Dziesminieks Kārlis Kazāks atzīstas: "Nebūsim naivi, neviens nav godīgs"
Dziesminieks Kārlis Kazāks, kas ar savu dvēselisko dziedājumu decembrī pieskandināja baznīcas adventes svētku koncertos, atzīstas – patiesībā nemaz neatbilst gaišā bāleliņa tēlam, kā no malas izskatās.
Gada nogalē bieži uzstājies dievnamos. Vai pats mēdz iet uz dievkalpojumiem?
Nē, baznīca nav vieta, kur ikdienā eju. Neesmu arī kristīts.
Esi pagāns?
Arī nē. Mana nostāja – esmu ticīgs, bet neesmu reliģiozs. Viss par mani no manām dziesmām nāk ārā.
Tavas uzstāšanās laikā cilvēki sarunājās, ka jūtas, it kā tiktu paijāti un glaudīti. Kādas ir tavas izjūtas, esot publikas priekšā?
Es jūtos tieši tāpat – arī paijāts un glaudīts. Es to tiešām izjūtu. Ar cilvēkiem, kas nāk klausīties manu mūziku, kas nav gluži izklaidējoša, tā saruna mums dabīgi izveidojas. Un tas ir ļoti labi.
Ko tev pašam nozīmē Ziemassvētku laiks? Mūziķiem un māksliniekiem lielākoties tas ir intensīvs darba periods.
Nezinu, vai Ziemassvētku laiks man ir tāds īpašāks. Droši vien jau, ka ir kaut kādā ziņā... Jāpērk dāvanas bērniem. Mani drīzāk uzrunā tas dabas process, jo pēc Ziemassvētkiem dienas kļūst garākas. Tad tā sajūta kaut kādā mirklī pārslēdzas, jo zinu – drīz kļūs gaišāks.
Esi ģimenes cilvēks, tev ir trīs bērni. Vai ar muzicēšanu vari nodrošināt iztikšanu?
Nē, protams. Ikdienā es strādāju algotu darbu. Apzinīgi, regulāri eju uz biroju. Rakstu tekstus lielam uzņēmumam mārketinga un komunikāciju jomā.
Un ko iesāc, ja, darbā esot, uznāk lielā iedvesma dziesmu rakstīšanai?
Tad, nevienam nesakot, daru to!
Bet uzstāšanos decembrī ir vairāk?
Es no tā esmu viegli izbēdzis. Jau otro gadu piedalos Latvijas Nacionālā teātra izrādē Gribu ziemu īsto, kas ir tāds foršs koncerts – ālēšanās. Līdz ar to man visas nedēļas nogales ir pilnas un korporatīvajos pasākumos nav jāpiedalās.
Saki stingru nē tā sauktajiem kotlešu vakariem?
Nevaru iedomāties uzņēmuma korporatīvo vakaru, kur ar savu mūziku būtu vajadzīgs. Protams, esmu tādos uzstājies un gan jau kādreiz arī vēl uzstāšos, bet cilvēki taču sanāk kopā, lai izklaidētos. Tam vajadzīga jestrāka mūzika.
Savos koncertos cilvēkiem sniedz dvēselisku baudījumu. Kas tev pašam sagādā baudu?
Tas ir ļoti dažādi. Varu gūt baudu, vienkārši satiekot kādu cilvēku. Nepārtraukti iemīlos cilvēkos, vietās... Tā ir bauda. Protams, ir reizes, kad vajag būt vienam. Tad ir mugursoma un mežs. Tos saucu par „iztīrīt galvu” ceļojumiem.
Pa mežu brien Siguldas apkaimē, kur dzīvo, vai citur?
Man ir tādi meži, kur 40 kilometrus var iet kājām un nevienu, izņemot meža cirtējus un dzīvniekus, nesatikt. Eju, kad man tāda vajadzība uzrodas. Kad nav gluži mīnus 20, eju arī ziemā. Bet mīnus 20 pat ir foršāk nekā nulle grādos ar slapju sniegu – tādos laikapstākļos iet nemēdzu.
Kādā intervijā ļoti skeptiski izteicies par sevi kā ģimenes galvu. Joprojām uzskati, ka esi štruntīgs papucītis?
Loģiski, ka nevaru sevi dēvēt par labu tēvu. Labs tēvs noteikti vairāk sevis un sava laika ziedotu bērniem.
Bērnus kādreiz ņem līdzi uz koncertiem?
Tie ir reti izņēmumi. Kam viņiem to tēva mūziku, viņi to jau ir atklausījušies.
Koncerta laikā viena mamma dēlam teica: „Klausies, kā onkulis smuki dzied! Mājās tev neviens tik skaisti nedziedās.” Kā ir taviem bērniem – mājās viņiem padziedi?
Domāju, ka viņi mani tāpat pietiekami daudz dabū atklausīties. Man ir jātrenējas, jārada jaunas dziesmas, un to jau viņi dzird. Viņus mans repertuārs īpaši neinteresē. Labāk patīk, ja dziedu kādu tautasdziesmu latgaliski, tad viņi nāk klāt un mēģina saprast, par ko tā ir. Katrai paaudzei tomēr ir citi vārdi, citas lietas, par ko runā. Šūpuļdziesmas bērniem esmu uzrakstījis. Tagad ar Janu Čivželi rakstām jaunas bērnu dziesmas.
Kādi ir tavas ģimenes Ziemassvētki?
Vienubrīd braucām Ziemassvētkos ciemos pie manas mātes, bet tad viņai apnika to visu varzu uzņemt. Mātei esam trīs bērni, katram vēl pa kādai atvasei, sanāk iespaidīga kompānija vienam trīsistabu dzīvoklim. Kopš tā laika lielākoties svinam paši savā ģimenes lokā, mājās.
Mūziķi tiek ierauti dažādās intrigās, bet tu ar savu gaišā bāleliņa tēlu esi no tā veiksmīgi izsprucis...
Grūti pateikt, kā esmu izvairījies. Par laimi, tā mūzika, ko spēlēju, baigi neinteresē cilvēkus. Vismaz tos, kas mani klausās, es pats kā cilvēks neinteresēju. Pat tad, ja sastrādāju kādas glupības, tas nevienu neinteresē. Apbrīnoju mūziķus, kas uzņemas to slogu, kad dīrā un ķidā visu viņu dzīvi. Un tas ir forši, ka maniem klausītājiem ir vienalga, ko daru vakarā, ko ēdu pusdienās un cik izremontēta ir mana māja...
Un cik tālu tad ir izremontēta?
Tas taču ir mūžīgais process! Esmu galdnieks pēc izglītības. Bet laika taču nepietiek.
Galdnieks algo galdniekus?
Jā.
Par teātri runājot – vai pāris gadu laikā, kopš uzstājies Latvijas Nacionālajā teātrī, esi saradis ar teātra publiku un iejuties kolektīvā?
Nu jau esmu iejuties. Teātris... Man īstenībā bija šoks, kāda ir tā teātra vide! Cik brīvi cilvēki sarunājas, ko viņi runā.
Nesen arī ārpus teātra sienām izskanēja runas, ka tev ir izveidojušās tuvākas attiecības ar aktrisi Martu Grasi, kas šovasar izšķīrās no aktiera Aināra Ančevska.
Nav ne jausmas, kāds pamats varētu būt šādām runām. Esam kopā spēlējuši izrādēs, esam braukuši Velomūzikā... Es ļoti ceru, ka nekādā veidā neesmu vainīgs pie Aināra un Martas savienības izjukšanas. Tam neredzu iemeslu. Nezinu... Man ļoti patīk Ainārs, arī Marta ir foršs cilvēks... Negribētu darīt pāri kādam.
Esi tāds ļoti godīgs?
Nebūsim naivi, neviens nav godīgs. Mēs nevaram būt godīgi. Mūs taču noēstu no Zemes virsas, ja mēs būtu pilnīgi godīgi.
Bet vismaz attiecībā pret to cilvēku, ar ko esi kopā?
Es cenšos, mēs visi cenšamies. Nu kā – mēs taču mācāmies visu laiku.
Kādu atzīmi tu par apgūto godīgumu attiecībās pats sev liktu?
Nav ne jausmas. Tādas lietas nevērtēju. Mēs taču nevaram visu paredzēt. Nepārmetu nevienam, kurš uzdrīkstas pārmaiņas. Ja tam ir jānotiek, tad nav ko mocīties. Cilvēks ir svarīgākais. Man vairāk žēl skatīties, kad šķiroties viens otram nodara pāri, nespējot vai negribot atrast cilvēcīgu veidu, kā mainīties.
Ko gribētu ikvienam novēlēt jaunajā gadā?
Mācīties piedalīties dzīvē. Pats arī to gribu mācīties un mācos. Neteikšu gan, ka gana intensīvi – paslinks esmu. Tāpēc bieži ieraugu, kur un kad neesmu piedalījies, un saprotu – būtu bijis vērts. Tāpēc gan sev, gan visiem citiem novēlu – nelaidiet garām iespēju piedalīties dzīvē!
Inta Mengiša, žurnāls "Kas Jauns" / Foto: Nauris Garkaklis, Inta Mengiša, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
