Kas ir Indijas magnēts?

Meklēju sevi

Inese Treija, Indijas ajūrvēdas masiere

Brauciena iemesls

Uz Indiju braucu pirms diviem gadiem – galvenokārt sevis meklējumos. Kompānijā, ar kuru turp devos, visiem bija līdzīga motivācija un apņēmība. Pirms tam vēl rokās nonāca vairākas Ernsta Mudašova grāmatas, kurās viņš apraksta savu ceļojumu uz Indiju, Tibetu, Nepālu. To iespaidā un Indijas ajūrvēdu saintriģēta nolēmu, ka jābrauc.

Iespaidi un pārdomas

Man atmiņā bija palicis bērnībā indiešu filmas redzētās – dziesmas, dejas, skaisti cilvēki. Pretstatā šiem sentimentālajiem iespaidiem, esot reālajā Indijā, man bija šoks, jo dzīve tur ir ļoti skarba. Tomēr viņi ir citādi domājoši, visi smaida. Tas liek aizdomāties, cik mēs esam noskaņoti materiāli, turpretī viņi – garīgi. Indijas cilvēkos ir šis iekšējais spēks, ticība, pārliecība. Tas tiešām ir karmisks brauciens. Tur jāpierod pie cita redzējuma. Tie, kas grib turp braukt, parasti tam ir gatavi. Turklāt, dzīvojot tajā vidē, pie apkārtējās pasaules pierodi, pieņem to.

Indijā biju mēnesi. Protams, sevi var meklēt arī tepat Latvijā, bet tur to ir vieglāk darīt, jo netraucē dzīves materiālā puse. To pašu var arī mēģināt Latvijā, piemēram, veroties saulrietā, bet ir jāspēj aizmirst visu pārējo, atmest domu mākoni. Indijā tas ir vieglāk, jo apkārtne garīgāka. Varbūt tur neatradu, ko biju gaidījusi, vai nesapratu to, bet tad nāca pēcgarša. Sajūtot Latvijā Indijas garšu, smaržu, tā uzvēdī un izraisa siltas sajūtas. Tas ir noslēpumains spēks, kas savaldzina. Tur baudīju gaisotni, bet izpratne nāca pēc tam, atgriežoties.

Galvenā atziņa

Svarīgākais ir būt laimīgam šeit un tagad, neradīt pašam sev problēmas, iemācīties nesaspringt, pašam netaisīt traģēdiju.

Meklēju enerģiju

Elita Drāke, biedrības “Emergo“ prezidente

Brauciena iemesls

Pirms piecpadsmit gadiem nodibināju garīgo centru, kas pārstāv vienu no jogas virzieniem, un saistībā ar to braucu uz Indiju, kur esmu bijusi jau piecas reizes.

Iespaidi un pārdomas

Interese par Indiju – tā ir karma. Daži saka – modes lieta, bet es tam nepiekrītu. Ļoti daudziem, kas turp dodas, tā ir nepieciešamība, vajadzība doties garīgos meklējumos. Kāpēc brauc uz Indiju – tāda jautājuma nav. Ja šī vieta nav lemta, tad nav. Var jau arī nebraukt, Latvija ir tikpat svēta, mums netrūkst svētvietu. Indijā visi procesi notiek paātrināti. Tā ir īpašas enerģētikas zeme. Himalajos, vietās, kur ir tempļi, procesi ir aktivizēti. Tas, kam Latvijā vajag gadus, tur notiek mēnešos. Pie mums cilvēki aizmirst, ka ir gan materiālā, gan garīgā dzīve, kas jāapvieno. Indija palīdz harmonizēt ķermeni, domas, dzīvi.

Galvenā atziņa

Ir jāpriecājas par to, kas ir, un nav jāgrib, kā nav un kas nav paredzēts.

Meklēju indiešu guru

Dons, mūziķis

Brauciena iemesls

Mērķis bija aizbraukt uz Indiju un satikt viņu guru dzīvē. Reliģijas, brīva attieksme citam pret citu, klimats, kultūra, ēdieni, laika maiņas, daba – šī zeme vilināja jau ilgu laiku. Janvārī izlēmu, ka braukšu, bet vēlēšanās radās jau agrāk. Aptuveni tad, kad sāku nodarboties ar jogu. Tad sāku meklēt atbildes, rakos arvien dziļāk, parādījās jauni jautājumi. Kaut vai sapratne – veselā miesā vesels gars.  

Iespaidi un pārdomas

Šis brauciens bija daudz vairāk par to, ko biju gaidījis. Lai gan nav tā, ka tu gaidi – vienkārši ej un uzzini, katra diena tev nes jaunus pārsteigumus. Taisi acis vaļā un skaties, kas notiek!

Mana Indija – tie bija jautājumi, atbildes, prakse izdzīvot to visu, dažādi eksperimenti, piemēram, kā iedarbojas desmit dienu meditācijas kurss uz cilvēka organismu un apziņu. Vai – kā iedarbojas klimata maiņa uz cilvēka ķermeni un apziņu. Var sajust rezultātus, salīdzināt, kā bija līdz tam, un attiecīgi pieņemt lēmumus, vai turpināt dzīvot pēc vieniem vai otriem likumiem. Jo mēs jau katrs pats radām savu dzīves filozofiju. Tas ir interesantākais – nepārtraukti eksperimentēt, skatīties, kas notiek. Mainās domu gājiens, lēmumi. Ja tiek piekopti kaut kāda veida rituāli, pārmaiņas var sajust ik dienu. Iemācīties atslēgt domas – tas ir ilgstošs process, bet pie rezultāta nonāk.

Nezinu, vai gribu kļūt par skolotāju, bet kas zina – varbūt kādu dienu. Noteikti vēlreiz gribu iziet tam visam cauri, šogad vai nākamgad uz Indiju braukšu vēl. Mācīties un mācīties – tas ir galvenais. Tagad tikai apgūstu mācīšanās prasmi. Jo lasīt literatūru kaudzēm un likt čupās – tas nav man. Kādreiz tā darīju un sapratu, ka tam nav rezultāta. Bet nav jābūt Indijā, lai mācītos mācīties. Indija man patīk kā kultūra. Tu nevari saņemt Latvijā Indijas klimatu vai gaisotni, tāpat kā Krievijā Latvijas noskaņu. Jebkurš klimats un pārmaiņas ietekmē apziņu un informācijas uzsūkšanas ātrumu un kvalitāti. Var jau būt, ka kļūdos. Un tas ir vislabākais – es iespējams kļūdos visā, ko nupat esmu pateicis. Tas, ka varam kļūdīties, ir vislabākais, jo tad varam mēģināt vēlreiz. Akal un atkal. Saņemties un mainīties pašiem. Tas ir skaistākais – mainoties mēs mainām apstākļus. Smieklīgi, bet mēs maināmies, un mainās valdība un tās pieņemtie lēmumi, lai cik paradoksāli tas būtu.   

Galvenā atziņa

Lielākā atšķirība starp Donu pirms un pēc Indijas – vecais Dons bija slinkāks. Slinkumu pārvarēt man palīdzēja darbība un rezultāta sasniegšana. Tas motors ir daudz stiprāks, nekā pašam šķiet. Ar garīgo varam ietekmēt savu fizisko, un otrādi – tas ir ļoti saistīts.

Aija Ivanova/ Foto: no personīgā arhīva