Aina Poiša: "Sāpīgi redzēt: tu aizbrauc uz laukiem, un redzi - karš nav beidzies"

Kā jau spilgtai personībai Ainai Poišai vienmēr bijuši gan ienaidnieki, gan sekotāji. Lai arī viņa teic, ka jau paguvusi uzaudzēt biezu ādu, viņā jaušams kas trausls un ievainojams. Jo pavisam aizvērt savus jutekļus viņa nedrīkst – tad nevarēs palīdzēt citiem. Mūsu sarunu Aina sāk ar īsziņu, kuru saņēmusi pirms pāris dienām.

Gaidi un smaidi

«Lasu jūsu rakstu, bet mani tracina jūsu mati – tādos utis dzīvo. Vai es neesmu pelnījusi mazliet cieņas kā skatītāja? Arī jaunāka nekļūsiet ar iestrēgumu tīņu vecumā un spēlējot savu vienīgo jaunībā iestudēto salkano lomu. Bez cieņas Ilga.» Komentāros nelienu, bet šādi viņa ir ienākusi manā privātajā telpā. Teicu sev: tagad elpo mierīgi un pieņem lēmumu, vai piezvanīt. Domāju – ja to daru, jābūt mierīgai. Saņemos un piezvanu: «Labdien, Ilgas kundze, gribēju izteikt komplimentu par jūsu drosmi – tik tiešā veidā pasakāt savu viedokli. Gribēju jūs nomierināt, ka utu man nav.» Viņa: «Esmu invalīde!» Saku: «Visu cieņu, bet tas jums nedod tiesības pārkāpt manas privātās telpas robežas. Pati pieņemšu lēmumu, esmu ķemmējusies vai nē. Un, ja es jūs tracinu, jūs taču varat neskatīties.» Drusku, zini, apmulsināju, bet ieguvu labas sajūtas. Man taču arī ir kaut kādas tiesības.

– Tavs iekšējais barometrs rāda, ka dusmu vilnis sabiedrībā kāpj?
– Domāju, ka kāpj. Es, saudzējot nervus, nelasu ziņas. Pārsvarā tās ir sliktas un izraisa vajadzību sacepties. No vienas puses, nebūtu labi ieslīgt letarģiskā miegā, no otras, ir jāizvērtē, vai cepšanās ko maina, vai tā dod sajūtu, ka mēs varētu apvienoties un briest jaunai revolūcijai. Bet tas nu gan – neapmierinātība aug augumā. Es arī mēģinu savilkt galus, atbalstīt vecākus, bērnus, kuri ir ligzdošanas procesā. Viņi cenšas, bet saprotu – ja man mazliet paliek pāri, esmu gatava viņus kaut kā stutēt. Mēs jau zinām, ka neviens nesolīja vieglu dzīvi, atguvām brīvību, mācoties uzņemties atbildību, bet visu laiku žmiedz nost, un spriedze aug.

– Vai nav otrs variants, ka cilvēki izvēlas nelasīt ziņas, norobežoties un, redzot politiķu cinismu un melus, iet nihilismā?
– Kā aktieris Andris Bērziņš teica: gaidi un smaidi. Kļūsti par novērotāju un brīnies, uz kurieni tas kuģis iet. Jo ietekmēt...

– Kāds no gudrajiem teica – ja ilgi sēdēsi upes krastā, redzēsi garām aizpeldam...
– ...ienaidnieka līķus. Tādā Budas mierā mēs mācāmies meditēt, nesatraukties, praktizēt apzinātību, fokusēties uz mirkli. Tu raksti, es runāju, bet saturiski jau vienalga mēs to jūru sabangojam.

– Jo strādājam ar cilvēkiem un nevaram tikai par zilām puķītēm.
– Nuja. Vai visu laiku piepucēt – būs labi. Bet ticību atņem ar katru dienu vairāk. Mums kā bērniem visu laiku vajag sajūtu – kaplē, kaplē, bet vagas galā būs kas iepriecinošs. Tad ir spēks iekāpt arī tajā otrajā vagā. Bet, ja nav prieka vai ticības, ir bezgalīgais stāsts – tām vagām nav finiša.
 

– Jānis Jurkāns vismaz vecākajai paaudzei iesaka atrast tādu vērtību sistēmu, kas nevis biedē un liek justies vainīgam, bet dod mierinājumu un apsolījumu. Visiem veselības tāpat nepietikšot, tad vismaz atlikušo laiku vajag nodzīvot daudzmaz garīgā komfortā. Tu iesaki to pašu?
– Jā, dzīvot minimālā programmā, paļaujoties tikai uz garīgo spēku. Ja noņem alkas un ilgas, vari priecāties par ko ļoti ikdienišķu, sašaurināti, lai kaut uz mirkli smadzenes atpūstos. Ēd savu brokastu oliņu, iedzer tēju un esi laimīgs. Bet cilvēki ir pieraduši iet pāri žogam, skatīties, kas notiek, grib kontaktēties, lai nav strukturāla bada, kas rodas, ja ir tikai sašaurinātā ikdiena. Drusku gribas just pasaules elpu, bet tajā visu laiku ir uzbrukuma sajūta, tāds kā apdraudējums, ka var atņemt to, kas tev ir dārgs. Mums piedāvā, piemēram, Dziesmu svētkus. Mums patīk skatīties tuvplānus televīzijā – cilvēki smaida, dzied, viņu sejas staro. Bet tie ir tie paši, kuri ikdienā caur nevaru tiek ar visu galā un nesaņem cieņas pilnu attieksmi. Tas baigi sāp. Jau cik gadu dzīvojam jaunuzceltā demokrātijā, ko tikai mācāmies, veidojam, bet kaut kas represīvs elpo pakausī. Un tas ir tik biedējoši. Mums vajag vertikāli, kādu notikumu, kad muguru iztaisnot. Nav jau viegli pašiem paskatīties uz saviem trūkumiem, nepilnībām, sāpīgām lietām.

– Televīzijas un radio aptaujā par balvu Kilograms kultūras vairākums nobalsoja par filmu Melānijas hronika, nevis Es esmu šeit. Varam gadu desmitiem sūkstīties par to, ka mūs izveda, karināt sēru lentes pie karogiem, un tas mūs aizkustina vairāk nekā šodiena, tas, ka bērni, kuru vecāki ir devušies labākas dzīves meklējumos, dzīvo pusbadā, puišeļi atved mājās piedzērušos vienaudzi...
– Par to es cepos. It kā gods vēsturei jāatdod, to esam piedzīvojuši, un tas atstājis milzīgas sekas vēl šodien. Mēs to neapzināmies, bet tas ir redzams. Sāpīgi – aizbrauc uz laukiem un redzi, ka karš ir beidzies vakar. Un īstenībā tas nav beidzies. Kaut neviens nešauj, nav konkrēta ienaidnieka. Ir tikai bailes no bēgļiem vai Austrumiem, kas varētu pārņemt pasaules telpu, bailes, ka piepildīsies pareģojumi, ka pār pasauli valdīs dzeltenā rase. Kara sekas ienāk caur ikdienu – ka neredzi jēgu savai dzīvei. Un cilvēki sāk degradēties, sevi iznīcināt. Tas ir neapzināts process. Kā kara laikā karavīri tika dzirdīti, lai viņiem mazāk bail, lai nav pilnas bikses, kad sūta pret lodēm. Jaunie cilvēki sāk pāragri lietot šīs vielas, lai būtu prom no realitātes, kurai neredz jēgu, netic gaišai nākotnei un uzstādījumiem – izglītība, iespējas, visa pasaule vaļā. Tie ir saukļi, kas dod vienu patiesību, bet otra ir lokālajā vidē, kur viņi dzīvo pamesti novārtā. Viņu nav. Nerunājot par to, ka vecās paaudzes nav. Viņiem ir ceļš uz nomiršanu, kas noņemtu valstij rūpes.

Lielais Brālis visu redz

– Iepriekšējā reizē daudz runājām par veco ļaužu problēmām, tagad uzmanības centrā ir jaunieši no 10 līdz 14 gadiem ar tā saucamajām izaicinājuma spēlēm. Tā kā paēduši, daudzmaz mīlēti –kāpēc viņi graiza sevi? Kāpēc iet uz izaicinājumu?
– Tas ir skarbi. Līdz ar virtuālās pasaules uzbrukumu tiek atņemta personība. Cilvēkiem, kas ir tikai tapšanas stadijā… Pasaule, kas dzīvo tajā mazajā kastītē, telefonā, var darīt ar tevi, ko grib. Lai ko tu darītu, Lielais Brālis visu redz. Notiek milzīga kontrole pār cilvēku prātiem. Bērnu auditorijai tās ir viena veida spēles, sievietēm – citas... Viņi lien iekšā smadzenēs ar uzstādījumu, lai kļūsti atkarīgs, esi prom no patiesajām vērtībām, kas ieliktas no dabas, – ka cilvēks ir radošs, visu mūžu mācās uzticēties, izjust sevi ar citiem, iet uz sadarbību, atrast vietu, lai justos piepildīts. Ja visu laiku jāgaida akcepts no mazās kastītes, no tā, ka citi dod like, tu kļūsti kā apmāts. Vērtējums no malas ir tik milzīgs, ka nav nekādas vajadzības attīstīt pašvērtējumu. Tu kļūsti par tādu – kā teiksi, tā būs. Tas izraisa pretrunu – iekšēji cilvēks jūt, ka sevi zaudē, par to ir neapzinātas dusmas, kas pavēršas arī pret pašu kā autoagresija, un viņš sāk iet destruktīvu pašiznīcināšanās ceļu. Mani tehnoloģijas iespaido mazāk, labāk esmu fosilija un izpelnos pārmetumus, ka esmu par vecu.

– Pusaudžu eksperimenti ar sevi kļūst arvien ekstrēmāki. Viņi cits citu rosina, piemēram, norīt tējkaroti kanēļa. Ārsti saka – var aizdambēt elpvadus un nosmakt. Vai sāls un sniega pārbaudījums – bērni filmē un rāda, kādus apsaldējumus ieguvuši. Spuldzītes izaicinājums – bez ārsta to no mutes ārā dabūt nevar. It kā nevainīga muļķošanās, kas izaug līdz tam, ka sevi graiza un lec no jumta. Ja godīgi, es ko tādu atceros no bērnības. Ilgi turēja rokas pie radiatoriem, līdz uzdedzināja čulgas. Arī tagad eksperimentē ar vielām, sāpēm, sajūtām. Kas tas ir – viņiem ir garlaicīgi?
– Vajag asas sajūtas. Jocīgi, bet tas laikam saistās ar to, ka pusaudžu vecumā meklējam, uz ko esam spējīgi. Lai saprastu sāpju slieksni un arī to, vai tu pakļaujies vai vadi. Kurā nometnē iestājies – esi boss vai svīta. Arī – vai vari kontrolēt prātu, ejot cauri sāpju izturības skolai. Tas, starp citu, spilgti aprakstīts grāmatā par Ziemeļkoreju. To lasot, dažbrīd šķiet, ka esi uz fantāzijas robežas. Cilvēkus dzen izturēt sāpes. Bet īstenībā ir divas sadaļas – vai nu esi viegli manipulējams, vai arī ideāls manipulators. Protams, ja nokļūsti tajā kastā, ka vari manipulēt ar citiem, tu esi dižs. Bet tāpat ir robežas, jo vienmēr kāds būs virs tevis. Tas, ka dzīvībai nav vērtības, ir mūsdienu karš.
 

– Jau Marks Tvens rakstīja – kad Tomam Sojeram nodarīja pāri, viņš domāja: tagad noslīcināšos, un tad nu gan visi raudās. Nepalaida uz ballīti, nenopirka to, ko gribu – nodarīšu sev pāri, tad gan viņi redzēs. Arī šis aspekts?
– Jā, es gribu, lai arī tev sāp. Tā ir emocionālā šantāža. Netieku galā ar sāpēm, un atbildība jāmet tavā pusē. Būtu jāmeklē risinājums, kā kļūt saudzīgākiem citam pret citu. Ir laime redzēt cilvēku grupiņu, kas tā kā sastājas kopā, lai izdzīvotu, sajustu emocionālu siltumu, atbalstu. Pusaudži, kas savu identitāti vēl nav noformulējuši, kuriem ir grūtais un riskantais periods, nonāk ietekmēs. Tas sakrīt ar laiku, kad tiek noliegtas ģimenes vērtības. Ja viņi atrod citas autoritātes, tas vecākiem ir šausmīgs pārbaudījums, ko ne vienmēr var izturēt. Jāsāk meklēt, ko ar to bērnu darīt, kā lai viņu izolē, uz laiku tā kā ieliekot siltumnīcā.

Ja gribam izdzīvot

– Uzņēmēji atzīst, ka ļoti labprāt strādā ar jauniem cilvēkiem, jo viņos vairs nav homo sovieticus.
– Tomēr tikai kritizēt sovieticus man šķiet drusku par šauru. Tā laika krievu filmās var just patiesu sirsnību, tīrākas jūtas, un to mums nevajadzētu pazaudēt. It kā sovjetisms būtu mūsu lielākais kauna traips, bet, ja nepaņemam līdzi to, kas mūs darīja sirsnīgus, atvērtus, mēs daudz ko zaudējam. Ko liegties – mēs tolaik dziedājām vairāk, dejojām vairāk, lasījām dzeju. Uz krievu dvēseli varam paskatīties arī no pozitīvās puses, ne tikai lamāt. Jā, varam atrast arī ko kritizējamu, teiksim, viņi ar kāju ver durvis, visur jūtas kā saimnieki, bet tā ir viņu mentalitāte. Taču, kad viņi nāk ar savu poēziju, atvērtu sirdi, kas, iespējams, nav tik vienaldzīga kā reizēm latviešiem... Nekas nav tikai labs vai tikai ļauns. Tur, šķiet, ir Dieva gudrība – atrast objektīvo realitāti un manevrēt, lai neesi pret kaut ko tikai noliedzošs, jo tad tev var piedēvēt pusaudža attieksmi, kad tu visus jautājumus sadali melnbalti. Bet nekas nav tik absolūts.

– Varbūt melnbaltā attieksme ir tā, kas bērnus iedzen izmisumā, pavirza tuvāk ekstrēmiem soļiem? Viņi netiek galā, neizprot savas izjūtas. Ja mācām par šūnu procesiem organismā, kāpēc neskaidrojam, kas notiek sajūtās, hormonos? Īstenībā cilvēks nav sagatavots attiecībām un bieži vien pirmajā laulībā tiek iemests kā kucēns aukstā ūdenī, lai mācās pats no saviem zilumiem.
– Apmēram pirms 25 gadiem Anita Plūme no Amerikas atveda ideju par dzimumaudzināšanu, ko mūsu sabiedrība traktēja kā pamudinājumu uz seksu. Programma bija plaša, tika sagatavoti skolotāji, jo kurš katrs nevar par šīm tēmām runāt. Svarīgi, lai cilvēks, kurš mācīs, būtu izanalizējis pats savu emocionālo biogrāfiju. Mācība bija arī par savas seksualitātes atbrīvošanu. Bija ļoti daudz noliedzēju. Es biju tajā projektā, Anita dabūja Izglītības ministrijas pasūtījumu un izcīnīja veselības mācību, kur šīs tēmas varētu iestrādāt. Bija ideja, ka to nedrīkst integrēt kādos citos priekšmetos, garām skrienot, bet jāveido uzticības pilna atmosfēra. Bieži vien bērni par to nevarēja runāt ar saviem vecākiem.

– Joprojām daudzi nevar. Un arī ne visi vecāki.
– Protams. Ir vecums, kad vajag autonomo telpu, kur parunāt ar neitrālu cilvēku, kurš nav redzējis, kā viņš savu pirmo kaku podiņā liek. Ar kuru jūtas brīvāk, kad uzrunā jautājumi, kas ir pretējais dzimums, kas ir mans dzimums, kā varu pieņemt atšķirīgo, nevis noliegt vai necienīt, kā mācīties cilvēcību, kā kontrolēt savu rīcību. Datoros ir cietais, bet mūsos – mīkstais disks, un tam vajag drošu telpu. Pusaudzis krīzes laikā atdalās no vecākiem, skolotāju ietekmes un grib saprast, vai var būt līdzvērtīgs ar savu viedokli, kurš ne vienmēr ir ērts. Ja tu to atskaņo, tas kļūst caurspīdīgs. Tad tas neguļ tevī un emocionālais sasprindzinājums nav jāizpauž kādās asociālās darbībās, ar kurām nodari pāri sev vai citiem. Mēs visu mūžu mācāmies atrast pieeju citiem cilvēkiem un arī kontaktu pašam ar sevi. Lai nepazaudētos, nepalīstu zem kāda viļņa – modes vai ideoloģijas –, kur ir ļoti daudz represīva spēka. Tā ir pilnīgi cita tipa enerģija – kāds domā tavā vietā, kā tas ir reklāmas vai politiskajā industrijā.

– Viens no spēles elementiem ir, ka bērniem ik rītu jāceļas 4.20. Regulāri neizguļoties, viņiem zūd analītiskās spējas, nav garīgās imunitātes, un viņi ir vieglāk pakļaujami.
– Protams, viņi tiek sagrauti. Tā ir tīrākā fizioloģija.

– Varbūt ar fiziskām sāpēm viņi novērš uzmanību no garīgām?
– Iespējams. Un par šīm lietām ir jārunā. Tas ir tik nopietni, ja mēs kā nācija gribam izdzīvot un baudīt sekas, ka bērni ir gudrāki par mums, atbildīgāki, ka viņos ir sapratne par dzīvi, sevi, ko nes kā lāpu, ar prieku, ka esi piedzimis. Kad nevar kā ar šo īsziņu, ko nolasīju, ienākt cita privātajā telpā ar indes pilienu. Visatļautība nav demokrātija, jo nerespektē otru cilvēku. Tu vari nebūt ar visiem tuvos draugos – par domām nesoda, kamēr nenodari kaitējumu. Vari nolemt – man šis cilvēks nepatīk –, bet ļauj viņam dzīvot. Mēs taču sagaidām attiecību kultūru, empātiju. Ja es tai kundzei būtu ko tādu nodarījusi, nez kā viņa justos. Man ir uztrenēta bieza āda, publiskā telpa to dod. Bet ir luksofors, kurā man ir tiesības iedegt sarkano gaismu un pateikt nē.

– Tu nevari kašķēties ar katru, kas raksta komentārus.
– Jo tas ir bezpersoniski – to vilni nevaram apturēt, kontrolēt. Arvien vairāk zūd sajūta, ka varam saglabāt privātumu. Padomju laikos šķita – stukači ir uz katra stūra. Un tagad? Tie paši vēži citā kulītē. Caur spēlēm vai kā citādi var ietekmēt, jo zina āķus, izpētījuši psiholoģiju, vājos punktus. Varas jautājums sačakarē psihi. Katram ir vajadzība ko ietekmēt. Ja nespēj, ir nākamais solis – panākt ar varu. Bīstami ir nejust robežu. Lavierēt, lai tevi nepārprot, ir kā staigāt pa stikliem. Katrreiz, kad izej publiski, zini, ka esi pliks. Bet es runāju, jo vēlos, lai mums nav saliektu muguru un apātijas. Katram savs krusts jānes, un mūsu tauta to ļoti labi māk. Galvenais – nekļūt par verga dvēseli. Redzi, tie cilvēki, kas tiek pie lemšanas, bijuši pārliecināti par ideju, bet, līdzko nonāk sistēmā, kaut kas notiek, viņu uztvere tiek deformēta. Man ir iespaids, ka viņi ir spiesti izvēlēties, kuriem uzskatiem pieslieties. Opozicionāru ir ļoti maz – viņus apēd vai izstumj. Viņi nav zinājuši kapacitāti, kā savu gara spēku noturēt sistēmā.

Pēc negaisa nāk ozons, svaigs gaiss

– Vadi šovu Patiesības spogulis – kāds ir tavs uzdevums?
– Televīzija kā medijs nav ļoti silts dalībniekiem (smejas), jo vairāk tiek domāts par skatītāju interesēm, kuriem vajag arvien vairāk atkailinātības. Ne tikai fiziski. Man ir prieks, ka cilvēki ir drosmīgi un izvēlas šādu grūdienu no malas, lai atveseļotu sevi un attiecības. Pirmajā pārī, ar kuru man nācās būt, vīrs pārāk daudz strādāja, maz bija mājās ar sievu un diviem bērniņiem, kuriem trūka tēta uzmanības. Ir daudz tādu ģimeņu, un viņi nav ne nenormāli, ne slimi. Jo dzīve ir tāda – ja cilvēkam ir iespēja nopelnīt, viņš, protams, strādā kā traks. Un nes darbu uz mājām. Viņš ir ļoti pieķēries darbavietai, baidās to zaudēt. Bet viņš nav jutis robežu, kad tas kļūst slimīgi, apstākļi bijuši stiprāki par viņu. Viņš ir stresā, uzvilkts, neiecietīgs un ienes atmosfēru, ka ne pats jūtas mājās, ne ģimene var brīvi elpot. Tētis ierauga kaut ko, kas nav kārtībā, un uzsprāgst, dusmu impulsi piepilda telpu. Vai nav saprotama tēma? Tūkstošiem ģimeņu varētu atsaukties, kā viņi mēģina atrast pārmaiņas, lai nepazaudētu pamatvērtību – turēties vienam pie otra, kopā audzināt bērnus, sabalansēt pieprasījumu, kas nāk no malas, kļūt drošākiem un sākt novilkt striktāku robežu.

– Ir bailes zaudēt darbu.
– Bailēm ne vienmēr ir pamats, jo ne viss ir tā, kā izskatās. Sakarīgi, gudri darba devēji vēlas efektīvus darbiniekus, un privātā dzīve ir tā, kas resursus atjauno. Ja tur viss ir mierīgi, puslīdz harmoniski, pieļaujot arī strīdus un kašķus, jo neviens nedzīvo ideāli, tajā tu uzkrāj spēkus, lai varētu būt profesionālajā jomā jaudīgs, pats kontrolēt apjomu, ko vari darīt efektīvi, nevis baidoties, ka kāds izdarīs vairāk vai labāk par tevi. Raidījumā skartās tēmas ļauj pazīt kaut ko no reālās dzīves, no vaibstiem, kas ir Latvijā ārpus Rīgas.
Pāriem ir dažāds sociālais statuss. Mēs neatrisināsim visas problēmas, bet vismaz tās, kuras varam prezentēt šajā raidījumā. Un dot iespēju trīs nedēļas nodzīvot Vitalitātes akadēmijā, kas ir ļoti dārgs pasākums. Un labi, ka vari dabūt kompleksu pieeju – darīt priekš sevis gan ārēji, gan iekšēji. Ja tevi tikai smuki sapucē, attieksme pret sevi nemainās pēc būtības, tas ir īslaicīgi. Bet te ir cerība. Cenšos būt draugs, ne terapeits. Sevi prezentēju kā attiecību konsultanti. Vienalga, kas tas būtu – darbaholisms, atkarība no ierīcēm, alkoholisms –, ja stāvam ar kājām uz zemes un neizvairāmies, mēs jau kaut ko darām, sākas kustība, soli pa solītim. Dramatisks parasti ir brīdis, kad dalībnieki nostājas spoguļa priekšā, kur tiek projicēta nākotnes vīzija – kādi viņi izskatīsies, ja neko nedarīs. Tas vizuāli iesit pa uztveres kanālu – tev nevis zīlē kārtīs, bet parāda, kāds būsi pēc gadiem, piemēram, izplūsti vēl vairāk, degradējies, kļūsti apātisks. Tas ir skarbs, bet tiešs trāpījums, kas, godīgi sakot, mani šokēja – nebiju tam gatava. Viņi tiek izģērbti līdz apakšveļai, un atkailināšanās ir vizuāli redzama. Man bija grūti to redzēt – viņi skatās uz savu slikto bildi. Ja kaut peldkostīmā stāvētu, bet amerikāņu producenti nebija piekrituši.

– Un cilvēki piekrīt to darīt?
– Jā. Ir grūti, bet varu turēties pie idejas, ka tas palīdz. Jebkurā gadījumā labāk ir darīt nekā nedarīt. Labāk ir ticēt – arī tad, ja zini savas šaubas. Kad redzi kaut mazāko kustību, šķiet – ē, varbūt nav tik traki.

– Nav jau citu variantu kā skatīties uz gaišo pusi.
– Varētu teikt, ka tas ir pašapmāns; iegalvot, ka ir labi ar to, kas ir. Bet mēs varam kļūt aktīvāki, ieraudzīt gaišo, iedvesmot citus, lai arī viņi mostas. Galvenais – neiestrēgt dusmās. Kad negaiss pāriet, mūs apņem ozons, svaigs gaiss. Tāpēc jāveicina iekšējas pārmaiņas. Laukos cilvēki vēlas dalīties dzīvesstāstos – ko darījis visu mūžu, kā cenšas iztikt ar pensiju un ka no viņa prasa nebūt dusmīgam. Tas mani ļoti aizkustina – patiesības mirklis bez kāda spoguļa. Man ir laime ik pa brīdim satikties ar cilvēkiem, uzzīmēt bildi, neiekrītot ilūzijās vai tajā, ka viss ir šausmīgi slikti. Tu redzi kādu, kas var izturēt, viņam vienkārši ir skumji, ka viņš te ir tā kā lieks, nesaņem cienīgas vecumdienas un nevēlas būt uz kakla saviem bērniem.

– Vai tev praksē ir daudz klientu? Cilvēkiem joprojām ir nepieciešamība runāt ar psihoterapeitu? Droši vien aktuāla ir šķiršanās tēma?
– Jā, bet arī tai ir fons. Pāri bieži vien ir dilemmas priekšā – palikt vai šķirties. Lai tas nebūtu pārsteidzīgs lēmums, kamolītis jāritina atpakaļ – kas viņiem palīdzējis noturēties un kādi faktori attālinājuši vienu no otra. Nepiepildītas cerības, gaidas, jocīga komunikācija ar neiecietību, dusmām, nespēja otru uztvert un atbalstīt brīdī, kad laulības mehānismā izdeg baterijas. Katras attiecības var zīmēt no aspekta, ka cerības mirst pēdējās, un mēģināt priecāties par katru sīkāko uzlabojumu. Tā atrodi jēgu paskatīties uz situāciju no malas un ieraudzīt to, ko varbūt nepamanīji. Rezerves mūsos ir lielākas, nekā paši domājam. Ir labi, ja kāds no malas palīdz tās sameklēt. Man raidījumā ir sieviete, kuras ir ļoti daudz – miesā, runā, ar tikpat zemu balsi kā man, pieradusi viena pati cīnīties un nedzird, ka visu laiku dod šausmīgi lielu skaņu. Viņas partneris ir maziņš, tieviņš. Vienā reizē, kad jau esam pazīstamas, draudzīgas, prasu: «Līga, tu vari iedomāties, ka maini balss toni? Pamēģini šo pašu teikumu pateikt tā, it kā rādžiņu nogriežot klusāk, lai samazinātu sevi. Tava skaņa dominē, un partnerim telpā kļūst arvien mazāk vietas.»

– It kā decibeli viņu spiestu stūrī?
– Jā. Viņa saka: «Bet es nemaz nemāku. Tad tā nebūšu es.» Tā ir – līdzko mainām sevi, protams, kaut ko zaudējam no priekšstata par to, kādi esam. Bet tas ir vienīgais ceļš, ja gribi ko saprast par attiecībām; ka telpā diviem jāatrodas tā, lai neviens nejustu enerģētisku vardarbību, ka viņa vietā pieņem lēmumus un runā cits. Tā ir labi saprotama praktiskā psiholoģija, ko var lietot. Vēlāk Līga man atnesa rozes. Es neesmu ne pasaules glābēja, ne feja, kas var uzburt vēlamo, labo nākotni. Varu tikai kādu brīdi būt klāt, paturēt roku, kā liels zilonis ar snuķi mazliet pabīdīt uz priekšu (smejas).