Mazdēli mani nesauc par vecmāmiņu
“Ja man nebūtu tik liela atbalsta un sapratnes ģimenē, droši vien dzīvē būtu citāds iznākums,” saka Lolita Bemhena, uzņēmuma “Spilva” valdes priekšsēdētāja.
“Neesmu tāda tipiska vecmāmiņa. Īstenībā viņi mani pat nesauc par vecmāmiņu. Vecmāmiņa viņiem ir mana mamma un vectētiņš – mans tētis. Mums viņi ir izdomājuši savus vārdus. Manu vīru Leonu viņi sauc par Leo, bet mani par Taku (smejas). Kādreiz, kad meita palūdz izņemt no bērnudārza, audzinātāja saka – tev atnāks pakaļ vecmāmiņa. Viņš saka – nē, vecmāmiņa nenāks pakaļ, man Taka nāks pakaļ... Viņi vēl nav sapratuši, ka esmu viņiem vecmāmiņa.
Man nav tik daudz laika, lai ņemtu mazbērnus pie sevis. Es arī uzskatu, ka bērni ir jāaudzina vecākiem, un nevajadzētu to uzlikt kā pienākumu vecvecākiem. Man, protams, labāk patīk viņus uzaicināt tad, kad to gribu, un paņemt pie sevis tad, kad es to vēlos... Bet, ja vajag, neatsakos viņus pieskatīt. Bet sevišķi daudz man viņus nemaz “nedod”, jo vecāki paši jau tos bērnus darbdienās arī nemaz tik daudz neredz un brīvdienas grib pavadīt kopā. Bet tagad jau visiem ir tā – tie, kas strādā, to dara nopietni. Viss notiek vienā skriešanā. Es arī kādreiz domāju – vismaz sestdien un svētdien uzvilkšu mugurā ko sievišķīgi plandošu, citādi kostīmiņos vien... Bet pienāk brīvdienas, un saprotu, ka džinsos vien esmu skrējusi. Jo tagad ar vīru remontējam māju. Cēlām to brīdī, kad katrs no mums bija iedomājies, ka esam celtnieki. Tagad šīs kļūdas izlabot nav nemaz tik vienkārši...”
