No nevienam nevajadzīga par pieprasītu modeli. Edgara dzīve - kā Pelnrušķītes stāsts

Par Edgaru uzzināju no Elitas Drākes, jogas treneres, veselīga dzīvesveida sludinātājas un dažādu konkursu organizētājas. Nejaušā satikšanās reizē Elita izmeta: “Esmu sastapusi ļoti neparastu puisi, kurš tikko kā ieguva pirmo vietu starptautiskā modeļu konkursā.” Un uzreiz paskaidroja – tas noteikti nebūs stāsts par zelta jaunatni modes pasaulē.

Vienā mirklī slavas spožumā

– Vienīgā informācija, kas ir manā rīcībā: esi ieguvis pirmo vietu prestižā jauno modeļu konkursā. Kas tas bija par pasākumu?

– Katru gadu Turcijas pilsētā Antaljā notiek starptautisks konkurss Eiropas modes jaunās sejas (FFFW). Kad Elita piedāvāja iespēju tajā piedalīties, protams, vispirms aprunājos ar Sandru un Juri. Viņi: jā, tā būs jauna pieredze. Marta vidū aizbraucu uz Antalju un uzreiz iekļuvu jaunā, līdz tam nezināmā vidē. Kopā jaunieši no visas pasaules – arī no Šrilankas, Āfrikas, vecākajam 24 gadi. Vairākums jau bija strādājuši par modeļiem un piedalījušies fotosesijās. Tāds, kuram šajā jomā nav nekādas pieredzes, es laikam biju vienīgais.

Mūs dresēja horeogrāfijas pamatos, mācīja staigāt pa mēli, piemērot gaitu mūzikas ritmam, pareizi kustināt plecus un rokas. It kā nekas šausmīgs, bet ātri pielēca, ka tas ir darbs, turklāt ļoti grūts. Demonstrējām jauniešu apģērbus. Pēdējā vakara norisi rādīja televīzijas tiešraidē. Vērtēja skatītāji un žūrija.

 – Ik vakaru skates sākās ar etnogrāfisko apģērbu demonstrēšanu. Man mugurā bija Lielvārdes novada tautas tērps, ļoti skaists – to izgādāja Mārīte Zaļkalniņa, vienīgais cilvēks no Latvijas, kas visu pasākuma laiku bija kopā ar mani. Nākamais uznāciens – melnbaltā ballīte. Izvēlējos izteikti klasisku apģērbu – melnas bikses, baltu kreklu ar tauriņu. Brīvā stila variantā vajadzēja rādīt, kādās drēbēs jūties ērti ikdienā. Man bija kedas ar gaišzilu žaketi un brūnām interesanta piegriezuma biksēm. Īpaša sadaļa bija veltīta modes zīmolam Galvanni, vienam no galvenajiem pasākuma sponsoriem. Tur dominēja polo krekli ar šortiem, bet es biju uzvilcis klasiskus džinsus ar rūtainu kreklu.

– Ar ko tu, puisis bez iepriekšējas sagatavotības, turkus tā savaldzināji?

– Uz šo jautājumu joprojām nevaru atbildēt. Necerēju ne uz vienu no godalgotajām vietām, taču izrādījās – pirmā vieta, nākamā nominācija aiz Grand Prix! Pats par šo vērtējumu bija ļoti pārsteigts. Atceros apbalvošanas ceremoniju. Pasākuma vadītājs, vispirms norunājis savu sakāmo turku valodā, turpināja angliski un nosauca manu vārdu, bet es joprojām paliku mierīgi stāvam. Nespēju aptvert, ka tas tiešām attiecas uz mani. Tikai tad, kad dzirdēju – Latvija – , aptvēru: jā! Atkal viena iespēja izskanēt Latvijas vārdam. Man tas vienmēr bijis ļoti svarīgi. Protams, uzreiz zvanīju savējiem. Juris atbrauca pretī uz lidostu, Sandra kopā ar visiem bērniem mājās bija sarīkojusi ļoti sirsnīgu sagaidīšanu.

– Manas mājas ir Vaives pagasta Zvannieki. Kopš 2007. gada Ziemassvētkiem tur esmu pavadījis lielāko savas dzīves daļu. Devīto gadu man vecāku vietā ir Sandra un Juris Cālīši.

Četrpadsmit gadu vecumā pats izlēmu, ka vidē, kas valda manu vecāku mājās, dzīvot vairs negribu. Fiziskas vardarbības pret bērniem tur nebija, badā nemirām, bet kautiņi vecāku starpā notika pastāvīgi. Netīrība, lamas, tukšas pudeles. Pagastā visi zināja, ka ar maniem vecākiem mēdz būt problēmas, tāpēc mēs, bērni, ik pa brīdim tikām ņemti no ģimenes ārā un uz laiku sūtīti vai nu uz bērnunamu, vai nodoti kādā audžuģimenē. Dažreiz izdodas izlūgties atpakaļ. Bērnunamā daudzus nepamet ilūzija, ka viss tomēr nokārtosies, tiklīdz atkal pie sāniem būs mamma un tētis – kā visiem. Jo, ja bērns adoptēts, nāk no bērnunama vai audžuģimenes, uz viņu jau raugās citādi, ar piesardzību vai pārspīlētu žēlumu. Tāds kļūst par izstumto. Šī dalīšana notiek joprojām, un tas ir ļoti sāpīgi.

Kad mamma vai viņas vīrs, mans patēvs, nedzēra, viss bija kārtībā – gan drēbes izmazgātas, gan ēdiens pagatavots, gan pārtika sapirkta. Taču tas notika diezgan reti. Kaut abiem bija zelta rokas – ne tikai labākie kamīnu meistari apkārtnē, bet visādu darbu pratēji – pastāvīgā darbā viņi neturējās. Kad beidzot sapratu, ka neviens mani no tā zaņķa ārā nevilks, ja pats nerīkošos, aizgāju uz pašvaldību un lūdzu patvērumu. Mācību gada vidus, Ziemassvētku priekšvakars; tur nesaprata, ko ar mani iesākt. Zvanīja uz Zvanniekiem un kaut kā pierunāja Sandru mani uz laiciņu izmitināt. Uz vienu mēnesi – tā man pateica.

Tolaik biju ārkārtīgi kautrīgs, uz sevi vērsts, bet centos šo nedrošību maskēt ar uzkrītošu ārišķību. Gari, melni mati, uzsvērti nevērīga izturēšanās – kaut kas gotu stilā: nemēģiniet mani regulēt, tik un tā nesanāks. Tāds ierados Zvanniekos.

– Kā viņiem tas izdevās – tevi tomēr tik pārliecinoši saregulēt un pārregulēt?

– Laikam ar šoka terapiju. Ziemassvētki, visi mājas iemītnieki aizbraukuši uz Rīgu, kur vispirms notiek dievkalpojums, pēc tam teātra, operas vai baleta apmeklējums. Lielais Zvannieku ēku komplekss tikpat kā tukšs. Tad pretī iznāca Juris Cālītis un viens no darbiniekiem Rolands Štubis. Bet attieksme, mani sagaidot, tāda, it kā mēs būtu sen pazīstami: sveiks, kā jūties? Biju pārsteigts, kāpēc pret mani neizturas kā visur – nekritizē par garajiem matiem, neatgādina, kā jāuzvedas kārtīgam cilvēkam. Kāpēc neļauj nostāties ierastajā aizsardzības pozā? Pēc apjautāšanās, vai negribu ēst, Juris man ieteica mierīgi izstaigāt teritoriju, bet tālāk lai daru, ko vēlos. Svešam, pirmo reizi ieraudzītam cilvēkam tā vienkārši: jūties brīvi.

Nākamajā rītā, kad jau visi bija atgriezušies, pienāca Sandra. Atkal nekādas uzplīšanās, lai kaut ko stāstu vai skaidroju, tikai lietišķs un draudzīgs piedāvājums aizbraukt līdzi uz tirgu palīgā sapirkt produktus. Tas bija visforšākais – ka tev liek mieru, ļaujot apjaust situāciju. Un uztic kaut ko reāli darāmu. Baltrocis nebiju, jo mana māja atradās riktīgos laukos, un visi mājas darbi plus mīnus bija manā ziņā.

– Ļoti drīz sāku justies brīvi, jo bērni, kas tur dzīvoja, jau bija adaptējušies un mani uzreiz pieņēma: ejam, darām! Tomēr simtprocentīga pārliecība, ka tās ir manas mājas – īstās un vienīgās, vieta, kur dzīvoju patlaban, no kuras sākšu patstāvīgu dzīvi un uz kurieni braukšu ar savu ģimeni, radās tikai pēc diviem gadiem.

Zvannieki – tās ir MĀJAS

– Kas Zvanniekos ir tas īpašais, kas tos atšķir no pārējām palīdzības iestādēm, ko biji jau iepazinis? Tas taču sava veida internāts vai bērnunams vien ir.

– Ar jēdzienu bērnunams vai internāts apzīmē iestādes, kur patverties tiem, kas apguvuši pārliecību, ka pasaulē nav labu cilvēku, tāpēc vilties tajos, ko mīli visvairāk, ir pašsaprotami. Katrs slēpjas savās bailēs un vientulībā kā vienīgajā patvērumā. Viss notiek pēc komandas, un visi ir vienādi. Uz Zvanniekiem šos vārdus attiecināt nedrīkst. Jo Zvannieki ir pavisam kas cits – tās ir MĀJAS, kādu nav ļoti daudziem normālo ģimeņu bērniem. Kopības sajūta, ko rada mīlestības klātbūtne un baiļu neesamība. Tai atvērties nav nemaz tik vienkārši, jo uz šejieni atnāk lielākoties tādi, kas mīlestību nekad nav izjutuši, tāpēc to nepazīst. Bet Sandra brīnumainā kārtā šo sajūtu spēj atmodināt, visievainotāko atgriezt pie mīlestības atpakaļ. Viņai nav ne mazāko problēmu bērnu apskaut, samīļot, nosaukt par dēlu vai meitu, atgādināt: es tevi mīlu. Piedot. Tā viņas mīlestības nepiespiestība ir tik dabiska un visaptveroša, ka visi jūtas labi. Katrs no bērniem mācās izjust prieku, savstarpēji palīdzot cits citam. Es iemācu vienam braukt ar riteni, viņš atkal palīdz kādam citam matemātikā. Nekas netiek izcelts kā pārāks par citiem. Kaut ko tādu agrāk nepazinu. Nezināju, ka tas iespējams: cilvēks atgriežas mājās un atslābinās. Jūtas brīvi. Ir drošībā. Varbūt atsēžas un uztaisa sev tasi kafijas. Varbūt kaut ko palasa. Vai iet pastrādāt. Lai kas arī būtu noticis, viņā nav baiļu – ne mazāko. Tieši tā jūtas ikviens bērns Zvanniekos. Un tieši to daudzi nespēj saprast – ka nebeidzamā bezrobežu un beznosacījumu mīlestība var nebūt tikai vārdi, bet ir veids, kā cilvēki dzīvo.

– Parasti domā, ka bērniem, kas nonāk Zvanniekos, ļoti daudz tādu izpausmju, ar kurām sadzīvot var palīdzēt tikai psihologi vai psihiatri. Man šķiet, ka gandrīz ar visiem notiek tāpat kā ar mani: šoks par šeit valdošo labestīgo dabiskumu ir tik liels, ka, pašiem neapzinoties, pagātnes traumas nolīdzinās. Kamēr mēģini koncentrēties pārmaiņām ar prātu, dvēsele jau ir ierauta jaunajā dzīvē. Varbūt jau piemirsies, tomēr nevaru atcerēties kaut ko tik sevišķu, lai uz kāda bērna palaidnībām varētu attiecināt spriedelējumus par sliktajiem gēniem vai tamlīdzīgām novirzēm. Slinkums pildīt mājas darbus, saķīvēšanās, kādreiz uzskrējusi vēlēšanās paraustīt aiz astes kaķi – kuram tas neuznāk? Arī normālās ģimenēs bērni taču eksperimentē ar lietām, ar kurām eksperimentēt nevajadzētu, pa reizei izdara to, kas nebūtu jādara. Ne tikai bērni – arī pieaugušie. Es domāju – tur nav jāliek uzsvars uz gēniem vai uz nez kādām psiholoģiskām novirzēm, bet uz to, ka cilvēki ir dažādi, ka viņi aug, pilnveidojas un ka ikviens no šiem posmiem katram izpaužas atšķirīgi.

– Tas attiecināms arī uz tavu bioloģisko ģimeni, no kuras esi cēlies? Tu mammai pārmet, viņu nicini?

– Ne naidu, ne pārmetumus pret mammu nekad neesmu jutis, vienkārši, aizejot no mājām, sarāvu ar viņu iekšējo kontaktu. Ar patēvu tāda nekad nav bijis. Taču tagad tam vairs nav nozīmes – jau divi gadi apkārt, kopš mamma izlēma no dzīves aiziet. Un no saviem sešiem bērniem. Ar brāļiem sazvanos, pa reizei satiekamies, bet ar abām jaunākajām māsām pirmo reizi kontaktējos tikai mātes bērēs...

– Kur tu, dzīvodams Zvanniekos, mācījies?

– Vispirms bija Rāmuļu pamatskola. Mācoties 9. klasē, mani ļoti ietekmēja no Cēsīm atnākusī vēstures un sociālo zinību skolotāja, kura ieteica turpināt mācības vidusskolā un uzrakstīja rekomendāciju iestājai Cēsu Valsts ģimnāzijā. To, kā turp tikt, kā dzīvot un kā visu pagūt, noorganizēja Sandra. Nekad neesmu varējis saprast, kā viņai tas izdodas: visu samenedžēt un izdarīt, turklāt mierīgi, bez stresa. Ģimnāzija ir atstājusi jūtamu nospiedumu uz manu personību. Prestiža skola, kurā lielākā daļa audzēkņu jau tā ir gudri, bet vēlas zināt vēl vairāk. Tas noteikti parāva līdzi, kaut arī vidusskolas laikā dažreiz mēdzu sevi teikt, ka esmu pietiekami gudrs, tāpēc drīkstu arī tā slideni izšļūkt cauri. Attiecībā uz vēsturi gan tā nerīkojos – šis mācību priekšmets mani ļoti aizrāva. Lielu akcentu vidusskolā liku uz sociālo dzīvi: piedalīties, izpausties. Zvannieki jau bija ieklājuši saskarsmes mākas pamata smagāko daļu, ģimnāzija ielikto tikai pienagloja un kārtīgi pieskrūvēja, nolīmeņojot kontaktos ar sava vecuma jauniešiem.

Kopā ar skolasbiedriem gāju uz ballītēm. Padsmit gados tas ir normāli – aliņu iedzert, saprast, ko nozīmē cigarete, padulloties. Parādiet vienu jaunieti, kurš 16 vai 17 gados to nav mēģinājis!

– Lai ko gadījās sadarīt, nekad nebija bažu: atgriezīšos mājās, nu būs sūdi. Tas, ka cilvēks spēj otru tik viegli pieņemt arī ne tajās labākajās izpausmēs, māca viņu respektēt. Ja tevi kā personību ņem vērā, tu atbildi ar to pašu. Kaut vai tāpēc negribi atgriezties mājās piedzēries, lai neliktu sevī vilties tiem, kas tev svarīgi. Sandra pat par nopietniem pārkāpumiem nekad nevienam nebrauca virsū, nelasīja pārmetošas lekcijas. Vienīgais – pastāstīja, kāpēc tas ir slikti un kā līdzīgā situācijā varētu rīkoties gudrāk. Nav citas attieksmes, ar kuru motivēt otru kļūt labākam un pieļautu kļūdu pēc iespējas ātrāk izlabot. Tikai tāda atver visu sirdis, tiesa gan – vienam ātrāk, citam vēlāk, jo katram vajadzīga atšķirīga pieeja, citāda uzmanība, individuāla akceptēšana. Tas nav pa spēkam visiem. Sandra to spēj.

– Ko darīji pēc vidusskolas?

– Vēlējos mācīties kaut ko saistībā ar vēsturi. Pēc ģimnāzijas aizgāju uz Latvijas Universitāti studēt teoloģiju. Likās, ka tai visciešākā saistība ar vēsturi, kultūrvēsturi – šīs zināšanas noderētu arī tad, ja par mācītāju nestrādātu. Vēl arī Jura Cālīša paraugs. Taču jau pirmajā kursā sapratu, ka teoloģija nav mans lauciņš. Man šķita, ka tur ir viss, tikai ne vēsture. Varbūt vēl nebiju gatavs studēt, kas vienlaikus nozīmēja būt prom no mājām, dzīvot Rīgā, kopmītnē. Nesagaidījis pirmo sesiju, no Universitātes aizgāju.

– Ļoti pārdzīvoja, sevišķi Sandra. To, ka nebūšu mācītājs, bija jau sapratusi pašā sākumā, taču vairāk bēdājās tāpēc, ka, atsakoties pārvarēt grūtības, neaudzinu savu raksturu. Viņa vienmēr uzsvērusi, ka grūtību pārvarēšana cilvēku norūda un pilnveido kā personību. Bēdīgi bijām abi. Beigās viņa manu izvēli akceptēja. Juris arī, taču paliekot pie uzskata, ka tas man tomēr būs liels iekšējs zaudējums.

– Zvanniekos cenšas, lai ticība un dieva izjūta turienes ļaudīm būtu viena no pamatvērtībām?

– Necenšas, tas sanāk pats no sevis. Vismaz man tā bija. Audžuģimene, kurā nonācu vēl pavisam maziņš, bija ļoti reliģioza. Katru svētdienu baznīca, lūgšanas tur un lūgšanas mājās. Viss piespiedu kārtā, ārišķīgi un stīvi. Man kā bērnam tas šķita mokoši un neciešami. Nevis piesaistīja ticībai, bet atgrūda no tās. Turpretī Zvanniekos katrs dievkalpojums vienlaikus bija arī piedzīvojums, ko visu nedēļu gaidījām. Atceros, kā braucām uz Rīgu apmeklēt Cālīša dievkalpojumus. Bērni sakāpj busiņā, tādi saposušies un satraukti. Baznīcā noklausās sprediķi, kura laikā neviens neuzmana un nekomandē, pēcāk aiziet uz kādu kultūras vai izklaides pasākumu. Mājupceļā parasti piestājām makdonaldā vai citā vietā nobaudīt kādu kārumu. Visi saviļņoti un priecīgi.

Man, jau četrpadsmitgadīgam puikam, kuram pieredze ar Dievu nekāda labā nebija, iešana ik svētdienu uz dievkalpojumu vēl ilgi vairāk asociējās ar rakstura audzināšanu, nevis garīgu pacēlumu. Tas paņēma lēni un pamazām. Šis process turpinās joprojām. Nāk prātā Sandras stāstījums par notikumu no Jura jaunības. Reiz viņš dievkalpojuma vietā aizgājis ar draugiem uz pludmali, kur visi kārtīgi izpriecājušies. Taču Juris pēc tam visu nedēļu juties ne savā ādā. Sākumā nesapratis, kāpēc tā, vēlāk aptvēris – nav baznīcā gūtā miera un svētības. Kad tas ir, to nejūt, tiklīdz nav – ikdienā ir grūti. To atcerējos šā gada Lieldienās. Uz dievkalpojumu neaizgāju, jo gatavoju bērniem paciņas un meklēju mežā vietas, kur tās paslēpt. Mazie laimīgi, pašam prieks. Bet turpmākajās dienās pārņēma dīvaina, neizprotama sajūta – kā smeldze, kā smagums. Varbūt kaut kas līdzīgs notiek ar mani? Dieva meklējumi laikam pieder pie tiem eksistenciālajiem jautājumiem, ko cilvēks sev uzdod kopš ienākšanas šajā pasaulē, bet atbildes meklē visu mūžu. Varbūt ir labāk, ka tās atrod vēlāk, nekā sasteidz priekšlaikus.

Tie Dieva ceļi neizdibināmi

– Uzreiz gāju meklēt darbu – sāku strādāt uzziņu dienesta 118 Cēsu filiālē – dežūras pie telefona. Ļoti savdabīga darbošanās joma – reakcijas ātruma treniņš, meklējot informāciju. Labāk apguvu krievu valodu, jo man tā bija problēma. Ilgi gan uzziņās nepaliku, jo Sandra ierosināja atgriezties Zvanniekos, tikai nu jau kā darbiniekam. Vairāk nekā gadu pieskatīju bērnus, palīdzēju mazajiem veikt mājas darbus, kārtoju tehniskās un saimnieciskās lietas. Sākumā bija grūti, tad gāja vieglāk un vieglāk. Bija interesanti: te vairāk vajadzīgs pedagoģiskais piegājiens, te psiholoģiskais aspekts, te zemnieka domāšana. Ļoti vērtīgs manas dzīves posms, kas noveda pie iepazīšanās ar Elitu.

Mūsu mājās toreiz notika viens no viņas vadītā vecmāmiņu konkursa pārbaudījumiem. Ievedām konkursantes atsevišķā istabā, tad ienāca bērni un izvēlējās vecmāmiņu, ar kuru kopā veikt kādu uzdevumu. Man bija interesanti visus vērot un nodrošināt norises gaitu. Pēc laiciņa Elita uzaicināja mani palīdzēt vecmāmiņu konkursa noslēguma pasākuma organizēšanā, kas notika Jūrmalā. Ar līdzdalību bija apmierināta un atvadoties sacīja, ka viņai attiecībā uz mani esot daži plāni – vēl zvanīšot. Piezvanīja, uzaicināja uz tikšanos. Pameta domu, ka laiks meklēt citu darbu – sākt domāt par patstāvīgāku dzīvi. Un tad februārī pastāstīja par iespēja braukt uz Turciju. Tagad jau esmu pieķēries domai, ka šo līniju – modeļa karjeru – varētu turpināt. Apstākļi necerētā labvēlībā kārtojas tā, lai īstenotu vispārdrošākās ieceres, jo tikko kā režisors Andris Gauja mani uzaicināja arī filmēties kādā reklāmas rullītī. Elita saka, ka par mani jau izrādījušas interesi vairākas modeļu aģentūras. Protams, bez viņas palīdzības tas nebūtu noticis.

– Nebaidies, ka jaunā dzīve, iespējas Zvanniekos ieliktos pamatus varētu sašķobīt, pat izsist no kājapakšas?

– Ļoti ticu, ka manī ieliktais fundaments ir neizkustināms. Man šķiet, tas pat saistāms ar tām ilgām, kas mīt ikkatrā: atskārst Dievu, ielaist viņu savā dzīvē. Latvijā ir ļoti daudz bērnu no nelabvēlīgām ģimenēm, tomēr tieši man tika uzdāvināta iespēja satikt Sandru un Juri. Kad viņi man bija palīdzējuši nostāties uz kājām, nāca Elita. Tiklīdz sāka veikties vienā jomā, sakārtojas pārējās, kādreiz šķiet, gandrīz vai mistiskā kārtā. Tāpēc man jāsaprot, ka tā nevar būt tikai dāvana, tas ir vairāk atgādinājums, ka viss notiks pozitīvi un gludi, ja pats turpināšu, neļaujot iestigt vai pazaudēt sevi. Kā Sandra mēdz teikt: vērtīgs ir tikai tas, kam cauri ārējai izpausmei nojaušamas iekšējais skaistums. Tas jāmeklē visā, ko cilvēks dara.