Kas ir sievietes, kuras izdara abortus? Atklāti par to

...Zelda gaudoja kā vilcene – viņa bija izdarījusi abortu.
 – Idiote, draņķe, padauza! – šādus vārdus viņa bēra pār sevi, nemaz nedomādama sevi žēlot. Jā, bērna tēvs viņu bija apstulbinājis ar attieksmi – ja reiz iekriti, tad pati izlem, kā situāciju atrisināt; es neesmu gatavs ne precēties, ne uzņemties atbildību par bērnu – un aizgājis svilpodams, bet vai viņa bija tiesīga iznīcināt dzīvību, kas mita viņas klēpī? Labi, lai nebūtu ģimenes – viņa taču varētu bērnu izaudzināt viena, jo attiecības līdz nāve mūs šķirs viņai nebija galvenais. Tad kas tomēr viņu aizbīdīja līdz abortam? Vai tiešām tikai Alise, kura, pamanījusi draudzenes pelēko seju un noskaidrojusi tā iemeslu, bija ieteikusi izdarīt abortu – tas taču neesot nekas traks, neviens par to galvu nenoraušot, viņa pati tam esot labs piemērs. Jā, galvu neviens nost nerāva,  pat pārmetumus nedzirdēja, jo neviens taču par to neko nezināja, bet kā jutās viņa pati? Šķita, ka kaķi dvēseli skrāpē, un tam atsaucās arī ķermenis, saraudamies trīsās, it kā klēpim atkal tuvotos ārsta rokas...  – Idiote, draņķe, padauza! Idiote, draņķe, padauza!...
   Pēc nepilna gada Zelda, atceroties savus pārdzīvojumus, jutās ļoti pateicīga Alisei, jo pretējā gadījumā viņa tagad ucinātu mazuli un noteikti nebūtu satikusi vīrieti, ar kuru kopā beidzot jutās laimīga. Un viņš nupat bija ierunājies, ka labprāt dzirdētu mājās dipam bērna solīšus. Tieši tobrīd TV rādīja filmu, kurā kāds mācītājs mierināja uz baznīcu atnākušu izmisušu jaunu sievieti, kura gaidīja bērnu no nemīlama vīrieša... Pasaule un tās piedāvātās izvēles tiešām bija ļoti pretrunīgas.
 

Nevienam citam lemt nav tiesību

   – Latvijā runas par abortu aizliegšanu aktualizējas ik pa laikam. Ar kādu mērķi tas tiek darīts?
   – Parasti šīs debates uzkurina baznīcas pārstāvji un totalitāri noskaņoti cilvēki, kuri visu laiku mēģina regulēt tās tikai pašiem cilvēkiem piederīgas funkcijas, kuras demokrātiskā sabiedrībā neregulē. ASV un lielākajā daļā Eiropas valstu aborti ir atļauti, tiek nodrošinātas šīs operācijas medicīniskās garantijas, savukārt totalitārā sabiedrībā, kur cilvēks ir varas vai kādas reliģijas īpašums, tas ir citādi. Arī totalitārā reliģiskā sabiedrībā cilvēks nepieder sev – viņam jāpilda valdošās reliģijas diktētie likumi, kas tiek pasludināti it kā par Dieva gribu, lai gan patiesībā tās ir reliģisko līderu ambīcijas kontrolēt cilvēku prātu un ķermeni. Arī katrā demokrātiskā sabiedrībā ir totalitāri noskaņoti cilvēki, un Latvija nav izņēmums. Tas, ka komunisma ēra ir beigusies, nenozīmē, ka konvertējās un pazuda šīs varas garā domājošie un viņu pēdās sekojusī paaudze. Viņi joprojām pauž savu viedokli kā dažādu sabiedrisko grupu rupori. Runājot par abortiem – pārmetumi par tiem visskaļāk skan no kristīgās baznīcas un ekstrēmi noskaņotiem nacionālistiskiem grupējumiem, kuri arī ļoti cenšas kontrolēt sabiedrību.

   – Lielākie cīnītāji par abortu aizliegšanu ir vīrieši, turklāt ne jau tie, kuri citiem varētu būt labākais piemērs, kādam jābūt ideālam vīram, tēvam un ģimenes labklājības uzturētājam.  
   – Protams. Ir teiciens: «Vieglāk caur adatas aci izvest kamieli nekā kristīgam vīrietim un sievietei ievērot savas baznīcas priekšrakstus.» Un tie baznīcas kalpi, kuri visvairāk iestājas pret abortiem, vadās tieši un tikai no šādiem priekšrakstiem, jo paši nav radījuši un uzaudzinājuši nevienu bērnu. Būtībā ne politiķi, ne mācītāji šajā gadījumā nestrādā ar mērķi cilvēku dzīvi darīt labāku, bet nodarbojas ar viņu privātās dzīves – tai skaitā dzimumdzīves – kontrolēšanu. Tas ir tikpat nekorekti, kā sākt kontrolēt, ko katrs ēd, dzer, kādu apakšveļu nēsā, cik reižu dienā iet uz tualeti. Mani vērojumi liek domāt, ka ļoti bieži citu intīmo dzīvi cenšas apspiest cilvēki, kuriem pašiem ir seksuāla rakstura problēmas. Turklāt zināma daļa aborta aizliedzēju organizāciju ir nekrofila rakstura – tās mīl miroņus. Proti, no to baznīcu tradīcijām, kuru pārstāvji visskaļāk runā par abortu aizliegumu, dabiskā seksualitāte ir izstumta, tajās nav pieļaujams dzimumakts kā sakrāls pasākums. Šajās tradīcijās par sakrālu vērtību padarīts miroņa tēls – tas tiek bučots un lolots, turēts galvenajā vietā. Es to nevaru saukt citādi kā par ritualizētu, sakralizētu nekrofiliju. Par to liecina arī abortu aizliedzēju mājaslapas, kas ir pilnas ar abortētu augļu attēliem.
   Protams, par abortu var runāt arī kā par lietu, kas  ļoti ietekmē sievietes veselību, tomēr to, tieši tāpat kā citas ar veselību saistītas problēmas, jāļauj risināt sievietei pašai. Tikai viņa var noteikt, kas ienāk viņas klēpī vai nāk no tā ārā. Nevienam citam par to lemt nav tiesību.
 

   – Arī vīrietim, ar kuru kopā auglis radīts?
   – Tieši tā, jo var gadīties, ka vīrietis, kurš iepriekš ļoti saistījis sievietes uzmanību, šķitis pievilcīgs un iekārojams, seksa laikā uzvedas pilnīgi citādi, nekā viņa to ir iztēlojusies un gribētu. Varbūt viņš ir pārāk brutāls, varbūt sievietei vienkārši nepatīk viņa ķermeņa smarža. Bet var gadīties, ka sieviete paliek stāvoklī tieši pēc dzimumakta ar tādu vīrieti. Tad ko darīt, ja sieviete negrib bērnu no šī vīrieša, ja viņas mērķis nav par visām varītēm dzemdēt bērnu, jo kādreiz jau tas jāizdara? Ja sieviete izlemj veikt abortu, tad tā ir viņas privāta izvēle, un, lai kā tas kādam nepatiktu, tā ir jārespektē. Piespiedu dzemdības ir ne tikai sievietes personīgā, bet visas sabiedrības nelaime.

Arī no visām ozolzīlēm, kas nokrīt uz zemes, neizaug ozoliņi

   – Nekāda laime nav arī nemīlēta bērna dzemdēšana, jo tas ietekmēs visu turpmāko sievietes, bet vēl vairāk – šī bērna dzīvi.
   – Arī šādā gadījumā labāks, korektāks risinājums ir aborts. Agrākos laikos sievietes pašas zināja, kā atbrīvoties no nevēlamas grūtniecības, nevienam atļauju neprasīja un darīja to bez lieliem un liekiem pārdzīvojumiem. Šim nolūkam tika izmantotas dažādu augu tējas, kas izraisīja abortīvu efektu, piemēram, rūtas, apzināti cilāti smagumi, gulēts karstā vannā, kuras ūdenim arī zināja pievienot attiecīgu augu novārījumu. Tā ir fizioloģiska, dabiska lieta un sievietes dabiskas tiesības. Emocionālo smagumu par apzinātu atbrīvošanos no aizmetušā augļa mērķtiecīgi uzlikusi baznīca, tas nācis arī no despotiskas valsts varas puses. Bet… Tāpat  kā nevienam no mums nav kādam citam jāprasa atļauja iedzert teju vai aiziet pačurāt, tā neviens sievietes vietā nevar izlemt, izdarīt abortu vai saglabāt grūtniecību.

   – Ir arī sajūta, ka aborta emocionālais fons katru reizi, kad rodas diskusija par šo jautājumu, mērķtiecīgi tiek sakāpināts.
   – Protams. To redzu arī pēc savām klientēm – daudzās no viņām iesēdusies citu cilvēku paustu priekšstatu par to, kas ir labi vai slikti, radīta vainas izjūta. Un ne tikai par izdarīto abortu, bet arī par spontāni notikušu vai izdarītu tāpēc, ka auglis bijis patoloģisks. Un par seksualitāti vispār. Daudzas kā traumējošu pieredzi joprojām atceras pirmās mēnešreizes, jo asiņu parādīšanos uztvērušas kā nāves vēstnesi. Un, lai gan pieredzējušas paziņas pēc tam mierinājušas, ka īstā dzīve tagad tikai sākas, viņas vienalga katras mēnešreizes gaida ar šausmām.
 

  – Vainas apziņa par kaut ko ļoti traucē dzīvot.
   – Es šādos gadījumos ar sievieti strādāju individuāli, kā arī organizēju nometnes, kurās viņas šo pieredzi var pabeigt, lai pēc tam varētu dzīvot mierīgi. Mans uzdevums ir nomierināt sievietes prātu, likt saprast, ka notikušo tāpat nevar izmainīt. Turklāt tai dvēselītei, kura, sēdēdama uz mākoņa maliņas, izvēlējās atnākt tieši pie viņas, varbūt bija vajadzīga tieši šāda pieredze – iemiesoties, tomēr nepiedzimt. Arī no visām ozolzīlēm, kas nokrīt uz zemes, neizaug ozoliņi. Lai izaugtu makteni burkāni, daļu no tiem mēs izravējam kopā ar nezālēm.
Lai man piedod, bet līdzīgi ir arī ar bērniem. Mēs netiekam galā ar jau piedzemdētajiem – bērnunami, sociālās aprūpes centri jau tagad ir pilni ar dažādu iemeslu dēļ pamestiem bērniem. Tad ko mēs iesāktu, ja tiktu piedzemdēti visi negribētie bērni vai bērni ar patoloģijām? Tāpēc man tiem, kuri tik aizrautīgi iestājas par abortu aizliegšanu, ir jautājums – kāpēc neviens no viņiem nestāv rindā pie bērnunamu vai aprūpes centru durvīm un neizsaka vēlēšanos kādu no šiem bērniem adoptēt? Ja jau reiz gribat sievietēm aizliegt veikt abortu, tad esiet gatavi katrs adoptēt vismaz desmit bērnus – gan veselus, gan slimus. Tāpat arī, cik nepārdomātai, lozungveidīga ir runāšana par abortu aizliegumu, tikpat nepārdomāti ir centieni neļaut bērnus no Latvijas adoptēt ārzemniekiem vai neprecētiem cilvēkiem. Savākt visus nepieciešamos papīrus, kas viņiem to ļautu izdarīt, ir grūtāk, nekā savākt papīrus, lai varētu sevi izvirzīt prezidenta amatam.

   – Nereti sieviete izvēlas abortu tikai tāpēc, ka vīrietis nav gatavs uzņemties atbildību par bērnu un pats mudina uz šādu soli.
    – Bet ja nu viņš tiešām tam nav gatavs, ja ne sieviete, ne vīrietis vēl nav nobrieduši kļūt pat vecākiem? Varbūt bērns ieņemts gadījuma seksa laikā, varbūt tad, kad abi dzimumattiecībās stājušies tikai sevi izzināšanas vai apliecināšanas nolūkā. Tad ko darīt – vai tiešām šiem cilvēkiem par vecākiem jākļūst obligātā kārtā? Par abortu var izšķirties arī pāris, kuram jau ir četri bērni un piekto viņi vairs nevēlas, jo uzskata, ka svarīgāk ir izaudzināt un izglītot tos, kuri jau ir. Tā kā lēmuma pieņemšanu par labu abortam īsti nevar pārmest nevienam, tāpat arī likt kādam justies par to vainīgam. Tikpat labi sievietei var likt justies vainīgai par mēnešreizēm vai vīrietim par pēkšņu spermas noplūdi, jo viņu uzbudinājušas kādas sievietes stipri atkailinātās krūtis. Visi mēs esam seksuāli cilvēki, un dzīve ir dzīve – tajā mēdz būt dažādas situācijas, un tās jāpieņem ar sapratni.

Manipulācijas ar grēku

   – Ja aborts tiek uzskatīts par grēku, tad vai par tādu nav uzskatāma arī mākslīgā apaugļošana, spermas donoru izmantošana? Arī šīs procedūras nav saistāmas ar paļaušanos Dieva gribai.
   – Atbildēšu ar pretjautājumu. Ja reiz Dievs radīja apmēram 400 dažādu augu, ar kuru palīdzību var pārtraukt grūtniecību, tad vai to izmantošana bija vai nebija Dieva plānā? Tātad Dievs uzskatīja, ka dzimstība ir jāregulē. Turklāt kristietība nav konsekventa, tā abortus sāka aizliegt tikai gadus 300 pēc tās ēras sākšanās, jo acīmredzot kāds izdomāja, ka tas ir ļoti izdevīgi – ar emocionāli viegli ietekmējamiem cilvēkiem bija vieglāk manipulēt, viņiem kaut ko pārmest, lai radītu vainas apziņu. Šos baznīcas pārstāvjus, dažādu aizliegumu radītājus, nomāc arī zemapziņas komplekss par pašu nerealizēto seksuālo dzīvi, nekrofilo interesi vai patoloģisko interesi vienam par otru, kas izpaužas slēptā homoseksuālismā vai pedofilijā. Labākais piemērs tam ir katoļu baznīcā notiekošais. Tikai tad, ja visi it kā celibātā dzīvojošie mācītāji precētos, mūķenes no viņiem katru gadu dzemdētu vairākus bērnus, viņi beidzot saprastu, ko nozīmē būt vecākiem un piedzimušos bērnus izaudzināt līdz laikam, kad viņi uzsāk paši savu pieauguša cilvēka dzīvi. Manuprāt, tā būtu daudz lielāka iespēja garīgi attīstīties nekā tukša runāšana no kanceles un centieni regulēt sieviešu klēpjus, par kuros notiekošo lemt viņiem nav nekādu tiesību.

   – Jūsu praksē bijuši gadījumi, kad kādai sievietei esat palīdzējis izšķirties par abortu vai, tieši pretēji, grūtniecības saglabāšanu?
   – Nācies strādāt gan ar sievietēm, kuras grib veidot attiecības, lai beidzot tiktu pie bērna, gan ar sievietēm, kurām atbalstu vajag brīdī, kad viņas saprot – aborts ir vienīgā izeja no situācijas, bet šī lēmuma realizēšanai vajadzīgs emocionāls atbalsts. Tāpat korekta, atklāta saruna palīdz tām, kuras jau izdarījušas abortu, piedzīvojušas spontāno abortu vai pašas pārtraukušas grūtniecību. Nereti tas noticis jau pirms vairākiem gadiem, bet emocionāli sieviete notikušo pārdzīvo joprojām. Un tad sarunu rezultātā mēs tam pieliekam punktu – sieviete beidzot atbrīvojas no vainas izjūtas, kuru viņai iedvesis kāds cits vai arī pati.

  – Ko darīt sievietei, kura nonākusi dilemmas priekšā? Vīrietis uzstāj, ka viņai jāizdara izvēle – vai nu viņš, vai bērns?
   – Tas no vīrieša puses būtu ļoti nekorekti, un es uzskatu, ka attiecības ar šo vīrieti sievietei jāizbeidz jebkurā situācijas – gan saglabājot, gan nesaglabājot grūtniecību. Jo jebkurā gadījumā viņš ar sievieti manipulēs arī turpmāk. Tāpat sievietei vienmēr jāņem vērā reālā situācija, jāvar uz to paskatīties, saglabājot veselo saprātu. Jo varbūt vīrietis, kurš apgalvo, ka ļoti vēlas bērnu, nemaz nav spējīgs rūpēties par ģimeni – ir alkoholiķis, narkomāns vai sociāli bezatbildīgs tips, kuram jau ir vairāki bērni no dažādām sievietēm. Ja starp partneriem valda normālas attiecības, lēmumu veikt vai neveikt abortu viņi pieņem kopā, spiediens nedrīkst tikt izdarīts ne no vienas puses. Kur nu vēl šādi ultimāti! Normālā situācijā domājoša sieviete vienmēr izvēlēsies dzemdēt bērnu no vīrieša, kurš ir morāli gatavs kļūt par tēvu, piedalīties bērna audzināšanā, uzņemties materiālu, sociālu un emocionālu atbildību par ģimeni.

Izvēle par bērnu ne vienmēr ir izvēle par pašu bērnu

   – Lai izvairītos no nevēlamas grūtniecības, tiek piedāvāti dažādi kontracepcijas līdzekļi. Vienkāršākais no tiem ir prezervatīvs, bet ir vīrieši, kuri savas baudas dēļ no tā lietošanas atsakās, visu atbildību noveļot uz sievieti – lai viņa dzer pretapaugļošanās tabletes vai dara ko citu. Kā tas iespaido sievietes veselību – tas viņus vairs neinteresē.
   – Sievietei jābūt gudrai, jo ir arī veselībai nekaitīgas metodes, kas palīdz izvairīties no nevēlamas grūtniecības. Tāpat var pasekot savu auglīgo un neauglīgo dienu kalendāram. Tomēr bērns, kuram ir lemts atnākt, atnāks, pat ja sieviete būs mīlējusies mēnešreižu laikā.

 – Kāds ir jūsu viedoklis par sievietēm, kuras izlemj dzemdēt arī tad, ja zina – bērns būs garīgi nevesela vai ar fiziskām patoloģijām?
   – Tas ir sociāls mazohisms. Šī sieviete ir tendēta būt cietēja, dzīve bez ciešanām viņai šķiet nevērtīga, nepiepildīta. Būtībā tā atkal ir baznīcas ideoloģija – ciest ir cēli. Tikai, ja sieviete apzināti dzemdē šādu bērnu, viņai pašai jāuzņemas atbildība par turpmāko, nevis pēc tam bērna uzturēšana jāuzveļ sabiedrības pleciem. Es sievietēm tomēr ieteiktu ieklausīties ginekologu un ģenētiķu ieteikumos un nedzemdēt garīgi vai fiziski kroplus bērnus. Vēl viens iemesls tam, ka sieviete izlemj dzemdēt slimu bērnu, ir izteikta mazvērtības izjūta, kas izraisa patoloģisku vēlēšanos kādu kontrolēt, un šo bērnu viņai būs iespēja totāli kontrolēt. Jo ne suns, ne kaķis tādai kontrolei nepakļausies, un arī vesels bērns kaut kādā brīdī izvēlēsies dzīvot savu dzīvi.

   – Pat neticas, ka mazvērtības izjūta cilvēkos var radīt šādu vēlēšanos...
   – Ir cilvēki, kuri domā veselīgi, kā arī tādi, kuru domāšanas veids ir patoloģisks. Viņi ir juridiski pieskaitāmi un atbild un, izriet no principa – jo trakāk, jo labāk. Līdzīgi motīvi vada arī daļu baznīcas pārstāvju, jo garīgi un emocionāli veselu cilvēku iedabūt regulāro baznīcēnu sarakstā ir ļoti grūti. Normālam cilvēkam garīgums mīt viņa dvēselē, sirdī, mājā, ģimenes pavardā, attiecībās ar otru cilvēku, kultūras telpā – tad kam viņam vajadzīga baznīca?

   – Ir sievietes, kuras dzemdēt bērnu izlemj tikai tāpēc, ka atstāt aiz sevis pēcnācēju ir viņas pienākums, vai arī, sasniegušas trīsdesmit piecu un vairāk gadu vecumu, to dara tīri savtīgā nolūkā – atjaunot organismu.
   – Tad jau tā ir poza, aiz kuras tiek mēģināts noslēpt kādus citus dziļākus motīvus dzemdēt bērnu. Varbūt sieviete ne sev, ne citiem nespēj atzīties, ka viņai tieši  šis vīrietis ļoti patika un ka viņa tiešām ir grib piedzīvot mātes laimi.

   – Vai mūsdienās, īpaši pilsētvidē, nav vērojams mātes instinkta zudums?
   – Mātes un tēva instinkts cilvēkos joprojām ir spēcīgs, turklāt arvien biežāk stumjam ratiņus ar mazuli vai pastaigājamies ar bērnu parkā var redzēt vīriešus. Tas, ka viņi ir gatavi uzņemties tēva lomu jau tūlīt pēc bērna piedzimšanas, sievietes vietā ņemot bērna kopšanas atvaļinājumu, ir pēdējo 15–20 gadu fenomens, un tas ir brīnišķīgs sociāls atklājums. Protams, bērna ienākšana ģimenē ir pārbaudījums abiem vecākiem, un lieliski, ja viņi ar to tiek galā.
    Gadās, ka pāris sociālo apstākļu dēļ – vai nu viņi ir nestrādājoši studenti, vai cilvēki, kuri tobrīd palikuši bez darba, – bijis spiests pieņemt lēmumu atteikties no pirmā bērniņa, izdarīt abortu. Bet tas nenozīmē, ka vēlāk viņiem būtu jābaidās plānot grūtniecību, jo profesionāla, laba ginekologa veikts aborts nekādus sarežģījumus tai nerada. Tāpat viņiem sevi par to nav jāšausta. Arī putni, instinktīvi jūtot, ka šajā gadā nevarēs izbarot visus mazuļus, vārgākos izmet no ligzdas. Līdzīgi savu mazuļu skaitu regulē zīdītāji. Arī cilvēkam kā dabas daļai pašam ir tiesības apzināti regulēt savu bērnu skaitu, un tas nebūt nenozīmē, ka viņš ir garīgi pazudis. Arī garīgumam jābalstās veselajā saprātā. Tāpēc svarīgāk būtu izprast, kādi motīvi dažādu reliģisko organizāciju pārstāvjiem vai radikāli nacionāli domājošiem politiķiem liek sievietēs un vīriešos radīt uzpūstu vainas izjūtu par savu funkciju regulēšanu. Normāli heteroseksuāli cilvēki, kuri dzīvo regulāru dzimumdzīvi, labi zina tās drēbi un paši risina savas problēmas, pat nepieļaujot domu, ka viņu izvēles – kā stāvēt, kā gulēt – varētu kontrolēt kāds cits. Un demokrātiskā sabiedrībā nekas tāds arī nav pieļaujams. Daudz lietderīgāk būtu, ja patriarhāli noskaņotie karotāji pret abortiem vispirms savestu kārtībā savu pārvaldīto saimniecību – baznīcu, valsti, bet sieviešu klēpjiem liktu mieru. Gan viņas pašas zinās, ko tajos ielaist un ko izņemt laukā.

  – Interesanti, ka sievietes rokā ierakstīts visu viņas bērnu skaits – gan dzemdēto, gan nedzemdēto. Tātad kāds šādu pieredzi viņai jau bija ieplānojis.
   – Paradoksāli, bet sieviete nezina par 80% visu savu grūtniecību, jo tās beidzas ar kārtējām mēnešreizēm. Šādos gadījumos tās varbūt par pāris dienām aizkavējas, varbūt asiņošana ir stiprāka. Tas pierāda, ka pati daba zina, kuras grūtniecības no sievietes klēpja izstumt laukā, un sievietei nav jājūtas vainīgai, ka tas notiek tieši caur viņas ķermeni. Arī no miljoniem sēkliņu, kas lido pa gaisu, zemē iesakņojas tikai viena.
 
  – Jūs pats kā vīrietis esat atbalstījis sievieti, kura pieņēmusi lēmumu atbrīvoties no bērna, kas ieņemts attiecībās ar jums?
   – Jaunībā dažās attiecībās tā gadījās, un mēs situāciju korekti pārrunājām.

   – Cik jums ir bērnu?
   – Viens dēls.