Trakais keramiķis Cīrulis: "Pie manis mācās bērni no 3 līdz 103 gadiem"

Apceļojis pasauli, izveidojis darbnīcas vairākās Latvijas pilsētās un pašlaik ķēries klāt Maskačkas rajona vēsturiskajam graustam, kurā savulaik viesojies leģendārais krievu dziedātājs Šaļapins.

Dienā, kad “Mammamuntetiem.lv” apciemo Leontīnu, nupat ir pabeigts remonts vienā no ēkas telpām, un pēc tam, kad sienas būs nobalsinātas un pie tām pielikti raupji, biezi koka plaukti, varēs atvērt vēl vienu meistara darbnīcu. Pagalmā iecerēts izveidot vietu, kur ar māliem darboties svaigā gaisā. Apskatot ēku, izsaucos, ka te taču ir daudz darba! Kā to var paspēt izdarīt viens? “Kas nevis vaimanā, bet dara, visu var,” dzīvespriecīgi un enerģiski paziņo Leontīns un rāda gadu gaitā bērnu, citu mākslinieku un paša darinātos darbus, kas pagaidām stāv kastēs.

“Cilvēks var sākt mācīties veidot jau no trīs gadu vecuma. Ko tu uztaisi ar rokām, to tu vari arī uzzīmēt. Tas paliek zemapziņā. Sākumā iemācās taisīt svilpuku, tad kaut ko kičīgu – gredzenu šķīvi, ar ko mammai pielīst, ja grēku darbi sadarīti. Pēc tam ātri iemācāmies uztaisīt lielu vāzi, ko mākslas akadēmijā apgūst gadiem,” stāsta podnieks, un šķiet, ka veidošana mālā ir viegla un rotaļīga nodarbe.

Rotaļāties visu mūžu – laimes atslēga

“Cilvēks ir laimīgs tikai tad, ja spēlējas visu mūžu. Man mamma trīs gadu vecumā nopirka plastilīnu, un kopš tā brīža es spēlējos – veidoju, taisu. Toreiz sataisīju dažādus cilvēciņus, pēc tam draugiem meistaroju zaldātiņus, armiju, hokeja komandas, iemainīju tos draugiem pret velosipēdu, akvalangu un citām labām lietām. Vajag uztaisīt tā, lai, ieraugot to lietu, sāk gribēties to dabūt.
Tad man vecāki iekārtoja savu darbnīcu, un tur es veidoju līdz gadiem piecpadsmit. Visi domāja par meitenēm, es arī domāju par meitenēm, bet veidoju un veidoju...” atminas Leontīns.

Govs ar sešiem pupiem

Sešpadsmit gados joka pēc pamēģinājis piedalīties blakus mājai esošās Rīgas Porcelāna rūpnīcas izsludinātajā konkursā uz vakanto mākslinieka tēlnieka vietu. “Pēdējā konkursa dienā man palika 16 gadu, pieteicos un biju kāds 227. Uzdevums bija izveidot Kārli Marksu. Galvu izveidot paspēju, bet ausīm laika pietrūka. Uztaisīju tā, it kā Markss nāk ārā no grāmatas, un tiku pie darba. Strādāju Porcelāna rūpnīcā par mākslinieku, tēlnieku modelistu. Taisīju izteiksmīgus ģīmjus.
Reiz vajadzēja uzmeistarot darbu, kas atspoguļotu PSRS saukli “Piecgadi trijos gados”. Uztaisīju govi ar sešiem pupiem. Par to mani gandrīz uz Sibīriju aizsūtīja. No rūpnīcas aizgāju un devos uz Latgali. Biju gan pieradis strādāt ar porcelānu, bet iemācījos strādāt ar mālu. Man patīk taisīt tā, lai ir interesanti, ne tikai podus,” pastāsta keramiķis.

Kur aicina, tur braucu

Cīruļa kungs uzskata, ka ikviens cilvēks var būt mākslinieks, tikai katrā šī radošā dzirksts ir jāatklāj: “Esmu bijis 104 valstīs – sākumā uz izstādēm, pēc tam aicina kā skolotāju, lai iemācu veidot podus, aicina organizēt izstādes. Drīz došos uz Ķīnu – Šanhajā vietējiem latviešiem un krieviem iemācīšu, kā podus darināt un apdedzināt pavisam vienkāršā un drošā veidā. Esmu bijis Anglijā, Ķīnā, Kongo, Meksikā.... Kur mani aicina, tur braucu, iemācu un pēc nedēļas dodos prom. Pēc kāda laika, ja grib iemācīties vēl kaut ko, atkal aizbraucu un parādu. Cilvēkiem jau gribas apgūt ko jaunu. Es to izdaru ātri un vienkārši – skatos, ar kuru roku strādā, kuras muskuļu grupas nodarbinātas, atrodu katram savu pieeju.”

Leontīns Cīrulis ar savu podnieka virpu, mālu un mākslinieka dzirksti būs viesis arī festivālā “Zelta ritmi”. Darbnīca būs atvērta visu festivāla laiku – no plkst. 11.00 līdz 15.00.