Liene Zostiņa ar savu īsto vīrieti iepazinās draugiem.lv
TV seja Liene Zostiņa neslēpj, ka pēc lielajiem dzīves pārbaudījumiem beidzot viņa var teikt: «Man ir viss, lai būtu laimīga! Mīlošs vīrietis, dēls, kuram ir jau septiņi gadi, jumts virs galvas, divi lieli suņi un veselība. Ko gan vairāk var vēlēties?» viņa saka intervijā žurnālam „Marta”.
Ar kādām domām gaidi šo pavasari?
Pavasara joprojām nav, tāpēc priecājos par ziemu. Ja vēl pirms nedēļas šķita, ka tūlīt, tūlīt tas pavasaris sāksies, tad šodien, pamostoties un ieraugot, ka atkal snieg, ir sajūta, ka drīz būs jāsvin Ziemassvētki (kad ar Lieni tikāmies, visu nakti un rītu lielām pārslām sniga sniegs – aut. piez.). Bet pavasaris vienmēr nāk ar gaišām, tīrām un plaukstošām domām. Parasti tad arī pati it kā atdzīvojos un atveru sevi jauniem notikumiem.
Tā kā katru dienu domāju, ko un kā ēdu, īpaša attīrīšanās kūre pavasarī man nav nepieciešama. Piemēram, katru rītu pieceļoties, izdzeru glāzi silta ūdens, kam pievienoju no puscitrona izspiestu sulu. Tam ir fantastiskas spējas ātri uzmundrināt organismu. Brīžos, kad nav laika kārtīgi paēst, apetīti nomācu ar svaigi spiestu sulu, nevis ēdieniem no ātrās ēdināšanas kafejnīcām. Savukārt vakaros, pirms paša miega, cenšos sevi pozitīvi noskaņot. Saku paldies par visu, kas man dienā izdevies, un atbrīvojos no tām emocijām, kas man bojājušas omu. Tā ir tāda garīga attīrīšanās, kas ļauj katru nākamo dienu sākt ar pozitīvām sajūtām.
Tik ātri nemaz nevaru aizmigt, jo emocionāli nepēju atslēgties no notikumiem, kas bijuši, vadot raidījumu. Strādājot „O! Kartes Akadēmijā”, runājot ar jauniešiem par viņu problēmām un to, kā viņi gatavojas nākamajam šovam, es dzīvoju līdzi viņu stāstiem. Atbraucot mājās, man vajadzīga vēl vismaz pusstunda, kamēr nomierinos, analizēju visas domas un tikai tad iemiegu.
Sapnis par dziedāšanu atlikts malā
Interesanti, ka tevi iepazinām, kad piedalījies šovā „Talantu aģentūra”, bet tagad pati esi viena no „O!Kartes Akadēmijas” vadītājām. Varēji ko tādu iedomāties?
Tas, ka mani uzaicināja vadīt šo raidījumu, man ir ārkārtīgi liels gods. Sākumā pat nebiju pārliecināta, vai esmu tam gatava. Bet acīmredzot, ja man šī iespēja dota, esmu novērtēta. „O!Kartes Akadēmija” man ir solis augšup, jo tagad jāapgūst pavisam citas jomas. Ja trīs gadu garumā, kamēr vadīju raidījumu „Zelta drudzis”, biju pieradusi runāt viens pret viens ar skatītāju, tad pašlaik man vienlaikus jārunā gan ar jauniešiem, kas piedalās šovā, gan uzaicinātajiem viesiem, gan skatītājiem. Bet visgrūtāk ir tad, kad ar šova dalībniekiem jārunā par negatīvo, kas skar viņus pašus. Kad ieraugu, ka scenārijā ierakstīts kāds nepatīkams jautājums, man šķiet – ar kādām tiesībām varu viņiem ko tādu prasīt? Tas var kādu no šova dalībniekiem sāpināt. Bet tad atkal atceros to laiku, kad pati biju „Talantu aģentūrā”, un paliek vieglāk. Tikai tagad, atskatoties uz laiku, kad pati piedalījos šovā, varu teikt, tā bija TĀDA dzīves skola! Tas bija ļotivērtīgs laiks.
Skatoties uz jauniešiem šovā, saskati starp viņiem arī sevi, kāda biji pirms pieciem gadiem, kad piedalījies līdzīgā šovā?
Pašlaik jaunieši ir pavisam citādi. Dziļākajā būtībā viņi gan ir tādi paši – viņi grib mācīties dziedāt, viņiem ir savi uzskati un savi mērķi, ko katrs grib sasniegt, bet skats uz dzīvi ir pavisam cits. Pat iedomāties nevaru, ka pati varētu būt starp viņiem. Mani sapņi kā jaunietei pirms pieciem gadiem bija bērnišķīgāki. Protams, ik pa laikam mani pārņem nostalģija pēc „Talantu aģentūras” laikiem, jo tikai tagad saprotu, cik šis laiks man bija vērtīgs.
Par ko tolaik sapņoji?
Vislielākais sapnis tolaik bija, lai mani paņem šajā šovā. Jau iepriekš biju mēģinājusi tikt citā dziedāšanas šovā, bet veselības problēmu dēļ uz to netiku. Pirms pieciem gadiem par to lielo sapni, kas būtu pēc šova, nemaz nedomāju. Bet re, kā sanāca – aizgāju līdz galam un uzvarēju, kam man bija grūti noticēt, jo pēc rakstura esmu ļoti paškritiska.
Cik tālu tagad izsapņots sapnis par dziedāšanu?
Tā man ir diezgan sāpīga tēma, par ko grūti runāt. Nesen no Jūrmalas atvedām sintezatoru, kas kādu laiku bija nogūlis šķūnī. Kad pie tā piesēdos, manī pēkšņi ierunājās mūza un sapratu, ka prasme rakstīt mūziku nekur nav zudusi. Uzrakstīju pusdziesmu. Gan jau mūzika no manas dzīves nekur nepazudīs, bet pašlaik nejūtu, ka man būtu īstais brīdis, lai kā dziedātāja stāvētu uz skatuves. Tagad mans sapnis ir darboties citā virzienā: esmu sapratusi, cik ļoti man patīk strādāt kameru priekšā, tādēļ pilnveidoju sevi šajā virzienā.
Kāda esi otrpus ekrānam?
Esmu „mieramika”, kurai patīk ģimeniskas un vienkāršas lietas. Bet tagad mācos būt arī mazliet citāda – kritiskāka. Kad „O!Kartes Akadēmijas” jauniešiem jāuzdod nepatīkamie jautājumi, man pašai jābūt nopietnākai. Esmu par sevi kā raidījuma vadītāju dzirdējusi daudz labu vārdu, kas uztur manī enerģiju mirkļos, kad kāds cits izdomā, ka šim darbam neesmu vajadzīga, un sāk mani kritizēt. Man ļoti svarīgs tuvo cilvēku novērtējums. Tieši tas dod sajūtu, ka esmu īstajā vietā un īstajā laikā.
Līdz galam jau vēl man nav īsti izdevies. Emocionāli sevi esmu savākusi, bet fiziski ķermenis pie pārmaiņām nav pieradis. Citreiz dienā nāk miegs, jo agri ceļos un vēlu eju gulēt. Mēģinu pa dienu atrast divas stundiņas laika miegam, lai vakarā varu koncentrēt savu uzmanību darbam televīzijā, lai justos žirgta arī vienpadsmitos vakarā, kad ir jāiet un jāsmaida. Kam tad būšu vajadzīga, ja būtu sagurusi, ar dzīvi neapmierināta un nelaimīga? Uz pārmaiņām raugos pozitīvi. Galu galā – kamēr esmu jauna, varu izturēt daudz.
Tas gan nav jauns projekts, jo „Latvijas mūzikas kanālā” atkal atgriezīsies TOP 10, bet man tas ir jaunums, jo būšu tā vadītāja. Man būs tas gods iepazīstināt skatītājus ar Latvijas mūzikas aktualitātēm. Manuprāt, tagad jāmeklē un jāņem visas iespējas, ko tev piedāvā. Nevar tās laist garām.
Manā dzīvē bijuši brīži, kad nolaižas rokas, jo ir ļoti grūti. Bet man izdevies saprast, ka lielākā māksla ir novērtēt to, kas man ir, nevis gausties par to, kā man nav. Ja nav naudas, vienmēr mēģinu novērtēt, ka manai mammai ir veselība, mana vecmāmiņa ir laimīga, smaidīga un priecīga. Tās ir lietas, ko par naudu nevar nopirkt. Šo mākslu cenšos apgūt vēl joprojām. Paldies Dievam, ka mums vēl dots laiks, lai to pilnveidotu. Tā kā nekad nevar zināt, kas būs rīt, jau šodien cenšos teikt paldies visiem, arī tiem, kas darījuši vai vēlējuši man ļaunu. Vienmēr esmu mācījusies un to daru joprojām – nepārdzīvot par sliktiem vārdiem, ko kāds par mani teicis. Tādos brīžos mēģinu arī viņam pateikties, jo, kaut arī viņa vārdi mani sāpina, tie vienlaikus dara mani stiprāku.
Visvairāk man sāp, ja aizskar manu ģimeni. Vienmēr jau gribas būt labai, smaidīgai un darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, bet tad kāds pilnīgi svešs cilvēks mēģina to visu sagraut. Kāpēc viņš to dara, nezinu. Pieņemu, ka varbūt šādiem cilvēkiem pašiem klājas slikti un savas sliktās emocijas tāpēc izgāž uz tiem, kam, viņaprāt, klājas vieglāk un labāk. Patieso atbildi nezinu. Tomēr kādreiz cilvēki nebija tik ļauni. Kāpēc viņi izdomāja, ka sliktā emocija, kas uzgrūsta citam, ir zudusi? Manuprāt, tieši otrādi – pēc laika tā dubultā atgriežas pie paša. Uz šiem jautājumiem pati vēl tikai meklēju atbildes. Bet arī tas mani stiprina, esmu pat iemācījusies par pāri nodarīto pasmaidīt.
Grūtākais pārbaudījums: būt vientuļajai māmiņai
Pašlaik vari sevi saukt par laimīgu sievieti?
Kāpēc ne? Man blakus sēž paklausīgs vīrietis, kurš vispār vēl ne vārdiņa nav pateicis (Lienes draugs Kaspars tiešām sēž kopā ar mums pie viena kafejnīcas galdiņa – aut. piez.), ēd brokastis, es varu runāt un dzert savu ingvera tēju. Zinu, ka pēc pāris stundām mājās atbrauks Markuss, visi griezīsim rasolu, lai jau rīt pie mums varētu braukt ciemiņi svinēt Markusa dzimšanas dienu. Man viss ir! Gan jumts virs galvas, gan suņi. Un man ir arī vissvarīgākais – ģimenē visi ir veseli. Pašlaik vairāk neko citu nevajag. Protams, ikdienā jādomā arī par rēķiniem, kas nereti kļūst par primārajiem satraukumiem, bet esmu pamanījusi, ja pati visu mierīgi uztveru, tad viss sakārtojas.
Kā izdodas iegūt šo līdzsvaru?
Mani ļoti pie dzīvības uztur tas, ka katru vakaru spēju atrast vairākus iemeslus, kādēļ teikt paldies. Ticu Dievam. Katru vakaru kopā ar bērnu skaitām tēvreizi. Arī tā mani stiprina. Apzinos, ka visas sliktās lietas un nelaimes, kas ar mani notiek, notiek tikai un vienīgi tāpēc, ka Viņš izvēlējies mani, kas var tikt galā ar šīm problēmām. Ja man ir šīs problēmas, tad ar tām tikt galā noteikti ir manos spēkos. Uz notiekošo mēģinu paraudzīties no otras puses.
Kā līdz šādai atklāsmei esi nonākusi?
Te tad jāatgriežas pie senas tēmas, par ko vairs daudz negribu runāt. Šī atklāsme atnāca mirklī, kad nezināju, kur iet, ko darīt un kā tikt ar visu galā. Bet bija tik daudz cilvēku, kas man palīdzēja un ieveda mani šajā pavisam svešā pasaulē.
Tas bija brīdī, kad gaidīji Markusu un biji palikusi viena?
Jā, tas bija tad. Tobrīd man no visa bija bail, jo nezināju, kā viena tikšu ar visu galā, bet izpalīdzīgi cilvēki man pastiepa roku, un viss bija kārtībā. Kad gaidīju Markusu, man bija 18 gadu. Bija jābeidz vidusskola. Man bija bail, nezināju, kā tālāk dzīvošu. Ja līdz tam visa pasaule griezās tikai ap mani, tad Markuss man pierādīja, ka tā nebūt nav. Sākumā bija ļoti grūti, bet galvenais, ka tagad jūtos labi. Par notikušo negribas daudz runāt.
Kādas īpašības sevī atklāji, kad kļuvi par māmiņu?
Līdz ar Markusa piedzimšanu kļuvu pacietīgāka. Atceros, savā bērnībā man māsa varēja dienām sēdēt un likt puzles no tūkstošiem kauliņu, es knapi saliku tādu, kas sastāv no 100 kauliņiem. Atklāju, ka manī ir arī vairāk atbildības sajūtas, rūpes, mīlestības, nesavtīga darba. Esmu kļuvusi ģimeniskāka. Man ir, un man par to jārūpējas. Man gribas, lai mēs kopā pieņemam lēmumus. Līdzīgi kā ar mājdzīvniekiem, ja viņus pieradini, par viņiem arī jārūpējas. Lai arī cik dusmīga kādreiz esmu, ka suns, piemēram, nez kāpēc apčurājis ledusskapi un tas viss jāsatīra. Mīlestība pret viņu jau tāpēc mazāka nepaliek.
Kā tiki galā ar visiem pienākumiem, kamēr nebiji iepazinusies ar Kasparu?
Bija garlaicīgi, jo nebija Kaspara (smaida). Bet es nebiju viena. Man bija ļoti daudz cilvēku, kas man palīdzēja un dzīvoja līdz ar mani. Tie bija mani vecāki, draugi un skolotāji. Līdz pat šim mirklim neesmu atradusi veidu, lai visiem pietiekami pateiktos.
Vai tad nebija arī lūzuma mirkļu, kad šķita, ka viena tomēr netiksi ar visu galā?
Protams, ka bija! Bet tos visus pārvarēju. Vienmēr, kad nolaidās rokas, bija kāds, kas sniedz palīdzīgu roku. Un tādos brīžos sapratu, ka jāturpina iet tālāk un jācīnās.
Varbūt ar savu pieredzi vari ieteikt arī ko citām māmiņām, kuras vienas audzina bērniņu?
Ļoti labi zinu to sajūtu, kad galvā ir miljons neatbildētu jautājumu – kāpēc tieši ar mani tā noticis? Kāpēc man blakus nav mīļotā vīrieša, kurš varētu palīdzēt? Kāpēc man katru rītu ir jāceļas? Kāpēc man naktī jābaro bērns? Bija tik daudz jautājumu, uz kuriem nebija atbilžu. Bet iemācījos uz tiem skatīties no otras puses. Tāpēc, ka varu ar to tikt galā un esmu stipra, tāpēc esmu nokļuvusi šādā situācijā. Galu galā ar mani ir noticis pats skaistākais, kas vien var būt, man piedzima Markuss. Arī man bijušas situācijas, kad ceļos no rīta un saprotu, ka man nav, ko taisīt brokastīs, un arī līdz algas dienai vēl tik tālu, ka nezinu, kā līdz tai nodzīvot. Bet vienmēr izdevās kaut kā izdzīvot. Cilvēkiem ir tik pārsteidzoši liels spēks. Tas tikai sevī jāapzina. Bet uz jautājumu, kāpēc esmu viena, atbildi atradu – tāpēc, ka manam īstajam tobrīd nebija īstā laika. Kad Markusam bija trīs gadi, iepazinos ar Kasparu. Man patiešām dzīvē ir noticis tā, kā tam jānotiek!
Pirmajā randiņā iepazīstināju ar mammu
Ir tāds portāls „draugiem.lv”. Kaspars nokomentēja manu fotogrāfiju, uzrakstot, cik man skaisti zābaki. Pirms tam bijām pilnīgi nepazīstami, bet tūlīt jau būsim kopā nodzīvojuši četrus gadus. Atceros, tolaik visi vēl ļoti baidījās iepazīties internetā, bet mums viss forši sanāca. Jau pirmajā dienā, kad iepazināmies, Kaspars tikās ar manu mammu. Viņai tieši tajā dienā bija dzimšanas diena. Sēdēju savā Rīgas dzīvoklī, tik ļoti gribēju pie viņas aizbraukt ciemos, bet to nevarēju izdarīt, jo man nebija ne naudas, ne mašīnas, nekā man nebija. Tad internetā parādījās Kaspars. Sarakstījāmies, un tā, vārds pa vārdam, viņš piedāvāja mani aizvest ciemos pie mammas. Vēl piezvanīja, ka izbrauc no Jūrmalas un būs pie manis pēc pusstundas, lai sāku taisīties. Pusstunda garām, no Kaspara – e vēsts, domāju – nu gan esmu uzķērusies. Droši vien sēž savās mājās un smejas par mani. Bet tad viņš piezvanīja, ka nedaudz aizkavējies, jo viņam pa ceļam saplīsa mašīna, bet viņš jau sarunājis citu vietā. Kaspars tiešām atbrauca! Lecu pie pilnīgi sveša puiša mašīnā un devos ceļā pie mammas uz Smilteni. Braucu un nemaz nebaidījos. Pa ceļam paspējām visu dzīvi pārrunāt. Kaspars bija ļoti atvērts un atklāts. Mums visu laiku bija, par ko runāt. Kad ieradāmies pie mammas, viņa domāja, ka mēs jau 50 gadus esam pazīstami (smaida).
Tas bija tajā pašā dienā. Viņš vēl bija maziņš, bet Kasparu ātri pieņēma.
Pēc tam bija kārtīgs mācīšanās process, līdz visi nonācām pie šādām attiecībām, kādas tās ir pašlaik, kad ir tētis Kaspars, mamma Liene un dēls Markuss. Bija nepieciešama pacietība. Turklāt man pašai bija grūti pieņemt to, ka man ar kādu ir jādalās. Sākumā man šķita, ka viss, ko dara Kaspars, ir nepareizi, jo es taču esmu Markusa mamma. Arī man pašai bija daudz jāmācās, jo līdz tam biju viena ar saviem uzskatiem, kā jāaudzina bērns. Bet nu jau noteikti esam nopelnījuši doktorantūras diplomu savstarpējo attiecību zinībās (smejas)!
Kās ir jūsu veiksmes pamatā?
Visu laiku vajadzīgs kompromiss. Ja to uzreiz neizdodas atrast, tad vajag aizskaitīt līdz 10, dziļi ieelpot, un tad arī kompromiss būs atrasts. Man visgrūtāk bija pieņemt, ka Kaspars saka Markusam, ko un kā vajag darīt. Piemēram, Kaspars teica, ka ir vēls un laiks iet gulēt, bet Markuss stāsta, ka to negrib darīt, jo grib vēl paskatīties multeni. Tādos brīžos man gribējās piekrist Markusam un atļaut to multeni paskatīties. Tagad esam iemācījušies ievērot līdzsvaru un abi dēlam uzlikt vienādas robežas. Par to esam daudz kašķējušies, bet bez tā jau nevar.
Kā aizrit jūsu ģimenes ikdiena?
Tā sākas jau septiņos no rīta, kad Markuss tiek modināts un ģērbts uz skolu. Tad pati vēl uz stundiņu ielienu gultā pagulēt, bet Kaspars iet pēc mašīnas un ved Markusu uz skolu, kur viņš mācās pie Kaspara mammas. Pa dienu mums abiem ir savi darbi, bet pēcpusdienā atkal visi tiekamies. Ja vakarā man jāiet uz darbu, ar Markusu paliek Kaspars. Tā arī tās dienas aizrit.
Kāds ir tavs dēls?
Ļoti apķērīgs un gudrs. Viņš pasaka to, ko domā, un darīs visu, lai dabūtu to, ko grib. Markusam jau ir raksturiņš un ambīcijas. Man tādu raksturiņu, kāds viņam jau ir! Kad paaugsies, droši vien mums būs, par ko pacīnīties.
Tagad māku paļauties
Kā esi iemācījusies sadzīvot ar laiku, kad uz priekšu neko daudz nevar paredzēt? Arī tev ir darbs no projekta līdz projektam...
Bet tā jau ar visu dzīvē notiek. Ja sāk pārāk pieķerties lietām, kas ir, tad var nonākt bedrē, kad pēkšņi tieši no tā, kam esam pieķērušies, jāatsakās. Strādājot televīzijā, katru dienu jābūt gatavam strādāt kā pēdējo dienu. Esmu to pieņēmusi un tam gatava. Kādu alternatīvu var atrast vienmēr, bet tagad to nemeklēju. Paļaujos uz to, ka ar mani notiek tā, kā tam jānotiek. Un tieši pašlaik viss atkal notiek, man ir vairāki raidījumi, kurus vadu. Dzīvoju ar plašu sirdi.
Par ko pašlaik sapņo?
Par sapņiem parasti skaļi nerunāju, bet to ir daudz. Toties necenšos sapņot par Markusu, iztēloties, kāds viņš būs, kad izaugs. Galu galā mana misija ir palaist savu bērnu dzīvē tā, lai viņš tālāk var par sevi parūpēties pats.
Tavos sapņos ietilpst arī kāzas un vēl kāds bērniņš?
(Sievišķīgi klusē un smaida.) Laiks rādīs.
Stils: Rene Gute
