Psihoterapeite par patiesumu un viedumu
Psihoterapeite Ginta Ratniece savas pārdomas sāk ar provocējošiem Sokrata vārdiem: “Atēnu iedzīvotāji! Kā jums nav kauna tik daudz domāt par to, kā būt pārticīgākiem, un rūpēties tikai par to, lai jūsu reputācija un autoritāte pieaugtu, un tajā pašā laikā pilnīgi nedomātu un nerūpētos par patiesību, viedumu un savas dvēseles atveseļošanu?”
Jā, ikdienas dzīve un rūpes ievelk, arī ambīcijas, vēlme pierādīt sevi, sasniegt. Nenoliegšu, ir dzīvē posmi, kad svarīgi sasniegt savus mērķus, profesionāli apliecināties, sajust, ka es varu. Lielākoties dzīves pirmajā pusē. Bez tā nenotiktu attīstība... Bet cik tālu attīstīsimies? Ekonomiskā pārkaršana ir notikusi, vai, kā psiholoģijā saka – inflācija, kas, manuprāt, parāda, ka visi kopumā un, iespējams, lielākā daļa arī individuāli esam zaudējuši līdzsvaru starp pārticības meklējumiem un, kā Sokrats saka, patiesību un viedumu par mūsu eksistenci.
Gribu nošķirt divus jēdzienus – labklājību un laimi. Ar labklājību saprotam apmierinātas pamata vajadzības – pēc ēdiena, jumta, seksuālās izlādes, tātad fizisko labsajūtu, komfortu, pietiekamu drošības un aizsargātības sajūtu gan personīgā, gan sociālā līmenī, kas saistīta ar piederību pie sociālās grupas un apmierinošu vietu tajā. Tās ir spriedzes pilnas attiecības ar apkārtējiem, emocionāli pārdzīvojumi, trauksme, naids, neatrisināmi konflikti, neatbildami jautājumi, mokoši patiesības meklējumi, satikšanās ar ļaunumu un nāvi neietilpst tajā sfērā, ko mēs apzīmējam ar labklājību. Protams, slimības un ciešanas arī nav saistītas ar labklājību.
Savukārt laimi (un šoreiz tā nav tiekšanās pēc mūžīgas labklājības) definēt ir daudz grūtāk. Nevilšus gribas izmantot reliģisko izpratni, jo tas skar sfēras, kas ir aiz materiālās, aptaustāmās pasaules. Piemēram, kristietībā runā par pestīšanu, Dieva meklējumiem, kas ir viens no veidiem, kā meklēt patiesību un jēgu mūsu eksistencei. Budisti par laimi sauc nirvānu. Līdzīgi, kā eksistē daudz un dažādas filozofiskās skolas un reliģiskās konfesijas, laikam ir bezgala daudz veidu, kādus katrs var atrast un izvēlas savā individuālajā ceļā uz laimi, dzīves dziļāko izpratni un pārdzīvojumu. Visus šos ceļus raksturo viens – tie nav viegli. Bieži jāsastopas ar neziņu, šaubām, ciešanām, saviem ierobežojumiem.
Kārdinājums dzīvot virspusēji ir acīm redzams un saprotams. Kad patiesi iedziļināmies kādā dzīves norisē, pat mīlestībā, atklājas dzīves pretrunīgums, neatrisināmība un kļūst trauksmaini, reizēm sāpīgi. Toties bezgala dzīvi un vibrējoši.
Es personiski esmu izvēlējusies līdzsvaru, esmu vērīga un pievēršu uzmanību tām zīmēm, ko dzīve nepārtraukti sniedz – konfliktos, slimībās, neveiksmēs, arī priekos un veiksmēs. Kaut neesmu pārliecināta, ka varēšu izvairīties no tā, ko tik tēlaini apraksta Džeims Džoiss: “Esmu nonācis pie secinājuma, ka pasaule ir līdzīga sasaluša ezera virsmai. Mēs pa to staigājam, slīdam, cenšamies noturēt līdzsvaru un nenokrist. Kādā brīdī ledus ieplaisā, un tā mēs uzzinām, ka apakšā, zem ledus, eksistē neiedomājami dziļumi.”
