Komēta nāk. Vai pasaulei draud bojāeja

Arizonas observatorijas 2004. gadā atklātais asteroīds ir 320 metru diametrā — trieciena gadījumā mūsu civilizāciju tas neiznīcinātu, taču sekas būtu dramatiskas. Iesākumā tikai ar numuru 99 942 apzīmētais debess ķermenis ieguvis Apofisa vārdu — par godu seno ēģiptiešu iznīcības un ļaunuma dievam.

Tuvāk nekā jebkad iepriekš

2029. gadā 13. aprīlī (piektdienā!) asteroīds pielidos tik tuvu, ka to varēs vērot ar neapbruņotu aci — mūs šķirs tikai 36  350 kilometri . Apofiss „izsprauksies” starp Zemi un Mēnesi, pielidos tuvāk pat par dažiem mākslīgajiem pavadoņiem. Vēl neviens tik liels debess ķermenis nav bijis tik tuvu. Zemes gravitācija tad varot ietekmēt kosmiskā klints bluķa trajektoriju tik ļoti, ka vēl pēc septiņiem gadiem tas var ietriekties planētā. Līdz šim šādā attālumā bijuši dažus metrus plati objekti, lielākie — kā vienstāva māja.

Latvijas Universitātes astronoms Ilgonis Vilks debesīs raugās bez raizēm: „Pēc pēdējām modelēšanām, sadursmes varbūtība ir tuvu nullei, gan 2029. gadā, gan nākamajā atgriešanās reizē pēc septiņiem gadiem."

Ideju glābiņam netrūkst

Tomēr zinātnieki skatu no Apofisa nenovērš. NASA iecerējusi 2015. gadā uz asteroīdu nosūtīt radiobāku, kas ļaus precīzi sekot tā kustībai. Ja nu radīsies bažas, vēl būs laiks mainīt orbītu.

„Vajag pavisam nedaudz, lai mainītu trajektoriju. Ieteikti pat pavisam eksotiski varianti. Piemēram, piekabināt buru — lielu alumīnija palagu, kuru Saules gaismas spiediens atvirzīs nost. Vai nokrāsot asteroīda vienu pusi baltu vai melnu — mainīsies atstarošanas spēja, kas ilgā laikā ietekmēs trajektoriju. Visreālāk ir izmantot raķešu dzinējus. Interesants, tehniski vienkāršāks ir variants novietot uz Apofisa rakšanas mašīnu, kas rok un sviež prom kosmosā uz vienu pusi grunti, un asteroīds lēnām virzās uz otru pusi,” zina teikt pētnieks.

Vēl ir ideja par kosmisko vilcēju — kuģi, kas lidinās ap asteroīdu un ar savu gravitāciju maina tā kursu. Pēc aprēķiniem, 20 tonnu smags kosmosa kuģis spēj ietekmēt līdz 200 metru platu asteroīdu. Gada laikā tā kurss mainīsies par apmēram 50 metriem, kas ilgajā lidojumā pāraugs kilometros. Zinātnieki cer, ka reāls izgudrojums būs gatavs līdz 2015. gadam.

Mazpilsētu noslaucītu

Simts metru plats „debesu akmens” izsitīs krāteri pāris simtu metru diametrā. „Ja nokrīt kādā Latvijas rajonā, bēdas ir attiecīgajai pašvaldībai. Nedod Dievs, ja uzkrīt apdzīvotai vietai,” teic astronoms.

Apofiss var nodarīt postījumus nelielas valsts mērogā. Krāteris būtu kilometru plats un 200 metru dziļš, trieciens radītu zemestrīci, asteroīda atlūzas pēc sprādziena būtu izmētātas vairāku desmitu kilometru rādiusā. Astronoms salīdzinājumam kā piemēru min Arizonas krāteri. „Kā Gaiziņš, tikai uz iekšu.”

Tik milzīgs, lai ar trieciena saceltajiem putekļiem aizklātu Sauli un radītu kodolziemu, Apofiss nav. „Tad lielumam ir jābūt pāri desmit kilometriem,” skaidro Vilks. „Bet tāda izmēra objekta NEO (Zemei tuvo, bīstamo objektu) sarakstā nemaz nav, vienīgi Eross ( 33 kilometri ). 20. gadsimta 70. gados runāja, ka tā orbīta var attīstīties tā, lai pēc pusmiljona gadu trāpītu Zemei. Šobrīd jaunākie modeļi par tik relatīvi tuvu laiku neliecina.”

Līdzīgs bluķis pirms 65 miljoniem gadu pielika punktu dinozauru ērai. Par senās traģēdijas epicentru liecina Čiksulubas krāteris Meksikā, Jukatanas pussalā, daļēji uz sauszemes, daļēji ūdenī. Diametrs — 180 kilometru . Ziņas par to iegūstamas gan tikai ģeoloģiskā izpētē, ar aci apskatāms krāteris nav.

Latvijā lielākais meteorīts nokritis četrus kilometrus uz dienvidiem no Dobeles. Lai gan tas izsita četrarpus kilometru platu krāteri, Vilks iesaka laiku tūrismam velti nešķiest. Pagājuši 255 līdz 325 miljoni gadu, un krāteris vairs nav redzams.

Astronomi vaktē

„Pamats baidīties no asteroīdiem ir, to jau rāda Zemes ģeoloģiskā vēsture ar krāteriem,” atzīst Vilks. Astronomi rēķina, ka reizi desmit miljonos gadu nokrīt kosmiskais ķermenis, kas spēj izveidot krāteri vairāku desmitu kilometru diametrā. Tāds rada pasaules mēroga satricinājumu. Reizi vairākos tūkstošos gadu var nokrist meteorīts, kas izsit vienu kilometru platu krāteri. Zvaigžņu pētnieks mierina: jo mazāki ir debess ķermeņi, jo to ir vairāk, jo lielāki — jo mazāk pēc skaita. Astronoms pasmaida par filmā Armagedons rādīto „briesmoni” Teksasas lielumā — tāda asteroīdu joslā nemaz nav. „Lielāki notikumi atgadās reizi miljons gados. Nav teikts, ka tas ietrāpīsies tieši 21. gadsimtā.”

Pēdējos 15 gados astronomu programma NEO — Zemei tuvo objektu meklēšanai — paveikusi daudz. Par tuvumu šajā gadījumā uzskata arī vairākus miljonus kilometrus, līdz Mēnesim ir 384  399 kilometri . Pēc desmit gadiem varētu būt zināmi gandrīz visi šādi objekti. Vilks: „Tad būs katalogs ar sarakstu, kad kas kurā gadā ies garām, draud vai nedraud briesmas.” Pašlaik izskaitļoti 782 potenciāli bīstami asteroīdi, bet kopumā zināmas vairāk nekā 10 000 mazo planētu.

Bīstamās komētas

Vilku vairāk uztrauc komētas. Asteroīdi riņķo ap Sauli pa aplim līdzīgām orbītām, kamēr komētas „ieskrien” mūsu sistēmā, apmet loku ap Sauli un aiztraucas prom, lai atgrieztos pēc simts vai pat miljons gadiem. Tādu viesi parasti atklāj tikai pusgadu pirms pielidošanas vistuvāk Saulei.

Pētnieki sliecas domāt, ka Tunguskas katastrofa 1908. gadā Sibīrijas taigā ir tieši komētas krišana. „Objekts zemi nesasniedza, sprādziens notika sešu līdz astoņu kilometru augstumā, triecienvilnis izgāza kokus, aizdedzināja mežu. Komētas diametrs bija ap 30 metru . Ir arī lielākas, vairāk nekā desmit kilometri,” stāsta Vilks.

Pirms vairākiem gadiem kino rādīja filmu Trieciena ietekme — par komētu, kuru devās spridzināt astronauti. Vilks vērtē, ka atšķirībā no Armagedona tā bijusi itin reāla.

Mūsējie grib sargāt pasauli

Arī Latvijas astronomi vēlas iesaistīties NEO programmā. Ir doma „saslēgties ķēdē” ar citām valstīm — no vienas vietas uz asteroīdiem raida radioviļņus, bet tos atstarojoties uztver dažādos punktos, arī Irbenes radioteleskopā. Šajā kopdarbā var izskaitļot objekta izskatu un attālumu.

Debess ķermeņus var novērot arī ar lāzeru — tam atstarojoties, ļoti precīzi var izmērīt attālumu. Mūsu Astronomijas institūtā šo tehnoloģiju izmanto jau 20 gadus, novērojot mākslīgos pavadoņus. Tie gan atrodas tikai dažus tūkstošus kilometru tālu, bet asteroīdus no mums šķir miljoniem kilometru. No atstarotā lāzera paliek vien daži gaismas kvanti, bet tehniski tos esot iespējams „noķert”.

„Mēs varam veikt raidīšanu, bet uztveršanai vajag lielākus teleskopus nekā Latvijā. Risinām sarunas ar lietuviešu kolēģiem, varbūt ukraiņiem,” piebilst Ilgonis Vilks.

Māris Puķītis /Foto: Māris Puķītis, A.F.I.