Kur pazudusi sapņu līgava?
“Gluži kā ar zvaigznēm debesīs – ir apmākušās dienas, kad tās nevar redzēt, bet tas taču nenozīmē, ka to tur nav,” smej skaistumkaraliene Ieva Kokoreviča.
“Pašlaik atgūstu spēkus, maksimāli daudz laika pavadu pie dabas – praktiski visas brīvdienas, veseļojos, apmeklēju augstskolu un gatavojos jauniem projektiem. Kad sanāk laiks, veltu to grāmatām, lai atrastu pareizo noskaņu sevī. Ko jaunu esmu iemācījusies? Esmu atsākusi slēpot ar slaloma slēpēm pēc 6 gadu pārtraukuma, un tā man ir lieliska atpūta. Klāt pie ājurvēdiskās masāžas, kuru iemācījos pagājušajā gadā, nu grasos apgūt pēdu refleksoloģiju un masāžu. Apmeklēju vēdiskās kulinārijas kursus. :) Dzīvei noderīgas, sievišķīgas lietas apgūstu. :) Arī pēršanos pirtī esmu atklājusi sev no jauna... Tieši karstuma un aukstuma lielisko mijiedarbību.”
Tevi ļoti bieži fotografē. Vai nebiedē, ka fotogrāfijas uzsūc negatīvo auru?
Tas tiesa, bildē bieži. Bet nē, es nebaidos, jo bailes pievelk bailes un negatīvus notikumus. Man nav bail no nelabvēļiem, jo dzīvoju pēc principa – lai katram dubultā “aiziet” tas, ko viņš vēl man – tādējādi labiem cilvēkiem “aiziet” labās domas, bet nelabvēļiem tas, ko viņi vēl man, – dubultā. Gribētos vēl iemācīties to skaudību un nelabvēļu domas akumulēt pozitīvā enerģijā – tad gan varētu kalnus gāzt un paspēt daudz vairāk! Man neizprotama un sveša šķiet skaudība. Nevaru saprast, kā var būt tāda sajūta un ko tā dod?
Tev noteikti jau apnicis, ka par skaistulēm izveidots īpašs stereotips.
Parasti necīnos ar šiem stereotipiem, jo reizēm pat ir labi, ka otrs nepietiekami tevi novērtē. Būtu sliktāk, ja būtu otrādi un, tuvāk iepazīstot, ir jāviļas. Tieši pēdējā laikā no daudziem dzirdu, ka, parunājoties ar mani vien pāris minūtes, pirmais iespaids mainās vismaz par 180 grādiem. No tā jāsecina, ka esmu radījusi nepareizu priekšstatu publiskajā telpā. Esmu arī diezgan noslēgta, kad sākas sarunas par jūtām. Varbūt ir cilvēki, kas priekšlaikus izdara secinājumus, nemaz nemēģinot parunāties un iepazīt. Es praktiski nekad neesmu tā, kas pieies kādam klāt un sāks sarunu. Varbūt arī tādēļ, ka man patīk būt vienai, jūtos komfortabli pati ar sevi. Receptes pret nogurumu gan man nav – tas gan tiesa, ka tad, kad mobilizēju spēkus, varu paveikt visai daudz un būt piecās vietās gandrīz vienlaikus, varu praktiski negulēt. Daudzi brīnās, kā to paspēju. Tā ir patiesība – jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Reizēm gan gribas izslēgt telefonu un uz vairākām dienām pazust itin no visa. Vai arī ķermenis pats pasaka: “Stop, pietiek!” un noliek paslimot, ja citādi nesaprotu un izdzenu sevi līdz pēdējam. Sanāk jau enerģiju izšķiest ne tik būtiskās lietās, un tagad gribu tās atsijāt un visu enerģiju veltīt savu mērķu sasniegšanai, saviem tuviniekiem. Jāsaka paldies vecākiem par labajiem gēniem, jo vēl šodien man visai bieži nedod pat astoņpadsmit gadus. Tagad sāku to novērtēt, ka izskatos jaunāka par saviem gadiem. Kad jūtos pavisam pārgurusi, man ideāli palīdz masāža – pēc tās iznāku pavisam cits cilvēks, atkal gatava iet un darīt. Smaids dara cilvēku vismaz divreiz skaistāku, un esmu secinājusi, ka arī man jāsmaida vairāk, jo ir taču, par ko.
Katrai sievietei patīk spēcīgas emocijas. Kuras no tām jau esi izbaudījusi?
Noteikti piederu tām sievietēm, kurām emocijas nepieciešamas, varbūt pat par daudz, jo, kā zināms, ne visas emocijas, kas ir spēcīgas, ir arī veselīgas. Katra emocija rada nākamo, un tu paliec atkarīga no tām. Man pat ir stāsts, ko esmu sarakstījusi pēc milzīga pārdzīvojuma. Tad arī sapratu, ka laikam jebkurai emocijai man būtu stāsts, ko vēstīt par to. Esmu piedzīvojusi tādu mīlestību, ka, pirms cilvēku vēl satiku, zināju, tas ir mans cilvēks, man nebija itin nekādu šaubu – tas bija pats skaistākais, ko jebkad esmu piedzīvojusi. Sajūta tāda, ka galvā kāds iededzis spuldzīti. Vārdi tiešām bija lieki, pat miegā smaidīju, stundām varējām skatīties viens otram acīs un nerunāt. Tāda sajūta, ka satikušās divas dvēseles no iepriekšējām dzīvēm un viss jau ir skaidrs. Tā nebija iemīlēšanās “ar tauriņiem” vēderā. Tā bija reize, kad man nebija jautājumu, tāds miers un laime. Tā, kad negribas itin neko citu, jo ir piepildīta sajūta... Lai kas arī notiktu, ir labi, jo otrs ir. Taču tikpat labi zinu, ko nozīmē sāpes, tādas, kad grūti rast izskaidrojumu dzīvei, kad sajūta tāda, ka sirdi rauj no krūtīm ārā. Dienām raudot, tad iestājās vienaldzība, kad itin nekas vairs nešķiet svarīgs. Kad paliek vien atmiņas. Un ļoti labi atceros vietas, lietas, cilvēkus, katru izteikto vārdu, pieskārienu. Nez vai tas ir labi, lai dotos tālāk un nedzīvotu pagātnē. Mīļums, rūpes, saviļņojums, bailes, prieks, skumjas. Tām visām un vēl daudzām, daudzām man ir savs stāsts.
