Kas nosaka to, kā izskatāmies? Stāsta Māris, kurš cilvēku spēj raksturot pāris minūtēs

Saviesīgos pasākumos Māris ar raksturošanu neaizraujas – tik traki profesionālisms viņu neesot pārņēmis. Vienīgi tad, ja viesu vidū gadās ieraudzīt kādu tiešām spilgtu fenotipu, Māra acis iemirdzas profesionālā ziņkārē un viņš šo cilvēku neuzkrītoši pavēro. Arī ikdienā zināšanas fenotipoloģijā netraucē, drīzāk palīdz, jo Māris uzreiz redz, ar kuru var runāt familiārāk, bet kura sabiedrībā jāpietēlo lielāks inteliģents.

Dzīvesspīts sejā nolasāms ļoti labi

– Kas vispirms jums iekrīt acīs, pirmoreiz ieraugot cilvēku?
– Spilgtas pazīmes izskatā. Protams, ir ļoti daudz neizteiksmīgu seju, kuras, pirmoreiz uzlūkotas, neizsaka neko – ne šis, ne tas. Tomēr arī tas stāsta par cilvēka raksturu. Šādas pelēkās masas ir gana daudz, bet pelēcība pati par sevi nav ne slikta, ne laba. Es vispār aicinu nevērtēt cilvēkus pēc principa, ka tas ir labi, tas – slikti, jo katrs no mums ir citāds, bet laimīgi grib justies visi. Protams, ikviens otrā var saskatīt kādas subjektīvi nepatīkamas pazīmes, kuras traucē viņu pieņemt, bet tā jau ir katra personīgā problēma. Tomēr atšķirīgās pazīmes, kas katram dotas, tāpat atšķirīgos talantus jāmācās novērtēt un izmantot, nevis nonievāt. Ne visiem ir dots viss, taisnīgums nepastāv – tas ir jāsaprot un jāpieņem.  
– Vai mērķtiecīga sevis pāraudzināšana var radīt izmaiņas sejas vaibstos?
– Ja cilvēks to dara, dzelžaini vēlēdamies panākt savu, un ļoti cenšas, tad var. Tomēr pēc izskata vispirms redzēšu, kurā ir šis mūžīgais dzinējs, kas neļauj būt mierā ar sevi un liek pilnveidoties. Vēl jo spilgtāk ar savu ārieni izcelsies tas, kurš no darba ar sevis pāraudzināšanu gūst gandarījumu, kuru sasniegtais dara laimīgu. Mēs visi taču mākam atšķirt laimīgu cilvēku no nelaimīga. Tāpat uzreiz pamanīšu to, kurš ir mierā ar sevi, vakaros iekāpj siltās čībās, laiski atlaižas dīvānā, skatās televizoru un viegli pakļaujas propagandai.
– Veiksmīgi periodi dzīvē mijas ar mazāk veiksmīgiem, dažkārt vispār nevedas ne darbā, ne ģimenē. Tā rezultātā izskats var mainīties?
– Priecīgu, laimīgu, iemīlējušos cilvēku pamana ikviens, jo viņš staro, gandrīz vai lido. Diemžēl tas ir pārejoši, tāpēc galvenais ir sejā saskatīt to, vai persona ar savu dzīvi ir apmierināta kopumā. Sāpīgi brīži, nepatikšanas gadās visiem, jautājums tikai – kā katrs ar to tiek galā. Lai cik lielas sēras piedzīvojam, jāatceras, ka dzīve turpinās, ka tajā tomēr jārod prieks un jebkādos apstākļos jāsaglabā tiesības būt laimīgiem. Un tas, vai cilvēkam piemīt šis dzīvesspīts, sejā nolasāms ļoti labi. Savā ziņā pat esmu pārliecināts, ka, dzīvojot bez mazākajām raizēm, cilvēki nebūt nejustos īpaši laimīgi, jo tad notrulinātos maņas. Visticamāk, mēs apmulstu un nesaprastu, kāpēc viss ir tik labi, un pat justos… nelaimīgi. Visam jābūt līdzsvarā.
– Ar jums jābūt piesardzīgam – tikai paskatoties, dažu minūšu laikā varat nolasīt raksturu un prognozēt uzvedību.
– Piesardzīgam jābūt ar to, kurš šādas zināšanas varētu izmantot ļaunprātīgi, bet es tā nedaru. Turklāt, jo vairāk cilvēks šajā jomā zina, jo labāk saprot, cik zināšanas ir nepilnīgas. Līdzās maniem spriedumiem vienmēr ir arī šaubas. Protams, kad acs jau ietrenēta, pirmajam iespaidam ir augsta ticamība, tomēr kaut ko apgalvot par visiem simt procentiem atturos. Kaut vai tāpēc, ka liela nozīme ir arī tam, no kādas sociālās vides nāk cilvēks, kādi ir viņa vecāki, kāda bijusi audzināšana, kādas psihotraumas viņš pārdzīvojis. Teiksim, cilvēks kādu laiku dzīvojis karadarbības apstākļos. Sejas pamatformu, relatīvi nemainīgas lietas – zoda un ausu formu, kakla un deguna garumu – tas nav mainījis, bet jaunus vaibstus sejā pārdzīvotais noteikti ievilcis un pamainījis arī pēc izskata prognozējamo uzvedību. Tomēr visiem sociālās vides ietekme sejā izteikti nav redzama, taču to ātri atklāj mīmika. Ja cilvēks dzīvo vidē, kurā jūtas nomākts, depresīvs, sejā to ieraudzīt nebūs grūti – lūpu kaktiņi uz leju, pierē raižpilnas grumbas. Un otrādi – dzīvespriecīga, saulaina, darboties rosinoša vide lūpu kaktiņus noteikti pavilks uz augšu.

Fenotipoloģija aizdomas nav radījusi

– Būtībā cilvēku var nolasīt kā grāmatu. Astroloģijai, numeroloģijai pieliekot klāt hiroloģiju un fenotipoloģiju, tas nudien nav grūti.
– Visās šajās mācībās noteikti var atrast to, kas liecina par vienu un to pašu īpašību, bet, ja ir pretrunas, tad jāanalizē un jādomā, kāds tam iemesls. Vispareizāk droši vien ir cilvēku vērtēt, visas šīs mācības integrējot, nevis aplūkojot tikai no vienas teorijas viedokļa. Un aicinu atturēties no galējībām. Tāpēc arī saku, ka vērtējumu izsaku pieņēmuma izteiksmē un izmantoju vēl citas metodes, to vidū Latvijas Medicīnas akadēmijas Ārstniecības fakultātē un rezidentūrā apgūtās zināšanas par iekšķīgajām slimībām, pedagoga kvalifikāciju, trīs gadu studijas psihodinamiskajā psihoterapijā, izaugsmes trenera kvalifikāciju.
Deviņdesmitajos gados, kad ārstiem bija grūti ar naudu, bet ģimeni uzturēt vajadzēja, sāku nodarboties ar farmācijas biznesu, bet tad vajadzēja strādāt bez atpūtas. Vienā brīdī man apnika rauties melnās miesās, un tad es izveidoju konsultāciju firmu dažādu nozaru speciālistiem, kuriem ikdienā jāstrādā ar cilvēkiem, jo viņiem ir svarīgi zināt daudzas psiholoģiskas nianses. Galvenokārt apmācīju farmācijas firmu darbiniekus. Lai iespējami labāk spētu izglītot citus, papildus mācījos arī pats – apguvu psihoterapiju, gāju dažādos kursos. Vienos kursos iepazinos ar fenotipoloģijas teorijas autoru Marku Lučinu un kļuvu par viņa skolnieku. Protams, skeptiķi var iebilst, kā gan pāris minūtēs iespējams raksturot cilvēku, bet – var. Es domāju racionāli, bet fenotipoloģija manī aizdomas nav radījusi. Īpaši tāpēc, ka tā balstās anatomijā un fizioloģijā, daudz paņemts arī no fiziognomikas. Papildus Marks Lučins kā etologs – dzīvnieku izturēšanās un instinktu pētnieks – instinktus sasaistījis ar bioloģiskas būtnes izskata pazīmēm. Tā kā forma nosaka funkcijas, tā liecina arī par kādiem noteiktiem instinktiem. Raksturā un sabiedrībā šie instinkti, protams, ir socializējušies. Tā, lipinot kopā dažādas pazīmes, veidojas rakstura apraksts.
– Bērnam piedzimstot, viņa sejas vaibsti vēl nav izteikti, tie iezīmējas pamazām. Ar laiku savas korekcijas sejā izdara arī dzīves pieredze.
– Kaut kādus vaibstus tā, protams, iezīmē, bet kaulu salikumu, proporcijas radikāli neizmaina. Lai kā cilvēks staipīs kaklu, tas nekļūs ne īsāks, ne garāks. Izmantojot mākslīgus līdzekļus, kā to dara viena otra cilts Āzijā, kaklu, protams, var izstiept, bet es šādu rīcību jau sauktu par psihopatoloģiju. Tradīcijas ir svarīgas, tās organizē sabiedrību, bet šajā gadījumā tās jau ir pārspīlētas, kropļojošas.  

Pirms lēmuma precēties – konsultācija pie fenotipologa

– Kā izskatu ietekmē gēni?
– Tie pamatā nosaka kaulu struktūru, bet mīksto struktūru – vaibstu veidošanos un izmaiņas tajos – vairāk vai mazāk ietekmē audzināšana. Arī instinktus nosaka galvenokārt gēni, savukārt to, kā tie socializēsies, jau atkal noteiks audzināšana. Viss jāskatās kopā, tieši tāpēc uzreiz visu par cilvēku nepateikšu. Piemēram, uz priek¬šu izvirzīts zods liecina, ka cilvēks visdrīzāk ir līderis, ka viņam ir mazāk psiholoģisku kompleksu nekā citiem, ka viņš stresa situācijā var būt agresīvs, līdz pat fiziska spēka lietošanai, savukārt to, vai viņš to atļausies vai turēs sevi grožos, noteiks audzināšana. Tomēr tendence pateikt savu vārdu, stresa situāciju risināt no spēka pozīcijām cilvēkam ar izvirzītu zodu saglabāsies. Atkarībā no vides, kurā viņš audzis, tā, protams, var tikt mainīta. Savukārt mierīgās situācijās persona ar šādu zodu nejūt vajadzību darīt riebeklības aiz muguras – ja vajadzēs, savu vārdu pateiks tāpat. Ja manāt, ka šāds žoklis ir cilvēkam, kurš brauc aiz jūsu mašīnas, esiet piesardzīgi – viņam nav svešs agresīvs braukšanas stils. Bet šo vienu pazīmi sejā var pastiprināt vai pavājināt citas.
– Ļoti bieži izskats atspoguļo arī veselības stāvokli.
– Ir vairākas slimības, kuras pēc cilvēka izskata var noteikt nešaubīgi. Piemēram, mēnessveida seja liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar virsnieru hormoniem, dzeltena āda signalizē par hepatītu, bungvālīšu pirksti – par hroniskām plaušu slimībām utt. Zināms, ka slimības ietekmē raksturu, bet notiek arī otrādi. Ja cilvēkam nav sakārtotu attiecību ar sevi un ap¬kārtējiem, ja viņā nemitīgi mājo dusmas, vispirms par to signalizēs aknas, iespējams, ar laiku parādīsies onkoloģiskas problēmas. Tomēr šādas vainas var veicināt arī citi faktori, jo visas slimības tomēr nerodas uz nervu pamata.

Ja cilvēks ir slims, viņš nelēkā aiz prieka. Protams, apsveicami ir gadījumi, kad slimību spēj nolikt malā, saglabāt optimismu un darbotiesgribu, jo tas slimībai nepatīk – tā pamazām atkāpjas. Taču ne vienmēr tā notiek, uz optimismu un kustīgumu vien paļauties nav ieteicams, dažkārt vajag aiziet arī pie speciālista. Ir maz zinošu dakteru, kuri vieš uzticību? Tad, lai atrastu zinošo, pieņemamo, jāaiziet pie vairākiem. Ja beidzot tāds atrasts, tie jau ir 80 procenti veiksmīgas terapijas efekta.
– Savs stāsts par raksturu ir arī uzacīm, bet mūsdienu sievietes un arī daļa vīriešu tās tik ļoti pārveido – izplūkā, saīsina vai pagarina, ka nez vai pēc tām patiesību vairs iespējams nolasīt.
– Par uzacu formas pārveidošanu varu teikt to pašu, ko par plastiskajām ope-rācijām, proti, kaut kāds iemesls tam ir vienmēr. Visbiežākais – sieviete nav apmierināta ar savu atpulgu spogulī. Līdz ar to var teikt, ka uzacu formas korekcija raksturu tomēr nedaudz ietekmē. Uzacis ir viena no acis aizsargājošās bufersistēmas sastāvdaļām, un, jo labāka aizsardzība, jo drošāk un pārliecinošāk var justies cilvēks. Attiecīgi veidojas arī raksturs. Tātad, jo biezākas uzacis, jo cilvēks ir sirsnīgāks, iecietīgāks, grūtāk aizkaitināms, mazāk kaprīzs.
– Un kā raksturu ietekmē plastiskās ķirurģijas veiktie brīnumi?
– Gēnus skalpelis, protams, neizmaina, bet raksturu mazliet var pārveidot. Piemēram, sievieti, kuras plānās lūpas kļuvušas biezākās, seksuālākās, apkārtējie sāk uztvert kā baudkārāku, jutekliskāku un attiecīgi pret viņu sāk arī izturēties. Līdz ar to sieviete tiešām sāk justies citādi. Visticamāk, viņa nekad nebūs tik jutekliska kā tā, kurai tas ielikts jau gēnos, bet noteikti jutīsies seksīgāka nekā pirms lūpu korekcijas. Ar laiku tas ietekmēs arī raksturu. Tas pats attiecas uz vīriešiem. Ja ikdienā darba apģērbs ir uzvalks, tas pieradina pie attiecīgas uzvedības, attīsta noteiktas īpašības. Arī uzvilcis džinsus un džemperi, šis vīrietis saglabā noteiktu stāju, uzvedas korekti un solīdi.
– Pirms lēmuma precēties būtu ļoti prātīgi konsultēties ar fenotipologu. Jo, nokrītot rozā brillēm, nereti ieraugām pavisam citu cilvēku...
– Šāda konsultācija par sliktu nenāktu, jo tā gadās tiešām bieži. Lai gan rozā briļļu periodā tāpat dzird vien to, ko grib dzirdēt... Pēc tam varu tikai pateikt: “Es taču brīdināju!” Tomēr pārsvarā ar jautājumiem par partneri pie manis vēršas cilvēki, kuriem jau ir laulību pieredze, un tie, kuri partneri izvēlas, racionālu apsvērumu vadīti, – lai noskaidrotu, kurš no vairākiem kandidātiem ir labākais. Pirmajā mirklī šķiet, ka no morāli ētiskā viedokļa tas nav pareizi, jo kur tad mīlestība, jūtas, bet, pirms pirkt jaunu kleitu, arī tiek pielaikotas vairākas... Lai izveidotu stabilu ģimeni, ar mīlestību vien dažkārt ir par maz. Tā mēdz pāriet, un, ja šos cilvēkus nekas cits nesaista, attiecības agrāk vai vēlāk beidzas. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pāri vienotu arī kopīgas intereses, uzskati, prioritātes. Diemžēl to lielākoties apzināmies pēc pirmajām neveiksmīgajām attiecībām, un tad jau atliek tikai mācīties no kļūdām.

Mans viedoklis nostiprināja izmeklētājas versiju

– Jūsu padomus varētu uzklausīt, arī izvērtējot deputātu, ministru, pre-zidentu kandidatūras.
– Man reizēm arī prasa, tikai parasti pēc tam, kad amatpersonas jau ievēlētas vai apstiprinātas amatos... Bet ir valstis, kurās hirologu un fenotipologu teiktajā uzmanīgi ieklausās vēl pirms konkrētas personas izvirzīšanas atbildīgam amatam.
– Tāpat jūsu teikto būtu ieteicams ņemt vērā darba devējiem, izvēloties darbiniekus.
– Tieku aicināts uz firmām gan jaunu darbinieku atlasei, gan izvērtēt jau strādājošos. Pasaku savu redzējumu, bet lēmumus pieņem un atbildību par tiem uzņe-mas darba devēji. Tieši viņi ir tie, kas pamatā mani nodrošina ar darbu.
– Ko tad, ja uz atlasi ierodas sieviete, kurai ir perfekts grims un tikpat perfekti pārdomāts, augumu koriģējošs apģērbs? Viņas patieso raksturu saskatīsiet arī aiz šīs fasādes?
– Man ir ļoti bagātīga pieredze – sieviešu izskata lamatās laikam vairs neiekritīšu. Bet to, ka sieviete ar savu seksualitāti var paņemt vīriešus, noliegt būtu muļķīgi. Lai arī cik tas ir banāli, bet seksuālais instinkts ir visspēcīgākais.
– Varbūt darba devējam ieteicamāk izvēlēties biroja peli – vizuāli nepamanāmu, bet gudru profesionāli.
– Arī gudra profesionāle var būt seksuāli efektīva sieviete. Es starp pretendentēm uz konkrēto amatu cenšos atrast tādu, kādu katram darba devējam vajag. Turklāt var būt situācijas, kad darbinieces seksualitāte ir ļoti būtiska – ar nosacījumu, ja viņa to māk izmantot konstruktīvi, tādējādi veicinot firmai vēlamo procesu norisi.
– Jūsu zināšanas un pieredze lieti noderētu arī izmeklēšanas procesos, lai raksturotu aizdomās turamos.
– Bijuši arī tādi gadījumi. Piemēram, policijas iecirknī saņemts iesniegums par izvarošanu – patēvs izvarojis pameitu. Izrādās, pameita ir jau pieaugusi sieviete, diezgan līdzīga tīģerienei, kurai līdzās noliktais patēvs izskatās pēc plīša lācīša, un viņa izskatā nekas neliecināja par tendenci uz vardarbību. Mans viedoklis nostiprināja izmeklētājas pašas versiju par notikušo.
– Fenotipologam paveras varen plašs darbalauks – arī bērnu audzināšanā jūs varētu norādīt uz būtiskām lietām.
– Turklāt savu redzējumu, viedokli vecākiem varu izteikt ne vien kā fenotipologs, bet arī kā psihoterapeits. Protams, no bērna romantiķa izveidot bokseri nebūtu prāta darbs. Tomēr vecāki bieži vien ir iedomājušies, ka labāk par bērnu zina, kas viņam vajadzīgs, ko viņam gribas un kas viņu interesē. Es, raksturojot šādu situāciju, parasti izstāstu anekdoti. Mamma sauc mājās dēlēnu. Viņš prasa: “Vai man mājās jāiet tāpēc, ka man ir auksti?” Mamma atbild: “Nē, tāpēc, ka tev gribas ēst!” Jāpatur prātā, ka jaunā mamma un jaunais tētis bērnus mēdz audzināt, vadoties pēc savu vecāku pieredzes, bet – kas teicis, ka viņu audzināšanas metodes bija tās pareizākās un veiksmīgākās?
– Savus bērnus audzinot, ņēmāt vērā viņu viedokli, bijāt gana vērīgs?
– Audzinot vecākos bērnus, pieļauts gana daudz kļūdu. Bet jaunāko meitiņu, kura vēl pirmsskolas vecumā, uzlūkoju jau ar pavisam citādām izjūtām, ar daudz lielāku sapratni gan par bērnu, gan to, kā pret viņu izturēties. Pagaidām, meitu vērojot, izskatās, ka paveicies būs gan viņai, gan man un sievai.
– Pirms izteicāt bildinājumu, ar fenotipologa aci ielūkojāties arī nākamās sievas sejā?
– Tagadējo sievu apņemot, tiešām zināju, ko no viņas varu gaidīt. Bija dažas īpašības, kuras nešķita tās pašas labākās, bet ar to rēķinājos, un pieredze pateica, kā ar tām tikt galā. Turklāt arī es neesmu eņģelis. Lai ģimenē valdītu miers un saskaņa, nemotivētas pretenzijas vēlams nolikt malā – otrs cilvēks jāciena tāds, kāds viņš ir.

Vidējā statistiskā latvieša portrets

– Raksturojot cilvēkus, gadījies nošaut galīgi greizi?
– Ļoti reti, un izskaidrojums tam bijusi vides ietekme. Piemēram, kādai meitenei bija kārtīgs, uz priekšu virzīts apakšžoklis, kas lika domāt, ka viņa ir gatavais monstrs un pa dzīvi iet kā uzvarētāja. Tomēr meiteni mocīja virkne psiholoģisku kompleksu, viņa bija kautrīga malā stāvētāja, nevis izteikta līdere. Ilgāk parunājot, atklājās, ka dabas ieliktais uzvarētājas, plēsoņas instinkts meitenē tomēr ir, tikai stipri apspiests – to pamatīgi bija ietekmējusi emocionāli vardarbīgā vecmāmiņa. Jo, lai kādu žokli bērnam devusi daba, attiecībā pret vecākiem, vecvecākiem viņš vēl ir bezpēcīgs. Ja kāds no viņiem ar varu uzspiež savu viedokli un gribu, bērns izaugs nevis tāds, kādam viņam vajadzētu būt – par pašapzinīgu, spēcīgu cilvēku, kurš ir gatavs uzņemties līderību –, bet tiks salauzts un tāds salauzīts arī izaugs. Tomēr noteiktās situācijās dabas dotais instinkts pēkšņi var pamosties un pamudināt uz tādu rīcību, kādu no viņa neviens nebūs gaidījis.
– Zināšanas fenotipoloģijā varat piemērot, raksturojot arī, teiksim, ķīniešus vai itāliešus?
– Etnosa īpatnības noteikti jāņem vērā. Piemēram, melnādainajiem ir izteikti biezas lūpas, kas liecina par fizisko seksualitāti un baudkāri, un viņi, kā zināms, tieši ar to arī ir slaveni. Garš deguns liecina par izsmalcinātību, māksliniecisku raksturu, un itālieši, francūži – lielie mākslas un modes radītāji, izcila kino veidotāji – lepojas tieši ar šādiem deguniem. Ja kādā nācijā ir daudz īpatņu ar kādu izteiktu pazīmi, tas veido noteiktu kopējo nācijas raksturojumu.
– Interesanti, kāds varētu būt vidējā statistiskā latvieša portrets?
– Kaut kas starp lietuvieti un igauni. Protams, jāņem vērā visi vēsturiskie notikumi, fakts, ka mūsu tautas labākais genofonds, intelektuāli spēcīgākā daļa, savā laikā tika izsūtīta. Tomēr latvietis ir palicis gana spēcīgs un gana intelektuāls. Turpretī lietuviešiem izteiktāka ir tieši spēka dominante. Savukārt igauņi ir fiziski mazāk agresīvi, un to viņi kompensē, vairāk liekot lietā prātu. To pierāda Igaunijas sasniegumi biznesā, banku sektorā – visur, kur nepieciešama smalka domāšana. Savukārt lietuviešu darījumu pasaule izteikti balstās uz spēka pozīcijām – uzbliežam maksimas, izmasējam piegādātājus, darām visu iespējamo, kas ļauj dabūt atlaides, un tā tālāk. Lai to dabūtu gatavu, jābūt kārtīgam žoklim! Bet latvieši ir pa vidu – ja gribam, varam būt gana spēcīgi un kareivīgi, tāpat esam arī gana gudri. Tātad atrodamies pa vidu ne tikai ģeogrāfiski, bet arī pēc rakstura. Manuprāt, tas ir labi, jo lietuvieši un igauņi kā kaimiņi nesaprastos. Ja lietuvietis uzsitīs dūri galdā, igaunis nobīsies, bet tāpat neies iepirkties veikalā Maxima. Latvietim lietuviešu runa šajā ziņā ir saprotamāka, un viņš ir piekāpīgāks. Tomēr, ja kauss pilns, arī latvietis var sist dūri galdā. Tikai viena nelaime – mums trūkst vienotības.
– Politiķu aprindās redzat cilvēku, kurš latviešus beidzot spētu apvienot?
– Tādu izteiktu harismātisku līderi, kurš spētu visus aizraut, pagaidām neredzu.
– Kāds jūsu redzējumā ir Krievijas prezidents Putins – tiešām spējīgs izstrādāt vistrakākās lietas?
– Krievijas prezidents ir cilvēks ar slimīgi augstu pašapziņu. Izteikts emociju cilvēks, lai gan pats to negrib atzīt un izrādīt, jo viņam vissvarīgākā ir vēlme justies spēcīgam, neietekmējamam un neuzvaramam. Daļēji Putins ar savu uzvedību cenšas kompensēt sava fenotipa – mazs augums – nepilnību. Vēsturē, kā zinām, līdzīgu piemēru netrūkst. Līdz ar to ir naivi gaidīt, ka viņš atzīs savas kļūdas, to, ka viņam nav taisnība un ka viņš nav pats varenākais un stiprākais pasaulē. Turklāt tad Putins zaudētu 80 procentu Krievijas iedzīvotāju un visu citu savu atbalstītāju uzticību, bet tādu kaunu viņš nepārdzīvotu. Domāju, ar prātu Putins saprot, kādā strupceļā viss ved, bet vairs nav kur atkāpties... Tāpēc ir ļoti iespējams, ka vienā brīdī viņa rīcība tiešām var kļūt neprognozējama. Šāda tipa cilvēki, jūtot, ka zūd visa viņa pasaule, emociju sakāpinājuma brīdī var sadarīt prātam grūti aptveramas lietas... Tomēr esmu optimists un ceru, ka būs spēki, kas Putina rīcību spēs kontrolēt.
– Un kā jūs raksturotu jauno ASV prezidentu Donaldu Trampu?
– Ja tas jādara pēc fotogrāfijas, tad saku, ka Tramps ir ļoti mērķtiecīgs un baudkārs. Arī viņam ir slimīgi saasināta pašapziņa. Raksturā spēcīgs un drosmīgs, gatavs uzņemties līdera lomu un diktēt savus noteikumus. Labas komerciālas dotības, par ko liecina arī Trampa sasniegumi biznesā. Ar Putinu viņš nevarēs sadarboties kaut vai tāpēc, ka ir pārāk fiksēts uz sevi. Viņš nekad nekļūs par elastīgi domājošu politiķi, jo pietrūkst diplomātijas. Nākotnē no viņa var sagaidīt tikpat nepārdomātus paziņojumus un rīkojumus kā jautājumā par imigrācijas ierobežošanu.
– Kas ir pats pārsteidzošākais, ko vēl arvien atklājat fenotipoloģijā?
– Šis darbs ir interesants un pārsteidzošs visu laiku. Kad izlasītas tik daudzas sejas, reizēm gadās komiskas situācijas, teiksim, satiec cilvēku un vairs netiec gudrs, vai viņš ir kāds no vecajiem draugiem vai vienkārši interesants tipāžs, kurš piesaistījis profesionālu ziņkārību.