"Varbūt tu gribēsi precēties ar manu vīru" – ar vēzi slima rakstniece novēl mīļotajam būt laimīgam
foto: Vida Press
Pēc 10 dienām rakstniece Eimija Krauze Rozentāle nomira. Viņai bija 51 gads.
Attiecības

"Varbūt tu gribēsi precēties ar manu vīru" - ar vēzi slima rakstniece novēl mīļotajam būt laimīgam

Kasjauns.lv

Marta sākumā „The New York Times” publicēja vēža skartās rakstnieces Eimijas Krauzes Rozentāles eseju, kas veltīta viņas vīram. Eseja bija sava veida iepazīšanās sludinājums: aprakstot mīļotā cilvēka ārieni, viņa ieradumus un raksturu, autore ne tikai atzinās viņam mīlestībā, bet vienlaikus pievērsa arī citu sieviešu uzmanību. Raksts kļuva ļoti populārs – 10 dienu laika to izlasīja 4,5 miljoni cilvēku. Par šo Eimijas soli runāja kā par gribasspēka, mīlestības un altruisma triumfu, taču daudzi uzdeva arī jautājumu – vai rakstniecei vajadzēja uzņemties atbildību par vīra turpmāko privāto dzīvi.

"Varbūt tu gribēsi precēties ar manu vīru" – ar vē...

Lūk, Eimijas un Džeksona Rozentālu neparastais stāsts.  

„Es jau kuro dienu cenšos kaut ko uzrakstīt, taču morfijs un sulīgu čīzburgeru trūkums (jau apmēram 5 nedēļas bez normāla ēdiena) man ir pilnībā atņēmuši spēku un to, kas vēl palicis pāri no mana rakstnieces talanta.”

Tā savu eseju 3. marta „The New York Times” sāk Eimija Krauze Rozentāle. Rakstniece, kas pazīstama kā daudzu populāru bērnu grāmatu autore, šo savu darbu gluži kā daudzi citi lasītāji iesūtījusi redakcijas rīkotā konkursā „Modern love”  (Modernā mīlestība).

Un tas patiešām ir stāsts par mīlestību, taču – ar vienu piebildi. 2015. gadā Rozentāli sasniedza diagnoze „olnīcu vēzis”, un esejas publicēšanas brīdī viņai bija atlicis dzīvot vien dažas dienas. To saprotot, Eimija nolēma ne vien publiski atzīties mīlestībā savam mīļotajam vīram juristam Džeisonam Rozentālam, ar kuru kopā bija nodzīvojusi 26 gadus, bet arī pastāstīt par viņu miljoniem citu sieviešu, kuru vidū, iespējams, ir arī tā, ar kuru viņš būs laimīgs pēc sievas nāves.  

Video, kuru žurnāls "Time" publicēja pēc Eimijas nāves


2015. gada 5. septembrī Eimija un Džeisons Rozentāli kopā ieradās slimnīcā: Eimija bija sajutusi asas sāpes vēderā, un bija aizdomas par apendicītu. Drīz vien viņai paziņoja diagnozi – tas ir vēzis. Skumjā likteņa ironija ir tāda, ka tieši tajā mirklī, kā vēstīja rakstniece, viņi abi ar vīru plānoja sākt jaunu dzīvi. Beidzot sākt dzīvot sev, jo bērni bija izaugusi un devušies uz koledžām.

Un nākotnes plāni rādījās krāsaini – bija ieplānots ceļojums uz Dienvidāfriku kopā ar vīru un vecākiem, sapņu brauciens pa Āziju kopā ar mammu un rakstniecības meistarklases dažādās pasaules vietās – no Vankūveras līdz pat Džakartai.

Taču nu pēkšņi izrādījās, ka nav jēgas iesniegt arī dokumentus Hārvarda dizaina skolā. „Nav brīnums, ka vārdi „vēzis” (cancer) un „atcelt” (cancel) angļu valodā ir tik līdzīgi,” esejā secināja Eimija.  

Savā rakstā Eimija atsauc atmiņā laiku, kad viņa iepazinās ar topošo vīru (viņiem abiem tolaik bija 24, un jauniešus iepazīstinājis Eimijas tēta paziņa. Eimija jau tajā pašā mirklī sapratusi, ka ir iemīlējusies, savukārt Džeisons – pēc gada). Atceras, kā reiz ieradies ar puķēm viņas pirmās grūtniecības laikā. Raksta par viņa brūnajām acīm, par sirmumu matos un unikālo prasmi izvēlēties zeķes. Par to, ka viņi zem viena jumta pavadījuši 9490 dienas, izveidojuši tetovējumus viens ar otra iniciāļiem un to, cik ļoti skums pēc viņa.


Otrs (no diviem) Eimijas tetovējumiem ir vārds „more” („vairāk”). „Es gribētu, lai man būtu bijis vairāk laika kopā ar Džeisonu. Vairāk laika kopā ar maniem bērniem. Vairāk laika martini malkošanai džeza klubā ceturtdienu vakaros. Bet nekā tāda nebūs. Visticamāk, man ir palicis tikai pāris dienas uz šīs planētas. Taču – kāpēc es šo visu rakstu? Jo tā ir mana iespēja sarūpēt Valentīndienas dāvanu, vispatiesāko dāvanu, kuru nav iespējams ielikt vāzē. Un tā ir mana cerība, ka īstais cilvēks šo izlasīs, atradīs Džeisonu – un sāksies vēl viens mīlasstāsts.   

Es speciāli atstāšu šā teksta galā tukšu vietu – lai jums abiem būtu iespēja sākt no baltas lapas. Ar mīlestību, Eimija,”  - tā savu eseju beidz rakstniece.

13. martā, 10 dienas pēc šā viņas teksta publicēšanas „The New York Times”, Eimija Krauze Rozentāle nomira. Viņai bija 51 gads.

Nodaļā „Biogrāfija” viņas oficiālajā mājaslapā ir tikai viena rindiņa: „Eimija – cilvēks, kuram patīk radīt lietas” (tur vēl nav pagūts izlabot darbības vārda laiku – no tagadnes uz pagātni). Un to lietu sarakstā, ko viņa paguvusi radīt, ir – 28 ilustrētas bērnu grāmatas, divas autobiogrāfijas, uzstāšanās TED konferencē par tēmu „7 piezīmes par dzīvi” un neskaitāmi īsi video YouTube.  

„Eimija pa dzīvi traucās pilnā ātrumā, un viņas stūrmanis bija viņa sirds,” par rakstnieci saka izdevniecības Penguin Random House redaktore Marija Moduņjo. Šajā izdevniecībā klajā nākušas Rozentāles grāmatas.

A new 1,2,3 list posted daily = #p#project123. Today is day 10. (Goal is 123 days)

A post shared by Amy Krouse Rosenthal (@missamykr) on


„Es nezināju, ko konkrēti viņa raksta. Taču biju viņai blakus un redzēju, cik grūti viņai tas nākas. Kad pirmoreiz izlasīju viņas uzrakstīto, es biju satriekts no šo vārdu skaistuma, no tā, cik meistarīgi viņai izdevies izteikt savas izjūtas – ņemot vērā viņas stāvokli. Nu, un, protams, mana sirds vienkārši salūza,” – tā Eimijas Krauzes Rozentāles žestu komentējis viņas vīrs Džeisons Rozentāls. Viņiem palika trīs bērni.

Kasjauns.lv/ Foto: Vida Press