Manam katliņam var būt tikai viens vāciņš!
Kāpēc ir sievietes, kuras baidās palikt vienas un gadiem ilgi nešķiras, un tādas, kuras izvēlas savu dzīvi mainīt? TV raidījuma vadītāja Evelīna Strazdiņa tagad ir laimīgi apprecējusies otrreiz. Kā nebaidīties un pieņemt savas dzīves svarīgo lēmumu – izšķirties, paliekot ar diviem bērniem?
«Katram no mums ir savs «kauss», un tajā krājas tas, kas ar mums notiek. Iespējams, katram ir sava izmēra kauss, jo arī robežas cilvēkiem ir dažādas. Teikt, ka nevienā brīdī neesmu baidījusies, būtu melots. Protams, esmu baidījusies. Bet, ja nonāc strupceļā, tad arī esi strupceļā. Tās ir ceļa beigas.. Tad atliek griezties atpakaļ vai meklēt citu ceļu. Visgrūtāk ir atzīt, ka neesi skatījies ceļa zīmes... Tad par ko brīnies, ka iebrauci strupceļā? Paldies Dievam, ka dzīvē vienmēr ir kāda sānieliņa, pa kuru vari izmukt. Ej pa tādu mazu ieliņu un domā, kur gan esmu nonākusi. Bet izrādās – galā ir ziedoša pļava... Mēs jau nevaram to iepriekš zināt. Tāpēc nevajag baidīties! Galu galā – tāpēc ir cilvēki, kas regulē satiksmi. Es arī meklēju palīdzību, kad jūtos apmaldījusies. Saucu: «Palīdziet man!», sākot no draugiem un beidzot ar cilvēkiem, kuriem tā tiešām ir profesija,» stāsta Evelīna. Un tomēr mums apkārt ir tik daudz vientuļu cilvēku. Gan sieviešu, gan vīriešu. Kāpēc tā? «Domāju, problēmai kājas tiešām «aug» ģimenē. Ja ģimene ir „daudzmaz” harmoniska un bērni redz harmoniskas attiecības, tad viņiem ir lielākas izredzes savu dzīvi nokārtot. Tad nav bail uzņemties atbildību, nav bail iesaistīties nopietnās, līdzvērtīgās attiecībās ar citu cilvēku. Kas gan cits tas varētu būt, šīs nepārtrauktās šķiršanās visapkārt? Lai kā arī būtu, šķiršanās ir pēdējais solis. Tā ir ķirurģija. Tā nav ne homeopātija, ne tradicionālā medicīna. Tā nav ārstēšana, jo tu to gabalu nogriez no sevis. Cilvēki saaug, dzīvojot kopā, tāpēc šķiršanās ir tik sāpīga. Pēc tam uzsākt jaunas attiecības nav viegli. Tāpēc, ja vien ir iespēja, ja vien vēl kaut kas ir ārstējams, labāk ir to darīt. Pasaulē nav nemaz tik daudz cilvēku, ar kuriem varam būt kopā. Ticu stāstam par podiņu un vāciņu. Nu nevar būt vienam podiņam daudz vāciņu! Nevar vienam vāciņam atrast daudz podiņu, kas tam atbilstu pēc izmēra. Tāpēc ļoti jānovērtē tas, kas mums ir.» Un Evelīna tagad nav vienkārši sieva. «Esmu brīnišķīga vīrieša sieva. Man patīk būt tieši šī cilvēka sievai. Un, paldies, ka Dievs man to devis.»
