Slimo? Pats vainīgs!

Arguments – “Darbā visi šķaudīja, tāpēc es arī saslimu, jo mani aplipināja!” – nepārliecina. Austrumu medicīna vēsta: ja skarti augšējie elpošanas ceļi, proti, ir iesnas, kakla sāpes, klepus – tas saistās ar mūsu aizvainojumiem un neizrunātām emocijām. Nebūs gan tik vienkārši, ja mēs uz kādu sadusmojamies, tad pēc divām stundām sāk sāpēt kakls. Taču, ja sāpes tomēr sākušās, apstājieties, padomājiet, kas noticis pirms nedēļas vai divām, un, visticamāk, atradīsiet kādu situāciju, kurā ir virmojušas šīs emocijas. Ja rokam vēl dziļāk – palūkosim, vai kakls sāp labajā (sievišķajā) vai kreisajā (vīrišķajā) pusē. Arī tam ir nozīme. Piemēram, ja bērnam sāp labā auss, meklējiet ģimenē problēmas ar māti vai vecmāmiņu. Kreisā puse būs uzņēmīgāka sievietēm, kam ir problēmas attiecībās. Tomēr nevajag to uztvert kā dogmu. Ne medicīnā, ne homeopātijā nevar dot garantijas, apgalvot, ka viss par simts procentiem būs tā, kā grāmatā teikts. Mūsu organismā ir ieslēgtas tik spēcīgas enerģijas, ir saistīti tādi procesi, ko ārsts ne vienmēr var ietekmēt. Zināms taču, ka no skabargas var nomirt un ar vissmagāko sepsi izdzīvot.

Bieži presē izskan viedoklis, ka nevajadzētu nodarboties ar pašārstēšanos un slimības gadījumā noteikti jāvēršas pie ārsta. Varbūt tomēr vienmēr to darīt nevajadzētu. Neviens cilvēks, lai vai kāds dakteris, nevar iekļūt otra cilvēka organismā. Drīzāk mums pašiem vajadzētu ieklausīties sevī. Tā, kā mēs saprotam sevi, neviens cits izjust nevarēs. Tikai paši varam objektīvi un adekvāti novērtēt to, kas mūsu ķermenī ir noticis, ar savu intuīciju nojaust – vai viss būs labi, vai arī ir vajadzīga ārsta palīdzība. Pēc katra šķaudiena skrienot pie ārsta, aizejam galējā bezspēcībā, kurā mēs paši ne vēlamies, ne arī spējam ar savu veselību tikt galā.

Pacientos augstu vērtējama spēja sevī ieklausīties, prasme saklausīt īsto brīdi, kad jāvēršas pie ārsta, ja tas vispār ir vajadzīgs.

Bērni bieži vien slimo caur vecākiem, sevišķi agrā bērnībā. Tāpēc ļoti svarīga ir spēja iedot bērnam drošību. Ko tas nozīmē? Tiklīdz mazulim nedaudz paaugstinās temperatūra vai sākas klepus, nevajag celt paniku, bezspēcīgi domāt, uz kuru pusi mesties pēc palīdzības, ko ķert, ko grābt. Pirmais solis – mierīgi apsēsties un nomierināt bērnu, tādējādi iedodot mazā slimnieciņa organismam pārliecību, ka tūlīt viss sakārtosies, es esmu blakus, slimība atkāpsies. Un tā patiesi arī notiks. Varam saukt tās par enerģijām vai vienalga kādā sev tīkamā vārdā, bet tas strādā! Turpretī, ja krītam panikā, histēriski zvanām ārstam, saucam pēc palīdzības, jo tūliņ citādi būs beigas, ko lai domā bērns? To, ka draud briesmas! Bailes pārņems mazuļa prātu un gribu, bet stress, kā zināms, ir slimību veicinošs faktors.

Uztver slimību kā draugu!

Gripas sezonās sākas masu psihoze, valda bailes no saslimšanas, kas uzsit visaugstāko vilni brīdī, kad tā mūs patiesi arī ķer. Tā ir nepareiza attieksme. Mainām attieksmi! Mūsu piesārņotais dzīvesveids, stress, aizvainojumi, dusmas, tas, ko ēdam, dzeram – mēs uzkrājam sevī nevajadzīgās lietas un vielas, no kurām organismam kādreiz ir jāatbrīvojas. Faktiski gripa ir kā akūta un diezgan strauja organisma attīrīšanās. Tātad to var uztvert arī ļoti pozitīvi – kā organisma sakārtošanos, kad visi atkritumi organismā augstā temperatūrā tiek sadedzināti. Gripa nav jāuztver kā nelaime. Un, ja to uztver tādā veidā, ar saaukstēšanos diezgan viegli tiek galā. Protams, organismam var šajā procesā palīdzēt. Pirmām kārtām uztverot saslimšanu mierīgi, ar prātu, sevis izsvēršanu, apdomāšanu, kāpēc tas vispār ir noticis, kāpēc mums piemetās vīruss, iedot sev pārliecību, ka viss būs labi, un saglabāt šo atziņu visu ārstēšanās laiku. Tas ir, nevis prātot, ka “man kļūst arvien sliktāk, ka tikai nepievienojas komplikācijas”, bet gan domāt pretēji – viss sakārtosies! Un tā arī notiks.

Ja simptomi ir akūti, vēlams sevi nepārmocīt, ļaut organismam atpūsties un saprast, ka ir bijusi pārslodze, bet nu ir nedaudz jāpiebremzē.

Ko nevajadzētu darīt saaukstēšanās laikā

•    

Jo temperatūra ir dabiskā imūnā reakcija, viena no unikālākajām parādībām organismā, ar kuru tas pats spēj sevi līdzsvarot. Protams, šis ieteikums nav jāuztver kā dogma, ir jāņem vērā pašsajūta.

•    Nelietot simptomus bloķējošos medikamentus, piemēram, iesnu apturēšanai. Tādējādi visam, kas organismā sakrājies lieks un gatavs gāzties ārā, mēs aizveram ceļu. Problēma tiks ārā tik un tā, bet jau citādā un daudz smagākā veidā.

Zāles tev visapkārt

Ārstējot vīrusu saslimšanas, medikamenti vispār nebūtu lietojami. Var palīdzēt ar homeopātiju, nostabilizējot dzīvības spēku, bet šie līdzekļi ir jāpiemeklē katram pacientam individuāli.

Taču bez aptiekā pieejamām tabletēm zāļu ir ļoti daudz – virtuvē, ledusskapī, dabā. Nosaukšu tikai dažus iedarbīgus līdzekļus: ingvers, citrons, dzērvenes, brūklenes, zāļu tējas, svaigi spiestas sulas. Ar šiem dabas preparātiem varam vienkārši skalot organismu, palīdzot attīrīt temperatūras pārskābinātās asinis.

Iesnām var palīdzēt, piemēram, ar tējas koka eļļu vai paelpojot sasmalcinātu ķiploku.

Kakla sāpju gadījumā var pasēkāt propolisu vai pakošļāt krustnagliņu.

Tik vienkārša lieta – sālsūdens, bet ar to var skalot degunu iesnu gadījumā vai kaklu, ja sāpes ir tajā.

Ne katram der aukstā ūdens procedūras, un ne katrs var iet aukstā dušā vai peldēties āliņģī. Bradāšana ar kājām pa sniegu arī nav dogma, ko var visai pasaule lietot, un neviens vairs neslimos. Taču noderīgi ir īslaicīgie aukstuma karstuma kontrasti. Vispopulārākā – tvaika pirts un auksts baseins – trenēt asinsvadu adaptāciju temperatūras maiņām. Ja pirts nav pieejama, var īslaicīgi kājas turēt aukstā ūdenī, uz sekundēm, puspusminūti, ar laiku pagarinot, tūlīt pēc tam uzvelkot iepriekš sasildītas vilnas zeķes.

Jau saslimušam pirtī doties ir riskanti – kļūst vai nu labi, vai pavisam slikti, starpstāvokļa nav. Tas arī atkarīgs no tā, cik ļoti cilvēks māk ar sevi pirtī pastrādāt, piepalīdzēt organismam atvērties un attīrīties. Ja neaizdodas – tad deguns “aiziet” ciet un klepus ir klāt! Bet arī tas nav nekas šausmīgs, bet gan adekvāta organisma reakcija līdz galam, ir zināmi simptomi, ar ko strādāt.

Svarīgākais – izprast sevi, trenēt intuīciju un gribēt pašam sev būt par atbalstu un palīgu.

Aija Kažoka/Foto: Bulls Press