Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Mēs bijām kā ģimene, kur es biju mamma ar saviem brīžiem grūtajiem bērniem. Tā bija vesela dzīve, kuru izdzīvojām. Vesela ģimenes dzīve," par izrādes "Liec Dievam pasmieties" mēģinājumu procesu stāsta režisore Rēzija Kalniņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Rēzija Kalniņa: "No sava dzimtas mustura netiek vaļā neviens"

Intervijas
2017. gada 15. maijā 05:47 2017. gada 15. maijā 05:47
  Sandra Landorfa
Katras ģimenes stāsts esot traģikomēdija, apgalvo jaunās Dailes teātra izrādes "Liec Dievam pasmieties" veidotāji. Gluži kā režisores Rēzijas Kalniņas ģimenē, arī tajā viens no bērniem ir aktieris, cits – priesteris, trešais – sava ceļa meklētājs. No savas dzimtas mustura nevarot tikt vaļā neviens. Žurnāls "Patiesā Dzīve" ar Rēziju tikās īsi pirms Lieldienām.

Ilgus gadus bijusi vadošā aktrise Dailes teātrī, izspēlējusi lielas lomas kino, Rēzija pārkāpa nospraustā maršruta barjerām un aizgāja neērtu ceļu. Lai veiktu pirmo spēcīgo izrāvienu, viņa kopā ar vīru, diriģentu Aināru Rubiķi, aizdevās tālu – uz Novosibirskas teātri, kur strādāja par režisori. Pēc tam bijuši lielāki un mazāki iestudējumi gan Nacionālajā teātrī, gan Latvijas Nacionālajā operā un baletā un arī Dailē, kur tagad Mazajā zālē pieci izcili aktieri izspēlē šķietami svešas ģimenes dzīvi, kurā tomēr ir tik daudz pazīstama – gan vecāku uzspiestie priekšstati par vēlamo dzīvesveidu, gan bērnu bailes sāpināt, neattaisnojot viņu cerības, noraudzīšanās otra cilvēka klupienos, laimes meklējumos un ņemšanās ap tik triviālu lietu kā mērce...

Skelets mammas skapī

– Kāpēc tev bija svarīgi izstāstīt šo asprātīgo, mazliet skumjo stāstu par kādu ģimeni?
– Šķiet, mēs visi šajā informācijas pieejamības laikmetā attālināmies no saknes, no tā, kā rodas jebkas – arī konflikti, nesaprašanās, citādības nepieņemšana. Daudz skatoties televīziju, klausoties radio vai sērfojot internetā, aizmūkam paši no sevis un nesaprotam, ka pasaules citādības pieņemšana sākas ģimenē. Tieši tur sākas karš, miers vai pamiers. Man kā teātra skatītājai ne tik svarīgi ir bijis ieraudzīt un novērtēt intelektuāli jaunas formas, bet vērot, analizēt un identificēties tieši ar attiecību tēmām, drāmām vai komēdijām. Šī luga gan mani, gan manu māsu Danu Kalniņu-Zaķi, kura ir tās tulkotāja, uzrunāja ļoti personiski. Jo tas ir stāsts par ģimeni, kurā, tāpat kā mūsējā, ir trīs bērni, turklāt viens no viņiem ir priesteris, otra – aktrise, trešais – izbijusi futbola zvaigzne. Mums ļoti patika arī lugas traģiskais humors un smieklīgais traģisms. Turklāt autors ir atzinis, ka tā ir viņa paša pieredze un viņš lugu velta patēvam. Lugā tas ir Viljams, kuru spēlē Pēteris Liepiņš.

Rēzija Kalniņa: "Pieļauju, skatītāji – gan vīrieši, gan sievietes – domā: nuja, viņš jau zem tupeles, viņš jau tāds mīkstais… Bet patiesībā viņš ir ģimenes mugurkauls."

Uz draugu izrādi, kas bija vēl pirms ģenerālmēģinājuma, mēs katrs saaicinājām savus paziņas. Mums abām ar Danu bija ārkārtīgi interesanti uzzināt, ko saka jaunieši. No vienas puses, to varētu nosaukt par standartteātri, jo absolūti nemēģinājām meklēt jaunas formas, piemēram, tukšā skatuvē nolikt dažus krēslus vai norunāt tekstu, karājoties kājām gaisā. Mēs vienkārši izstāstām paaudžu stāstu. Viena jauniešu grupiņa pēc tam sēdēja bufetē, un kāds puisis teica, ka viņš esot gandrīz apraudājies. Kad jautāju, kāpēc tikai gandrīz, viņš teica: «Nu, es neesmu pārāk emocionāls.» Kāda meitenīte teica, ka viņai pēc izrādes griboties piezvanīt mammai. Un tie ir jauni cilvēki, kas to saka. Domāju, šī luga ir gan rutiņām, gan magdiņām, gan vilīšiem, gan tomiņiem, gan ričiņiem.

Foto: Rojs Maizītis

Mēs katrs kādā dzīves ceļā esam gan vecāki, kas nonāk konfliktā ar savu pusaudzi, bērnu, gan pusaudži, kas nonāk konfliktā ar vecākiem. Pats būtiskākais laikam ir tas, ka mēs kā cilvēki, kā vecāki spējam būt tik gudri un dzīvot autentiski savu dzīvi. Tad arī bērns nebaidīsies pats no sevis. Viņš nebaidīsies būt autentisks.

– Tā kā – godīgs pret sevi?
– Godīgs pret sevi un arī pret pasauli. Ja katrā ģimenē būtu iespēja izaugt autentiski tam, kas esi, domāju, pasaulē būtu daudz mazāk naida.

– Bet vai mammas Rutas stāsts ir līdz galam godīgs, ja viņa apprecējās, mīlot sievieti?
– Šī tēma nav tik būtiska. Svarīgāk ir ļaut bērniem izkāpt no mammas rāmja vai būra, no viņas bailēm par tā saucamo nepareizību viņā pašā un fanātismu, kurā viņa bērnus ieliek pati savas, ne viņu drošības dēļ. Kā zinām, meliem īsas kājas – agri vai vēlu skapis atveras un skelets no tā izkrīt.

– Varbūt brīdī, kad tas notiek, bērni labāk saprot mammas spriedzi, saasinājumus ģimenē. Kaut ieraudzīt melnos plankumus vecākos vienmēr ir sāpīgi.
– Arī atvieglojoši, jo ieraugām, ka vecāki ir ne tikai māte un tēvs, bet arī cilvēki. Kā Rutiņa izrādē saka: “Ak dievs, tu domā, ka vecāki ir jau veci piedzimuši, bet man bija sava dzīve, pirms es kļuvu tava māte.” Savukārt vecākiem ir svarīgi saprast, ka bērni nav pagātnes piepildījums, bet nākotne, un, ienākot ģimenē, viņi kaut ko māca. Katrs nāk ar savu uzdevumu. Varbūt skan banāli, bet bērni ir mūsu skolotāji. Vecāki ir loks, un bērni ir bultas.

"Mūsdienās tukšumu bieži vien piepildām ar televizoru, internetu. Mums ir bail nonākt klusumā, kur izlien iekšējais es, kurš bieži vien nepakļaujas morāles – iedomātas morāles – normām."

Izrādē Rutiņa to loku ir atvilkusi, bet bērnus vaļā nelaiž, tur ciet, jo... kas bez tiem bērniem viņai paliek? Pašas nepiepildītā dzīve.
Mūsdienās tukšumu bieži vien piepildām ar televizoru, internetu. Mums ir bail nonākt klusumā, kur izlien iekšējais es, kurš bieži vien nepakļaujas morāles – iedomātas morāles – normām. Attiecības cenšamies intelektualizēt, lai gan daudz svarīgāka ir emocionālā inteliģence. Un Rutiņai tā piemīt. Gan Ričards, gan Magdalēna, gan Toms ir tik brīnišķīgi, ka vecāki nemaz nevar būt nelieši, ja viņiem ir izauguši tādi bērni. Man šķiet, ir traki ļaut bērnam nodzīvot līdz pusmūžam, visu laiku mēģinot kontrolēt, ierobežot savas drošības, sava tukšuma dēļ. Tad jau sanāk, ka bērns ir tas, kurš piepilda tavu dzīvi, tavu tukšumu.

– Tu taču nevari to teikt par savu ģimeni? Jūs izrāvāties no ligzdas diezgan agri.
– Mēs augām tikai ar mammu, un viņa nekādā ziņā mūs nav ierobežojusi kādā negatīvā nozīmē.

– Bija tik gudra, ka palaida vaļā?
– Jā, lai gan bija arī savi nosacījumi. Ja to nebūtu, es tiešām nezinu... Jā, viņa nosprauda robežas, kuras nevajadzētu pārkāpt, citādi būtu bīstami. Bet viņa mūs nekad neierobežoja radošās izpausmēs, sevis meklējumos.

– Šķiet, tavs ceļš lielā mērā izskatās pēc Magdalēnas ceļa. Un brāļa Krista ceļš (arī nosacīti) savā ziņā ir Toma ceļš.
– Nezinu. Domāju, tā ir sakritība. Toms divdesmit trīs gadus bija priesteris, pirms tomēr izlēma par labu ģimenei un attiecībām. Mana izvēle kļūt par aktrisi absolūti nebalstījās uz to, ka mana māte to vēlētos.

– Bet arī Ruta nevēlas, lai Magdalēna kļūst par aktrisi.
– Domāju, Magdalēna izvēlējās aktrises ceļu tāpēc, ka māte gadiem ilgi bija stāstījusi par savu brīnišķīgo draudzeni – aktrisi. Iespējams, Magdalēna vēlējās viņu izkonkurēt, jo no mazotnes tika ar viņu salīdzināta – gan izskata, gan svara ziņā. Tāpat arī Toms... Dažreiz šādas profesijas dēli izvēlas tāpēc, ka māte bērnus nelaiž prom no sevis. Tajā brīdī, kad dēla dzīvē ienāk sieviete, ja māte nav gana pašpietiekama, viņai ir ārkārtīgi grūti savu dēlu atdot prom kādai citai, kas būtībā ir konkurente.

Foto: Rojs Maizītis

– Vieglāk ir atdot Dievam?
– Jā. Vieglāk – paturēt Dievam (smaida).

– Tu ļoti smuki apsmaidi reliģiozitāti – tā var teikt?
– Nē, es apsmaidu Rutiņas reliģiozitāti. Domāju, viņa tā arī nekad to dzīvo Dievu, kas ir pieņemošs, mīlestības pilns tēvs, māte, viss, ko vien varam iedomāties, kas vienmēr pazudušo bērnu gaida atpakaļ, nav redzējusi. Viņai ir desmit baušļi pie ieejas durvīm: tā būs dzīvot, tā būs būt – rāmī, bez iespējas uz citādību. Un tieši tāpēc, ka viņa pati iekšēji ir aizliegusi sev būt laimīgai. Viņas slavenais teiciens: «Bet kāpēc visiem ir jābūt tik sasodīti laimīgiem?! Dzīve ir kas vairāk, nekā būt laimīgam.» Savukārt Ričards Rutai pasaka: “Dievs vēlas, lai mēs būtu laimīgi.” Tā ir, tikai ne vienmēr Viņš sagādā vieglāko ceļu. Ja tu nes kādu upuri, tad neliec otram justies par to atbildīgam, vainīgam un līdz mūža galam pateicīgam. Jo tā ir tava izvēle. Tu kā vecāks uzliec bērnam nevajadzīgu atbildību par to, ka esi izlēmis viņu laist pasaulē.

– Tā diemžēl ir ļoti izplatīta attieksme.
– Ļoti izplatīta.

– Varēja just, ka skatītāji, elpu aizturējuši, skatījās no pirmās minūtes, šķiet, ar pateicību, ka runājat par tik pazīstamām lietām, varbūt pat intīmām, kas ne vienmēr ģimenē ir vārdā nosauktas.
– Domāju, ka tiešām jebkurš izrādē Liec Dievam pasmieties noteikti var identificēties ar kādu no tēliem. Skaistākais šķiet tas, ka uz katru situāciju varam paskatīties gan no traģiskā, dramatiskā punkta, gan no ironiskā, smieklīgā. Man ļoti patika, kā skaņu operators savā failā bija ierakstījis: “Liec Dievam pasmaidīt.” Jo pasmieties mums drīzāk asociējas ar ko negatīvu – kā pasmieties par kādu. Bet pasmaidīt – mācīties uz jebkuru situāciju paskatīties no putna lidojuma. Un to šī luga piedāvā. Pat ejot cauri kādai smagai pieredzei – attiecībās, ģimenē, ar vecākiem, sievu, vīru, bērniem –, šī izrāde ļauj paskatīties it kā ilgtermiņā arī uz savu situāciju, savu dzīvi. Man patīk teikt, ka Dievs atbrīvo Rutiņu no prāta rāmjiem, lai viņa spētu izpaust savu mīlestību.

"Ja tu nes kādu upuri, tad neliec otram justies par to atbildīgam, vainīgam un līdz mūža galam pateicīgam. Jo tā ir tava izvēle. Tu kā vecāks uzliec bērnam nevajadzīgu atbildību par to, ka esi izlēmis viņu laist pasaulē."

– Un viņas meita Magdalēna to saņemtu tīrā veidā. Tu Magdalēnā ieliki kādas savas nianses?
– Protams. Un ne tikai ārējās – tādas kā melni mati un auskars degunā...

– Paltracīgas drēbes.
– Jā, bet... Magdalēna ir gan mana, gan, es gribētu teikt, arī Ilzes (aktrises Ilzes Ķuzules-Skrastiņas – S. L.) kompilācija un ideāls.

– Paklausoties, ko Ilze saka par šo lomu, rodas priekšstats, ka jūs tomēr nākat no dažādām platformām, ar dažādu iekšējo sajūtu jau no bērnības. Tomēr atradāt kopsaucēju?
– Ilzei esmu teikusi, ka viņa ir jebkura režisora ideāls. Vajag tikai dot kādu uzdevumu... Ir pat tā, ka atveru muti, vēl neko nesaku, bet viņa jau saprot. Varu apgalvot, ka visu iestudējuma procesu bijām kā ģimene, kur es biju mamma ar saviem brīžiem grūtajiem bērniem. Tā bija vesela dzīve, kuru izdzīvojām. Vesela ģimenes dzīve.

Cita vīrišķība

– Interesanti, ko teica vecākās paaudzes aktieri – Indra Briķe un Pēteris Liepiņš. Vai viņiem bija kādas atziņas par attiecībām ģimenē?
– Tas būtu jājautā viņiem pašiem. Kad esi pilnīgi iekšā tajā procesā, ir ļoti grūti no malas paskatīties, pavērot un saprast, kas ar tevi pašu ir noticis, kā esi mainījies. Varu teikt, piemēram, to, ka Pēteris ir Vilītis. Viņš dzīvē ir Vilītis. Es tiešām nevienā no šīm lomām nevaru iedomāties kādu citu aktieri.

– Jūs tā maigi stāstāt par vīrišķību – ne tādu, kas paceļ balsi un sit kulaku galdā, bet ir gatava pārvarēt šķēršļus, lai būtu kopā ar mīļoto cilvēku. Varbūt nolikt malā savas ambīcijas, lai kopā izaudzinātu bērnus, novecotu.
– Attiecībās ir jānoliek savs ego. Pētera Vilītis saka: “Es gribēju būt ar viņu kopā, es gribēju no viņas bērnus, un es dabūju visu.” Ja, vērojot no malas, domājam, ka viņš kaut ko ir zaudējis, tad nē – viņš ir ieguvis! Vienīgi mūsu maskulīnajā pasaulē tik milzīga nozīme ir ārējai atribūtikai, statusam. Ir tāda tipa vīrieši... Pieļauju, skatītāji – gan vīrieši, gan sievietes – domā: nuja, viņš jau zem tupeles, viņš jau tāds mīkstais… Bet patiesībā viņš ir ģimenes mugurkauls. Ja viņš nebūtu tāds, kāds ir, ar savu mīlestību un pieņemšanu, domāju, ģimene nebūtu palikusi kopā.

"Mums bija skābeņu zupa, arī ziedputekšņi, kas jāēd tāpēc, ka veselīgi. Ai, viss kas... Man ir tā, ka ziedputekšņus nevaru vairs nekādā veidā dabūt iekšā."

– Viņam piemīt īstai vīrišķībai raksturīga augstsirdība – paraudzīties uz asumiem un problēmām caur labestību.
– Jā, domāju, viņš tiešām ir visgudrākais. Vissirdsgudrākais. Jo nevienas attiecības nevar būt absolūti līdzenas, tajās ir gan kāpumi, gan kritumi. Tikai jāsaprot, ka arī krīzes ir norma. Ka tas nav nekas nenormāls.

Bērnu rings

– Šķiet, viens no uzdevumiem, kuru izpildījusi šī izrāde, ir parādīt, ka cilvēki tiek pāri sarežģījumiem. Ģimenē esam vistuvāk otra laimes meklējumiem, un bieži vien tie ir trausli, neērti, pat nepatīkami, intīmi, jo otru cilvēku tik labi zinām, ka nav pat jāuzklausa.
– Vistrakākais, manuprāt, ir tas, ka mums šķiet, ka to otru cilvēku pazīstam, bet bieži vien nepazīstam pat paši sevi. Ja mēs arī sevi uztvertu kā interesantu ceļojumu, izpētes subjektu un objektu vienlaikus, tad otra cilvēka – bērna, vīra, sievas, vecāku – ceļu kalnā augšā, lejā uztvertu mierīgāk un pieņemošāk. Bet, ja sevi nepazīstam, tad uz otru centrējamies kā uz savu spoguli. Un līdzi nesam slinkumu iepazīt pašiem sevi.

– Jaunība ir sāpīgs laiks. Kā bērnībā sāp kauli, tieši tāpat pieaugot sāp dvēsele. Varbūt vecāki ar gadiem to ir aizmirsuši, bet brāļi un māsas ir tie, kuri vislabāk saprot šīs pieaugšanas sāpes un veidošanos par personību. Šīs attiecības ir tik pilnasinīgas – ar dauzīšanos, ņemšanos, uzbraucieniem...
– Viņi būtībā cits citu trenē. Tas ir kā rings. Lai katrs no viņiem, izejot ārā un paliekot bez šīs brāļu un māsu aizsardzības, spētu izdzīvot. Tas ir ļoti interesanti.

– Vēl svarīgs atgādinājums ir arī tas, ka pāri visam ir kāda kosmiska mīlestība, kura liek atgriezties – izvandīties pa pasauli, izmeklēties, izdauzīties un tomēr atkal periodiski sanākt kopā.
– Tā ir asinsbalss. Kas tāds... Lai gan ne visās ģimenēs ir tāda pieredze. Redzu, ka ne visi brāļi un māsas ir tādā dziļā, tuvā kontaktā. Manuprāt, ja tā nav, cilvēki sāk klibot pa dzīvi. Piemēram, Ričiņam ir iestāstīts – ja viņš būs sociāli veiksmīgs, iederēsies tā saucamajās klasēs, ja viņam būs spīdīga mašīna, miljons, tad viņš būs kaut kas. Viņš tik izmisīgi cenšas tikt pie šiem, viņaprāt, sasniegumiem, lai tikai māte viņu pamanītu... Bet, redz, paradoksāli – tieši viņš beigās atgriežas pie vecākiem.

– Viņš iznes arī krustu ar alkoholu, ko daudzas ģimenes piedzīvo.
– Tikpat labi tās varētu būt narkotikas vai kazino. Domāju, šādas atkarības sākas brīdī, kad sirds un dvēsele sajūt, ka tu ej ne savu ceļu, ka tas ir viltus spožums, viltus dzīvošana. Bet sociums spiež mums izskatīties, ģērbties, būt veiksminiekiem. Tieši caur Ričardu autors to lieliski parāda – ka dzīvi vajag dzīvot, nevis triekties pēc kaut kā. Tas neko nesniedz, vien aizved projām no sevis paša.

Citi šobrīd lasa

“Dzīve ar musulmani nav šausmu stāsts,” Linda no Latvijas stāsta par laulību ar islāmticīgo
Tihanovska emocionālā video skaidro Baltkrievijas pamešanas iemeslus 29
Notiekošais Baltkrievijā ārpus kontroles: OMON brutāli sagūsta nepilngadīgu bērnu, policisti spārda žurnālistus 14

– Ja tev ir droša sala, kur varbūt arī knābā, bet sirds dziļumos pieņem, tev galu galā ir iespēja izaugt par diezgan harmonisku personību.
– Jā. Par Vilīti no sākuma ir sajūta, ko arī bērni uztur – nu ja, viņš jau tāds pastnieks. Labi, izaudzina trīs bērnus, izskolo, tomēr viņš ir tāds... Pirmā doma – ka tādi nav īsti vīrieši. Taču beigās Ričiņš nonāk līdz tam, ka tieši tā ir īstā vērtība.

– Ļoti skaisti ir videostāstiņi par putnu būrīša gatavošanu...
– Jā, bet tu saproti – kāpēc? Ko saka Vilītis, kad nolasa pirmo un pēdējo morāli mūžā? Bērni kā putniņi izlido no būrīša un aizlido. Mēs būvējam šo mājiņu, savu dzīvīti, cilvēkmētelīšus gan sev, gan citiem, bet vienā brīdī mūsu dvēselīte aizlido. Tā atbrīvojas. Un tā ir alegorija par bērniem – viņus audzina ne jau tādēļ, lai pieturētu.

– Protams, tu dod siltumu, lai viņš var izaugt un aizlidot.
– Jā, savicināt spārnus. Ko putni dara? Viņi izgrūž ārā putnēnus.

– Kad tie ir pietiekami stipri… Lielie putni to jūt.
– Bet mēs ne. Sevišķi mātes negrib palaist vaļā. Viņas tā kā palaiž, bet diedziņu visu laiku tur. Un nekur tālu netiksi. Vien tik, cik es tev ļaušu.

– Skatoties uz rokām videostāstiņos, saproti, kurā brīdī pieaugušais ir gatavs dot aso priekšmetu rokā, un tu sasprindzis seko, vai tikai neiebelzīs pa pirkstiem. Tas ir stāsts par uzticēšanos, mācīšanu.
– Arī mūzikai izrādē ir ārkārtīgi liela nozīme. Katrs no šiem bērniem it kā klauvē pie debesu durvīm. Katrreiz, nākot mājās, viņi klauvē, jo māte jau ir tas Dievs.

Trauma un fantāzija

– Vai jūs iesmējāt arī par tādu lietu kā Fantāzijas mērce? Jūsu ģimenē kaut kas tāds bija?  
– Mums bija skābeņu zupa, arī ziedputekšņi, kas jāēd tāpēc, ka veselīgi. Ai, viss kas... Šķiet, mēs katrs varam nosaukt savu Fantāzijas mērci. Iespējams, tā seko līdzi visu mūžu. Man ir tā, ka ziedputekšņus nevaru vairs nekādā veidā dabūt iekšā.

– Trauma?
– Pilnīgi. Aktieriem teicu, ka viņiem tā Fantāzijas mērce jāiedomājas katram sava. Lauris Dzelzītis teica, ka viņš nevarot iedomāties ēst vārītus burkānus vārītā pienā ar plēvi pa virsu.

– Būtībā stāsts ir par to, ka vecāki iedomājas kaut ko ļoti labu esam, bet bērniem nav spēka atzīties, ka viņiem tas riebjas... Vai Krists redzēja izrādi?
– Nē. Viņam tieši šobrīd ir Lieldienu laiks, ļoti noslogots. Pēc tam gan viņš noteikti atnāks. Bet redzēja Krista sieviņa ar maniem krustbērniem, kas ir pusaudžu vecumā, un viņiem ļoti patika.

"Mēs nākam no saviem vecākiem, no tā ģimenes modeļa, kurā esam auguši. Tur jau tā lieta, ka ļoti svarīgi ir strādāt pašam ar sevi, lai tu nekādā veidā netraumē, neieslogi tās dvēseles izpausmes."

– Viņi drīz sāks izdarīt lielās izvēles, vecākiem varbūt nepatīkamas – kā jau visi jaunieši.
– Nezinu, mana māsa un brālis ir brīnišķīgi vecāki.

– Vai nav tā, ka tomēr kāpjam uz grābekļiem?
– Pilnīgi noteikti. Mēs jau nevaram no savas dzimtas musturiem izbēgt. Varam tos mācīties, apzināties un ar tiem strādāt, bet ir arī neapzinātas lietas... Mēs nākam no saviem vecākiem, no tā ģimenes modeļa, kurā esam auguši. Tur jau tā lieta, ka ļoti svarīgi ir strādāt pašam ar sevi, lai tu nekādā veidā netraumē, neieslogi tās dvēseles izpausmes.

– Kad auga Krista bērni, tu viņiem biji ļoti tuva. Esi šo saikni, uzticību saglabājusi?
– Mēs joprojām esam daudz kopā – gan ar Danas, gan Krista bērniem. Es esmu tāda... labā feja.

– Labais gariņš, uzticības persona? Atļaujies šo privilēģiju?
– Jā, atļaujos. Jo pati vēl kaut kādā ziņā esmu bērns. Aktieri jau visi ir kā bērni – ar savu jūtīgumu, atvērtību pret pasauli. Un tā iracionālā dzīves uztvere nedrīkst pazust. Visu laiku jābūt kā uzasinātam instrumentam. Un zināmā mērā tas ir arī naivums un ideālisms.

– Kurš ik pa brītiņam jāaplaista?
– Jāatjauno.

– Kā to var?
– Iespējams, ka domājot par pasauli labāk, nekā tā ir. Vai tieši otrādi – domājot, ka pasaule tomēr ir laba, neraugoties uz visu, kas tajā notiek. Ieskaitot cilvēkus. Katrs jau nes savus ievainojumus. Jo tie ir lielāki, jo lielākas aizsardzības bruņas, jo iespējams lielāks ļaunums. Ir jābūt līdzjūtībai pret pasauli, cilvēkiem.

– To vajag sev atgādināt? Tas var zust?
– Pieļauju, ka man var zust ideāli.

– Un ko tu dari? No vienas puses, varbūt labi...
– Nav tas labi, nē. Jo tas ļoti piezemē. Tad ir grūti lidot. Bet ko es daru? Braucu mājās pie sava vīra, kurš ir ideālists, pie saviem sunīšiem un kaķīša.

– Lūkojies zvaigznēs un suņu acīs?
– Arī. Jā. Es cenšos, lai gan ne vienmēr man sanāk, netiesāt. Izprast cēloņus. Es bieži vien viļos, kā mazs bērns raudu par kaut ko, kas nenotiek, manuprāt, godīgi, bet labāk tā, nevis teikt: nu, tas jau tā normāli. Dzīvē tā notiek.

Pievienot komentāru

Стало известно, почему герцогиня Меган развелась с первым мужем после 2 лет брака

Бегают голыми, стреляют, не платят: арендатор превратил особняк в Юрмале в помойку 1