"Man bija jāiet pie vecajiem boļševikiem un jāizliekas par bārenīti," atklāj 7 detektīvu autore Inga Jēruma

Ingas Jērumas intereses ir daudzpusīgas. Savulaik narkologi smējās, ka viņa ir labākā narkoloģe starp žurnālistiem un labākā žurnāliste starp narkologiem. Taču viņai pieder arī autortiesības uz grāmatām par populārā seriāla UgunsGrēks varonēm Zentu un Mildiņu jeb Regīnu Devīti un Ilzi Vazdiku, par latviešu trimdas mūziķiem, tostarp komponistu, vijolnieku un ērģelnieku Helmeru Pavasaru, un pašas tēvu – komponistu un diriģentu Albertu Jērumu. Vēl vairāk ir ieceru, un viņa atzīst, ka vajadzētu vēl kādu mūžu vai vismaz pusmūžu, lai uzrakstītu visu, ko gribētu uzrakstīt.

Pirmā vieta konkursā

– Teicāt, ka detektīvromānu rakstīšana sākās kā joks, tomēr nav skaidrs, kāpēc nolēmāt pajokoties tieši šajā žanrā.   
– Mans pirmais detektīvs iznāca 2008. gadā. Atklāti sakot, šis žanrs mani vienmēr ir interesējis; detektīvus lasīju jau kopš skolas laikiem. Kaut kādā veidā bijām dabūjuši vēl Latvijas laikā izdotus Vollesa romānus, sen no vākiem izrautus. Tie klīda pa klasi, mēs tos lasījām zem soliem. Vēlāk parādījās Agatas Kristi un Žorža Simenona darbi. Tad uzradās visādi krājumiņi ar poļu un franču detektīviem. Protams, patika arī mūsu Andris Kolbergs. Es to visu aizgūtnēm lasīju, tā bija mana mīļākā literatūra. Deviņdesmitajos gados sāka gāzties virsū tulkotie detektīvi. Tur bija Čeizs, bija Forsaits... Mēs ar vīru to visu pirkām un lasījām. Un devām citiem lasīt. Tik ļoti bijām aizrāvušies, ka kļuvām par lieliem speciālistiem. Zinājām, kas ir labs krimiķis un kas nav tik labs. Spriedām un vērtējām, ka, lūk, šis gabals nav līdz galam izstrādāts, tāpēc to, visticamāk, nav rakstījis pats Čeizs, bet kāds viņa kompanjons.

Pēc tam nāca nākamais vilnis – krievu detektīvi. Sāku ar Aleksandru Mariņinu. Viņa ir profesionāle – bijusī izmeklētāja un analītiķe. Augsts līmenis. Mariņina labi zina, par ko raksta. Tad uzradās vēl citas krievu meitenes, kas rakstīja detektīvus. Un tad es nodomāju – varbūt arī man pamēģināt? Gaiņāju prom tādas domas, tomēr tās man nedeva mieru. Galu galā – ko es varu zaudēt? Nolēmu – nu labi, vispirms uzrakstīšu, tad jau redzēs, kas no tā sanāks. Tā arī izdarīju. Nemaz nav jābūt Monikai iedevu Lata romānu konkursā. Slēgtā konkursa nosacījumi paredzēja, ka nepieciešams pseidonīms. Tās es tapu par Margaritu Grietēnu.

– Kā veicās?
– Konkursā dabūju pirmo vietu. Tas bija laiks, kad maksāja labus honorārus. Saņēmu 4000 latu, kurus ātri vien iztērēju ceļojumos. Izdevniecībā man teica: “Margo, raksti vēl!” Es uzrakstīju nākamo detektīvu Šinšilla, kas man pašai patīk vislabāk. Tas bija laiks, kad Vairai Vīķei-Freibergai beidzās otrais prezidentūras termiņš un par jauno prezidentu bija kļuvis Valdis Zatlers. Tolaik veidoju Muzeju Vēstnesi un aizrunājos ar kolēģi par politiku. Man bija žēl, ka Vīķei-Freibergais jāiet prom, un jautāju, vai pastāv kāda iespēja viņu dabūt atpakaļ. Kolēģe teica, ka jauno prezidentu vajag sakompromitēt un uztaisīt viņam impīčmentu. Tad viņu nomestu no amata, bet Vīķe-Freiberga varētu atgriezties. Ieteikums man šķita ļoti interesants, un es pie sevis nospriedu – varbūt tas ir tieši tas, par ko man vajag uzrakstīt? Tā radās detektīvs par to, kā sarīkot afēru, lai sakompromitētu prezidentu. Viņam tiek piespēlēta veca mīlestība un uzrīdīta dzeltenā prese.

– Daudzos populāros detektīvromānos ir konkrēti varoņi, piemēram, Šerloks Holmss, Erkils Puaro, Džeina Mārpla, kas atšķetina teju jebkuru noziegumu. Vai arī jums ir tāds supervaronis?     
– Tā ir pati Margarita Grietēna, kura nemitīgi iekuļas dažnedažādās ķezās. Viņa ir ļoti ziņkārīga un bāž degunu tur, kur nevajag. Kaut arī Margarita nav profesionāla izmeklētāja, viņai tomēr izdodas atrast vainīgo.

Saraksts ar četriem simtiem geju

– Kāpēc mums vajag lasīt detektīvus?
– Ja tu šo kriminālo pasauli neiepazīsti un tās likumus neatšifrē, tu nemaz nesaproti, kas notiek mūsu sabiedrībā.

– Vai rakstīšanas procesā konsultējaties ar speciālistiem?
– Jā. Kad rakstīju Kas otram bedri rok jeb Zilās kurpītes noslēpums, man informāciju sniedza kāds cilvēks, kurš padomju laikā strādājis tā saucamajā triperbārā. Viņš pastāstīja, ka septiņdesmitajos gados strauji izplatījies sifiliss, tāpēc Iekšlietu ministrijā izveidota speciāla vienība ar lielām pilnvarām. Vienības pārstāvji meklējuši tos, kam bija sifiliss, izsekojuši līdzi katra slimnieka sakaru ķēdītei un aizturējuši cilvēkus, kas varētu būt inficēti. Tika ievākta apjomīga informācija, bija pat izveidots saraksts ar četriem simtiem geju. Tas glabājās seifā un bija pieejams tikai šauram speciālistu lokam. Meklējot inficētos, šī vienība uzskrēja virsū kādam izbēgušam cietumniekam, kas slēpās laukos. Protams, zeku aizturēja.

– Detektīvromānos neiztikt bez līķiem. Vai nav žēl nogalināt savus varoņus?
– Bez tā neiztikt, tomēr jāpiebilst, ka es to nedaru ar prieku. Piemēram, Zilās kurpītes noslēpumā bija kāds varonis, kas ļoti pretojās savai nogalināšanai, un es viņam ļāvu dzīvot.  

– Kā izpaudās viņa pretošanās?  
– Es to nodaļu vienkārši nevarēju uzrakstīt. Atliku un atliku. Nekādi netiku uz priekšu. Sēdēju un domāju, līdz sapratu, ka man nevajag viņu mušīt nost. Nogalināju citu. Un tā bija pareizi.
Rakstīšanas procesā ir liela daļas mistikas. Varoņi atnāk paši, turklāt ar saviem vārdiem. Tas ir ļoti dīvaini, es neko tur nevaru izdarīt, jo cits vārds nemaz neiederas. Piemēram, man ir stāstu krājumiņš, kur ieliku visu, kas nevilka līdz romānam. Kādā stāstā bija reāls prototips Ieva. Protams, ne jau gluži simtprocentīgs, bet daļējs. Vēlējos viņai dot citu vārdu, bet nekas nesanāca. Jutu – nav tas, nav tas. Atliku atpakaļ Ievu, un – viss kārtībā. Ļoti dīvaini.

– Sižeti tiek izdomāti vai aizgūti no dzīves?
– Kā nu kurš. Piemēram, detektīvam  Kad visi striķi trūkst konkrētu situāciju aizņēmos no dzīves. Tas bija reāls gadījums Dailes teātrī pirms gadiem četrdesmit. Epizode saistīta ar aktieri Andri Bērziņu, kurš spēlēja diplomdarba izrādē Sapnis vasaras naktī. Uz skatuves atradās milzīga virve, uz kuras gulēja un šūpojās Anita Grūbe. Viņas vīrs Uldis Veispals savulaik trenēja kaskadierus; viņš iemācīja dzīvesbiedrei turēties uz šī virves. Arī Andris Bērziņš ņēmās ar to virvi. Kādā epizodē viņš rāpās augšā, bet virve bija iegriezta. Bērziņš nokrita un pamatīgi sadauzījās. Kādus trīs mēnešus nogulēja slimnīcā. To varēja klasificēt kā slepkavības mēģinājumu, taču nekāda izmeklēšana nenotika. Kāpēc? To neviens nevar pateikt. Varbūt pie vainas bija partijnieki, es nezinu. Tolaik Dailes teātrī regulāri notika augstu partijnieku sapulces; iespējams, viņi nevēlējās, lai šo vietu saistītu ar kriminālu skandālu.    

– Bet kas tad tur īsti notika?
– Domāju, virves iegriešana bija vērsta konkrēti pret Andri Bērziņu. Tas ir tikai mans pieņēmums. Tolaik viņš bija populārs, viņam prognozēja spožu karjeru, viņš bija galvenā režisora Arnolda Liniņa mīlulis. Iespējams, kādam skauda. Grūti pateikt. Kad savam romānam izmantoju šo epizodi, bija jau pagājuši daudzi gadi. Biju pārliecināta, ka neviens to vairs neatcerēsies, taču tad Andris Bērziņš atgriezās Dailes teātrī un tika intervēts uz visām pusēm. Tad arī presē uzpeldēja dramatiskā epizode ar virvi.

– Vai ir padomā kāds jauns detektīvs?
– Mani ir arī citi darbi. Es rakstu ne tikai detektīvus, bet arī darbus dokumentālajā žanrā. Jau pirms vairākiem gadiem apgāds Zvaigzne ABC piedāvāja uzrakstīt par kādu populārā seriāla UgunsGrēks varoni. Izlēmu, ka tā varētu būt Regīna Devīte, skatītājiem labi pazīstama kā Zenta. Rezultātā mēs ar Regīnu kļuvām diezgan populāras, apbraukājām teju visu Latviju, bijām kādās četrdesmit vietās. Un mūs gaida vēl pāris vietās. Braukādama pārliecinājos, cik labi Regīnu visur pazīst. Nemitīgi nāca klāt sveši cilvēki un izteica vēlēšanos kopā nofotografēties. Tomēr Regīna to neņēma galvā un iedomīga nekļuva. Viņai blakus bija Ilze Vazdika – UgunsGrēka Mildiņa, kas atgādināja: “Ja noticēsi tam, ko tev žūžo ausīs, cik tu esi ģeniāla un talantīga, tad viss – ar tevi ir cauri.” Arī pati Regīna ir ļoti vienkāršs cilvēks, darbarūķis.
Pavisam likumsakarīgi, ka mana nākamā grāmata bija par Ilzi Vazdiku. Tā iznāca gadā, kad mums abām palika septiņdesmit. Savulaik mūsu mammas bija labi pazīstamas. Mana mamma, aktrise Velta Krūze, un viņas mamma, aktrise Vilma Lasmane, teātrī dalīja vienu ģērbtuvi. Ar Ilzi esam pazīstamas kopš vecuma, kad vēl lāgā runāt nemācējām.

Laulība, karš, šķiršanās

– Jums ir arī grāmatas par latviešu trimdas mūziķiem.
– Par komponistu, vijolnieku un ērģelnieku Helmeru Pavasaru un manu tēvu – komponistu un diriģentu Albertu Jērumu. Viņi abi dzīvoja Londonā.

– Kā sanāca, ka jūs ar mammu dzīvojāt Latvijā, bet tēvs Anglijā?
– Mani vecāki nodzīvoja kopā nepilnus divus gadus. 1944. gadā tēvu iesauca vācu armijā, orķestrī. Kaut arī bija iespēja, mamma izlēma, ka tomēr nedosies viņam līdzi. Man bija tikai desmit mēnešu, un mamma nosprieda, ka tas nebūs prātīgi – doties līdzi vīram armijā ar zīdaini uz rokām. Viņa arī saprata, ka tādā gadījumā zaudēs skatuvi; mamma tikko bija sākusi darbu Dailes teātrī. Mamma teica: “Ja mēs esam apprecējušies un viens otru mīlam, neviens pasaules karš mūs nevarēs izšķirt.”
Tomēr izrādījās, ka var gan. Kad bija atjaunojusies padomju vara, situācija kļuva draudīga. Kara laikā tēvs bija rakstījis mūzikas recenzijas avīzē Tēvija, kas bija izteikti provācisks laikraksts. Tolaik nevienu īpaši neinteresēja, ko tu īsti rakstīji, galvenais, ka rakstīji Tēvijā. Ar to pilnībā pietika, lai visu ģimeni aizsūtītu uz Sibīriju. Mamma no tā baidījās un vēstulēs lūdza tēvu nebraukt atpakaļ. Bija vēl kāds gadījums. 1950. gadā mammu izsauca uz čeku un jautāja: “Vai jums nešķiet, ka vīrs traucē jūsu karjerai? Pareizi būtu izšķirties.” Kas mammai atlika? Pirms dažiem mēnešiem bija izvesta mūsu kaimiņiene – pianiste Irēne Bergmane. Viņu vienkārši paņēma un aizveda ārpus visām masveida izvešanām. Mamma parakstīja visus nepieciešamos papīrus, un laulība tika šķirta.  

– Anglijā tēvam bija cita ģimene?
– Jā, viņš apprecējās pēc desmit gadiem. Anglijā piedzima mana pusmāsa Jāna, kurai 12 gadu vecumā pateica, ka Latvijā viņai ir pusmāsa. Viņa par to bija ļoti priecīga, mēs sākām sarakstīties. Tēvs vēlējās, lai mēs satiekamies, taču to viņš nepiedzīvoja. Viņš aizgāja aizsaulē 1978. gadā. Kad vēl strādāju laikrakstā Padomju Jaunatne, reiz ieminējos redaktoram Voldemāram Krustiņam, ka gribētu aizbraukt uz Angliju pie sava tēva. Viņš bija ļoti pārsteigts: “Vai tu vispār saproti, ko runā? Ar lielām grūtībām dabūju tevi redakcijā, tāpēc sēdi un klusē.” Tomēr uz tēva bērēm es tiku. Pirms tam neviens neticēja, ka tas varētu izdoties. Arī pati neticēju. Tobrīd vadīju Padomju Jaunatnes propagandas nodaļu un izmantoju visus iespējamos blatus, lai dabūtu ārzemju pasi un tiktu uz bērēm. Neticamā kārtā tas man izdevās, turklāt četru dienu laikā. Tad arī pirmoreiz satikos ar savu māsu Jānu.   

– Internetā atrodama informācija, ka jūsu māsa 2008. gadā ievēlēta par Lielbritānijas luterāņu baznīcas bīskapi. Viņa Anglijas vēsturē bija pirmā sieviete šādā postenī.
– Tā ir tiesa. Taču 2014. gada vasarā viņa pārcēlās uz dzīvi Latvijā, tagad ir Rīgas Anglikāņu draudzes mācītāja. Šeit viņa ir diezgan labi iedzīvojusies, Staicelē uzbūvējusi māju un pat dzied Staiceles sieviešu ansamblī.

Partijā – pa blatu

– Vai padomju laikos tēva ēna netraucēja darboties žurnālistikā?
– Lai varētu strādāt Padomju Jaunatnē par komjaunatnes nodaļas vadītāju, kur es gribēju šiverēt, kā man patīk, vajadzēja stāties partijā. Lai cik tas būtu jocīgi, partijā mani uzņēma pa blatu. Mani kā inteliģences pārstāvi negribēja uzņemt, jo partijā bija spēkā kvotas – cik strādnieku, cik kolhoznieku un tā tālāk. Ābrams Kleckins gāja uz partijas komiteju un pārliecināja, ka mani tomēr vajag uzņemt. Protams, atkal aktualizējās jautājums par tēvu. Man bija jāiet pie vecajiem boļševikiem, jāizliekas par nabaga bārenīti un jāstāsta, cik tas ir briesmīgi, kad karš atņem tēvu. Viņiem jau iepriekš bija piedziedātas pilnas ausis, cik esmu laba žurnāliste un cik labi rakstu par komjaunatni, tāpēc partijā mani uzņēma.

– Vai boļševiku laikos žurnālistiem nevajadzēja darboties stingros ideoloģiskos rāmjos?  
– Bija jāskatās, ko var un ko nevar kritizēt. Mazos priekšniekus varēja izsmērēt gar sienām, bet ar lielajiem vajadzēja uzmanīties, sevišķi, ja runa bija par partijas večiem. Es uzskatu, ka redaktors Voldemārs Krustiņš vadīja avīzi ne tik daudz pēc Centrālkomitejas norādījumiem, bet pēc Jēzus slavenā teiciena: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Mēs devām to, kas ķeizaram pienākas, bet ne vairāk. Mēs nebāzāmies lasītājiem virsū ar saviem ideoloģiskajiem piedāvājumiem. Krustiņš uzsvēra, ka mums jāraksta vienkāršam lasītājam. Plānošanas sapulcēs viņš bieži jautāja: “Bet ko sētnieks lasīs šajā avīzē?” Mēs parasti dusmojāmies un teicām, ka varbūt avīzi pārdēvēt par Padomju Sētnieku.

– Savulaik Padomju Jaunatne bija ļoti populārs laikraksts.  
– Tirāža bija pat 220 000 eksemplāru, diemžēl to neļāva palielināt. Padomju Jaunatni cilvēki labprāt pirka, bet partijas avīzi Cīņa – nelabprāt. Jaunatni izpirka divdesmit minūtēs, Cīņa stāvēja kioskos līdz pat vakaram. Protams, partijniekiem tas nepatika, viņu doma bija šāda – ja kioskos vairs nebūs Padomju Jaunatnes, cilvēki pirks Cīņu. Tā kā cilvēks ir pieradis pie avīzes, viņš pirks Cīņu, nevis paliks vispār bez laikraksta.

– Kas toreiz žurnālistikā bija citādi nekā patlaban?
– Piemēram, katru rakstu pirms publicēšanas izlasīja aptuveni desmit cilvēku. Lasīja nodaļas vadītājs, tad redaktors, literārais redaktors, divi korektori. Tad vēl vakarā divi redakcijas dežuranti un cenzors. Kad atradāmies Blaumaņa ielā, tur bija speciāla istaba cenzoriem. Tā sistēma bija diezgan smagnēja gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tipogrāfijā burtliči strādāja ar svinu. Ja kaut kas bija labojams, vajadzēja labot visu rindiņu. Ja pēdējā brīdī vairs nebija iespēju kaut ko izlabot, to rindiņu vienkārši sadauzīja. Avīzē tā parādījās neskaidra, nesalasāma.

Bohēma un atturība

– Jums ir daudz publikāciju par narkoloģijas jautājumiem. Šī interese bija tikai profesionāla?   
– Daži narkologi smējās, ka esmu labākā narkoloģe starp žurnālistiem un labākā žurnāliste starp narkologiem. Agrāk apmeklēju visādus kursus, jo šī tēma mani tiešām ļoti interesēja. Pati nelietoju alkoholu jau 27 gadus.

– Bija problēmas?
– Es tajā procesā, ko sauc par bohēmu, agrāk biju diezgan dziļi iekšā, jau kopš bērnības. Protams, bērnībā alkoholu nelietoju, taču bohēmas gaisotni izbaudīju gan. Mēs dzīvojām Krišjāņa Barona un Lāčplēša ielas stūrī, pavisam netālu no vecā Dailes teātra. Aktieriem reti kad sanāca kopīgi nosvinēt dzimšanas vai vārda dienu, tāpēc labprāt atzīmēja pirmizrādes. Tā kā teātrī īpaši nevarēja izvērsties, aktieri meklēja iespējas nosvinēt kaut kur citur. “Uz kurieni iesim? Iesim pie Veltas, viņa taču tepat dzīvo.” Tā viņi ieradās pie mums. Kad vēl biju sīka, mani sūtīja gulēt, taču vēlāk sēdēju kopā ar aktieriem.
Vēlāk bohēma turpinājās ar maniem kursabiedriem, pēc tam – ar kolēģiem. Man patika pasēdēt, turklāt patika pasēdēt ilgi. Kad bija saņemti honorāri, reizēm bohēma iestiepās arī nākamajā dienā. Notika visādas braukšanas un viesošanās pie draugiem. Atceros, reiz pusnaktī ar sporta žurnālistu Ivaru Ošiņu pēc dežūras paņēmām taksometru un aizlaidām uz Brāļu kapiem pie mūžīgās uguns. Tur klusiņām nodziedājām Dievs, svētī Latviju. Kad atgriezos mājās un ielīdu gultā līdzās vīram, viņš brīnījās – kur tu tik auksta? Atrunājos, ka ārā piesalst…
Taču vienubrīd, kad meitai bija 11, bet dēlam 13 gadu, sapratu, ka diez vai viņiem to visu vajag redzēt un pieņemt par normu. Tad jau labāk, lai tā nebūtu. Turklāt saslimu ar hepatītu, kad vispār nevarēju lietot alkoholu. Bija Gorbačova laiks, spēkā bija dažādi ierobežojumi. Šņabi pārdeva par taloniem. Skaidrs, ka nestāvēšu trīs stundas rindā, lai dabūtu divus polšus. Pie sevis nospriedu, ka šis ir piemērots brīdis, lai vispār pārtrauktu lietot alkoholu. Pirmos desmit gadus reizēm man pietrūka vermuta vai kāda aliņa vasarās, tomēr lielu problēmu nebija. Turklāt mani biedēja šausmu stāsti, kurus biju saklausījusies no narkologiem, kā arī pašas pieredze, skatoties uz kolēģiem, kas bija nodzērušies.

– Kaut esat jau pensijā, izskatāties enerģiska un rosīga. Kas iecerēts nākotnē?
– Esmu iesākusi grāmatu par teātra bērniem. Par aktieru un režisoru bērniem, kuri paši nav saistīti ar teātra mākslu. Par Eduarda Pāvula dēlu Uģi, kurš tagad strādā zeltkaļu un sudrabkaļu darbnīcā. Par Harija Liepiņa dēlu Āri, kurš dzīvo Skotijā, palīdz mammai Latvijā un pelna sev pensiju. Par daudziem citiem, ar kuriem vēl neesmu izrunājusies. Ir arī citas ieceres. Man vajadzētu vēl kādu mūžu vai vismaz pusmūžu, lai uzrakstītu visu, ko gribētu uzrakstīt.
Vispār ar savu dzīvi esmu apmierināta. Esmu satikusi daudzus interesantus cilvēkus, esmu ceļojusi un esmu mīlējusi. It sevišķi liels prieks un gandarījums man ir par bērniem – dēlu Emīlu un meitu Ulriku. Viņi pat ir labāki, nekā es teorētiski būtu vēlējusies. Nedomāju, ka vecāku spēkos ir izaudzināt tieši tādus bērnus, kādus viņi vēlas. Tā ir ilūzija, ka spējam būtiski ietekmēt bērnu likteņus. Viņi ienāk pasaulē jau ar savu programmu, mēs varam vien palīdzēt… Ja esam dzīvi un veseli, tad ko vēl varam gribēt?