"Iļģu" mūziķis Gatis Gaujenieks: "Varbūt pēc dabas esmu piromāns"

Gatis ir dzimis un audzis daudzkrāsainajā, nepieradinātajā Ņujorkas rajonā Bronksā. Dauzonīgs kā vairākums jauniešu, viņš ar domubiedriem nodibināja grupu Zigfrīda Meierovica ansamblis, kuram gan ar dižo Latvijas brīvvalsts diplomātu nav bijis nekāda sakara. Pirmoreiz Latviju Gatis ieraudzīja 1986. gadā, un viņu pārņēmusi sajūta, ka to, par ko esi lasījis grāmatā, pēkšņi ieraugi filmā. Vietai, kas viņam devusi mājas un patvērumu, viņš uzrakstīja dziesmu, kas kļuva par Jūrmalas himnu. Gatis savu izglītību – Amerikā iegūto grādu mūzikas tehnoloģijās – izmanto joprojām, jo līdztekus mūziķa gaitām ir arī producents un režisors. Viņš ir autors teicienam, ka nav lielas starpības, ko pārdot – riepas vai dziesmas.

No Akača izlīdis

– Iļģi svin 35. dzimšanas dienu...
– Jā, jau diezgan ilgi cenšamies šo pasākumu uzrīkot, bet tādā milzu ēkā kā Arēna Rīga tas nav viegli (smejas). Un arī lēti ne. Iļģiem ir bijusi cieša sadarbība ar Latvijas tautas deju kolektīvu vadītājiem, jau gandrīz 20 gadu. Par šo laiku ir tapušas apmēram 70 tautas deju horeogrāfijas, kurās izmantota mūsu mūzika. Gribējām sakopot vismaz daļu no tām vienā priekšnesumā un uzstāties dzīvajā kopā ar 1000 dejotāju.

– Tu no šiem 35 gadiem kopā ar Iļģiem esi pavadījis divdesmit.
– Jā, man nebija ienācis prātā, ka tik apaļš cipars… Varētu ballīti sarīkot! Lai gan mana sadarbība ar Iļģiem ir vēl senāka – no laika, kad biju ansamblī Akacis, tam bija mūzikas izdevniecība Plate, kas joprojām pastāv. Pašlaik tās saimnieks ir Arnolds Kārkls. Iļģiem pirmais disks bija Bāreņu dziesmas. Tāds pelēks, varbūt vispār pirmais CD, kas bija kādai latviešu grupai, un es to palīdzēju pārizdot Amerikā, veikt tehniskos darbus, lai var ražot fabrikā.

– Kad sāki braukāt uz Latviju, meklēji kontaktus ar Ilgu Reiznieci, Māri Muktupāvelu?
– Sadarbība drīzāk sākās ar to, ka es divus gadus biju grupas Jauns Mēness sastāvā, Ilga un Māris tur bija dalībnieki. Uz festivālu Rock Summer viņiem bija saslimis basists, mani aicināja piedalīties, un aizķēros uz kādiem diviem gadiem (smejas). Jaunam Mēnesim ierakstīju vairākus diskus. Tolaik – tas bija apmēram 1996. gads – ilggadējā Iļģu dalībniece Zane Šmite aizgāja no grupas. Ilga un Māris bija uztraukušies, es teicu, lai pamēģina Māru Kalniņu no grupas Marana. Viņa tolaik bija mana dzīvesbiedre, un Mārai bija brīnišķīgs balss diapazons. Tā aizgāja tā lieta, Ilga ar Māru kopā jutās ļoti ērti uz skatuves, gandrīz kā vienā kurpē. Palīdzēju producēt albumu Saules meita, kas Iļģiem iznāca 1997. gadā. Tajā jau sāka parādīties modernāka tehnika, basenes, akustiskās ģitāras, un kopš tā laika esmu ansamblī. Māra aizgāja aizsaulē 1999. gadā, bet es paliku Iļģos.

– Vecāki tevi stingri audzināja latvietībā?
– Mani vecāki Zigrīda un Alfrēds Gaujenieki bija ārkārtīgi aktīvi latviešu trimdas darbībās. Mamma vadīja tautas deju ansambli, mācīja dziedāšanu skolā, ļoti darbīga. Pozitīvāku cilvēku grūti iedomāties. Tēvs vairākus gadus bija vispasaules latviešu skautu priekšnieks. Jāatzīst, man bija diezgan šizofrēniska dzīve – no astoņiem līdz trijiem gāju amerikāņu skolā, bet pēc tam uzreiz pārslēdzos latviešu darbībās: korī, skautos, latviešu skolā. Apguvu arī klavierspēli.

– Kad sāki Amerikā muzicēt, tev taču nebija doma par tādu žanru kā postfolks?
– Es dejoju, skolā dziedāju tautasdziesmas, bet nebiju aizdomājies, ka tādā stilā pats varētu muzicēt. Taču man nebija iebildumu. Arī grupa Akacis savos ierakstos šad tad izmantoja kokli, iemetām pa kādai folkloras tēmai. Bet vispār – jā, Amerikā man sirdij tuvāka bija cita veida mūzika. Es biju milzīgs Bītlu fans. Man bija pat visi viņu retie pirātieraksti. Joprojām apbrīnoju Makartniju un Stāra kungu, kuri turpina radošo darbību, īpaši Makartniju, kurš savos astoņdesmit spēj nospēlēt divu stundu koncertu uz skatuves.

– Tu pats Latvijā dabūji pamuzicēt ar Līviem, K-Remontu, Dzeltenajiem pastniekiem…
– Jā, tās bija kopīgās turnejas ar Akaci. Sadraudzējāmies. Tad pārcēlos uz Latviju, lai atvērtu skaņu ierakstu studiju.

Kā mēs jērus noklusējām

– Tā kā ar nopietnu kapitālu kabatā?
– Tik traki varbūt ne. Sākumā bija iecere, ka fabrika Melodija un viena Ņujorkas studija kopīgi izveidos lielu skaņu ierakstu studiju.

– Tev bija tik lielas ambīcijas?
– Amerikas partneri mani pieņēma darbā par tehnisko direktoru. Bija ārvalstu investīcijas, liela amerikāņu apdrošināšanas firma to sponsorēja. Man bija nepieciešamās abu valodu zināšanas, labi orientējos mūzikas tehniskā ieraksta lauciņā. Izveidojām studiju, nopirkām milzīgās skaņu pultis, laptopi tajā laikā vēl nebija tik jaudīgi. Katrs ierakstu agregāts bija apmēram veļas mašīnas lielumā.

– Jūs bāzējāties fabrikas Melodija telpās?
– Bija iecere par Reformātu baznīcu. Dievnama augšējā zālē gribējām rakstīt simfonisko mūziku. Ņujorkas milzīgā studija jau rakstīja mūziku Brodvejas šoviem, Holivudas filmām. Ņemot vērā, ka Latvijā tolaik bija un joprojām ir augsti kvalificēti profesionāli mūziķi, bet orķestri šeit ir krietni lētāki, jo nebija arodbiedrību, biznesa plāns bija rakstīt te pavadījumus megafilmām.

– Holivudas filmām?
– Pati pirmā filma jau bija sarunāta, datums aizsists – Jēru klusēšana.

– Tiešām?!
– Goda vārds.

– Un būtu bijis...
– Būtu bijis.

– Kas nobruka?
– Latviešu puse nevarēja sadalīt interešu loku. Kultūras ministrs kopā ar Melodijas šefu baidījās, ka amerikāņiem ir 51 procents kopuzņēmuma, bet latviešiem tikai 49… Vietējie netikšot ierakstīties, ārzemnieki tik nāks un izmantos.

– Latviešu kašķīgā daba?
– Jā, vietējiem bija lielākas ambīcijas, viņi nevarēja saprast labumu, kas būtu bijis. Tad uznāca pučs, visi līgumi force majeure tika pārtraukti, agregāti pa vienam vien no 220 voltiem pārtaisīti uz 110, lai var sist gaisā štatos. Plāns bija ļoti vērienīgs, briljants, bet nekas nesanāca. Es tajā laikā biju svaigi izšķīries no pirmās sievas un jau pusotru gadu sēdēju uz kastēm, gaidot, kad vienreiz varēšu braukt uz Latviju. Bet tad viss izira.

Tā kā biju brīvs cilvēks un Latvijā bija daudz kontaktu, tomēr atbraucu, un ar Juri Riekstiņu un Ediju Gņedovski 1994. gadā izveidojām studiju GEM. Šķiet, biju viens no pirmajiem, kurš te strādāja ar Macintosh datoru, lai veidotu skaņu ierakstus. Divos lielos čemodānos atvedu ciparu ierakstu sistēmu, atradām telpas, uzstādījām. Sākumā partneri bija MicRec ieraksti, ar gadiem viņi izveidoja savu kompāniju, mēs turējāmies un līdz šim brīdim darbojamies. Pats ierakstīju gandrīz visus Līvu albumus, kad vēl viss sastāvs bija šaisaulē.

Iļģi – draugi un ģimene

– Tevī ir divas dabas – biznesa puse un, pieļauju, arī romantiskā.
– Ir, ir, protams. Akača bundzinieks Aivars Šmits, kurš arī diemžēl jau aizsaulē, ir teicis, ka viena mana kāja ir stabili zemē, bet otra plivinās pa mākoņiem (smejas). Manuprāt, ļoti skaisti. Pamazām mainījās Iļģu virziens – uz mūsdienīgāku, ar popmūzikas instrumentu iesaisti aranžējumos. Un tāda draudzība mums joprojām ir.

– Vari formulēt, ko tev Iļģi ir mācījuši?
– Iļģi man ir mācījuši un atgādinājuši, ka gandrīz visas pasaules gudrības ir ierakstītas tautasdziesmās. Tikai jāatrod, jāatšifrē, jāsaklausa, ko mūsu senči ir stāstījuši, un tas viss joprojām ir lietojams šodienā. Iļģi ir mana muzikālā ģimene, draugi, kuri man ir palīdzējuši grūtākajos brīžos, kad mana Māra gāja bojā autoavārijā. Neilgi pēc tam, 2001. gadā, bija piedāvājums sacerēt mūziku Spēlēju, dancoju. Tas nāca no Jaunā teātra institūta festivālam Homo Novus. Zinot to, kā man bija zaudēt savu mīļāko cilvēku, un redzot, kā Tots cīnās par Leldes atgriešanu šaisaulē, es pilnīgi sapratu, kas tur notiek. Tas bija brīnišķīgs, radošs laiks.

Iļģi nāca no folkloras pamatiem, bet Spēlēju, dancoju bija pirmais albums, kurā varēja izmest pilnīgi visus rāmjus, kaut tēmas un melodijas joprojām bija tautiskas. Ilga un es sākām sacerēt vairāk oriģinālmūzikas, tautas instrumentus izmantojām kopā ar jaunajām tehnoloģijām, sagrozījām vijoles, kokles, lai tās nav pazīstamas, un tomēr palika latviskais. Tā to opusu būvējām. Un personīgi man tas palīdzēja izdzīvot. Es izvilku sevi ārā no tās bedres. Izrāpos un satiku vēl vienu brīnišķīgu sievieti, Vinetu, ar kuru esam kopā jau daudzus gadus. Esam precējušies, dzīvojam Jūrmalā, laimīgi. Esam pārguruši, jo bērni ir četri (smejas). Ir četrgadīgas dvīņu meitenītes Juma un Zigda un divi puiši. Zigim drīz būs septiņi, vecākajam dēlam Dzintim ir jau 12 gadu.

– Viņiem tādi īpaši vārdi.
– Amerikā arī Gati nebija uz katra stūra kā Džoni, piemēram. Uzskatu – ja ir īpatnība vārdā, tad rodas arī kas unikāls pašā cilvēkā. Lai gan katrs cilvēks ir unikāls; arī Juris un Jānis ir skaisti vārdi. Taču, piemēram, Juma ir pirmā un vienīgā Latvijā.

– Esmu dzirdējusi, ka puikas sauc par Jumjiem.
– Arī viens no Ilgas dēliem ir Jumis. Es nodarbojos ar tulkojumiem tai laikā, kad gaidījām meitiņas, štukojām vārdus. Kāpēc ne Juma, ja ir dvīnītes?

– Tu būtībā sirmā vecumā tiki pie bērniem.
– Nu paldies... Man sirmi mati sāka rādīties jau 25 gadu vecumā. Bet, kad izdzīvoju traģēdiju ar Māru, tie kļuva vēl krietni sirmāki. Man tagad ir 58 gadi, bet nejūtos sevišķi vecs. Turos. Jā, dzīve mani vadīja tā, ka bērni nāk šajā posmā.

– Māju Asaros gādāji ar domu tur dzīvot ar Māru?
– Tā bija domāts. Nopirku zemes gabalu – tādā Dieva ausī, meža nostūrītī. Bērni ir ārkārtīgi priecīgi, ka var iet ārā, kāpaļāt pa kokiem. Tiešām skaista, mierīga vide. Es tādu meklēju, jo studijā ir liels troksnis, stresaina situācija, jāizseko katram izpildītājam, katras nots tīrībai – tas prasa milzīgu koncentrēšanos. Agrāk strādāju desmit stundu dienā, tagad cenšos ne vairāk par sešām septiņām. Jo tas prasa lielas pūles. Tāpēc vajadzēja klusu, skaistu vietu, kur atjaunoties.

– Mājās klausies klusumu, centies iztikt bez mūzikas?
– Ar bērniem pie klusuma netikt. Bet tā nav, ka mūziku pilnīgi neklausos. Protams, ir brīži, kad neko negribas, un tad, lai atslēgtos, uzlieku kādu filmu vai palasu grāmatu. Vasarā ar bērniem braucam ar ričukiem vai spēlējam bumbu.

Tad varu zvaigznēs lūkoties

– Esi domājis, ka liktenis visu sakārto?
– Nu, to es zinu.

– Tas arī ierakstīts tautasdziesmās?
– To es tev precīzi nepateikšu.

– Vai latviskā dzīvesziņa ir tavs kodekss?
– Senāk biju milzīgs optimists, bet, jo vairāk gadu, jo skatos praktiskāk, reālāk. Man vienmēr matemātiskā, zinātniskā puse ir bijusi ļoti mīļa. Ar vecāko dēlu vakaros teleskopā skatāmies zvaigznes, sekojam planētām. Arī kosmosa tēma mani ir ļoti interesējusi. Uzaugu laikā, kad cilvēks pirmoreiz spēra kāju uz Mēness, tas viss ir manī iesēdies, arī zinātniskās fantastikas stāsti. Ja zinu, kā kaut kas strādā tehniski, kādi ir pamati, tad varu to saprast, izjust un lietot savām vajadzībām. Man patīk lidot, kad man ir ērti un saprotu savu situāciju. Tāpat ar jebkuru mūzikas ierakstu, dziesmu. Vismaz man tā ir – kad esi to gabalu iemācījies, izjūti tā dvēseli, izaudzē kā bērnu, ar papildinājumiem, izrotājumiem, tu tik dziļi sāc to pazīt, ka jau var sākt jokoties, spēlēties.

– Tur tas vieglums parādās.
– Jā, kad pamats ir, var izpušķot. Par mājas celšanu… Bija iecere, ka mamma, kura nu jau ir aizsaulē, nāks pie mums dzīvot, bet nesanāca.

– Mamma paguva atbraukt uz Latviju?
– Vairākas reizes. Viņa dziedāja latviešu korī un bija uz pirmajiem lielajiem atjaunotās Latvijas Dziesmu svētkiem. Paguvām viņai parādīt, izbraukāt krustu šķērsu Latviju.

– Viņa tev rādīja savas bērnības vietas?
– Es viņai rādīju (smejas), man bija jākārto mantojuma lietas. Palika vecātēva mājas Liepājā, atguvām vectēva brāļa īpašumus. Pie Vecpils mums ir 23 hektāri – daļēji aramzeme, daļēji meži. Nezinu, vai bērniem to vajadzēs, šobrīd grūti iedomāties, ko ar to darīšu. Atstāšu mantojumā.

Par jaunu melodiju plaucināt

– Arī tautasdziesmās ir astronomiski vērojumi.
– Protams, cilvēki skatījās, kā viss tur danco debesīs.

– Mēdz teikt, ka latvietis dvēselē ir panteists, kurš Dievu sajūt katrā smilgas skarā un putniņā uz zara. Kāda tev tā sajūta ir?
– Esmu luterānis, kristīts un iesvētīts. Esmu pārliecināts, ka Dievs man ir stāvējis klāt un ikdienā joprojām sargā – arī manus bērnus, sievu, radiniekus. Bet es tik daudz neaizraujos – mani atkal tā tehniskā puse velk. Es ļoti pateicos par Dieva klātbūtni, bet tā, ka būtu baigi aizsapņojies… nē.

– Pagānu dziesmas tevī nekonfliktē ar kristīgo pārliecību?
– Galīgi ne. Tām es varbūt vairāk pieķeros kā mūziķis, kam patīk spēlēt, izvest melodisko skaistumu, kas ir katrā dziesmā. Ar Iļģiem cenšamies to kultivēt un plaucināt, lai tas iet arvien tālāk un lai ne tikai Latvijas, bet arī pasaules publikai tas būtu pieejams un saprotams.

– Nav jau zināms, kā viņi dziedāja. No zemes varam izrakt saktiņu vai villaines gabalu, bet ne dziesmu.
– Nu, tieši tā. Mana sieva ir tradicionālās dziedāšanas grupā Saucējas, mājās daudz klausāmies ekspedīciju ierakstus, kur pārsvarā dzied sievietes savos zelta gados. Saucējas nopietni un profesionāli piestrādā pie tā, lai saglabātu šo tradicionālās dziedāšanas mantojumu, un lieliski prot dziedāt šādā manierē. Savukārt ar Iļģiem mēs šo mantojumu padarām mūsdienīgāku, lai tautas mūzika būtu vieglāk uztverama tiem, kuri parasti to neklausās. Šodien jaunās paaudzes tautas muzikanti interpretē tradicionālās tēmas mūsdienu mūzikas ietekmē, un ar lielāku brīvību, nekā tas varbūt senāk bija pieņemts. Katrā ziņā tā pati dziesma var skanēt pilnīgi citādi, nekā tas būtu saklausāms senos ierakstos, bet no senajiem ierakstiem var iespaidoties, gūt savu saprašanu un būvēt virsū.

– Kāpēc tagad atkal atgriežaties pie Spēlēju, dancoju? Šī mūzika jau skanējusi Agra Daņiļēviča uzvedumā jauniešu deju svētkos, tur bija fonogramma, bet maijā Arēnā Rīga spēlēsiet dzīvajā, Dzirnas un citi kolektīvi izdejos...
– Par izrādi pirms 12 gadiem Agris teica: “Bija jau forši, bet šodien es varu labāk.” (Smejas.) Tas ir izaicinājums gan viņam, gan mums. Kā jau studijā – viens cilvēks padsmit instrumentu var saspēlēt, veselu orķestri, bet kā to dzīvajā izdarīsi? Mums ļoti stingri jāturas pie metronomiem, lai dejotāji to, ko iestudējuši, varētu precīzi izdejot.

– Jums nākas sevi disciplinēt.
– Jā, ļoti. Komponists Uģis Prauliņš Spēlēju, dancoju bija Zemguss, spēlēja sintezatoru, būs arī šoreiz. Edgars Kārklis ar dūdām un stabulēm piepalīdzēs Mārim, kurš nevar visu spēlēt vienlaikus. Irīna Rebhūna izpildīs Leldes un citas lomas, ko ierakstā dziedāja Rūta Muktupāvela. Ir pieaicināti papildu dziedātāji – velni, kas dzied, ķicina un lēkā līdzi nebalsīs. Tas ir skaists, radošs process, bet nedrīkstam novirzīties ne par kripatiņu.

Kā mani sēja pie koka

– Ar spēlēšanu skaidrs, bet kā tev pašam ar dancošanu?
– Kādus desmit gadus biju tautas deju ansamblī. Mamma bija vadītāja – man nebija citas izvēles. Bet bija brīnišķīgi. Kad pārbraucu uz Filadelfiju, arī tur tautas deju ansamblī piedalījos, vairākos Dziesmu svētkos dejoju. Senāk biju kaislīgs kalnu slēpotājs, un man abi ceļi ir savainoti. Vienu tā kā saremontēja, bet ar gadiem vienalga izļurkājas. Piemēram, krakovjaku es vairs nevarētu padejot, jo tur jālēkā uz sāniem.

– Teici, ka varētu uzrīkot ballīti par godu taviem 20 gadiem Iļģos. Jūs mājās bieži aicināt ciemiņus?
– Man 18. augustā ir dzimšanas diena, tad cenšamies būt ārzemēs, visbiežāk – Igaunijā. Tur arī bērniem interesanti – Lotes parks, Pērnavā akvapasaule, zinātniskajā centrā Tartu esam vairākkārt bijuši. Arī Latviju izbraukuši krustu šķērsu. Kaut kur tālāk lidināties sešiem cilvēkiem šobrīd, kamēr mūsu meičām ir tikai četri gadi, nebūtu prātīgi. Negribam nervus pilnīgi sabojāt (sirsnīgi smejas).

– Arī tu pats neesot bijis mierīgais.
– Nu jā, tā bija. Sevišķi jau, augot skautu un gaidu nometnēs, kur vecāki bija iesaistīti un arī mans brālis Mārtiņš darbojās.

– Tagad viņš ir Amerikā?
– Jā, Ņujorkā. Mans vienīgais tiešais radinieks. Strādā sporta televīzijas raidījumos, saņēmis EMI balvas. Bet par skautu nometnēm – var teikt, ka es tur gandrīz piedzimu. Bet laikam taču tēvs mammu tomēr atrunāja. Lai gan jau neilgi pēc tam mani sāka ņemt līdzi, pat esot sējuši pie koka, lai nepazūdu mežā.

– Tiešām? Cik tev bija gadu?
– Kāds gadiņš vai pusotra. Tur bija kalni, kraujas... Tas jau nebija tā, ka sēja aiz rokas vai kājas, bet tādā garākā pavadiņā. Vēlāk skautu nometnēs es visādi izpaudos radoši.

– Nebija šausmīga disciplīna?
– Bija, protams, bet atlika arī laiks taisīt palaidnības. Kad jau bijām roveros, 17, 18 gadu, cēlām teltis kokos, štābiņus – diezgan augstu, divos trijos stāvos, lai vadītāji netiek klāt. Kurš bērns gan iztiek bez palaidnībām!

– Tautā runā, ka tu proti salikt ārkārtīgi skaisti skautu ugunskuru.
– Jā, mūsu vedējpārim no Austrālijas pie Saldus ir brīnišķīgs lauku īpašums. Pirms Līgo pa dienu aizbraucu, uzceļu ugunskuru, tad braucu uz Rīgu, jo jau vairākus  gadus tai vakarā ar Iļģiem spēlējam Dzegužkalnā, un atgriežos, kad viņi jau gaida saulīti uzlecam.

– Skaisti – tu savu misiju izpildi, viņi to krāšņumu redz, bet tu atbrauc, kad jau pamazām sāk dzist.
– Bet svētki turpinās, cilvēki lec pāri... Ugunskura likšana man ir atslodze, mantojums no tēva. Viņš lielajās nometnēs cēla milzīgus ugunskurus, trīsstāvīgus, ap diviem tūkstošiem cilvēku uz tiem nāca. Man arī patīk, kā leiši savas salmu figūras dedzina; skaists pasākums. Varbūt es pēc dabas esmu piromāns (smejas). Ne tikai vasarā, arī ziemā mums mājās ir ugunskura vieta, kur var apsēsties, iekurināt udžiņu, blenzt stundām ilgi un domāt. Man tas ir ārkārtīgi mierinoši. Bet interesanti gan, ka tā slava ir pagājusi tālāk...

– Latvija maza, cits citu pazīst. Dzirdēju arī, kā Māris Muktupāvels stāstīja, kā grupas biedri tavu cepuri no prāmja eleganti ielidinājuši jūrā. Var nojaust Iļģu ēverģēlīgo pusi...
– Esam ārkārtīgi dinamiska, jautra kompānija. Gaidām brīdi, kad varam tikt uz ārzemēm, lai bišķīt atietu no ikdienas pienākumiem un raizēm, mazliet atlaistu atsperi. Tad ir visādas jautrības. Pagājušajā rudenī uz desmit dienām bijām štatos. Mums prasīja, vai gribam lidot no pilsētas uz pilsētu, bet ienāca prātā – nē, ņemam busiņu! Pirmkārt, lētāk, otrkārt, mums pieciem reti sanāk būt kopā, bet mēs ļoti baudām cits cita kompāniju. Tā nu izbraukājāmies krustu šķērsu, katrā pilsētā mums bija brīnišķīgi saimnieki, aizbraucām uz Niagāras kritumu, skatījāmies un brīnījāmies.

– Austrumeiropiešus varot pazīt pēc rūpju zīmoga sejās. Tu ar citu seju pa Latviju staigā. Nāc ar Ņujorkas brīvības zīmogu?
– Jā, man bija brīnišķīgi vecāki, kuri mani pozitīvi audzināja, visādi atbalstīja. Viņu lielākais moto bija, ka nekas nav neiespējams, ja vien tu gribi. Tas ar mani ir līdz pat šai dienai, to es cenšos arī saviem bērniem iemācīt.

– Tu bērnus sūti mūzikas skolā?
– Jā, lai gan ir problemātiski. Tur ir ārkārtīgi novecojusi metodika, un kopumā tā sistēma būtu jāmodernizē. Esmu runājis ar daudziem diriģentiem, pazīstamiem komponistiem, kuri saka: jā, arī es mocījos mūzikas skolā, gribēju ar cirvi ķerties klāt instrumentam, tikai ap gadiem divdesmit beidzot atradu, varēju iedziļināties un ar prieku spēlēt. Es cīnos ar to, ka gribu sūtīt bērnus mūzikas skolā, bet baidos, ka tas sabojās viņu mīlestību pret mūziku. Diemžēl tā ir. Viens otrs mūzikas skolas direktors to saprot, bet ir ieslogots rāmjos, viņam jāiekļaujas valsts noteiktā mācību procesā. Šī sistēma vairāk tēmē uz to vienu vai diviem procentiem audzēkņu, kuri pasaulē izies ar spilgtiem panākumiem kā profesionāli mūziķi. Bet pārējie 98 procenti bērnu? Tā, manuprāt, ir ārkārtīgi greiza domāšana.

– Kurš ir tavs mīļākais skautu likums?
– Ne likums, drīzāk sauciens – būsim modri, arvien modri! Esi gatavs vienalga kam, vienalga kurā laikā.

– Vienpadsmitais likums esot – skauts nav muļķis.
– Oi, to es neatcerējos. Ceru, ka tāpēc man neatņems kaklautu.