik daudz. Nevainību gan viņš esot zaudējis salīdzinoši vēlu, 17 gadu vecumā, turklāt ar savu nākamo sievu Intu. Taču, reiz uzsācis šo lietu, nav varējis vairs apstāties un nodarbojies ar to arī ārpus ģimenes. Arī par šo jautājumu Jānis bija pārsteidzoši atklāts: “Bija pat tā – guļu blakus sievai, bet, tiklīdz manu, viņa ir aizmigusi, ceļos un eju. No rīta, it kā nekas nebūtu noticis, pamostos blakus sievai.” ²

Lai izvairītos no skandāliem un nesāpinātu dāmas, Jānis reizēm bijis spiests melot un slēpt savus romānus. Bieži vien viņš uzturējis attiecības ar vairākām dāmām vienlaikus un reizēm jutis, ka tiek rauts uz pusēm. “Sākumā pats īsti nevarēju izšķirties, pie kuras palikt, – arī Rīgā man bija kāda ļoti laba draudzene. Un tad es viņas iepazīstināju un pie sevis nodomāju – redzēs, kura izturēs ilgāk. Pirmajai nervi neizturēja Rīgas draudzenei. Viņa teica – Jāni, tev jāizvēlas! Kopš tās reizes neesmu viņu redzējis. Viņa mani gribēja piesiet, bet mani piesiet nevar. Man nepatīk ultimāti un nepatīk, ka kāds mēģina domāt manā vietā.” ³ Kādā intervijā viņš pat izteicās, ka neatteiktos no daudzsievības, jo sievietes, kuras saticis pēdējos gados, visas kopā veido vienu ideālu sievieti.
Cik Grodumam pavisam ir bērnu, to, iespējams, nezināja pat viņš pats. Laulībā dzimuši dēls Elviss un meita Kristīne, un vēl zināms, ka Jānim ir ārlaulības dēls.

Ar īpašu balsi

Pēc horoskopa Grodums bija Suņa gadā dzimis Dvīnis. Kad, ziņkāres vadīts, viņš astrologam jautājis, ko tas nozīmē, saņēmis atbildi – tas ir suns, kuru nevar piesiet. Apdomājis dzirdēto, Jānis atzina, ka precīzāku raksturojumu nav dzirdējis. Šis salīdzinājums mūziķim tik ļoti iepatikās, ka viņš pārfrāzēja slaveno aforismu: “Karavāna rej, bet suņi iet tālāk.”
Zinātāji teic, ka Grodumam piemitis tas, ko mēdz dēvēt par nihilismu. Viņam bija savas vērtības, kas nereti bija pretrunā sabiedrībā pieņemtajām normām. Reizēm viņam izdevās pārsteigt pat savus kolēģus, piemēram, koncerta laikā viņš varēja mierīgi nolikt ģitāru un aiziet uz tualeti.  

Neparasta bija ne tikai Jāņa uzvedība, bet arī balss. Tā bija īpaša – saviļņojoši ķērcoša un aizgrābjoši brēcoša. “Mana balss vienkārši tāda ir,” komentēja Grodums. “Man ir speciāli jāpiedomā, lai dziedātu ar tīru balsi. Tas laikam gēnos, jo manam dēlam ir tieši tāda pati balss. Daudzi domā, ka Elviss mani kopē, taču tā tas nav. Mūsu balsis jauc gan tad, kad runājam pa telefonu, gan tad, kad dziedam. Es pats vienreiz sajaucu. Braucu mājās, un mašīnā pa radio skan dziesma. Klausos un domāju – nē, vai tiešām kādreiz būtu bijis tā piedzēries, ka ar kādu grupu esmu tādu dziesmu iedziedājis. To, ka nespēlē Līvi, zināju noteikti. Bet klausos it kā sevi no malas. Izrādās, dēls bija sācis dziedāt Melnajā princesē, un es vēl nebiju to dziesmu dzirdējis.” ¹
Jānis nenoliedzami bija cilvēks ar labu humora izjūtu, viņš labprāt paironizēja gan par sevi, gan citiem. Intervijās viņš vairākkārt uzsvēra, ka ir fatālists un uzskata, ka viss jau ir iepriekš nolemts. “Tev liekas, ka tu kaut ko maini savā dzīvē, taču tas jau iepriekš bijis nolemts. Tā ir ilūzija, ka tev dota iespēja.”
Lai gan pēc rakstura Jānis bija izteikts brīvdomātājs, savā ziņā viņš bija konservatīvs. Piemēram, matus viņš ne grieza, ne krāsoja. Nekabināja ausīs auskarus. Gan vasarā, gan ziemā staigāja, ģērbies ādas jakā, džinsos un zābakos. Paziņas teic, ka Grodums bijis diezgan noslēgts, taču, ja kādam izdevās iegūt viņa uzticību, atvērās, bija atklāts un sirsnīgs.
Mūziķis un mūzikas izdevējs Guntars Račs stāsta, ka Grodumam paticis veidot ap sevi tādu kā noslēpumainības oreolu, kas ietvēra kaut ko no Mefistofeļa. Šis tēls viņam pašam visnotaļ simpatizējis. Ne velti intervijās Jānis reizēm mīklaini norādījis uz savu saistību ar nelabo. “Manī ir kaut kas no sātana. Atceros, bērnībā māte, pārliecināta ateiste, mēģināja mani ievest Liepājas Trīsvienības baznīcā. Parādīt, kā skan ērģeles. Ieķēros žogā un iekšā nebiju dabūjams.” ⁴
Jautāts, kura no viņa dziedātajām dziesmām ir visvairāk par viņu pašu, Grodums atbildēja, ka dziesma Nekad, kur daļēji ir arī viņa teksts. “Nekad neviens to nezinās, ko Dievs ar velnu augšā sarunās. Nekad mēs nezināsim, vai tērēsim vai krāsim. Nevajag...”

Liktenīgā avārija

Savā karjerā Jānis piedzīvoja arī ilgākas dīkstāves. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā viņš nevis muzicēja, bet gan strādāja par juvelieri, lai gan nekādas akadēmiskas izglītības šajā jomā viņam nebija. “Par juvelieri kļuvu, dzerot alu un skatoties, kā viņi strādā,” vēlāk skaidroja Grodums. “Pārmaiņu laikā es tāpat kā daudzi mūziķi paliku bez darba, bet nenogrimu. Pelnīju sev iztiku ar juveliera darbu. Rotaslietas pie manis pasūtīja gan oficieru madāmas, gan bandīti. Kad armija pameta Latviju, klientūras aptrūkās. Līvi bija pajukuši, Ainārs aizbrauca uz Ameriku, un mēs kopā ar Aināru Pūpolu un Krišu Silacērpu izveidojām grupu Whiskey Band. Uz koncertiem Dānijā braucām kā uz darbu. Kad šis rūpals pajuka, atnāca pie manis Tomass Kleins un teica: “Taisām Līvus atkal augšā.” Tā es esmu vienmēr izkūlies. Ne jau pats esmu savu roku pielicis, vienmēr palīdzējis mans eņģelis. Jā, ar ragiem.”

Mēdz uzskatīt, ka par Līvu un arī Groduma beigu sākumu kļuva liktenīgais 2003. gada 26. jūlijs, kad, braucot no Daugavpils uz Rīgu, Ainara Virgas vadītā automašīna apmeta vairākus kūleņus. Traģiskajā negadījumā dzīvību zaudēja grupas bundzinieks Dainis Virga un skaņu operators Juris Jakovļevs. Lai gan Ainars un Jānis dzīvībai bīstamas traumas neguva, emocionāli un morāli tas abiem bija ārkārtīgi smags trieciens. Sevišķi smagi jutās Ainars – avārijas brīdī tieši viņš bija pie stūres. Vēlāk Grodums atcerējās, ka tonakt viņu izglābis izdzīvošanas instinkts – no visa spēka iespiedis muguru sēdeklī, ceļgalus pret paneli, bet rokas pret griestiem. Tā viņš ieķīlējies kūleņojis kopā ar automašīnu. Neesot bijušas nekādas emocijas – tikai vēlēšanās izdzīvot. “Zemapziņas līmenī nelaimei biju gatavs un avārijas brīdī saplūdu cieši kopā ar automašīnu. Tā, ka muskuļi pēc tam mēnesi sāpēja.”
Pēc notikušā viņš atzina, ka jau agrāk domājis par nāvi, bet nu sapratis, ka ar nāvi pat domās nedrīkst koķetēt. Pēc avārijas labu laiku Grodums staigāja kreklā ar uzrakstus "Nezāle neiznīkst"; tā bija viena no viņa iecienītajām sentencēm. Protams, tik vienkārši jau viss nebija. Pēc avārijas Grodums slimnīcā ārstēja muguras traumas, viņam bija neskaitāmi sasitumi un smadzeņu satricinājums. Zinātāji stāstīja, ka vēlāk koncertos Grodums ar Virgu uz skatuves kāpuši tikai pēc krietnas medikamentu devas, bet tas apvienojumā ar alkoholu veselībai par labu nav nācis.
Pēdējie īstenie līvi, kas koncertēja kā grupa Līvi, bija Ainars Virga un Jānis Grodums. Kuriozi, ka vienubrīd arī viņi iemanījās savā starpā saplēsties, tāpēc uzstājās atsevišķi. 2007. gada jūnijā prese rakstīja, ka klubā Četri balti krekli divus vakarus pēc kārtas uzstājušies divi atšķirīgi grupas sastāvi, un katrs pretendējis uz nosaukumu Līvi. Kluba direktors Māris Lazdiņš to komentēja kā murgu un vājprātu. Turklāt aculiecinieki stāstīja, ka uzstāšanās laikā ne Grodums, ne Virga nav bijuši skaidrā. Lai vai kā, vēlāk viņi savas domstarpības atrisināja, tomēr Līvu koncertdarbību tā arī neatsāka.

Pēdējais cēliens

Brīdinājuma zvani Grodumam zvanīja jau agrāk, nepārprotami liecinot, ka jāatsakās no alkohola, citādi organisms tādu slodzi ilgi neizturēs. 2005. gada sākumā viņš saslima ar toksisko hepatītu, ko izraisīja alkohols. Kā pats izteicās, “laikam starp Ziemassvētkiem un Jaungadu biju izdzēris kādu litru krutkas”. Tad arī Jānis bija spiests atteikties no savas tik iemīļotās nodarbes. Divus mēnešus viņš alkoholu nelietoja, un analīzes strauji uzlabojās. Tomēr ilgstoši nedzert viņš vairs nespēja vai arī neuzskatīja to par vajadzīgu.

Tā nu sanāca, ka pēdējā sieviete Jāņa dzīvē bija māksliniece Elita Patmalniece. Tas bija laiks, kad aktīva koncertēšana vairs nenotika, vien ar dažādiem mūziķiem viņš uzspēlēja nelielās ballītēs. Pēdējos dzīves gados Grodums bija pievērsies fotografēšanai – tā bija viņa galvenā radošā izpausme, viņa lielākā aizraušanās. Jānis ne tikai fotografēja, bet arī apstrādāja savas bildes fotošopā. Šādi izpaudās viņa spēja pamanīt īpatnējas parastu lietu detaļas un interesantus rakursus. Fotogrāfijas bija neparastas un košas, tās atklāja agrāk nezināmu Groduma talanta šķautni. Mūziķis stāstīja, ka viņam tuvs esot sirreālisms, lai gan atzina, ka cenšas nesamākslot savas bildes. “Mēs ar Elitu savstarpēji ietekmējamies, jo strādājam vienā istabā. Es izsaku viedokli par viņas gleznām, bet viņa – par manām fotogrāfijām.” Interesanti, ka daudzas fotogrāfijas tapušas tieši no Patmalnieces dzīvokļa. “Kad pīpēju uz balkona, es bieži vien kaut ko pamanu. Tad eju pēc fotoaparāta un nobildēju.”

2010. gada maijā mūziķis hepatīta dēļ tika ievietots Infektoloģijas centrā. Pēdējos divus mēnešus Elita diendienā pavadīja pie Jāņa slimības gultas, viņa arī noorganizēja, lai uz slimnīcu atbrauc mācītājs Juris Rubenis un Grodumu nokrista. Kad slimība neatkāpās, Elita sarīkoja Jāņa fotogrāfiju izstādi-pārdošanu, lai sarūpētu līdzekļus ārstēšanai. Savukārt daudzi mūziķi gatavojās rīkot atbalsta koncertu Vērmanes dārzā, bet.... Jānis līdz tam nenodzīvoja divas dienas. Tomēr koncerts notika. Tas bija piemiņas pasākums, kur skanēja arī Groduma sacerētās un reiz dziedātās dziesmas. Jānis vēlējās, lai viņa ķermeni kremē un pelnus izkaisa dzimtajā Liepājā. Tā arī notika – daļu pelnu izkaisīja Rožu laukumā, bet otru daļu iebetonēja pie estrādes Pūt, vējiņi atklātās Līvu piemiņas vietas Spoku koks pamatos.

¹ Lauku Avīze. Ilze Vītola Groduma balss dzimtajā valodā.
² Privātā Dzīve. Tija Selga Līdz trīssimtajai atceros visas.
³ Sievietes Pasaule. Antra Krastiņa Suns, kuru nevar piesiet.
⁴ NRA. Ilze Tihanovska Neesmu Dievs, lai gan varētu būt.