Vairojam ērtības birokrātiem?
“Bērniem nu skolā būs jāsāk iet jau kopš sešu gadu vecuma. Laikam šis lēmums pieņemts tādēļ, lai aizlāpītu caurumus, kuri radušies bērnudārzu trūkuma dēļ. Te rodas visādas pārdomas,” atzīst psihoterapeits Viesturs Rudzītis.
Mani pārsteidz, cik grūti ieviešas labas iniciatīvas izglītībā. Gluži otrādi – tiek atbalstīts nevis tas, kas labs skolēnam, bet kas ērts slinkam birokrātam un korupcijas sasaistītam politiķim. Nav runa tik daudz par to sešu gadu vecumu – mana meita Jūrmalas sākumskolā “Taurenītis” startēja jau trijos gados. Taču šajā iestādē tā nav no augšas nodiktētas prasības samocīta realizācija bez materiāla un pedagogu kvalifikācijas seguma, bet gan konsekvents darbības koncepts. Lai sāktu bērnus apmācīt no sešiem gadiem vai vēl agrāk, ir vajadzīgi citi standarti, proti, atšķirīga apmācība, iespēja dienas vidū pagulēt un rotaļāties. To visu var sakārtot, un tas nav nekas kosmiski dārgs, nekas nepaveicams. Taču šķiet, ka mūsu ministrijās, tostarp Izglītības un zinātnes ministrijā, tiek veikta un akceptēta kaut kāda “ačgārnā selekcija”, nevis kā labā dārzā kultivējot kultūraugus – labo, lielo, stipro un skaisto, bet ļaujot savairoties nezālēm – kroplajam, sīkajam, neglītajam un neveselīgajam. Izskatās, ka šī sešgadnieku ideja tiks nevis rūpīgi izstrādāta, nodrošinot vajadzīgo, kaut vai tikai metodisko valsts atbalstu, bet nogrūsta uz skolu direktoru pleciem, turklāt samazināta finansējuma apstākļos.
Vienlaikus mēs redzam, ka vienu miljardu latu no MŪSU valsts budžeta (skolotāju, ārstu, māmiņu algām, no pensionāru pensijām) “iegrūda” “Parex” bankā. Darbos tā izrādījās svarīgāka prioritāte. Izglītoti un labi audzināti bērni ir mūsu vienīgā dabas bagātība. Nekā cita vērtīgāka mums nav. Diemžēl pagaidām tā tas ir tikai vārdos.”
