Muktupāvelas spēks ir sievišķībā
Rakstniece, žurnāla “Patiesā Dzīve” vēstuļu redaktore Laima Muktupāvela apzināti kultivē sievišķību, nēsājot tikai svārkus un augstpapēžu zābaciņus. Viņas spēks neslēpjas muskuļos kā vīrietim.
“Nu nevajag sievietēm to spēku! Mums, meitenēm, taču ir tik daudz visa kā cita dots. Tagad tipinu bruncīšos, augstpapēžu zābaciņos, man piestāj mašīnas, šoferīši prasa, vai jūs vajag kaut kur aizvest. Nemaz nevajag, lai esi atvēzējusies, krūts uz ambrazūras, gatava lēkt. Tādus muskuļus sev negribu audzēt. Tagad vairs negribu! Decembra sākumā vēl pirms sniega man kāds draugs teica – paklau, tev uztaisīšu taku no mājas līdz garāžai. Jo visus šos divdesmit gadus vienmēr ar zābaciņiem esmu bridusi te pa sniegu, te pa dubļiem, iekāpjot mašīnā, pirmais darbs tos noslaucīt. Netīri taču. Un viņš man šo taku uztaisīja. Vakaros, pēc darba... Tagad eju pa to un domāju – es taču līdz šim visu laiku atteicu, jo kur ņemšu granti, kur – smiltis? Un pēkšņi ir grants kalns pagalmā un brīnišķīga taka. Viņš mani burtiski piespieda to izdarīt, un viss notika – bija negaidīts naudas pārskaitījums no izdevēja, un varu to celiņu uztaisīt!
Laikam es negribētu Zviedrijas sieviešu likteni, lai stampātu pa dzīvi un būtu tik izteikti vīrišķīga. Ja jau VIŅŠ mani radījis kā sievieti, tad kaut kas jau VIŅAM bija prātā aizķēries, mūs radot. Un es nekaunos, ka tagad apzināti staigāju svārkos... Man ļoti patīk just, ka izslavētais spēks nekam neder. Protams, zinu, ka varu visu izdarīt. Esmu akmeņus stiepusi un savu meditatīvo apli pati izveidojusi. Rēķināju, kā stādīt 12 kociņus tā, lai paliek vieta, kur tiem sazaļot un vēl arī ieejai. Lai gan biju domājusi, ka atbrauks citi, bedres izraks, bet “štrunts”, ka es visu varu pati!
Drīzāk jāatrod spēks apzināti pateikt otram kaut ko labu. Vai arī vēlēt labu. Jāatrod sevī spēks neuztraukties par sīkumiem. Āāāāā, kā man to īstenībā vajadzētu. Un, tikko man uznāk vaidamais, raudamās dienas, kāpēc mani nemīl tādu skaistu un gudru, kāpēc esmu viena, glābjos lūgšanās. Mēdzu tās pat izdziedāt, lai nav par to jādomā. Ir jābūt ļoti lielam spēkam, lai sevī šo vampirellu neielaistu, kurai patīk manas ciešanas un asaras, no tām viņa tikai barojas. Visas asaras un ciešanas taču veido krunkas. Kāpēc mums, skaistām meitenēm, krunkas?! Jāatrod spēks, lai kontrolētu sevi, nevis lai pierādītu, cik es varena!”
