Spēles nāvīgais slazds

– Biju tikko izšķīries un no laukiem atbraucis uz Rīgu. Bijusī sieva ar abām meitām palika mazpilsētas mājā, ko viņām atstāju, lai tikai tiktu vaļā! Nopirku sev nelielu dzīvoklīti kredītā un metos iekarot metropoli. Bija pirmie atmodas gadi, man jūra līdz ceļiem, biju brīvs cilvēks, eju un daru, ko gribu, kaut vai sēžu kazino!

Laiks bija tāds – viegli nopirkt, viegli pārdot, nāca daudz vieglas naudas, kura savukārt viegli tērējās. Līdzko viegli tērējas, tad tās atrakcijas arī citādākas. Tās vairs neaprobežojas ar viena šņabīša nopirkšanu un izdzeršanu. Tad, kad tev nauda ir, un liela nauda – simts, divsimt, trīssimt tūkstoši, tad tu, dabiski, ej uz kazino. Nopelnīji šodien divus tūkstošus, nu, ko ar to darīt? Ja dzīvo tā prātīgi, tad var to kaut kur ieguldīt, bet tas tajā brīdī šķita absolūti bezjēdzīgi! Kafejnīcu nopirksi? Un ko ar to darīsi? Tur jāstrādā katru dienu līdz mūža beigām un katru dienu jāčakarē galva. Bet šitā – tev divi tūkstoši ir, aizej uz kazino, bariņā notusē, nākamajā dienā būs atkal!

Līdz kazino ir jānonāk. Parasti cilvēkiem no kazino ir bail – kas to zina, kāda tur tā etiķete? Kā sāc iet – tur tā etiķete ir nekāda! Aizej trešo reizi, jau savs džeks esi, viss kārtībā! Un man bija kompānija, ar kuru uz turieni iet.

– Tie bija trīs, četri cilvēki, spēlējoši kazino jau no pirmās spēļu elles atvēršanas dienas. Visiem tas bija asinīs. Es vienkārši tiku tajā barā. Ja viņi būtu bijuši ūdenslīdēji vai kādi citi čudaki, droši vien būtu citādāk izklaidējies un naudu tērējis. Tad būtu sapelnījis naudu un meties zemūdens valstību iekarot! Kādā barā iekrīti, tādā arī dziedi līdzi! Viss bars zaudē, visi nākamajā dienā lāpstu rokā un strādāt! Viss bars vinnē, tad atkal iet jāņot un spēlēt atkal!

– Vajag taču daudz naudas! Kur to ņemt, lai tā varētu ālēties?

– Vienkārši! Nu nebija jau tā, ka nauda arī tajos vieglajos laikos uz ielas mētājās. Bišķi galva bija jāpalauza un kaut kādas kombinācijas jāsaliek, lai tā atnāktu. Bet, nu tik daudz pa visu baru, lai varētu uzspēlēt, vienmēr varēja salasīt, vienmēr. Toreiz arī sadzīve un izdzīvošana bija par kapeikām – dzīvoklis ir, ko ēst ir, apģērbies esi, mašīna arī, nu, ko vēl darīt, ko vēl pirkt?!

– Tā jau visi uz priekšu fantazēja un bija izplānojuši, bet neviens, pilnīgi neviens to nerealizēja! Tu jau pie tās lielās naudas katru dienu pierodi. Lai tu sāktu kaut kādu jēdzīgu biznesu, tev vajag ļoti daudz naudas. Nu, vismaz mums tā toreiz šķita. Trīssimt, četrsimt, piecsimt tūkstošu kā minimums vajag, bet nu arī diez vai pietiktu, tā mēs spriedelējām. Bieži domāju, kas būtu, ja man patiešām tāda nauda tajā laikā būtu vienā dienā nokritusi uz galvas? Gan jau tik un tā aizliktos uz kazino! Kamēr tas ceļš nav iziets, tikmēr katrs tai ellē savu laiku atsēž.

– Bet kas tur, kazino, notur? Tā laimes sajūta, ka laimē? Cerība, ka vinnēsi milzīgu summu?

– Man šķiet, nebūt nekādas laimes, pat ja vinnētu uzreiz desmit tūkstošus. Nu, varbūt vienu dienu būtu jautrāk. Kad cilvēks sāk spēlēt, naudai vairs nav nekādas vērtības. Nauda kazino ir pupu mizas. Liec desmit latus galdā vai simts, tur nav nekādas starpības. Līdzko tu apmaini naudu pret tiem plastmasas gabaliņiem, vērtība pazūd. Ieej kazino, tūkstoš latu samaini, tev iedod čupu ar fiškām, un tu pārstāj to uzlūkot kā banknoti, kaut kādu materiālu vērtību, un tad tu tā viegli ar tiem plastmasiņiem “močī”.

– Nezinu... Ilgi. Tur visa tā kompānija bija tāda, saproti. Tur visi bijām vienā čupā, vienā nozarē strādājām. Pa dienu kopā bīdām ģēlas, vakaros – uz kazino. Realitātē tu vairs citus cilvēkus neredzi, un viss aiz kazino sienām kļūst svešs, tāls, nesaprotams. Kad no tāda kazino punkta paskaties, pārējā pasaule šķiet pilnīgi bezjēdzīga. Nu, varētu iet, piemēram, uz krogu. Bet ko tur darīt? Varbūt sākt zivis makšķerēt? Stulbi! Braukt uz Parīzi rāpties Eifeļa tornī? Nafig man tā Parīze vajadzīga! Nav nekādu citu vēlmju. Tev tur kazino uzsēdina (pēc analoģijas ar adatu). Tur tu ieej katru vakaru kā mājās. Visi tev čomi, visi tevi pazīst, visi tavi džeki... it kā. Visi spēlē, paspēlē, sasveicinās, savi prieciņi, savas sarunas – kā šodien iet, kā vakar gāja. Sarunu tēmas vienas un tās pašas – vai ņemam vai neņemam, vai riskējam, vai atmetamies. Tādu sarunu tēmu, kā to saprot ārpus kazino, vispār nav, sarunu kā tādu nav vispār. Pat vārdu nav, ir tikai iesaukas – Vasja, Fedja. Tur viens otru it kā zina, bet patiesībā nemaz nepazīst. Savs bars, protams, zināmi cilvēki, bet pārējie – tu zini tikai to, ka viņš nāk spēlēt, un tas ir viss, kas tevi arī interesē. Kā pārējos sauc, Dievs viņu zina. Tā paiet tā dzīve.

– Vai piedzīvoji to, ka esi zaudējis visu – māju, mašīnu, pēdējo drēbju kārtu – nu tā, kā filmās rāda?

– Ne, tik tālu nenonācu. Kaut nezaudēju tikai to, kas bija līzingā vai kredītā pirkts, jo visu pārējo jau tu pamanies ieķīlāt vai pārdot. Mani pieturēja bērni. Kaut laukos, kaut es katru dienu viņus neredzēju, taču tik daudz apjēdzu, ka, pirms gāju spēlēt, no katras naudas apmaksāju vispirms kredītu un pārsūtīju bērniem uzturnaudu. Mājās noliku kaut kādu naudas summiņu, kas gan salīdzinoši ar paspēlēto bija neliela, bet to es neaiztiku. Un tādi mēs vairāk vai mazāk bijām visi – spēļu zālē nozaudējām pēdējo kapeiku, bet tā drusku tomēr atstājām mājām arī. Bet bija jau arī, ka uznāca stulbums un pat to neatstāja. Uzliki pēdējo latu un vēl arī aizņēmies. Taču, kā jau es teicu, tie bija laiki, kad tūliņ atkal varēja lielu naudu vienā dienā nopelnīt vietā.

Tomēr pamazām apjaut, ka tu tikai zaudē un zaudē, un zaudē, un zaudē…..

– Tas nozīmē, ka dzīvo tikai mīnusos?

– Neapšaubāmi. Bet ne tikai tas. Latvijas spēļu zāles ir nevis izklaides vieta, bet elle, kur tevi padarīt slimu un aptīrīt. Latvijā kazino kļūst negodīgs. Nu, nekur jau tas nav pielīdzināms baznīcai, bet Latvijā tas ir STIPRI negodīgs bizness. Nu apšmauc tevi tā kā tādu ezi. Ej tur mēnešiem un katru dienu tikai un vienīgi zaudē. Kad visu laiku tikai zaudē, tad tev atsit apetīti spēlēt. To pamanīja visi vecie spēlmaņi, ka laimesti gadās arvien retāk. Jo mēs jau ejam bariņā, spēlējam tādā kā komandā. Kad tu vinnē, bet kāds no kompānijas zaudē, tad tu piepalīdzi, līdz beigās pa nullēm vai pat mīnusos ir visi, viss bars.

– Kādas emocijas?! Tur svarīgākais ir savējo kompānija un kopīga vēlēšanās notriekt lielu naudu.

Mēs tā kādreiz bariņā spriedām: ja mums būtu mazāk naudas, mēs tāpat tusētu kopā kaut kāda citādā stulbā veidā, šķērdējot rubļus, piemēram, brauktu motokrosā vai autokrosā. Tas ir absolūti līdzvērtīgi! Vai tad nav smieklīgi – katrs treniņš izmaksā vairākus simtus latu! Tev ir jāpērk riepas, katru dienu jālej benzīns utt. Čempionāts notiek Ufā vai Lisabonā, tad tu kā dulls uz turieni nesies un vēl, mačos braukdams, sadauzi mašīnu! Un tad tu kasi naudu nākamajam mačam, mašīnai un benzīnam. Visā šajā padarīšanā arī milzīga nozīme ir savējo baram, un tas viss, no kazino apmeklētāja redzes punkta raugoties, ir vienlīdz bezjēdzīgi ar ikdienas uzturēšanos spēļu zālē. Ar ko viņi gudrāki? Mēs sēžam Rīdziņā un tieši tāpat nodauzām tos rubļus tepat mājās!

– Nē, nu it kā jau ir tā, bet ar gadiem tu notrulinies. Tai summai jau ir jābūt astronomiskai, lai tu vispār spētu papriecāties, tādu vienkārši nav iespējams laimēt. Tas prieka mirklis par laimestu ir tik īss kā izpletņlēcējam, kam ir viena minūte līdz zemei un viss.

– Kas bija tas iemesls, ka tu pārstāji spēlēt?

– Kristīne bija tas iemesls.

Kādu dienu, kad kazino bija piegriezies, es aizgāju uz “Četriem baltiem krekliem” meitenes paķert un noķēru tā pa lielo!

– Izklausās romantiski!

– Taisnību sakot, tā vienkārši bija laimīga sakritība, ka tas viss sanāca vienlaikus. Pirmkārt, mīnusi un zaudējumi, kad saproti, ka nekas vairs neiet, ka tev čakarē galvu, ka tev viss ir apnicis. Otrkārt, tu apjēdz, ka šis ir pēdējais brīdis, ka tev vēl ir drusku naudas un ka rīt arī vēl drusku būs, bet pēc tam tas krāns tiks aizgriezts, un, ja tu neapstāsies tagad, tad gan kritīsi pa īstam! Vārdu sakot, es sapratu, ka šito pēdējo naudu ir vērts ielikt savā turpmākajā dzīvē, nevis atkal aiznest kazino. Visbeidzot – liktenis tev burtiski uzdāvina meiteni, kas tev ir interesanta, kuras dēļ vispār ir vērts censties mainīt dzīvi.

– Jā, viņai bija savas prasības, un, ja es nevēlējos viņu zaudēt, man tās bija jāpieņem. Es vairs nedrīkstēju iet uz kazino.

– Un tu tā tiešām arī pārstāji?

– Tā pa šķirbām jau vēl gāju...

– Tomēr izdomāju, ka man vajag ģimeni un kopīgu dzīvošanu. Tad sāc pirkt dzīvokli, iekārtot, tas viss maksā, un kazino vairs naudas neatliek. Pamazām draugi attālinās. Viņiem jāiet uz kazino, viņi zvana, bet man, kaut gribas skriešus skriet, jāatbild: “Bļāviens, bet man jāpērk tapetes! Un ar meistaru randiņš sarunāts!” Turklāt, līdzko tu vakarā esi pie tās savas sievietes aizgājis, tu vairs nevari tikt prom. Ko tu viņai teiksi? “Nu, mēs te tagad visu izdomājām, tapešu platumi garumi ir, rīt no rīta, mīļā, vedīs plastmasas logus, bet tagad, dārgā, visu gaišu, es nesos uz kazino!” Tā vairs nevari, jāsāk pamazām pavadīt laiku kopā. Viena diena, otra, un tu pamazām atsvešinies no savas kompānijas.

– Kad tu tā stāsti, izklausās pavisam viegli, bet droši vien tā tas nebija.

– Nepavisam. Tas ieraduma spēks nekur nepaliek, no tā tu netiec vaļā. Palaikam noraujies, neizturi un džekiem, kuri aicina: “Nāc, laižam uz kazinci!”, nespēj atteikt, un laid arī. Kā aizej – viss, iegrimsti kā purvā. Ko tu otrā rītā mājās vari pateikt? Ka biji bibliotēkā? Vai makšķerēt? Kristīne jau nav muļķe, pat šaubu nav, kur es biju, šis jautājums patiesībā ir lieks. Tad sieva man teica: «“Viss. Dari kaut ko. Es nesēdēšu te un negaidīšu tevi caurām naktīm.” Tā es sāku apmeklēt anonīmo alkoholiķu nodarbības.

– Es jau zināju par tādu eksistenci. Kazino niknākie spēlētāji savā starpā runāja, ka būs uz turieni jāiet. Dažs informāciju jau bija ievācis, un mēs to pierakstījām. Savā bariņā jau it kā saprot, ka labi nav. Kā tikai brīvs brīdis, kā tikai ir kaut drusku naudas – 10, 100 vai 1000 latu, tā vairs citas domas nav kā tikai, ka gribas uz kazino. Žēl naudas paliek, ka tu saliec visu kopā, cik vispār ir zaudēts! Desmit tūkstoši – tas tā normāli mēnesī pakāst! Pa visiem kopā simts tūkstošus zaudēt – arī nekas! Toreiz bija citas naudas, un visi tie džeki tolaik bija miljonāri.

– Vai tu zini, kur viņi ir tagad, tie puiši, kas bija tavā kompānijā?

– Zinu. Strādā celtniecībā. Ne jau kā vadītāji vai firmu īpašnieki. Brigādē. Ar gumijas zābakiem kājās. Bez dzīvokļiem un bez nekā. Jo viņiem netrāpījās tāda meitene ceļā. Vienā brīdī tās naudas palika arvien mazāk un mazāk, nopelnīšanas iespējas arvien saruka. Ja nepaspēji izlekt no vilciena, tad tevi aiznesa uz nekurieni.

Interesanti, ka tajā laikā mainījās arī attieksme pret zaudējumiem – agrāk neuztraucies par tūkstoš latiem, taču nu sāc uztraukties par simtnieku.

– Pie kādām atziņām nonāci, apmeklējot anonīmos?

– Nu neko jaunu tur uzzināt nevar – visi vienādi bēdu brāļi, visi sapratām, ka tas ir sviests, ar ko mēs nodarbojāmies, tas jau tāpat ir skaidrs. Uz turieni veiksmīgie un miljonāri padalīties, cik viņiem forši iet, kā viņi pamanījās laimēt kazino miljonu un pēc tam vairs tālāk nespēlēja, nenāk!

Vienu gan es sapratu – ka Latvija, kaut nekur citur es dzīvot negribētu, ir viena nenormāla zeme! Uz katra stūra ir spēļu zāle. Tas ir valdības līmenī akceptēts pasākums. Mans pašreizējais darbs ir saistīts ar pastāvīgiem ārzemju komandējumiem, un varu ar pilnu atbildību apgalvot, ka nevienā citā daudzmaz attīstītā valstī tā nav. Tikko biju Francijā, tur kazino teju vai bez frakas iekšā nelaiž, bet pie mums – brien visādi čibriki; ka tikai rubļi būtu!

– Ko varētu darīt, lai cilvēki tomēr izvairītos no spēlēšanas?

– Ir ļoti grūti noturēties tādam kā man – jo te ir tik daudz to vilinošo variantu, uz katra stūra, pašā pilsētas centrā, vislabākajās stratēģiskajās vietās. To jau par kazino, protams, nenosauksi, tikai par spēļu zālēm. Īpašnieki muld, ka tas viss domāts ārzemju tūristiem, ka viņi ieplūdina valstī naudu. Muļķības! Savējie spēlē! Mēs, latvieši, tur nospēlējam savu naudu! Atbrauc zviedri – viņi čāpo pa ekskursijām vai padraiskojas ar mūsu meitenēm, jo, tā kā viņu valstī to spēlēšanu cilvēkiem nepotē, pie tā nepieradina, viņiem nav ne tādas gribēšanas, ne vajadzības. Agrāk pa druskai lietuvieši brauca, jo pie viņiem šis bizness vispār bija aizliegts, tad nu atskrēja leiši laimi izmēģināt, adrenalīnu paķert, bet – kā gāja, tā aizgāja. Latvijā pat laukos katrā ēdnīcā ir sabāzti aparāti. Laucinieks atbrauc uz Rīgu ,un ko viņš te ierauga? Savu labi pazīstamo aparātiņu! To te ir kā dubļu! Un tad viņš sāk domāt visādas muļķības: “A varbūt Rīgā foršāk!?”

Mēs anonīmajos to esam pārrunājuši, ka tāds ārprātīgs kvantums spēļu zāļu pilnīgi noteikti nav vajadzīgs. Uzskatīt, lai katrs pats nopērk sev šo skolu nez par kādu naudu, izejot ellei cauri, ir muļķīgi. Ja visas spēļu zāles vienā dienā aizklapētu ciet, nekas nemainītos. To naudu cilvēki tepat vien iztērētu savām ģimenēm. Tie miljoni, kurus it kā valsts saņem nodokļos no kazino, tepat viens paliktu, tie izietu cauri “Rimi” piecas reizes! Es nebrauktu katru dienu uz Montekarlo, lai savu viegli nākušo naudiņu tur atstātu. Bet, ja esi rīdzinieks, tev nekur nav jābrauc – izej pa savas mājas durvīm, un piecu soļu attālumā pa perimetru ir piecas spēļu zāles! Nevienā citā valstī nav šitāda sviesta! Un attiecībā uz mani nav spēkā iebildums, ka es vienkārši ārzemēs spēļu zāles nepamanīju, nepievērsu uzmanību. Jo es pievēršu uzmanību! Tas notiek gluži neviļus, es nemaz citādi nevaru!

– Tavuprāt, spēļu zāļu likvidēšana atrisinātu problēmu?

– Noteikti.

– Braucot cauri tai pašai Francijai – viss apsēts un apstādīts līdz pašai autobāņa malai, lielas un veselīgas govis milzīgos baros ganās neiedomājamos daudzumos visa ceļa garumā, gandrīz līdz pašas Parīzes pievārtei. Ja tur iedomātos pateikt zemniekiem, ka – viss, jūs rīt vairs nedrīkstat cukurbietes audzēt – vājprāts, kas sāktos, tur tas nav iedomājams! Ne salīdzināt lauksaimniecības attīstību tur un te, mums zemnieki un lauki nīkst ārā. Toties, kā iebrauc Rīgā – visu māju pirmajos stāvos sarkanu uguntiņu virtenītes midžina visu diennakti, spēļu kauliņu vai kāršu simbolika logos – pat lasīt nav jāprot, uzreiz skaidrs, kas tur atrodas!

Vardu sakot – pie mums atšķirībā no citām Eiropas valstīm naudu nav kur nopelnīt, toties ir kur notriekt!

Citur patiešām tā nav, citur nav pret savu tautu tik vienaldzīga, ļauna un mantkārīga valdība. Es nezinu, ko viņi iegūst, bet tas bizness pie mums ir pārāk varens, lai noticētu, kā tas tāds var būt bez ietekmes visaugstākajos varas ešelonos.

Visbeidzot padomājiet – kāpēc Montekarlo savas valsts iedzīvotājiem neļauj spēlēt? Tas tur ir ar likumu aizliegts! Viņi orientējās tikai uz iebraucējiem. Nu, kāpēc? Vai tad viņi ir stulbi?

Mani izglāba brīnums un veiksme. Bet tā gadās tikai retajam. Pārējie nespēj un nespēs būt stiprāki par sistēmu, kas darbojas, lai iznīcinātu.

Sievas stāsts

“Vīrs man ir teicis, un es pati arī varu apliecināt: ja mēs nebūtu satikušies un sākuši dzīvot kopā, viņš joprojām spēlētu. Ja neveidotos ģimene, kuras labad viņam bija jāatsakās, viņš neizķepurotos.

Kad sākām draudzēties, Roberts jau pirmajā nedēļā pastāstīja par savu aizraušanos. Patiesībā nevis pastāstīja, bet aizveda uz kazino. Un tas bija gluži dabiski – tā bija viņa dzīve, viņa vide, un viņš paņēma savu jauno sievieti līdzi, lai parādītu draugiem. It kā nekas īpašs. Pirmajā reizē pati biju mazliet iedzērusi, jutos brīva un pat nenojautu, cik slims ir mans pavadonis un viņa tā saucamie draugi, jo nekad ne ar ko tamlīdzīgu nebiju saskārusies! Bet tik un tā man tas viss šķita nenormāli, man bija bail no tām naudām, kas apgrozījās. Tikai vēlāk piefiksēju spēlētāju ārprātīgo skatienu – viņiem acu vietā bija fiškas. Tie stiklainie skatieni bija drausmīgi! Kazino biju kādas piecas reizes, pati arī spēlēju, bet ar mani nekas ļauns nenotika. Varbūt tā nauda nekad tik viegli nav nākusi, lai to tā bezatbildīgi notrallinātu, varbūt vienkārši neesmu tik azartiska. Dažkārt, ejot pa ielu un redzot visas tās spēļu zālītes, es domāju, kas cilvēku piespiež tik ļoti, ka viņš netiek tām garām, jo pati nejūtu itin nekādu vilinājumu, ne baudu, man drīzāk tas uzdzen stresu.

Īsti problēmas lielumu aptvēru, kad Roberts gribēja atmest, vairs nespēlēt, bet to nevarēja un visu laiku norāvās. Skaidrā prātā viņš vēl daudzmaz sevi kontrolēja, bet, ja vīrs kaut nedaudz iedzēra, viņam vārda pilnā nozīmē “aizkrita širmis”. Kad viņš pāris reižu neatnāca naktī mājās, es izvirzīju ultimātu. Es nesapratu un arī šobrīd nesaprotu, kas cilvēkam liek sēdēt pie spēļu galda, ka viņu vairs neuztrauc, ka mājās viņu gaida pats tuvākais un mīļākais cilvēks, kurš mežonīgi uztraucas, zvana uz “ātrajām palīdzībām” un morgiem. Roberts arī pats to nemāk paskaidrot. Tas man likās drausmīgi, ka mīļotajam, ar kuru esmu nolēmusi saistīt savu dzīvi, muļķīga spēle apmātības brīdī ir svarīgāka par to, kas notiek mājās.

Bet viņš ar to cīnās. Viņam ir milzīga griba savu atkarību apslāpēt. Vienlaikus mēs saprotam, ka ar atkarību ir jāsadzīvo, gluži tāpat kā astmas slimnieki un diabētiķi sadzīvo ar savām slimībām. Tā nekur nepazudīs. Nepārvarama vēlēšanās spēlēt nāk kā lēkmes, apmēram reizi pusgadā. Viņš cīnās ar to nepārtraukti. Visdažādākajos veidos – gan ar anonīmo alkoholiķu palīdzību, gan pamēģināja Minesotas programmu, gan apmeklēja tautas dziedniekus.

Ja esi precējusies ar atkarīgu cilvēku, tas visu laiku jāpatur prātā. Piemēram, iedzēris spēļu atkarīgais nespēj kontrolēt situāciju, tāpēc viesības vajag rosināt nedzert vai, ja tas iespējams, iemalkot vīnu. Viesībās es būšu blakus ar frāzi: “Šodien abi šito vīnu, labi?” Roberts pašreiz dzer ļoti maz, un laikam tāpēc ātri sareibst – pavisam maza stiprā dzēriena deva var izraisīt neprognozējamu reakciju gan fiziski, gan garīgi. Vēl esmu apguvusi šādu viltību – var nākamajā dienā pēc kādās ballītes, kurā esam ieaicināti, saplānot izbraukumu ar bērniem, tas uzreiz liks atteikties no dzeršanas vispār un mudinās laikus doties pie miera.

Ļoti būtisks faktors, lai pasargātu Robertu no spēlēšanas, ir labvēlīga, mīļa, mierīga gaisotne mājās. Nevajag kašķēties un tādējādi izaicināt doties atbrīvoties no stresa ārpus mājās. Cilvēkam ir jāgūst piepildījums ģimenē, un patiesībā manos spēkos ir to radīt. Teikšu gan godīgi, abas reizes, kad biju stāvoklī, es to nespēju nodrošināt. Bet apsveicami, ka tieši tajā laikā Roberts ne reizi nenorāvās un spēja manas kaprīzes izturēt!

Robertam izdevās sameklēt darbu, kas viņām ļoti patīk. Tas ir būtiski, jo arī palīdz noturēties pretī kārdinājumam. Mana pieredze teic, ka labāk, ja tas ir atbildīgs darbs, kurā tev ir jābūt formā, jo, kā nākas nodarboties ar bezjēdzīgām, trulām lietām, tā atkal var sekot “noraušanās”. Roberts ir cilvēks, kam visu laiku jādod uzdevumi, jāliek domāt, kaut ko darīt, jo – tikko ir tukšums, tā galvā muļķības. Ja ir darbs, bērni, saplānotas visādas interesantas lietas, kaut kur jābrauc, jādodas – tā spēle vienkārši dzīves ritmā vairs “neierakstās”. Taču es esmu sapratusi, ka nevajag baigi noslogot cilvēku un viņa smadzenes, citādi prasās atelpa un relaksēšanās, ko viņš, skaidra lieta, meklēs spēļu zālē.

Roberts arī pats visu laiku meklē, ar ko sevi nodarbināt. Mācās psiholoģiju un valodas, nodarbojas ar bērniem, lasa visādas dīvainas ezoteriskas grāmatas par sevis izzināšanu un pilnveidošanu. Apbrīnoju un dziļi cienu cilvēkus, kuri palīdz tādiem kā Roberts tikt no bedres ārā, turklāt viņi to dara bez maksas. Es runāju par anonīmajiem alkoholiķiem un viņu organizāciju. Arī Roberts tā iespaidā nolēma, ka viņš ne tikai atmetīs pats, bet arī palīdzēs citiem to izdarīt, tāpēc papildus vēl iestājās Praktiskās psiholoģijas institūtā, lai būtu šim brīvprātīgajām darbam labāk sagatavots tīri teorētiski. Man ļoti patika šī ideja, es viņu atbalstīju abām rokām!

Lai cilvēks varētu atmest spēlēt, ir jāsakrīt vairākiem faktoriem. Esmu cieši pārliecināta: ja Roberts pats negribētu tikt no atkarības vaļā, neviens un nekas nespētu palīdzēt. Viņš apgalvo, ka izkļuvis no bedres, pateicoties tam, ka saticis mani, bet, ja viņš pats nebūtu cieši izlēmis atmest, viņš varētu mani vēl simtreiz vairāk mīlēt un turpināt spēlēt! Bet šo situāciju var aplūkot arī citādi – ja viņš nebūtu saticis cilvēku, ar kuru kopā gribētu veidot ģimeni, arī nekas nebūtu sanācis! Mūsu gadījumā sakrita viņa griba ar mūsu iepazīšanos. Jo viens pats cilvēks nevar tikt laukā, ir vajadzīgs otrs, kurš padod roku. Vissvarīgākais ir, lai pats atkarīgais un viņa tuvinieki saprot – atteikšanās no spēlēšanas ir jārealizē atkarīgajam pašam, to neviens viņa vietā izdarīt nevar, mēs pārējie varam kalpot tikai kā stimuls vai atbalsts.

Viss, ko stāstu, ir manā pašas pieredzē apgūts. Sākumā mēģināju meklēt sev vajadzīgo informāciju par spēļu atkarībām internetā, bet tās bija ļoti maz. Man šķiet, ka tā ir tik liela nauda, kas ieplūst spēļu zāļu turētāju maciņos, ka informācija vienkārši tiek slāpēta. Tas ir kā zirnekļa tīkls. Ieejiet jebkuras darbdienas rītā spēļu zālē un paskatieties, kas tur darās! Nav jāgaida sestdiena, svētdiena – būs apmeklētāji jebkurā laikā. Tie tukšie skatieni... Pieauguši vīrieši vārda tiešā nozīmē nāvīgā nopietnībā spēlējās ar fiškām! Es pirms tam fiškas ar pokemonu attēliem tikai bērniem biju redzējusi. Bet te – dzīvē daudz sasnieguši cilvēki ar tām ņemas līdz pilnīgam trulumam – ārprātīgi! Skaidrā prātā, pie skaidras apziņas, trīcošām rokām, lai tikai ilgāk šādi varētu pavadīt laiku! Savas vienīgās dzīves laiku!”

kasjauns.lv/Foto: "Bulls Press"