Binnija: "Daudzas mūsu sievietes ir uzplaukušas tieši laulībā ar cittautiešiem"

Pirms četriem gadiem Binnija Ārberga, skaistumkopšanas salona BBinnija īpašniece, bija viena no šova Precamies?! vadītājām. Šova dalībnieki bija no dzīves – daži ieradās, lai pazīmētos TV ekrānā, daži, lai pamainītu ierasto dzīves ritmu un gūtu jaunas emocijas, bet daļa vispār nesaprata, kāpēc un kurp īsti atnākuši.

Tomēr bija arī cilvēki, kuri uz šovu nāca ar nopietnu nolūku – iepazīties un izveidot ģimeni. Vismaz diviem tas izdevās – viņi apprecējās, piedzima bērniņš. Negaidīti, bet šovs izmainīja arī pašas Binnijas dzīvi.

  Nodevību var piedot, bet aizmirst nevar

   – Šova laikā iepazinies ar Matīsu, sava dēliņa tēvu. Tā īpašā dzirksts starp jums uzšķīlās jau šova ieraksta laikā?
   – Krustu šķērsu esmu pārdomājusi, kā starp mums vispār varēja izveidoties attiecības. Bet acīmredzot lielais Režisors tur augšā visu bija izdomājis un par visu parūpējies. Kur gan citur mēs ar Matīsu, tik dažādi būdami, būtu varējuši iepazīties… Tā dzirksts nebūt neuzradās uzreiz, par Matīsa eksistenci aizmirsu jau pēc ieraksta – man viņš bija viens no šova dalībniekiem. Pēc tam viss notika kaut kā ļoti īpatnēji, bet tieši tā, kā tam bija jānotiek, jo mūsu attiecību galarezultāts ir acīm redzams.

  – Šodien daudzi izmanto iespējas iepazīties internetā, bet tas ir diezgan slidens ceļš, jo ne visi to dara nopietnos nolūkos, turklāt, satiekoties klātienē, var nākties smagi vilties...
   – Arī iepazīstoties internetā, attiecību scenārijs var rakstīties ļoti dažādi. Zinu divus pārus, kuri iepazinušies tieši šādā ceļā, izveidojuši ģimeni, attiecībās piedzimis bērniņš. Šāda iespēja it īpaši svarīga vientuļajiem introvertajiem cilvēkiem, kuri nez vai spētu iepazīties kafejnīcā, lidostā vai vienkārši uz ielas. Katram tiek dota sava iespēja, un tā ir jāizmanto.

Stāsti par iepazīšanos ir fantastiski dažādi. Piemēram, viens pāris bija iepazinies smalka restorāna tualetē – puisis, vai nu par daudz iedzēris vīnu, vai arī vienkārši neuzmanības dēļ bija sajaucis durvis un iegājis dāmu istabā. Mazgājot rokas, viņš attapies, ka līdzās stāv meitene. Abi, būdami lielā neizpratnē, saskatījušies spogulī. Kāds teiks – kā filmā. Bet visu filmu scenāriju un romānu pamatā ir notikumi no reālās dzīves – arī to, kuros parādīta notikumu paralēla norise. Dzīvē notiek tieši tāpat, vajag tikai smalkāk pavērot un paanalizēt.

   – Iepazīšanās portālus, lai atrastu arvien jaunas seksa partneres, izmanto arī precēti vīrieši.
   – Skumji, ja tā notiek. Jo tas nozīmē, ka ģimene viņiem nav svarīga. Es vispār uzskatu, ka šodien cilvēki pārāk zemu vērtē ģimeni – kā pamatu pamatu, kurā atgriežamies gan tad, kad mums ir labi, gan tad, kad slikti. Nesen noskatījos filmu "Tas ir tikai pasaules gals". Tā stāsta par puisi, kurš divpadsmit gadus nav bijis mājās. Viņš ir izsities līdz pasaulē atzīta rakstnieka slavai, bet tad dzīve apmet kūleni – puisis uzzina, ka ir smagi slims, drīz mirs. Tas viņam liek pārdomāt dzīvi, un viņš dodas ceļā uz mājām, pie ģimenes, lai meklētu glābiņu, gūtu atbalstu. Bet visi ir tik ļoti aizņemti ar sevi, ka puisi pat neuzklausa... Arī tā diemžēl var gadīties. Filmas vēstījums – cilvēkiem jāatrod laiks, lai ieklausītos otrā,  jābūt līdzjūtīgākiem.

Pirms vīrietis veido attiecības ārpus ģimenes, nopietni jāizvērtē, cik šīs attiecības viņam ir svarīgas, jāsaprot, vai tā ir tikai aizraušanās, kur svarīga loma ir seksam, vai tas ir kas nopietnāks. Jo ar šādu rīcību var neatgriezeniski sagraut visu līdzšinējo dzīvi un attiecības. To esmu izjutusi pati uz savas ādas un zinu, cik tas ir sāpīgi. Ja divu cilvēku attiecībās zudusi uzticība, ja starp viņiem nostājušies meli, tad to izdalīto indi vairs nav iespējams neitralizēt.

   – Kur paliek piedošana?
   – Vai šādā situācijā tas vispār ir iespējams? Var jau mēģināt nodevību piedot, bet aizmirst to nevar, un tātad notikušais tāpat metīs mezglus attiecībās. Nedod Dievs, ja sieviete cenšas nodevību aizmirst un tiek pievilta otrreiz… Tad gan atpakaļceļa vairs nav. Tāpēc, pirms precētais sper sānsoli, jāpadomā, ar ko viņš riskē. Un cilvēkam, kurš reiz piedzīvojis nodevību, otrreiz kādam uzticēties ir ļoti grūti. Turklāt par fizisko nodevību daudz sāpīgāka – ai, cik sāpīga! – ir emocionālā nodevība. Tā tiešām nav piedodama, tā sūrst ļoti ilgi. Protams, ir sievietes-cīnītājas, kuras, lai noturētu vīrieti un saglabātu ģimeni, var pārkāpt sev pāri dažādās situācijās, un vienai otrai arī izdodas panākt savu. Bet tad jābūt ļoti gudrai spēlētājai, jo, kādu ar varu cenšoties atdalīt, pievilkšanās spēks tikai pieaug. Arī tāda pieredze man bijusi.

Vīrieti, tev jābūt spējīgam uzņemties atbildību!

   – Agrāk, padomju laikā, ģimenes bija stabilākas. Kas licis saļodzīties laulības institūcijai?
   – Nezinu, vai šāda tendence vērojama visā pasaulē. Esmu ievērojusi, ka valstīs, kurās ir augsts kultūras līmenis, gadsimtiem ilgi koptas mākslas, teātra, arhitektūras tradīcijas un augsta savstarpējās saskarsmes kultūra, ģimenes ir stabilākas. Jā, itālieši, francūži ir daudz trakāki pēc savas būtības, vairāk vicinās ar rokām un nažiem nekā mēs, tomēr ģimene viņiem ir svarīgāka par visu. Man ļoti patika filmā "Ēd. Lūdzies. Mīli"  kādas itālietes uzdotais jautājums Džūlijas Robertsas atveidotajai galvenajai varonei: “Tu tagad esi izšķīrusies, bet – vai tu esi laimīga?” Jo, ja nav ģimenes, tad kur mēs reiz atgriezīsimies? Kādā viesnīcā? Vai meklēsim patvērumu pie draugiem? Draugi ir ļoti svarīga institūcija, kas papildina mūsu dvēseles dzīles, bet viņiem ir savas ģimenes un tajās nevar akumulēties visu laiku. Savā ģimenē var.

 Lielu postu latviešiem nodarīja izsūtīšanas, jo izsūtīti tika gruntīgākie saimnieki un viņu ģimenes. Viņus no savas zemes izrāva ar visām saknēm un izmeta miskastē. Līdz ar viņiem no Latvijas tika izravētas jau iesakņojušās vērtības, ieskaitot atbildību par ģimeni.
   Arī padomju laikā ģimenes vērtība tika uzsvērta – to dēvēja par nozīmīgu sabiedrības šūniņu, kuru izjaukt nebija smuki. Šādu rīcību nosodīja ne tikai radi un kaimiņi, bet arī darbavietās. Turklāt cilvēkus kopā saturēja materiālās lietas, tikt pie sava dzīvokļa tolaik bija grūti. Tomēr tolaik ģimeņu pamats ne tuvu nebija tik pamatīgs kā agrāk – tas jau tad bija izļodzīts.
 
– Un tad, atkal nomainoties valsts iekārtai, mēs pēkšņi atjēdzāmies brīvībā, kas pavēra vēl nepieredzētas iespējas. Varbūt nebijām tai gatavi?
   – Gan jau bijām, tikai katrs to saprata citādi un jaunās iespējas izmantoja pēc saviem ieskatiem. Vieni, lai izglītotos ārzemēs, citi  kā sienāži tās notrallināja visās dzīves sfērās.
  
– Ģimenes, kas nodibinātas rozā briļļu periodā, bieži vien ir krietni nestabilākas par tām, kuras izveidotas pēc ilgāka savstarpējās patikšanas un vienam otra iepazīšanas laika. Viņu lēmums apprecēties ir pārdomāts, izsvērts no visām pusēm.
   – Tomēr visstabilākās laikam ir ģimenes, kurās vīrietis un sieviete tiek saprecināti, tikko piedzimuši – kā to dara hinduisti, austrumnieki. Viņiem vienkārši nav kur sprukt, par emocionālajām vērtībām un ķermeniskajām vēlmēm augstāk ir likts pienākums, un tālāk jau katrs pilda savu misiju.

Vīrietis ir ģimenes galva, kurš uztur ģimeni, bet sieviete rūpējas par bērniem, vīru un veic mājas soli. Tāds uzskats valdīja arī lielā daļā padomju laika ģimeņu – bieži vien vīrietis, lai nodrošinātu ģimeni, papildus pamatdarbam piepelnījās haltūriņās. Tagad daļa vīru pret savu pamatpienākumu izturas ļoti pavirši. Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc tik daudzi vīrieši brauc strādāt uz ārzemēm, jo arī tur viņi rok grāvjus vai lasa sēnes. Tad sapratu – zināmu laiku tur nostrādājuši, viņi var dzīvot no pabalstiem. Tad par kādām vērtībām mēs runājam? Un vai aizvest ģimeni uz ārzemēm, kur tai jādzīvo barakās, tiešām ir labāka dzīve? Vēl nepieņemamāka ir situācija, kad vīrietis strādāt uz ārzemēm aizbrauc viens, sievu un bērnus atstājot šeit, kas būtībā nozīmē visu atbildību uzkraut uz sievietes pleciem. Kur nu vēl variants, kad peļņā aizbrauc abi laulātie, bet bērni tiek atstāti vecvecāku vai radinieku audzināšanā! Te vairs nav ne miņas ne no ģimeniskajām, ne emocionālajām vērtībām. Tad kamdēļ vispār vajadzēja precēties? Diemžēl daļa cilvēku par vērtību uzskata tikai materiālās lietas, naudu. Protams, tā ir svarīga dzīves sadaļa, bet ne pati svarīgākā.

   – Dažkārt sieviete tikai pēc laulībām saprot, kam teikusi jāvārdu. Izrādās, ka, saskāries ar ikdienas grūtībām, vīrietis sāk dzert, kļūst nesavaldīgs, šad tad sievu iekausta. Ko darīt – sakost zobus un turpināt attiecības?
   – Šādi galēji gadījumi ir, bet man gribas domāt, ka tādu nav daudz. Cietēja šādās attiecībās ir ne tikai sieviete, bet arī bērni, kuri aug emocionāli traumēti.

Man ir dēls, un man jādomā par to, ko es viņam varu dot, kā viņu audzināt par inteliģentu, gudru un stipru vīrieti. Domāju – tikai parādot, kā dzīvoju es. Ņemu Luī līdzi visur, kur eju, pagaidām tikai ne uz teātri. Esam gājuši uz koncertiem, kopā devušies ceļojumos. Dzīvodamies salonā, Luī redz, ka es strādāju. Tāpat viņš vēro visu, ko daru mājās, ka rūpējos ne tikai par viņu, bet arī par sevi. Mans puisītis kopā ar mani klausās klasisko mūziku. Bērns no tā mācās, informācija, ko viņš sevī uzsūc jau no pirmās dienas, ir nezūdoša. Bet ko sevī uzsūc tas bērniņš, kurš redz – māte, ģērbusies padilušā halātā, gaida pārnākam mājās puspiedzērušos vīrieti, kurš mammu kārtējo reizi iekaustīs? Es, būdama pašreizējā pozīcijā, domāju par to, ka man jābūt paraugam savam bērnam. Jo dēls ir mana nākotne, un es gribu, lai tā ir skaista. Ne tikai vizuāli, bet arī dvēselē.
  
– Uz tevi gulst ļoti liela atbildība – izaudzināt vīrieti, uz kuru kāda sieviete kaut kad nākotnē varēs paļauties.
   – Un kurš būs džentlmenis ar visu šim vārdam atbilstošo uzskatu, uzvedības paketi. Tātad vīrieti, kuram sieviete ir ļoti svarīgs viņa dzīves elements. Un ne tikai viņa mamma, sieva vai draudzene – viņš ir džentlmenis saskarsmē visām dāmām.

Sievietei ienākot, pieceļas kājās; izkāpjot no mašīnas, padod roku; atverot durvis, palaiž viņu pa priekšu. Šī cieņpilnā attieksme pret sievieti šodien ir kaut kur pagaisusi; katru dienu var vērot situācijas, kad vīrietis sievieti teju vai pagrūž, lai pirmais ieietu pa durvīm vai izkāptu no sabiedriskā transporta. Esmu redzējusi, kā divi jauni džeki izlec no transporta, rokas kabatās sabāzuši, un nepadod roku dāmai ar spieķīti rokā, kura kaut kā mēģina izkāpt... Uz mani tiešām gulstas liela atbildība.

Blaumaņa Kristīne un Raiņa Baibiņa – divas nesaprotamas sievietes

– Ir sievietes, kuras pēc laulībā gūtās pieredzes apzināti izvēlas dzīvot vienas, jo beidzot grib būt viņas pašas.
   – Esmu tam labs piemērs. Nezinu, vai tas mantots ģenētiski, bet es negribu ciest. Un runa nav par maziem untumiem, bet globāli. Kādu laiku savstarpējo attiecību stūrus var mēģināt nogludināt, bet… Ja nesanāk, tad nesanāk.

   – Un, jo lielāka attiecību pieredze, jo sieviete kļūst izvēlīgāka.
   – Arī prātīgāka savā izvēlē. Ja agrāk vairāk ļāvās sirds teiktajam, tad vēlāk tiesības lemt tiek dotas arī prātam. Es izvēlos šo modeli, nevis riskēju ciest ikdienas ritmā.
    Hinduisti jau izsenis ir sadalīti kastās, un šī sistēma ir izveidota ļoti precīzi – sastopas tikai noteikta sabiedrības slāņa cilvēki, kurus vieno tam raksturīgas intereses, valoda un sadzīves tradīcijas. Tāpēc cilvēkiem no dažādām kastām ir grūti saprasties – arī to pati esmu pieredzējusi.

   – Kāpēc, tavuprāt, daudzi pāri tagad izvēlas dzīvot nereģistrētā laulībā?
   – Tā ir vienkāršāk – ja kaut kas nepatīk, nekas netraucē aizsprukt. Citiem vārdiem – tā ir jau iepriekšminētā nevarēšana vai negribēšana uzņemties atbildību. Bet laulības ir ceremonija, kuras laikā – neatkarīgi no tā, kur pāris laulājas, baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā – vīrietis un sieviete viens otram dod solījumu. Un šī ceremonija ir daudzkārt nopietnāka par prastu iedzeršanu, pēc kuras vīrietis un sieviete tiek pasludināti par vīru un sievu. Ceremonijas laikā izteiktajiem vārdiem ir cits svars.

– Tiem sekojošā laulība ir darbs mūža garumā.
   – Jā, arī sieviete, kura tikusi pie vīra, nevar ēst visu, ko grib, ikdienā staigāt nošļurkušā treniņtērpā un ne ar ko nepiepildīt galvā esošo Toričelli tukšumu. Ja vīrietis kūņojas tādā pašā līmenī, tad, protams, viņi sapratīsies. Tomēr nereti gadās, ka vīrietis apprec vienu sievieti, bet ātri vien viņu ierauga tādu, kādu nepavisam negrib redzēt. Tikpat labi šādu vilšanos var piedzīvot sieviete.

Darbs mūža garumā laulībā ir arī rūpes vienam par otru, rēķināšanās ar otra vajadzībām un vēlmēm. Un, ja reiz vīrietis ir ģimenes apgādnieks, sievietei jāpilda savs pienākums, kaut pagatavojot vīram brokastis, pusdienas un vakariņas. Tomēr, kā esmu pamanījusi savu draugu lokā, vīra pārlieka lutināšana var nenovest ne pie kā laba. Jo arī tās var būt par daudz. Tāpat arī sievietei var apnikt vīrietis, kurš viņai izdabā ik uz soļa, ļauj sevi bīdīt un stumdīt. To pareizo devu ir jāspēj sajust. Es to nemācēju.

   – Latvietēm labu laiku kā sievietes etalons tika minēta Blaumaņa Kristīne, kura atteicās iziet par vīru pie bagātā Akmentiņa un nolika savas vieglās dienās, izvēlēdamās zirgu puisi Edgaru.
   – Briesmīga izvēle – iziet par sievu pie dzērāja un meituģēģera! Arī manā dzīvē bijuši tādi puiši, un es droši varu teikt, ka viņi nemainās. Tikai tas nenozīmē, ka vienmēr esmu bijusi tik prātīga un pareiza. Man bija gadi divpadsmit, kad abas ar mammu aizgājām uz Liepājas teātra izrādi Purva bridējs, kurā Edgara lomu spēlēja Aigars Vilims. Viņš tajā laikā bija skaists kā Parīze, un es, skatoties kā Kristīne atsakās no savām vieglajām dienām, mammai čukstēju: “Ārprāts, cik skaists vīrietis!”

Ejot mājās, viņa man lēnām sāka stāstīt, kāds patiesībā ir Edgars... Tomēr daudzas sievietes dzīvē izvēlējās būt kristīnes, jo vēl pirms gadiem divdesmit tika mierinātas ar vārdiem: “Nu, kurš vīrietis tad neiedzer – pieciet!”  Strādnieku ģimenēs tas bija absolūts standarts. Un šādas kristīnes ir arī tagad. Savukārt mani gan agrā jaunībā, gan vēl labu laiku pēc tam pievilka inteliģentie huligāni. Secinājums – ar viņiem ir sarežģīti.
 
– Tāpat grūti saprast, kāpēc latvieši teju vai glorificējuši Pūt, vējiņi! Baibiņu, kura tā vietā, lai aizlaivotu ar mīļoto vīrieti un darītu galu sērdienītes liktenim, padara sev galu.
   – Tas nepavisam nav saprotams! Ko Rainis ar to gribēja pateikt? Vispār jau latviešiem patīk tīksmināties par ciešanām un nelaimēm, mēs ciešanas pielīdzinām cēlai rīcībai. Tāpēc arī esam tādi mazliet dīvaini.

Plosīties liek aizvainojums

   – Materiāli nodrošināta sieviete ar veiksmīgu karjeru, kura dažādu iemeslu dēļ dzīvo viena, var būt laimīga?
   – Šādu sieviešu tēls vienu brīdi ļoti tika pozicionēts glancētajos žurnālos, tādējādi vēl vairāk pastumjot malā ģimenes vērtību, jo – brīva sieviete taču ir laimīga sieviete! Bet to, vai tā tiešām ir, zina tikai viņas pašas. Tāpat cilvēkiem kādu laiku tika uzpotēts tāds seksa un lielpilsētas kults. Es pat zinu pārus, kuriem bija normālas attiecības, bet viņi izšķīrās tāpēc, ka gribēja kādu laiku padzīvot tādu dzīvi, kāda tika kultivēta šajā seriālā. Popkultūra cilvēku domāšanu, rīcību un izvēles var ļoti iespaidot, īpaši tādu, kuri visu laiku dzīvojuši no tās noslēgtā pasaulē.

Tomēr ir tautas, piemēram, ebreji, kuras nepieļaus nekādu novirzi no gadsimtos iedibinātajām tradīcijām. Ja kāds to kaut mēģinās darīt, pret viņu nostāsies visa ebreju diaspora, viņš tiks izstumts no tās un dzīvē neko nesasniegs Arī latvieši kā tauta vairs nav nekāda mazulīte, tai ir bagātīgs kultūras mantojums un diezgan daudzas dienas pavadītas kopā gan ar vāciešiem un zviedriem, gan poļiem un krieviem. Tad lai no katra ņemam to labāko piemēru.

   – Slēdzot laulību, ieteicams slēgt arī laulības līgumu?
   – Par tiem nezinu neko, bet gadījumus, kad, šķirot laulību, sieviete paliek bez nekā, zinu.

   – Ja būtu noslēgts laulības līgums, kurā izskaidroti un abpusēji pieņemti visi spēles noteikumi, nekas tāds nebūtu iespējams. Un par šādu tālredzību nav jāapvainojas, jo visi zina, ka izšķiras arī pāri pēc divdesmit piecu un trīsdesmit gadu ilgas laulības.  
   – Es uzskatu, ka šādi līgumi jāslēdz tiem, kuriem ir ko dalīt. Ja sieviete vai vīrietis uzkrājis kapitālu līdz laulības slēgšanai, tad tas, kurš lauž laulības solījumu, nav tiesīgs pieprasīt pusi no tā. Kopdzīves laikā uzkrātais, arī iegūtie īpašumi, gan jādala līdzīgās daļās, un sievietei šī puse pienākas pat tad, ja viņa pildījusi tikai mātes, mājsaimnieces un sievas pienākumus.

Jo būt mammai uz pilnu slodzi, uzturēt kārtībā māju, vīra garderobi, būt skaistai, brīnišķīgai sievietei izgājienos sabiedrībā kopā ar vīru – tas ir ļoti smags darbs. Ja vīrietis pēc šķiršanās apprec kādu stipendiāti, tad ar savu naudu lai rīkojas, kā grib. Tikai daudzmaz prātīgs vīrietis apjēgs, ka stipendiātei nedrīkst dot visu vaļu. Kas zina – varbūt pēc trim gadiem uzradīsies jauna stipendiāte, jo arī iepriekšējai vairs nav astoņpadsmit, viņas spožums jau apdilis...
  
– Ir pāri, kas izšķiras ļoti klusi un solīdi, un ir tādi, kuri skandalējas tā, rīb visa valsts. Kur pēkšņi pazudusi cieņa vienam pret otru, kur aizbīdījies veselais saprāts?
   – Tā rīkoties liek aizvainojums. Arī man tāds bija attiecībā uz Džili un mocīja ilgus gadus. Tikai tagad esmu paplēsusi vaļā šo lodziņu un sapratusi, ka beidzot aizvainojumu vairs nejūtu, ka elpoju brīvi. Tāpēc tagad Džili redzu pavisam citādā gaismā. Bet es saprotu cilvēkus, kuri, ilgus gadus nodzīvojuši laulībā, nespēj pieņemt nodevību un savu sāpi izsāp skaļi. Protams, labāk savaldīt emocijas, jo pretējā gadījumā tas skaļums pazemo abus. Mājas lietas ir jātur mājās. Un tāpat, kā, ciemiņus gaidot, ar puķu podu aizslēpjam salūzušu santehniku, tā jācenšas apslēpt lūstošas attiecības. Kā saka francūzietes – visiem viss nav jāzina!  

Visam jānotiek tādā secībā, kā rakstīts vecos romānos

   – Meitenes grib sagaidīt īsto vīrieti, tomēr, ja gaidīšanas svētki ieilgst, dažkārt apprecas tikai tāpēc, ka alkst izbaudīt sievas lomu.
   – Tā darīt nevajag. Jāprecas tikai tad, kad sajusta tā īstā vibrācija. Nav taču vairs tie laiki, kad meiteni, kura divdesmit piecos gados nebija izgājusi pie vīra, sauca par vecmeitu! Tomēr jāatzīst, ka zināmā vecumā visi jau sāk jautāt – kad tu precēsies? Pēc tam ir laiks jautājumam – kad tev būs bērns? Un tad pienāk brīdis, kad neuzdod nevienu no šiem jautājumiem, jo tas vairs nav pieklājīgi...

Tomēr nevienā situācijā, kas skar divu cilvēku attiecības, visiem nevar iedot vienu pareizu recepti, jo ar katru notiek tieši tas, kas viņam vajadzīgs. Ja esi cilvēku iemīlējusi, jūties ar viņu labi un drošībā, tad nav jāklausās gudro mammu vai draudzeņu ieteikumos ar precēšanos nesteigties. Jo, ja attiecības kaut kādā brīdī nepāriet jaunā etapā, tās beidzas. Visam ir jābūt attīstībā. Lai kā mammām gribas jaukties bērnu dzīvē, to darīt drīkst tikai tad, ja viņš pats vēršas pēc padoma. Un padoms jādod gudri – neuzspiežot savu viedokli.

   – Zini daudzas ģimenes, kurās sieva vīra paspārnē var justies pavisam droši?
   – Diezgan – manā sabiedrībā tādas ir. Domāju, bieži vien nedrošības iemesls ir tas, ka mūsu vīrieši, būdami skaitliskā mazākumā, ir izlaisti līdz tādai pakāpei, ka vairs nesaprot, uz kuru pusi skatīties, gar kādiem brunčiem grābstīties.
    Uz manu salonu nāk viena sieviete ap gadiem sešdesmit. Pirms gadiem desmit viņa apprecējās ar ārzemnieku, tikai neatceros, angli vai francūzi. Viņš bija gados vecāks, ļoti savu sievu loloja un mīlēja. Sieviete uzplauka burtiski mūsu acu priekšā, un tad... vīrietis nomira. Nesen viņa atkal bija atnākusi pie mums, un mēs apjautājāmies, vai tagad viņa paliks dzīvot Latvijā; ko gan bez vīra ārzemēs darīs?  “Nē, jo šeit vīriešu acīs es jau esmu vecene, bet tur joprojām iekārojama sieviete!” viņa atbildēja. Ārzemēs dāmas gados – protams, es runāju par inteliģento sabiedrības daļu – tiešām tiek ļoti novērtētas, un tas ļoti iespaido gan sievietes pašapziņu, gan izskatu. Arī mūsu sabiedrībā ir sievietes, kuras uzplaukušas tieši laulībā ar cittautiešiem. Lūk, ko nozīmē, ka blakus ir Vīrietis! Tāpat uzplaukst vīrieši, kuriem līdzās ir kolosālas, gudras sievietes.
  
– Kas ir primārais – sievietei sajust paļāvību vīrieša spēkam un varēšanai vai vīrietim sajust sievas mīlestību un atbalstu?
   – Par šo jautājumu pat nav vērts diskutēt! Visam jānotiek tieši tādā secībā, kā raksta vecos romānos. Vīrietis iepazīstas ar iepatikušos sievieti, aplido viņu, bet viņa tam ļaujas. Tad vīrietis sievieti bildina, un viņa vīrieša azotē jūtas kā visbrīnišķīgākajā un drošākajā vietā pasaulē.

   – Tu varētu dzīvot tikai šajā azotē, atteikties no sava darba?
   – Nu jau – jā. Tikai mani darbinieki, mani zvirbuļi, ļoti alkst pēc manas sabiedrības, un tas ir ārkārtīgi pagodinoši. Līdz ar to savu salonu, desmit gadus būvēto būvi, es tik vienkārši neatdotu. Ja vīrietis, kurš man dos savu azoti, būs īsts vīrietis, viņš neizvirzīs nekādus noteikumus un neko man neliks atdot.