"UgunsGrēka" zvaigzne Līga Zeļģe: "Vīrs manas mīlas ainas neskatās"

Sveiks, Dāvid, uz iepazīšanos ieēdīsim austeres!
Nekādā gadījumā! Sen jaunībā biju Austrijā. Tur krogā visi ēd austeres un uzdzer alu. Es arī, protams, skatoties, kā to dara citi, mēģinu. Ne vella! Tā austere kaklā līdz pusei noiet un atnāk atpakaļ. Uzdzeru malku alus, austere atkal kādu gabalu noiet lejā un pīkstēdama atkal atpakaļ. Tad alu izrāvu vienā rāvienā, un austere beidzot bija lejā. Kopš tās reizes vārds austere man saceļ matus stāvus. Neēdīšu!

Tā, manuprāt, ir tikai viena neveiksme. Muļķīga sakritība. Citi neēd rasolu, jo tas viņiem atgādina sajūtu pēc smagas ballītes.
Es vispār jūras veltes neēdu, izņemot garneles. Reiz apšķebināja, kad ēdu tādu garenu... nu tādu ēdamu caurumu, nenormāli nošķebināja. Kas tas bija...

Varbūt kalmārs?
Jā! Arī reāla psiholoģiska trauma. Šanhajā reiz vienā ēstuvē skatos – ooo, sīpolu gredzeni! Salieku uz šķīvja veselu kaudzi, bet, kā kožu, tā saprotu – man mutē ir kaut kas līdzīgs dzēšgumijai, tikai ar dūņu garšu.

Bet kalmārs var būt arī garšīgs, ja vien pareizas garšvielas saliek.
Tev tūlīt ir dzimšanas diena – pastāsti labāk, ko celsi galdā savā ballītē.

Jā, šogad savus 35 svinēšu! Tā būs dzimšanas dienas svinēšana pēc desmit gadu pārtraukuma – pēdējā jubileja, ko atzīmēju, bija, kad man palika 25.
Izklausās pēc apburtās princeses. Gribi teikt, ka desmit gadus esi letarģiskā miegā nogulējusi?

Nebija vēlmes atzīmēt. Bet man ir fantastiski draugi – viens saka: „Vajag ballīti!” Otrs saka: „Ballīti varam taisīt pie manis!” Trešais piedāvā: „Es sagādāšu, ko likt svētku galdā!” Man atliek tikai pateikt - jā.
Tas ir briesmīgi, kā ar tevi manipulē. Tev tas nav ienācis prātā?

Ja šāda ir manipulācija, es nepretojos.
Ko dāvanās gribi saņemt? Tas jau ir galvenais!

Bruļikus. Dimanti ir meiteņu labākie draugi.
Nu to es saprotu! Lai gan dimantus pat tuvumā neatšķiru no lētiem tirgus kristāliņiem.

Īstenībā par dāvanām galīgi nedomāju. Nav jau tā, ka man dzīvē kaut kā ļoti trūktu. Pirms desmit gadiem gan gribēju, lai man uzdāvina labas karotes. Kāds kaut ko varbūt uzdāvinās, varbūt neuzdāvinās...
Galvenais, lai atnes labas karotes.

Jā! Ar kristāliņiem. Nu tādas labas sudraba karotes.
Par UgunsGrēku... Tev no pakaļas vēl nenāk tā sviluma smaka?

Tu domā, ka seriālā esmu nošauta? Nē, es izdzīvošu!
Cik reižu esi nogalināta vai vismaz mēģināta novākt?

Neesmu skaitījusi. Šajā UgunsGrēka sezonā vairākas reizes tiku indēta.
Ko režisori parasti saka aktierim, kad liek mirt, bet nesanāk?

Visu mūžu atcerēšos, kā studiju laikā iestudējām Mihaila Ļermontova Maskarādi. Bija žņaugšanas aina, kurā kursabiedram bija mani jāžņaudz un man jākliedz: „Mirstu! Nāve! Nāve!” Un režisore sāka skaļi kliegt: „Neticu! Neticu! Kas – pāve?!”
Tā jau domāju, ka mirt nav viegli – es to redzēju vienā filmā... Esi kādreiz nobeigta pavisam?

UgunsGrēkā palikšu līdz finālam.
Staigāsi viena pa tukšu viesnīcu un koridoros sauksi: „Ūūū, ūūū!”

Nedrīkstu neko vairāk stāstīt. Fināls būs, kā kārtīgā seriālā pieklājas.
Kādu laiku nebiju ticies ar Latvijas slavenākās ziepju operas varoņiem. Godīgi sakot, neesmu spējis izsekot tām peripetijām. Pastāsti, tu esi labā varone vai ļaunā maita.

Sāku kā sliktā, bet pārtapu normālā. Vispār absurdi bija sākumā – man atņem vīru, es protestēju, un mani pataisa par ļauno. Bet man prieks, ka mans tēls nav tikai slikts vai labs, tajā ir visas krāsas, kā ikvienā no mums.
Esi kādreiz saņēmusi feisbukā nosodījumu par savas varones rīcību seriālā?

Vienu reizi. Manis atveidotā Dana bija atņēmusi Ieviņai viesnīcu, un tad no kādas sievietes saņēmu vēstuli ar tādu tekstu: „Kā jūs tā drīkstējāt rīkoties?!” Pēc divām dienām no tā paša cilvēka saņēmu vēl vienu vēstuli: „Vai, atvainojiet, es zinu, ka jūs esat aktrise un ka jūs tā nebijāt... Bet man ļoti nepatika tā jūsu rīcība ar Ieviņu.”
Bet toties kaudzēm esmu saņēmusi draudzības uzaicinājumus no dažnedažādiem vīriešiem, tostarp arābiem. Protams, svešus cilvēkus neapstiprinu.

Es arī neapstiprinu, visus baigi šķiroju. Tagad sociālajos tīklos daudz darbojas zagtas, neīstas identitātes.
Piekrītu, tāpēc pētu, kas ir uzaicinātāju draugi, kāds ir profils, kāda ir profesija, kāda ir izglītība, kur strādā.

Es tagad lasu lekcijas Kultūras koledžā.
Tad vari mani aicināt.

Labāk pastāsti par to, kāda ir slavenās UgunsGrēka Danas īstā dzīve. Cilvēki uz ielas tev nemetas virsū?
Bērni skraida pakaļ, tas ir normāli. Nepatīkamas izjūtas ir tad, ja pieauguši vīrieši, iedzēruši pa aliņam drosmei, pakaļ sauc: „Ēēē, Dana! Ēēē, Dana!”

Kādreiz man bija reālas optiskās brilles, bet tad man Lūkina acu centrs uzdāvināja acu operāciju. Visu laiku staigāju ar brillēm, bet tagad vairs nav, aiz kā noslēpties, un atpazīstamību izjūtu arvien vairāk.

Kas ir briesmīgākais, ko esi pieredzējusi popularitātes dēļ?
Nevis briesmīgākais, bet foršākais!

Nesen nopirku jaunu dzīvokli, un pirkšanas process, kā zināms, ietver dažādu iestāžu apmeklēšanu – Zemes dienests, arhitekti, gāzes kantoris, bankas... Pieļauju, ka, tieši atpazinuši manī aktrisi, ierēdņi un darbinieki bija ļoti pretimnākoši un laipni. Piemēram, Zemes dienestā man palīdzēja aizpildīt anketu, nevis skarbi aizraidīja padomāt un atnākt vēlāk.

Droši vien padomāja, ka esi atnākusi ar slēpto kameru, un centās izlikties labi. Ja nopirki dzīvokli, tātad esi iekšā remontdarbos, ja?
Remontdarbi noris pilnā sparā, bet mēs vēl dzīvojam iepriekšējā mājoklī, un uz jauno dzīvokli, kamēr vēl nav gatavs, es faktiski neeju. Pāris reižu esmu iegājusi, pateikusi savu viedokli, bet pamatā to visu mans vīrs uzņemas.

Vismaz gaisma tev dzīvoklī būs, ņemot vērā, ka tavs vīrs ir gaismu mākslinieks. Bet Nacionālajā teātrī strādā dikti daudz talantīgu dažādu profesiju pārstāvju... Pastāsti, kāpēc apprecējies tieši ar gaismotāju. Kāpēc nevarēji ņemt par vīru, piemēram, durvju sargu?
Kāpēc pats neprecies ar durvju sargu? Aktrise un gaisma – ideāla saderība. Es varu daudz ko darīt tumsā, tikai kurš to redzēs?

Gan jau, ka liktenīgā pirmā satikšanās arī bija kādā tumšā teātra gaitenī, ne?
Nebija tik traki. Mūsu pirmā tikšanās noritēja teātra kafejnīcā. Bet tagad mans vīrs ar videoprojekcijām nodarbojas. Gaismotājs viņš bija kādreiz.

Cik ilgi jau esi precējusies?
Kopš 2011. gada 30. jūlija.

Labi vēl, ka tikai grēkā, nevis UgunsGrēkā. Ēst gatavot proti?
Manā ģimenē lielākoties gatavo vīrs. Es principā negatavoju. Godīgi sakot, īsti neatliek tam laika – pārāk daudz skriešanas gan teātrī, gan filmēšanās.

Kas tev padodas – vārīti griķi?
Jā, man griķi ļoti garšo. It sevišķi apcepti sviestā. Nezināju, ka ēst griķus ir kaut kas prasts. Kad sāku dzīvot kopā ar vīru, viņš bija pārsteigts, kad cēlu viņam priekšā griķus. Viņš brīnās: „Kur tad salāti, kur gaļiņa?”

Esi lieliskā formā. Stāsti, ko tu ēd. Gribi teikt, ka dzīvo uz griķiem un austerēm?
Austeres ir brīnišķīgas, un tās, starp citu, atklāju tikai pagājušogad.

Peldoties? Bērnībā, dzīvodams pie vecmāmiņas, pie upes daudz uzturējos. Tur bija tik daudz to gliemežu, kas izskatās līdzīgi austerēm. Es tos lauzu vaļā.
Es arī. Bet nevienu pērli tā arī neatradu. Vēl es varžu kurkuļus spīdzināju – gar degunu berzēju, jo kāds man bija iestāstījis, ka tas palīdz dabūt nost vasaras raibumus. Nederēja tie, kam jau ir kājiņas un astītes. Vajadzēja meklēt tikai tos pavisam mazos.

Un ko ar viņiem darīji? Vāci spainītī un vārīji brīnumlīdzekli?
Neko nevārīju. Tāpat dzīvus paņēmu no ūdens, paberzēju gar seju un atlaidu atpakaļ. Stulbākais, ka, aizejot mājās un paskatoties spogulī, bija reāls aplauziens – visi vasaras raibumi aizvien vietā.

Un tā gadu no gada, kamēr dabūji nost?!
Nē, nevarētu teikt, ka tas bija desmitgades plāns. Drīzāk vienas vasaras skaistuma procedūra. Mani reāli interesē, no kā radās tas stāsts, ka tie kurkuļi palīdz...

Ir arī leģenda, ka, vardi nobučojot, tā pārvēršas par princi. Ko tagad dari pa vasarām, kad teātrī brīvlaiks?
LTV darbojos bērnu raidījumā Kas te? Es te!, kur tēloju lupatu lelli Lupi, un vasarās mēdzam uz pilsētas svētkiem braukt pie bērniem. Kādreiz ir kāds vasaras projekts. Šogad būs forši! Mums beidzot apstiprināja vīzas, un brauksim ar viesizrādēm uz Ameriku.

Tikko bija rakstīts, ka nelaiž.
Nupat paziņoja, ka tomēr laiž. Amerikā būšu pirmoreiz. Man Amerikā kādreiz gribas redzēt Niagāras ūdenskritumu un Lielo kanjonu.

Man kādreiz darba dēļ nācies tik daudz lidot, ka ceļošana un nīkšana lidostās uzdzen šermuļus. Tev gan laikam ceļot patīk?
Jā. Kā minimums reizi gadā man vajag pacelties ar lidmašīnu. Man ļoti patīk sēdēt pie loga. Un tā sajūta ir fantastiska, kad pacelies no tās mazās vietiņas, savas lokālās pasaulītes, ar visām lielajām emocijām un viedokļiem. Un paceļoties tas viss kļūst mazāks, mazāks un attālinās... Tāda kā izraušanās.

Man citas valstis patīk pabaudīt caur krodziņiem. Bet kāds man bija šoks Parīzē! Braucu tur vēl pirms lielajiem teroraktiem un šausmīgi gribēju redzēt klātienē tās skaistās franču sievietes. Eju uz Eifeļa torņa pusi, un tur spēlē basketbolu. Tikai tumšādainie. Es jau neesmu pret šo rasi, bet... Pēkšņi – sēžu mazā franču kafejnīcā, un garām iet klase skolēnu, un redzu – tur ir desmit melnie, pieci dzeltenie, trīs sarkanie un trīs baltie! Un tad es jutos tā... Labi, ka man vēl sanāca pabraukāt pa laukiem, tur vismaz redzēju īsto Franciju.

Ceļojot pilsētas mani vairs neinteresē. Daudz labprātāk izbaudu lauku šarmu, dabasskatus.

Par tēlošanu... Tev dzīvē kādreiz ir noderējis tas, ka proti labi tēlot?
Jā.

Ko esi notēlojusi? Orgasmu?
Drīzāk, kad kādreiz man kādas lietas nepatīk, es protu nepatiku neizrādīt.

Es arī tik šausmīgi esmu pieradis tēlot, ka no tās Dāvida lomas nemaz netieku vaļā. Reizēm ar lielu prieku aizeju uz veikalu parastās treniņbiksēs un uzlieku mīksto, ko par mani citi domā.
Tās ir ļoti retas dienas, kad varu tā atļauties – pavadīt visu dienu mājās, pidžamā. Ir bijis pat tā, ka kaut ko tik ļoti savajagas no veikala, piemēram, ko garšīgu, un tad tāpat pa virsu pidžamai uzvelku pārējās drēbes, uz acīm uzlieku saulesbrilles un aizeju uz veikalu. Pēc tam atgriežos, noģērbjos, un esmu atkal savā pidžamā savā aliņā.

Kas tu būtu, ja nebūtu aktrise?
Nezinu. Neko citu dzīvē neesmu darījusi. Ā, atminējos! Pamatskolā mācoties, piepelnījos, strādādama bērnudārzā par auklīti. Bet bērnībā mana ģimene audzēja cukurbietes, un tās bija jākaplē. Daudz jākaplē. Atceros savu, tolaik apmēram desmit gadu vecā bērna stingro apņemšanos – es vairs nekad dzīvē nestrādāšu ar rokām.

Bet tu esi aktrise. Tev bučoties darbā patīk?
Pamēģināsi varbūt vienu?! Ko?

(Pauze.)

Nu vienu austerīti!

Ak Dievs! Es domāju, ka tu man sevi nobučot piedāvā! Jau sacerējos! Bet tu man nāc virsū ar austeri. (Abi smejas.)
Bet paskat, cik ātri tu parakstījies.

Man liekas, es nosarku. Tev pašai nav kas tāds, ko tu neparko nevari ieēst?
Es zinu, ko vairs negribētu ēst. Kad biju Parīzē, restorānā visa ēdienkarte franču valodā. Es, neko nesaprazdama, uz dullo velku ar pirkstu un viesmīlim parādu – lūdzu, man šo. Viņš paskatās uz mani un pārprasa: „Tiešām gribēsiet?” Saku, ka jā. Un man atnesa uz šķīvja sazāģētu kaulu, piecus gabalus!

Kaulu smadzenes!
Jā. Un vēl sāls trauciņu. Vienu apēdu, bet tas bija traki.

Kādā badā ir jābūt, lai mīdijas grauztu?! Kurš to iesāka? Gāja viens izbadējies gar krastu un saprata – lauzīšu vaļā un tiesāšu nost!
Un kādā badā jābūt, lai zirdziņu ēstu? Ieskaties viņam acīs...

Ej no mugurpuses! Loģiski. Atvaino, tas izklausījās drausmīgi. Neko nevaru darīt – mana mute pati kaut ko runā, vārdi veļas, un tikai pēc tam pašam pielec, ko esmu pateicis. Tā arī nepastāstīji par to bučošanos darbā.
Tās bučošanās jau nav tik daudz...

Vai ir kāds kolēģu vidū, kas ir īpaši kārs uz bučošanos?
Ir, ir... Man nepatīk, ja izmanto situāciju un, piemēram, pirms kādas bučošanās vai maigošanās ainas kolēģis jau iejūtas tēlā un pieglaužas. Tad saku: „Stop, ko tu dari?” Bet filmējoties jau bieži vien bučošanās vietā ir jānofilmē tikai kadrs, kur liecos pretī otram, un ar to pietiek.

Un piedzimst bērns!
Jā. Un īstenībā nekāda dižā bučošanās nemaz nav notikusi. Cilvēki paši vairāk izdomā savā fantāzijā. Mums taču ir pie apģērba piestiprināti mikrofoni, nemaz tik tuvu viens pie otra nevar spiesties, citādi aizsitīs skaņu.

Ko, starp citu, tavs vīrs dara, kad jāskatās, kā sieva teātrī uz skatuves skūpstās ar citiem večiem? Viņam varbūt vēl gaisma jāspīdina virsū?
Mans vīrs neskatās izrādes, kurās skūpstos vai spēlēju mīlas ainas. Pat uz pirmizrādēm nenāk. Arī UgunsGrēku neskatās, viņam nepatīk. Es viņam reiz pateicu: „Man jau tā ir grūti to darīt. Un, ja tu vēl man pārmetīsi...” Tāpēc viņš izvairās no visa, kas viņu varētu padarīt greizsirdīgu. Es vīru par to respektēju.

Ir kāds aktieris, ar kuru ļoti kāro kopā spēlēt?
Kad filmējos "Likteņa līdumniekos", kur, man liekas, visi Latvijas aktieri satikās, bija liels prieks sastrādāties ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu. Ar viņu vēlētos vēl kādreiz kopā spēlēt. No Nacionālā teātra gribētu ar Ivaru Pugu paspēlēt kopā pārī.

Paldies par viesmīlību kafejnīcai "Buržujs" Berga bazārā, Dzirnavu ielā 84