Nedrīkstam aizmirst Noru Bumbieri!
Nora Bumbiere. Dziedātāja ar neatkārtojamu balsi, bet traģisku likteni. Viņas māsas Māras dibinātais fonds organizē labdarības koncertu sēriju, lai savāktu naudu spilgtās mākslinieces pieminekļa izveidei.
Mīlestība pret mūziku jutušas visas trīs Bumbieru ģimenes meitas – Dace, Nora un Māra. Māra Zustrupa atceras, ka abi vecāki bijuši muzikāli, tēvs spēlēja akordeonu, savukārt visas ģimenes sievietes bijušas apveltītas ar skaistām balsīm. Nora vienīgā no māsām Jelgavas mūzikas vidusskolā sāka apmeklēt dziedāšanas nodarbības. «Nora par skatuvi vien sapņoja. Viņa ļoti agri saprata, ka vēlas kļūt dziedātāja» tā Māra.
Neskatoties uz skanīgo balsi un neapšaubāmo talantu, Noru visu mūžu vajāja nesaskaņas privātajā dzīvē. Jau piecpadsmit gadu vecumā Nora gaidīja savu pirmo bērniņu. Tiem laikiem tas bija neiedomājami. Vēl jo vairāk tāpēc, ka bērna tēvs tā arī neuzņēmās atbildību. Ja šai laikā Noru nebūtu atbalstījuši vecāki, viņa būtu salūzusi, vēl savu dzīvi īsti neuzsākot. « Par spīti toreizējiem sabiedrības uzskatiem, mēs visi turējāmies kopā. Tik saprotoši un labsirdīgi vecāki, kādi bija mums, ir retums. Viņi palīdzēja izaudzināt Noras vecāko dēlu,» uzsver Māra.
Kad piedzima Romualds, Nora mācījās vakarskolā un strādāja „Latvijas Keramikā”, kur apgleznoja vāzes. Šai laikā Nora satika savu pirmo vīru — jūrnieku Aleksandru Režņičenko. Vēlāko gadu intervijās Nora par viņu runāja kā par sava dēla tēvu.
Sapnis par mūziku nepazuda, Nora turpināja dziedāt. Pēc piedalīšanās pašdarbības estrādes solistu konkursā, Nora ne tikai ieguva pirmo vietu, bet viņu ievēroja komponists Raimonds Pauls, kurš vēlāk meiteni aicināja ierasties uz noklausīšanos Rīgā.
«Pati vēl biju meitene, kad jau auklēju Romualdu un man tas nešķita nekas īpašs. Māsai bija jāpalīdz. Mēs savā starpā visi bijām tādi ļoti draudzīgi un sirsnīgi. Pratām priecāties. Līdz notika traģēdija. Vecāko māsu Daci nosita pašas piedzēries vīrs. Pēc tā ilgi nevarējām atgūties, kaut kas kopš tā laika mūsos izdzisa. Man bija milzīgs šoks no tā, ka vienā naktī mamma pēkšņi nosirmoja. Nākamajā dienā man bija astotās klases izlaidums, visi raudāja, bet es notikušo neaptvēru. Norai bija ļoti smagi, bet viņa uzstāja, ka uz izlaidumu jāiet. Viņa, kā jau liela māksliniece, prata savākties. Tāpat arī cilvēkos viņa izgāja, noslēpdama sāpes. Tā ir liela māksla,» uzsver Māra.
Ziedu laiki
Kad notika traģēdija, Nora tikko bija ienākusi Rīgas estrādes orķestra vokālajā ansamblī. Šai laikā dziedāja arī Māra – viņa bija Jelgavas kultūras nama orķestra „Salve” soliste. «Nora gāja ar mērķi būt uz skatuves un arī mani viņa izbīdīja, pati es to nebūtu uzdrošinājusies,» stāsta Māra. Arī viņai bija fantastiska balss – gadu Māra filharmonijā strādāja kopā ar Raimondu Paulu, Noru un Viktoru Lapčenoku. «Bet mani dikti biedēja lielā skatuve, pēc dabas esmu ļoti kautrīga. No uztraukuma sāku šķībi dziedāt, tam sekoja asaras un puņķi... Šausmīgi mocījos,» atceras Māra. Drīz Māra apprecējās, viņai piedzima vecākā meita Ilze. Redzot Noras pieredzi, viņa zinājusi, ka sevi veltīs ģimenei un bērniem. «Nesaku, ka Norai bērni nebija svarīgi. Bet viņai bija vajadzīga arī skatuve un panākumi. Katram ir savs aicinājums,» uzsver Māra.
Panākumus Nora piedzīvoja ļoti ātri. 70. gadu sākumā Raimonds Pauls izveidoja ansambli „Modo”, tajā Nora sāka dziedāt kopā ar Viktoru Lapčenoku. Viņi kļuva par pāri dzīvē un darbā. Šai laikā Nora bija populārākā Latvijas dziedātāja. 70. gados viņa trīs reizes uzvarēja „Mikrofona dziesmu aptaujā”, abi ar Viktoru viņi piedalījās un guva panākumus starptautiskos konkursos, bieži koncertēja ārpus Latvijas. Raimonds Pauls nepārtraukti gatavoja jaunas koncertprogrammas, līdz ar to „Modo” bija līdz pat 30 koncertiem mēnesī. Nora un Viktors dzīvoja nemitīgos pārbraucienos gan pa Latviju, gan ārpus Latvijas robežām. Nora ar Raimondu Paulu nostrādāja desmit gadus.
70. gadu beigās sākās Noras norieta laiks. Nora bija spiesta aiziet no „Modo”, samierināties, ka zaudēts ir zvaigznes statuss. Sašķobījās arī dziedātājas privātā dzīve – pēc deviņiem kopdzīves gadiem Noras un Viktora laulība tika šķirta. Problēmas sākās arī Noras un viņas dēla Romualda starpā, jo Romualds Viktoru bija pieņēmis kā savu tēvu. Kad Nora apprecējās ar ģitāristu Valēriju Beļinovu, dēls neslēpa, ka viņu ienīst.
Kad Nora bija jau uz nāves gultas, viņa māsai atzinusi, ka vislaimīgākā jutusies kopā ar Viktoru. «Tie bija viņas pēdējie vārdi. Viņa teica, ka nevienu citu vīrieti nav tā mīlējusi kā Viktoru. Ja kāds viņai nodarīja pāri, ar prātu viņa varbūt arī saprata, ka tam jātiek pāri un jāpiedod, bet spīts un lepnums to neļāva izdarīt. Nora atpakaļceļu nemeklēja. Viņai bija vajadzīgs kāds cilvēks, kas viņu samīļo un laimes mirkli Nora noķēra, pieķeroties ilūzijai. Tā tas bija ar abiem pēdējiem vīriem,» uzsver Māra. Laulībā ar Valēriju Beļinovu Norai piedzima dēls Georgs. Viņam nebija pat gads, kad Valērijs aizgāja no ģimenes. Taču drīz Nora apprecējās atkal – par viņas ceturto vīru kļuva skatuves strādnieks Arsens Suleimanovs.
«Norai bija grūti samierināties ar to, ka aktīva koncertdarbība beidzās. Sākās juku laiki un viņai faktiski nekādu jaunu iespēju nebija. Šis bija smags laiks, mēģinājām Noru visādi atbalstīt, bet to iekšējo neapmierinātības sajūtu mākslinieks nevar sevī slāpēt. Varbūt tāpēc kompensāciju viņa meklēja jaunā mīlestībā, arī meitiņā. Meitu Nora bija gribējusi visu mūžu. Kad piedzima Beatrise, viņas bija nešķiramas,» atceras Māra.
Kādu laiku Nora dziedāja grupā „Tip Top” kopā ar Ojāru Grīnbergu un Margaritu Vilcāni, vēlāk viesnīcas „Latvija” restorānā kopā ar mazpazīstamām grupiņām. Šai laikā izplatījās arī runas par dziedātājas pārmērīgo aizraušanos ar alkoholu. Māra uzsver, ka tas ir mīts. «Pēc koncertiem mūziķiem vienmēr tika uzklāts kafijas galds, parasti pacelta arī kāda glāzīte. Taču nekāda viņa dzērāja nebija. Kad Nora apprecējās ar Arsenu, viņš gādāja, lai pie pusdienām un vakariņām būtu arī kāds alkoholiskais dzēriens, viņš to veicināja. Nav noslēpums, ka Arsenam bija attiecības ar meitas auklīti Andželu, lai Nora netraucētu, viņa tika piedzirdīta,» stāsta Māra.
Noras bērni
Nora mira 46 gadu vecumā ar aknu cirozi, kad meitai Beatrisei bija pieci, bet dēlam Georgam – trīspadsmit gadi. Georgs pēc mammas nāves nakts laikā ar vilcienu par zaķi atbrauca un palika pie Māras. «Georgs sacīja, ka tajās mājās kopā ar Arsenu vairs nevarot palikt. Mums negāja viegli,» stāsta Māra. Georgs bieži uzturas ārzemēs, kur strādā celtniecības jomā. Viņa ģimenē aug trīs bērni.
Noras vecākais dēls Romualds ir miris. 2001. gadā viņu atrada uz ielas piekautu, dažas dienas vēlāk viņš nomira. Par Beatrisi Māras ģimenei ziņu nav. Pēc Noras nāves Arsens ar Beatrises auklīti Andželu apprecējās un kopā ar Beatrisi viņi visi trīs pārcēlās uz Ameriku. Ja agrāk Beatrise atbildēja uz Georga vēstulēm, tad pēdējos gados visi sakari ir pārtrūkuši.
