Esmeralda Ermale: “Tev taču ir 50 gadu, nomierinies, mīļā! Bet - nevaru!”
Mēs – aktieri un skatītāji – kopā pētām parādību, vārdā DZĪVE. Laikam jau tāpēc mani šī profesija interesē, ka mani vienkārši interesē dzīve! Visos tās aspektos, nudien!
“Īsti nevaru saprast, ja cilvēks “norokas”. Jā, saprotu, ka var būt negadījumi, pārdzīvojumi, depresīvāki mūža posmi – jebkuram jau tumšās svītras gadās. Bet nesaprotu mūžu, kurā tev ir tikai darbs, un tad – steigšus uz mājām un iekrist dīvāna stūrī pie televizora! Nu tikai, lūdzu, mani ne ar ko citu netraucējiet! Manuprāt, dzīve ir tik bezgalīgi niansēta un dažāda, piedāvā tik daudz iespēju, ko redzēt, sajust, atrast, apjaust, izmēģināt, uzzināt, ka ir grēks to visu nedarīt. Varbūt tā ir tikai mana zinātkāre vai ziņkārība, kas mani uztur pastāvīgā dzīvotgribēšanā? Ak, Dievs, kā man gribas dzīvot, lai no visa tā, ko šī skaistā pasaule piedāvā, paspētu “pagaršot”! Droši vien, lai to pagūtu, dzīvoju periodos. Kādā no tiem man nav laika nekam citam, tikai kaut kam vienam. Piemēram, kad ir intensīvs darba periods, tad ir skaidrs, ka no rīta ir mēģinājums, vakarā – izrāde, nekam citam sevis pašas vairs neatliek. Tas tā pašsaprotami. Taču man bija dzīves posms, kad intensīvi nodarbojos ar jāšanu. Tas mani ārkārtīgi aizrāva – aiznesa kā lielas upes varena straume. Jājot izjūti ko tādu, ko nekad ne uz skatuves, ne mēģinājumā neizbaudīsi. Lielais, spēcīgais dzīvnieks, kurš nav spējīgs melot, bet reizēm ir tik viltīgs! Tu ar zirgu mijiedarbojies – viņš uztver tevi, tu viņu. Apgūsti kaut kādas citas maņas, kuras, dzīvojot pilsētā, mums it kā atrofējas. Re, laukos eju pa ceļu garīgi atvērta. Pa lielu gabalu redzu pretim nākam kaimiņu, viņam jau iztālēm pievēršos un pa 100 metriem mēs abi sasaucamies: “Labdien, kaimiņ! Kā tad iet? Kas jauns?” Atbrauc uz Rīgu, un viss mainās. Cilvēkiem skatiens vērsts uz iekšu, uz sevi – šitā (Demonstrē atsvešinātu seju, tukšu skatienu.) Katrs iet pa ielu viens pats, nevienu neredzēdams, no visiem norobežojies. Pēc nedēļām ilgas dzīves laukos uzreiz krasi izjūtu būra psiholoģijas efektu. Taču šāda izturēšanās šeit, pilsētā, ir absolūti dabiska, tikai es esmu ienākusi no vides, kur dabisks ir cita veida stāvoklis, kur nevaru iet kā zombijs garām kaimiņam, viņu neredzot. Savukārt pilsētā tieši tā ir jādara, jo nevari laist visu apkārtējo biostrāvas caur sevi. Mani tas ārkārtīgi fascinē. Pārslēgšanās man atjauno asinsriti – pielāgojoties, tā, it kā dabū skābekļa devu! Tādu pārejas vietu pasaulē ir bezgala daudz! Aizeju uz koncertu – un saņemu atkal pilnīgi citu poti. Dodos uz izstādi – atkal gluži cita gaisotne, to apmeklē citādi cilvēki, ne tie, kurus parasti satiec ballītēs. Nemaz nerunājot par ietekmi no mākslas darbiem! Staigā un samērojies ar TO – citādo – vidi un novērtē sevi citā gaisotnē. Tā saņemu savas mazās sajūtu vakcīnas. Iespējams, šādi mēs trenējam kādus iekšējos lokatorus. Kā sikspārnis lidojot ar skaņas atsišanos attālumus starp šķēršļiem un objektiem, tā mēs sevi izmēģinām, novērtējam un iepazīstam, nonākot citā, neierastā vidē.
