"Riebīgais radījums mani pameta" Attiecības un problēmas, kuras pirms 20 gadiem sūtījām tīņu žurnāliem
Mūsdienās daudzas problēmas tiek apspriests interneta forumos vai sarunās ar draugiem, taču vēl pavisam nesen – pirms pāris gadiem – lielu daļu savu jautājumu uzticējām žurnāliem, sūtot tiem vēstules.
Lai atcerētos, kā tas bija, kad galvenās problēmas bija "vai viņš man patīk?" un "kāpēc es nevaru atrast savu stilu?", iemaldījāmies aizmirstā izdevniecības "Rīgas viļņi" gaitenī un atradām vecos tīņu žurnālus "Sīrups", kas bija vieta, kur 2000. gadu sākumā jaunieši vērsās ar visdažādākajiem jautājumiem un pārdomām, lai saņemtu atbildes uz mūžīgajiem dzīves noslēpumiem.
2016.gadā iznāca pēdējais "Rīgas Viļņi" žurnāla "Sīrups" numurs, bet līdz tam žurnāls bija kļuvis par jauniešu "terapeitu”. Tā vietā, lai rakstītu par savām problēmām internetā, jaunieši rakstīja vēstules un gaidīja atbildes no “ekspertiem”.
Nolēmām atgriezties tajā laikā, ļaujoties aizmirstām emocijām un apkopojām dažas problēmsituācijas, kas toreiz bija aktuālas. Spriediet paši – vai ir notikušas lielas pārmaiņas?
Ko darīt, lai neapceļ?
Mani interesē citu viedokļi. Mūsu skolā ir stulba situācija. Ja tu esi ar kādu salaidis, tad par to tiks runāts vēl ilgi un tevi apcels, apsaukās utt. Ja tev ir kaut kas jauns, tad arī notiks tas pats. Nedod, Dievs, nopirkt kaut ko stilīgu, tad tev būs koņec. Tevi aprēks nepārtraukti. Nopērc kaut ko normālu, galvenais, lai tev pašam patīk, taču būs arī tāpat. Vai arī kādam cilvēkam tas patiks, taču – kurš ir varenāks, teiks, ka nepatīk. Tad tev ir jāpiebalso. Tas nav normāli. Kā lai ar to cīnās? Es to vēl varu paciest, taču ir cilvēki, kas to ņem pie sirds. Edwin.
Kā lai viņam pasaka?
Man ir kāda neliela problēma. Es gandrīz gadu patīku kādam zēnam R. Viņš ir gadu jaunāks par mani. Lieta ir tāda, ka es nezinu, kā viņam pateikt, ka man viņš nepatīk. Disenē R mani aicina dejot, dažreiz piekrītu, bet dažreiz ne. Es gribu, lai viņš saprot, ka man nepatīk, bet teikt to tiešā veidā baidos, negribu nodarīt viņam pāri. Vēlāk, kad es R. redzu dejojajam ar kādu citu meiteni, manī pamostas tāds kā greizsirdīgs velniņš, bet R. man nepatīk. Kā man rīkoties tālāk, gaidīt vai teikt? Pelīte.
Man 13, viņam – 20
Mani nomāc liela, liela problēma. Man patīk viens zēns, kuram ir 20, bet man – 13. Viss sākās ar to, ka viņš laukos man ievācās kaimiņos, un mēs iepazināmies. Sākām pļāpāt, smieties un sveicināt viens otru. Viņš nāca manā sētā, mēs pļāpājām, stāvējām man zem loga un lūdza, lai nāku ārā, bet nezin kāpēc baidījos un negāju. Viņš man vienreiz prasīja, vai es viņu precēšu, bet es atbildēju, ka nē, tikai nezinu kāpēc! (Tas bija tāpat par to precēšos). Ir pagājis 1 gads un 7 mēneši, bet es joprojām viņu mīlu, bet nezinu, kāpēc viņš ar mani vairs nerunā. Skatās ar tādām žēlām acīm, bet neko nesaka, bet kāpēc? Es arī nevaru viņam neko pateikt, jo nespēju. Man liekas, ja viņam ko teikšu, viņš nodomās, ka pielienu. Nesaprotu, vai mēs vēl esam vai neesam draugi. Pajautāt es vienkārši nespēju un nevaru. Uz vārdadienu aizsūtīju viņam apsveikuma kartīti, kur bija norādīts, kas to raksta, mana adrese un telefons. Es cerēju, ka viņš piezvanīs vai atrakstīs, bet nekā. Es arī zinu viņa telefonu, bet es nevaru viņam piezvanīt, ja arī piezvanu, vienmēr nolieku klausuli. Ko man darīt? Es nesaprotu, kas ar viņu noticis? Kā lai es to uzzinu bez runāšanas? Es viņu aizmirst noteikti nevarēšu, jo tas nav iespējams. Kādu padomu tu varētu man ieteikt? Nomāktā.
Vai Latvijā nekad nebūs taisnības?
Es to vairs nevaru izturēt. Problēma ir tāda, ka mans tēvs ir īsts kašķupods. Viņš jau divus gadus tiesājas. Mēs to zinām, viņam ir pierādījumi, ka viņam ir taisnība, bet toties, bet toties nav naudas, ar ko uzpirkt. Ja, man ir 14,5 gadi, un tā runāju tāpēc, ka Latvijā ir vienmēr un būs tā, ka taisnība būs tam, kam ir lielāka nauda, tam, kurš būs bagātāks. Tēti bende nervus sev, taču visvairāk mammai. Mamiņai ir depresija, viņai iet grūti, katru vakaru viņa raud, arī naudas problēmas ir. Man bail, ka vienīgais man tuvais cilvēks (vistuvākais) —māmiņa lūzīs. Ko lai es iesāku? Man ir žēl gan mammas, gan tēta, tāpēc ka viņiem ir grūti. Vai Latvijā nav vairs nevienas tiesas, kuru nevarētu uzpirkt? Neviena tiesneša, advokāta, prokurora acīmredzot nav. Tātad visi cilvēki Latvijā ir negodīgi (kas saistīti ar tiesām). Labi, ja ne gluži visi, bet lielāka daļa noteikti. Un tagad paklausieties jūs, uzpirktie tiesneši! Ja maniem vecākiem kaut kas notiks no jūsu uzpērkamības, tad ziniet, ka tas tā nepaliks. Es jums atriebšos. Depresijas nomākta Dace no Jelgavas
Bez kosmētikas esmu pretīga
Man ir liela problēma. Es bez kosmētikas nevaru dzīvot. Es esmu ļoti smuka meitene (ar kosmētiku), bet, kad to noņemu, man pretīgi skatīties spogulī. No rītiem, kad uzlieku kosmētiku, man ir prieks, un es stundām ilgi varu sevi vērot spogulī. Man ir tikai 16 gadi, bet kosmētiku sāku lietot jau no 13 gadu vecuma. Bez tonālā krēma vispār nevaru, mana seja ir bāla un nesmuka. Patīku ļoti daudziem puišiem, bet, ja viņi mani redzētu bez kosmētikas, mani nemaz nepazītu un apsmietu par to, ka esmu tik pretīga. Pat mans puisis nevarētu mani izturēt. Viņam būtu kauns no manis. Tagad viņš lepojas, ka viņam ir tik smuka meitene kā es. Ejot pa ielu, ļoti daudzi uz mani atskatās, arī vīrieši un pat veci veči. Es varu derēt: ja es vienu dienu izietu ielās bez kosmētikas, mani neviens neievērotu un neatskatītos, bet man tas tik ļoti patīk! Es zinu, tu teiksi, ka esmu jauna un varu izdzīvot bez kosmētikas, bet es to nevaru, tāpēc nav vērts mani pierunāt. Kas būs pēc gadiem 10–20? Lūdzu, palīdzi man un manai sejiņai! Gaidu arī lasītāju viedokļus. Skaistule briesmones lomā
Riebīgais radījums mani pameta
Izveidojusies ļoti nelāga situācija. Kad mani pametā puisis, man skolā radās problēmas. Pasliktinājās attiecības ar labāko draudzeni un arī atzīmes. Šā riebīgā radījuma dēļ man gāja arvien sliktāk. Viņš cenšas ietekmēt mani ar savām glupībām. Piemēram, snaikstās ap citām meitenēm, un tas mani visvairāk kaitina. Kā lai viņu atgūst? Kā lai panāk, ka viss iet vecājās sliedēs? P.S. Viņam ir 15 gadi, bet man 14. Saulīte
Man šķiet, ka man ir AIDS
Jāatzīst, ka mana dzīve tagad izmainījās, jo kādā "Sīrupā" izlasīju par HIV un AIDS. Man tagad visu laiku liekas, ka man ir AIDS, kaut gan droši zinu, ka nav. Esmu izmisusi! Tāpat man bija ar Jākoba Kreicvalda slimību jeb tā saucamo liellopu trakumsērgu. Bāc! Zināt, kādēļ tā? Mana mamma ir ārsts, un mācoties viņai bija tāpat, bet man tas iedzimts. Varbūt jūs varat publicēt manu rakstu? Kā ar to tikt galā?
