Žaneta Jaunzeme-Grende atklāj, ko dara pēc ministres kostīmiņa novilkšanas

Žaneta jaunībā studējusi Fizkultūras institūtā, tad ieguvusi augstāko izglītību uzņēmējdarbībā un nu mācās doktorantūrā Kultūras akadēmijā. Iespējams, tas bija Imants Ziedonis, bet varbūt vienkārši dzīves mīlestība, kas Žanetu ieveda tik dziļi kultūrā, ka viņa divus gadus pat bija ministre. Viņa ir izcietusi daudz, pat to, ka kultūras cilvēki stāv piketā krekliņos, uz kuriem rakstīts: “Grende, atkāpies!” Žaneta ir mācējusi palikt stipra, nezaudējot jūtīgumu. Lai svētceļojumā nenoberztu kājas, viņa trīs mēnešus pirms tam trenējās iešanā. Lai nenoberztu dvēseli, ir jādara tāpat.

Lai top nemuzejs!

– Jūs ļoti nopietni uzņēmāties Murjāņu muzeja izveidi.

– Ar Imantu ciešāka draudzība mums bija deviņus gadus. Viņš man piedāvāja uzņemties veidot šo muzeju, un sākumā es atteicu. Viņš teica – nē, tas nav tas muzejs, tā ir mūzu māja, izveidosim radošo centru, nāks cilvēki! Ar Renāru Kauperu bijām izveidojuši Mazo kavalēriju un ar nelielām jauniešu grupiņām braukājām pa Latvijas laukiem, labojām tiltus, ceļus, stādījām kokus, spēlējām futbolu, dziedājām. Imants teica – tas ir tas pats, ko darījām Dižkoku atbrīvošanas grupā, iepazīstini mani ar tiem jauniešiem! Tad atvedu visus mūziķus, un viņš pierunāja – nu, Renār, uzņemieties to muzeju. Tad mēs trijatā – es, Renārs un Māris Saukāns – braucām skatīties Murjāņus. Saukāns teica – jā, ņemam to lietu savās rokās!

– Jā, tas, kurš brauc Dakaras rallijos, rīko brīnišķīgas dabas nometnes jauniešiem. Tā izveidojām fondu “Viegli”. Sākumā šķita, ka viss ir viegli (smejas). Lūdzām Imantu kopā ar mums izveidot muzeja stratēģiju, viņš aktīvi piedalījās. Tikko no Hārvardas bija atbraucis Daniels Pavļuts, zinošs stratēģiju veidošanā, arī palīdzēja. Imants kopā ar Aivaru Berķi sarakstīja pēdējo grāmatu No Jāņiem līdz Murjāņiem – par to, kā māja tika būvēta. Viņš teica: “Es gribu muzeju, kurš nav muzejs.” Tās bija ļoti garas sarunas. Protams, divi gadi kultūras ministres amatā parādīja, kā viss strādā, pēc tam iestājos Kultūras akadēmijas doktorantūrā. Mūsdienās visas pasaules universitātes piedāvā iespējas. Bija brīnišķīgi Liverpūles universitātes kursi tiešsaistē – nekur nav jābrauc, tu piedalies, tāpat Toronto...

– Arī, lai apskatītu muzejus, nav jābrauc pa pasauli?

– Internetā vari būt visā pasaulē, mācīties. Zinātniskā konferencē Barselonā uzstājos ar saviem pētījumiem. Viņi par savu Spānijas Pilsoņu kara muzeju stāsta, ka jau sen ļaudis neaicinot iekšā – izveidojuši pārgājienu pa nozīmīgākajām vietām pilsētā, un cilvēki labprāt to iet, jo kustība un iesaiste ir modernais. Nevienu vairs neinteresē eksponāti, pat stāsti ne.

– Savus krustbērnus nevarēju no turienes dabūt nost – patīk tā drebēšana. Pagājušogad sākām Ziedoņa muzeja pilotsezonu, bija pirmie 500 apmeklētāji. Tas patiesībā ir nemuzejs, ļaudis nāk ne tikai paskatīties, kur viņš sēdējis, ēdis un rakstījis, bet kā mājās, ciemos. Mums ir trīs stundu programma – cilvēki iejūtas, lasa Ziedoni, raksta dzeju, komponē.

Viņš runāja, es pierakstīju

– Domāju, katrs ir ģēnijs savam dzejolim, bet, lai būtu atpazīts pasaules mērogā, es teiktu, tā ir Providences dāvana, ka dzirdi augstāko vibrāciju, spēj īsos vārdos, koncentrēti pateikt lielu būtību. Bet – jā, cilvēki labprāt raksta savējo.

– Pati esat mēģinājusi – klusām, lai citi neredz?

– Pēdējos Imanta gadus bieži gāju pie viņa, un mēs spēlējām tādu kā spēli, ka pierakstu to, ko viņš saka. Viņš tolaik jau ļoti slikti runāja, vajadzēja stipri nopūlēties, lai saprastu. Viņam bija doma par pēdējo grāmatu Minimismi – pēc iespējas īsākā tekstā pateikt kādu atziņu, piemēram, “laiki nav svarīgi, svarīgs ir cilvēks” vai “dzīves jēga ir prieks”. Mēs tādas domājām, vairākas burtnīcas ir sarakstītas. Bet, ziniet, ir tā, ka laiks visu noliek savās vietās. Vēl ļoti īss brīdis pagājis pēc Imanta aiziešanas. Rainim bija 150 – varbūt tad var saprast, kas ir, kas nav.

– Imants viennozīmīgi ir unikāls, ģeniāls, talantīgs, gaišs, garīgs – es tādu cilvēku savā mūžā vēl nebiju satikusi. Nu jā. Bet redziet – tādi lieli cilvēki kā Imants jau īstenībā neaiziet. Tur ir tas triks – tu it kā nevari satikt fiziski, bet viņš ir klātesošs.

– Var ar viņu parunāt?

– Visu laiku. Reizēm jokojamies – muzejā piedāvājam, lai cilvēki, lasot Ziedoni, atrod atbildes uz jautājumiem. Dažs labs ir teicis – bet es taču šo meklēju tik ilgi! Viņa teksti ir tādi, ar kuriem var sarunāties. Mēs, muzeja meitenes, savā starpā varam runāt arī tikai Ziedoņa tekstos. Viens pamet, otrs pretī, un aiziet pingpongs, veselas tēmas var attīstīt. Imants kaut kā spēja ļoti īsā vienībā izteikt ārkārtīgi daudz. Nāk uz muzeju sievietes pēc sešdesmit, kurām Ziedonis padomju laikā bija kā gaisma. Viņas rāda klades, kurās ar roku pārrakstījušas dzejoļu krājumus.

– Imants uzskatīja, ka šis ir mūzikas laikmets. To redzu Viegli koncertos – ka jaunieši dzied līdzi. Pēc dziļākās būtības – vai tu esi Ojāra Vācieša muzejā un pie vienas ģitāras, vai dziedi Dzelzceļa muzejā tūkstoš cilvēkiem, tas ir tieši tas pats – tu skaiti vārdus.

– Kā kamerzāles gaisotni spējat uzburt tik milzīgā telpā?

– Mēs koncertus sākām, kā smejamies, ar kvarķirņikiem – mazā dzīvoklītī Kalnciema kvartālā. Un tādi esam palikuši – kvarķirņika kedaiņi. Tas ir mūsu formāts.

Uz skatuves blakus Kauperam

– Pirmoreiz uz skatuves uzkāpāt 48 gadu vecumā, bet kāpēc?

– Sākām braukāt ar Mazo kavalēriju, daudz dziedājām, sākumā – ko nu katrs mācēja, tad sāka rasties pirmās pašu dziesmas. Murjāņos, kur tās tika ierakstītas, es parasti gatavoju ēst.

– Jā, lielā katlā. To māku jau no padomju laikiem, kad braukāju pa mežiem ar orientieristiem, 52 bērniem mācēju izvārīt maltīti uz ugunskura.

– Tādiem, kas, pa mežu noskrējušies, kā vilki grib ēst...

– Tā ir, brokastis, pusdienas un vakariņas. Tu esi tā visa daļa. Tu esi viens. Kā Imants saka – es skaitīju un nonācu līdz viens. Visi ir viens. Pirmoreiz uzkāpu uz skatuves Nacionālajā bibliotēkā, tā vēl nebija atklāta, tajā betonā uzrīkojām koncertu, arī Imants Ziedonis bija klāt. Kad viņš aizgāja, daudzi zvanīja uz Kultūras ministriju, rakstīja vēstules, jo gribēja bibliotēku nosaukt Ziedoņa vārdā. Bet bibliotēka pēc idejas ir rainiska – Stikla kalns, Gaismas pils idejas.

– Nu jā, tu vienreiz uzkāp uz skatuves, saņemies, patrenējies, iemācies...

– Bet blakus Kauperam un Goran Goram!

– Jā, ir profesionāli dziedātāji – Kaupers, Gorans, Māriņa, Strapcāns, un ir tādi, kas iet līdzi, un arī tie var.

– Publika mani vispār neuztrauc. Es ļoti mierīgi. Redziet, mēs esam ļoti daudz mācījušies, gāju arī pie vokālā pedagoga Edgara Kramiņa. Un šo gadu laikā esmu saņēmusi tiešām atzinīgus vārdus, lai gan Edgars ir ļoti stingrs. Ja kādu noti nojaucam, mūs sabar un pamāca, kā labāk.

– Jums piestāv arī mazliet kļūdīties – gaisotne ir tik brīva.

– Tā ir tā lieta – tādi mēs esam, un dziediet līdzi. Otrs – domāju, mūsdienās ir drusku pārspīlēta attieksme pret gadiem. Man šķiet, būtu vēl foršāk, ja kādam tur būtu astoņdesmit – par ko vispār jāuztraucas? It kā šķiet – ar demokrātiju esam noņēmušies no rīta līdz vakaram, esam tik saprotoši, toleranti... Man jocīgi šķita, ka cilvēki aizrāda Laimdotai Straujumai, ka viņa ir gados. Manuprāt, mūsdienās cilvēki ir jauni tik, cik jūtas. Viens mans draugs teica – es varbūt nomiršu krunkains, bet ne vecs.

Ar kultūru ir grūti

– Vai tā bija vērtību pārcilāšana, kūlenis jūsu dzīvē, kad novilkāt ministres kostīmiņu, nolikāt smago portfeli...

– Imants un Mazā kavalērija, arī pirmais koncerts bija pirms ministres gaitām. Stāsts par politiku ir interesants – viens no kavalēristiem bija Viesturs Dūle, tagad Zuarguss, un mums bija lielas diskusijas, jo viņš uzskatīja, ka oligarhus vajagot dedzināt – simboliski, protams. Es viņam teicu – mēs katrs sirdī esam mazliet oligarhs, un ar to, ka tu viņus Daugavmalā sadedzināsi, nekas nemainīsies. Tad man piezvanīja Andris Vilks no Nacionālās bibliotēkas un prasīja, vai es negribot nākt par ministri, jo vajag pabeigt bibliotēku. Kā Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja es biju tās atbalsta biedrības valdē. Ja atskatāmies, kas tika padarīts pa diviem ministres gadiem, varu teikt, ka kultūrai piesaistīju 70 miljonus eiro. Protams, bija arī lielais notikums ar Andreju Žagaru. Ja godīgi, es līdz galam viņu nesapratu – ja gribi būt Operas vadītājs, tad noturi to uzņēmumu vismaz pa nullēm. Kultūras cilvēki ir paraugs. Ģimenē mēs kopējam mammas, tēvus, bet tauta – inteliģenci. Mēs atdarinām mūsu lielos cilvēkus. Ir pētījumi – ja valstu vadītāji neievēro likumus, ir ļoti liels automašīnu negadījumu skaits. Ja ir liels kukuļu skaits pārvaldē, tad tos dod arī ārstiem un policistiem. Tāpēc ka tā ir kultūra. Mūsu Kultūras ministrija vairāk ir profesionālās mākslas ministrija, ne kultūras tās dziļākajā izpratnē. Par to, kā mēs dzīvojam, kādas ir mūsu vērtības, kā viens ar otru runājam, visas tolerances, integrācijas lietas – tā ir kultūra.

– Vārdu salikums radošās industrijas ir paradokss. Atceros Liānas Langas pārmetumus – kultūra nav nekāda zeķu fabrika! (Smejas.) Man lielās līnijās viss ir skaidrs par industriju un biznesu. Vadot savu apdrošināšanas uzņēmumu, zināju, ka ir ļoti vienkārši dot uzdevumu, kas izmērāms naudā. Taču vadīt radošus cilvēkus ir pilnīgi citādi. Domāju, ka es vēl to neesmu iemācījusies, varbūt tikai pietuvojusies nojausmai, kas tas ir. Nevaru izskaidrot, kā dziesma rodas Renāra galvā, bet apmēram saprotu procesu. Vita Matīsa Kultūras akadēmijā teica, ka ar kultūru ir grūti, jo tās procesu nevar kontrolēt. Taču ir vēl trakāk – es nevaru paredzēt rezultātu.

– It kā varat uzrakstīt scenāriju pa minūtēm, bet gaisotni paredzēt nevarat?

– Ar Renāru esam vienā baznīcā, un ļoti daudz esam runājuši, kā trenēt spēju paļauties, uzticēties, improvizēt. Tas ir līdzīgi kā kvantu fizikā – ka gaisma vienlaikus ir gan racionālā daļa, gan netveramā – vilnis. Ar Vjačeslavu Kaščejevu esam par to diskutējuši. Tā ir gan industrija, gan paļaušanās, ka tie ģēniji visu kaut kā saliks un viss notiks.

Amatciemā uz laipiņas un trīs četras stundas lasāt – tā ir cita literatūra, nevis tā, kas piepildīja jūsu dzīvi līdz šim.

– Jā, bet ir ļoti daudz līdzību, piemēram, es gan agrāk, gan tagad vienlaikus lasu piecas sešas grāmatas – kaut ko no daiļliteratūras, Rīgas Laiku, mācību...

– Sengrieķu filozofus?

– Jā, piemēram, jau gadu lasu Sengrieķu varoņus – brīnišķīga grāmata, bet esmu tikusi pusē. Lasu tikai sestdienās, svētdienās pa mazam gabaliņam, pārdomāju. Kas mūsdienās ir varonis? Autors runā par to, ka Senajā Grieķijā galvenais attīstības motivators bija varonība. Ja cilvēks gāja kaujā, cīnījās, viņš bija varonis, un vēl lielāks, ja aizgāja bojā. Tā ir spēja būt pāri patēriņam. Mūsdienās esam zaudējuši šo vērtību – gribēt būt varoņiem. Vairāk ir tas – kuš, kuš, mierīgi, mierīgi (smejas)...

– Tāpēc ir Laiks Ziedonim, kur viņus sastopam, atklājam. Kā Ziedonis saka – tautai savu spēku redzēt.

Atklāt sevi un cilvēkus

– Jūs bijāt svētceļojumā Spānijā.

– Pirms gada meita mani uzaicināja. Mums ir ļoti labas attiecības, bet ne vienmēr ir pietiekami laika būt kopā. Nekad jau tā nesanāk, ka vari desmit dienas būt divatā. Gājiens katru dienu 20–40 kilometru, dzīvošana diezgan spartiskos apstākļos. Katru dienu celies sešos, padzer ūdeni un ej. Pirmajā kafejnīcā pa ceļam sēdējām, pļāpājām, atpūtāmies. Daudz runājām, arī nerunājām, gājām savā nodabā. Man nav problēmu iet garus gabalus, labi – 40 kilometru ir robeža, tā kā par daudz, bet pilnīgi skaidrs, ka ar astoņiem kilogramiem var izdzīvot pusmēnesi, un kosmētikai pietiek ar pudelīti sezama eļļas, uz abām viens šampūns divi vienā, drēbes mazgā ar veļas ziepēm. Saproti, ka daudz nevajag, bet cik ārkārtīgi svarīgas ir attiecības un cilvēki.

– Ja mēs tagad aizbrauktu uz Amatciemu un dzīvotu tur trīs dienas, mēs runātu, runātu un kādā brīdī spētu iet dziļāk. Tāpat mums ar Maiju – it kā viss skaidrs, tik daudz esam runājušas, bet dažas lietas ne – par vecvecākiem vai to, ko īstenībā gribas. To sajūtisko nevar uzreiz dabūt ārā, tam vajadzīgs laiks. Protams, svarīga ir komandas sajūta, kad saproti, ka varat vienā elpā. Lai no rīta celtos telpā, kurā guļ 40 cilvēki, tas jādara ļoti klusu – bez vārdiem visu saproti, tik saskaties. Es visiem vecākiem to iesaku – iet ar bērniem.

– Ko redzējāt pa ceļam? Arī viņiem ir balti lielceļi?

– Mēs gājām senu kristiešu ceļu ar daudzām vecām baznīciņām. Trīsdesmit procenti gājēju iet ticības dēļ, citi grib pārbaudīt spēkus, vai var noiet 900 kilometru. Daudzi grib ko mainīt, sevi saprast, un ceļā notiek visādi brīnumi. Spānijā ir brīnišķīgas eikaliptu birzis, okeāns. Es vēl šaubītos, vai Latgale ir nabadzīgākā vieta Eiropā. Te katrā lauku kafejnīcā ir karbonāde, kartupeļi, kotletes, soļanka, bet Galīcijā – vienīgi baltmaize, kafija, vīns, eļļa un olīvas. Biju iedomājusies, ka Spānijā vienmēr ir karsti, mums teica – ko tur darīsiet augustā, plus 40 grādu! Bet Ziemeļspānijā bija vēss un lietains, jātiek pāri kalniem. Pārsteidz tas, ka pilnīgi sveši cilvēki no Brazīlijas, Amerikas, Kanādas, Latvijas, pirmoreiz tiekoties pie vakariņām, var runāt tā, it kā cits citu pazītu visu dzīvi.

– Tā jau saka, ka pāri atvaļinājuma laikā izšķiras. Domāju, katram pašam ir jānobriest. Tur daudzi iet medusmēnesī, un jaunais trends ir iet pirms kāzām. Ceļojumā, kā Imants saka – uz robežām, tu parādi savu īsto dabu, kāds esi nogurumā, grūtās situācijās. Ir baigi forši medusmēnesī aizbraukt uz Maljorku, bet ej un izzini otru...

Kad 1 + 1 nav 2

–... jaunību? Jā. Bet ir pilnībā citi laiki. Ir pilnīgi pārbīdījusies sapratne par gadiem. Bet, ko es noteikti redzu, jauniem cilvēkiem galvā ir tehnoloģiju fails. Lai cik laba es būtu datora lietotāja, man tāda nav. Es lietas redzu citādi. Bet man ir cits fails – milzīga intuīcija, pieredze, zināšanas, attiecību māka, kā viņiem nav. Un, tikai liekot to kopā, 1 + 1 vairs nav 2, bet 5 un 8. Jo tā ir paļaušanās, uzticība, otra pieņemšana.

– Vai ar jauniešiem jūtaties kā draudzene, nevis mamma?

– Es vienmēr viņiem saku – ja es kaut kādā veidā uzvedos nepareizi (smejas), lai man dara to zināmu. Sūdzējušies nav. Muzeja vadītāja Dace saka – nu, mūsu mamma.

– Domāju, ka mamma ir kas ārkārtīgi skaists. Pat nevaru iedomāties skaistāku vārdu. Kā Imants saka – lai cik mēs aizejam prom no mātes, vienmēr atnākam atpakaļ. Un būt mammai ir milzīga laime.

– Reklāmniekiem ir jēdziens love mark – augstāks par zīmolu, kā mīlestības zīme. Kā jums šķiet – vai Viegli ir tādā statusā?

– Mēs par to nekad neesam domājuši. Viegli ir... pat nevadāms process. Mēs darām to, kas patīk. Daudzi esam ģimenes cilvēki, esam zaudējuši ne tikai Imantu, vēl vienu no mūsējiem. Kad aizgāja Ēvalds, viens no mūsu jauniešiem, sanācām kopā un sapratām, ka esam ģimene – jēdzieniskā izpratnē. Jo ģimenes jau nebrendojas, tās vienkārši dzīvo. Ir notikumi – dzimst bērni, precas, šķiras, viss notiek. Mēs cenšamies praktizēt vieglumu. Bet smagi ir būt vieglam.

– Jā, tas nav tā (uzsit knipi). Viegli ir augstākais mērķis. Visaugstākais.

– Vai ticat iracionālām lietām?

– Ļoti.

– Es teiktu, ka ar mani kas dīvains notiek katru dienu. Tā ir interesanta spēle – kādreiz saplānoju gadu, mēnesi, nedēļu, dienu, tagad, mācoties no radošiem cilvēkiem, es plānoju tikai tādus gala stāvokļus, sajūtas, ne racionālu rezultātu. Piemēram, Laiks Ziedonim – tie, kas atnāk, redz spēku. Ļaut notikumiem notikt, to iemācījos arī Santjago ceļā – no rīta tu nezini, kur būsi vakarā. Piedzīvot, pieņemt – tas ir tas iracionālisms. Sajūtu līmenī padarīts darbs – pa dienu skaties un domā, kas ir būtiskais.

– Jums ir kāda mīļa nominācija?

– Varētu domāt, ka mīļākā ir tautsaimniecība un zinātne, bet man ļoti patīk Kedas un Bērni. Mūsdienu jaunieši ir brīnišķīgi. Cik laimīgi, brīvi viņi ir, kādas viņiem ir iespējas, nav šķēršļu. Un kā viņi māk ļauties tam visam – tur ir ko mācīties. Kedas ir brīvība iet – mežā, dabā. Es ļoti mīlu Latviju. Esmu bijusi tik daudzās valstīs un skaidri zinu, ka šī ir visvisvislabākā vieta pasaulē. Un viss ir tikai mūsu rokās.

– Protams. Vairāki pāri – pie katras kleitas savas!