Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Ance Krauze: „Zelta gredzenu nopirku sev pati!” 34

Sievietēm
2010. gada 15. aprīlī 08:19 2010. gada 15. aprīlī 08:19
Pēc meitiņas piedzimšanas dziedātāja Ance Krauze atkal atgriezusies uz skatuves. Pati gluži apmulsusi no tā, cik veiksmīgi sakārtojusies viņas dzīve. Par kāzām gan nekas vēl nav zināms, Ance intervijā žurnālam „Marta” tik nosmej: «Mani precēs, ja gadu nekašķēšos.»

Ance Krauze: „Man jau no bērnības bija jābūt labākajai. Ne jau sacensībā ar citiem, man ir pašai sava latiņa.”
Pēc Kates piedzimšanas dzīve nav apstājusies, tu atkal esi uz skatuves!

Viss tiešām notiek (smaida)! Piedalos koncertprogrammā „Tautas laiks”, ko veido Jāņa Lūsēna skaņdarbi – stāsti par mīlestību un arī tādi patriotiski. Kopā ar Kristīni Zadovsku, Ingu Pētersonu, Zigfrīdu Muktupāvelu, Jāni Lūsēnu un pavadošo sastāvu mēs, šāda kompānija, dodamies pa Latviju un koncertējam. Programmā ir diezgan maz solonumuru, mēs dziedam duetos, ir arī trio un kvarteti, kas nozīmē, ka dziedam daudzbalsīgi. Man tas ir liels pārbaudījums un arī sevis apliecinājums, jo saprotu, kāpēc esmu tur, kur esmu. Man jau šķiet – tā arī ir jādzied!

Biji priecīga pieņemt piedāvājumu?

Protams. Jo tas ir Lūsēns! Tam uzreiz ir cita kvalitātes zīme, tas nav kārtējais šovs. Šādos projektos, saukšu tos tā, jo tie visi sākas un kaut kad arī beidzas, mani, protams, saista profesionālā, muzikālā puse. Tomēr pēdējā laikā no katra šāda projekta iegūstu jaunus paziņas, un man tas tik ļoti patīk. Tieši no jauna satikti un iepazīti cilvēki man dod papildu dzīves sparu. Citiem šķiet – ko mums uztraukties?! Jā, mani pazīst daudzi, bet es pazīstu maz. Es jau arī nealkstu paplašināt savu paziņu loku, taču, ja tas notiek šādā projektā, ir ļoti jauki. Ar Kristīni līdz tam bijām pazīstamas tikai no «sveiki – sveiki» pozīcijām, bet tagad esam iepazinušās tuvāk. Viņai ir arī burvīga māsa Anda, mēs, visa trijotne, braucam kopā uz koncertiem, viss ceļš paiet vienos smieklos. Lai gan esmu ģimenes cilvēks un man patīk būt mājās ar bērniem, tomēr reizēm no tā visa gribas izrauties. Un tad man ir šie koncerti un kopā būšana ar citiem.

Tad vēl Valmieras teātrī tiks atjaunota izrāde „Agrā rūsa”. Man atkal būs jauna pieredze, jo ar Valmieras teātri esmu lielā mērā uz «jūs». Tā ka nav vis dzīve «norakstīta»! Priecājos, man jau ir plāns līdz decembra beigām. Pirmizrāžu datumi zināmi, mēģinājumu grafiks izveidots. Man vispār dzīvē patīk visu plānot. Arī uz veikalu eju ar sarakstiņu, nevis – ai, ātri jāieskrien, jānopērk kas ēdams. Nē! Man patīk izvilkt no kabatas lapiņu un iepirkties pēc plāna. Kaut mans dzīvesbiedrs šajā vietā teiktu – tev nu gan nekas nenotiek pēc plāna! Valdis vispār uzskata, ka es neprotot organizēt dzīvi (smejas). Bet nu jau sāku mācīties – izplānoju laiku, sarunāju aukles.

Pati dzīve jau piespiež!

Sākotnēji domāju – divi mazi bērni, man jābūt kopā ar viņiem. Es jau arī esmu tā, kura diezgan daudz laika pavada kopā ar bērniem, bet tad atkal Valdis saka – bet tev pašai vajag savu laiku. Kādreiz spirinājos pretim, bet, kad pati jūtu uz savas ādas, ka tiešām vairs nav labi, zili loki zem acīm, negulētas naktis, neko citu neredzi, tikai bērnus, sāku saprast – varbūt tiešām vajag pamēģināt atrast laiku tikai sev.

Un kādā virzienā to meklē?

Regulāri ziemā braucu slēpot. No rīta Siguldas pilsētas trase «vērās vaļā» jau divpadsmitos, un precīzi «tikos» ar māsu jau bijām klāt. Atradu ārkārtīgi jauku distanču slēpošanas treneri Uldi. Citi par mani smējās – kam man distanču slēpošanā vajag treneri? Bet es uzskatu, ka it visā vajag skolotājus. Tāpat kā dziedāšanā. Ja tu sāc mācīties, ir svarīgi, ka mācies kāda uzraudzībā, nevis pati savā nodabā. Jo ļoti bieži var sabojāt balss saites. Tāpat ir jebkurā lietā. Tāpēc mācījos pareizi slēpot, priecājos, ka atkal apgūstu dzīvē ko jaunu un pie reizes svaigā gaisā kārtīgi arī izkustos. Tikai tagad tāds starpposms, ka nevar saprast, ko lai dara – ziema galā, bet īsti, ko darīt ārā, vēl nav.

Bet tev jau tie «zaļie» pirkstiņi!

Mammai ar tomātu stādiņiem nokrautas visas palodzes. Viņa jau piezvanīja – brauc nu šurp, slavenā piķētāja! Jo, mācoties Alsungas vidusskolā, piedalījos konkursā „Labākais saimnieks un saimniece” un tiku nominēta par labāko piķētāju. Pieļauju, citi nemaz nezina, kas tā piķēšana tāda ir (smejas). Bet tā ir mazu stādiņu pārstādīšana. Atceros, toreiz man balvā tika kolosāla lecamaukla kopā ar sviedru „banti”. Man šķita – super komplektiņš! Šogad jau apstiprināju, ka tiešām esmu labākā (smejas). Jo visi stādiņi mammai ir ieaugušies.

Visu ģimenē cenšaties ēst pašu audzētu?

Bet vienmēr to esam darījuši, ne tāpēc, ka tas tagad ir modē vai tā ir lētāk. Iespējams, tagad tam pievēršu lielāku uzmanību, jo man ir divi mazi bērni, kuriem, protams, labāk ēst salātu lapas, nevis čipsus. Laukos mamma visu audzē, atliek tik braukt palīgā. Jo tas jau nav tik vienkārši, kā šķiet – iesēj un novāc ražu.

2008. gads. Top LTV raidījums "Krodziņā pie Paula".
Tu vispār spēj no dobes „pa taisno” kāpt uz skatuves?

Skatītājiem nav jāredz, kas notiek manā «virtuvē». Viņi ir atnākuši uz koncertu un vēlas atpūsties, baudīt ko skaistu. Pēdējā laikā arvien vairāk par to domāju, tāpēc man pašai ir svarīgi koncertos vienmēr būt sapucētai. Cilvēki to grib redzēt. Viņi dzīvo ilūzijā, ka es nepazīstu ikdienu. Un man nemaz nav jāraud viņiem uz pleca par to, cik man grūti, jo neesmu gulējusi, man sāp galva un es nevaru šodien nodziedāt.

Sanāk, ka dzīvo it kā divās pasaulēs?

Principā, jā, jo ir jau tādi, kas šo mākslinieka dzīvi pieņem kā savu ikdienu. Es jau smejos, visos māmiņu žurnālos raksta – lūdzu, atrodiet dienā laiku pagulēt kopā ar savu bērnu. Es drīzāk tajā laikā kaut ko beidzot izdarīšu, nevis pagulēšu. Man tas dots kā brīvais laiks, kurā varu ātri, ātri nomazgāt traukus un pagatavot ēst. Lai gan ar Kati man ir ļoti labi, varu visu ko pagūt izdarīt arī tad, ja viņa nomodā.

Saka jau, ka ar otriem bērniem ir vieglāk. Tu arī to jūti?

Ar pirmo bērnu man šķita, ka visu vajag pēc iespējas labāku un jaunu. Kad otram pienāca grabulīšu laiks, vienkārši parakos māsas mantās, un tur tie bija. Tik forši. Arī visas Elzas drēbes esmu saglabājusi, saģērbju Kati – nu pilnīgi Elza. Laikam arī pati esmu palikusi gudrāka, Kati vairs neņemu visur līdzi. Vairs negribas apliecināt šo savu vecāku ambīciju. Dažkārt pat, ejot uz ģimenes pasākumiem, mēs Kati atstājam mājās. Ar Elzu ir citādi, viņa ballītes tiešām uztver kā ballītes un gaida tās, pati izvēlas drēbes, pucējas.

Viņa arī dziedājusi uz lielās skatuves.

Viņa dzied bērnudārzā, arī māju pieskandina. Viņa mums vispār tāda traka meitenīte. Dārziņā ļoti piemīlīga, bet atnāk mājās, un radziņi ir ārā.

Uzstājoties TV3 šovā "Dejo ar zvaigzni 2".
Tu gribētu, lai tava meita arī ir dziedātāja? Tu jau zini to garoziņu…

Zini, man vienmēr izraisa smieklus apzīmējums – dziedātāja! Jā, es arī esmu dziedātāja, bet mana izglītība ir mūzikas skolotāja, un to es uztveru kā savu profesiju. Dziedāšana man drīzāk ir hobijs. Lai Elza kļūst par dziedātāju, lai! Bet viņai noteikti būs jāapgūst arī kāda cita profesija, bez tās – nu nekādi! Bieži dzirdu, kā vecāki saka – mana meita laikam būs dziedātāja. Izklausās tā, it kā viņas liktenis jau ir izlemts. Tad man kļūst mazliet jocīgi – dziedātājs Latvijā nav gluži tas pats, kas dziedātājs Amerikā, kur koncerttūres ir viena pēc otras, un fiziski tu neko citu nevari darīt, un tas arī nav nepieciešams, jo visa dzīve saplānota «uz koferiem». Protams, Latvijā arī ir cilvēki, kuri neprot neko citu, kā tikai dziedāt, bet, godīgi sakot, šajos laikos viņiem ir strauji jāsāk domāt, ko vēl darīt.

Tu arī gribētu dziedāt vairāk?

Pašlaik ir arī piedāvājumi, no kuriem atsakos. Man ir divi mazi bērni, nevaru iesaistīties visur. 

Tev ir citas vērtības?

Ne tikai tāpēc. Redz, man ir tāda īsta ģimene. Draugs, bērnu tēvs, galu galā strādā, un galvenais naudas pelnītājs, protams, ir viņš. Ja es būtu viena ar diviem bērniem, droši vien tāpat skrietu un rautos arī «par piecīti». Ņemtu visus darbus. Bet, ja man tagad ir tāda iespēja, tad daru tikai tik daudz, lai man pašai par to ir prieks.

Bet tu pati saki – citi brīnās, ka jūs pat uz savām lauku mājām Pāvilostā braucat katrs ar savu mašīnu.

Droši vien tikpat dīvaini ir dzirdēt, ka vīrs aizbrauc uz siltajām zemēm atpūsties ar meitu un manu māsu (smejas). Bet man tas pat ļoti patīk, ka mēs tā „baigi” kopā nerīvējamies. Mums abiem patīk ieņemt līdera pozīcijas un otru koriģēt pēc savas stabules. Un, protams, ka abiem šķiet – taisnība ir tieši man. Tāpēc asākas vārdu pārmaiņas ir normāla parādība. Ja mēs katru mīļu brīdi būtu kopā, to nevarētu izturēt ne viņš, ne es. Tādējādi mums ir labas attiecības. Arī rutīna neveidojas. Bet ar to braukšanu ir tā, ka man patīk, ja varu mierīgi savā nodabā izdomāt, kādas mantas jāņem līdzi, salikt visu nepieciešamo somās, saģērbt bērnus un braukt tad, kad esmu gatava. Turklāt Valdis dažkārt mēdz pie mums atbraukt un tad atkal aizbraukt, jo viņam ir savas darīšanas. Tajā visā nav nekā tāda (smejas). Lai gan pati braukšana man īpaši nepatīk. Man vajag, lai vēl kāds ir blakus un ir, ar ko parunāties. Turklāt braukt ar diviem bērniem ir īsta epopeja. Ja kādreiz uz Alsungu aizbraucu divās stundās, tad tagad jārēķinās ar trim, četrām, jo pa ceļam „viskautkas” var atgadīties – vienam ir slikti, otram gribas ēst, tad vienam gribas to, otram – atkal to. Tāds karuselis, bet tik mīļš.

Kopā ar meitiņu Elzu uzstājas Ķīpalas izstāžu hallē 2008.g. maijā.
Lai arī pašlaik tieši tu uzņemies ikdienas dzīvi, kādu atbalstu tev ir svarīgi saņemt arī no sava vīrieša?

Bet viņš arī daudz uzņemas! Protams, pārsvarā ēst gatavoju es, bet, ja mājās būs izdegusi spuldzīte, viņš to ātri nokārtos. Tāpat viņš aizved bērnus pie ārsta un arī bērnu audzināšanā iesaistās. Mums ir ļoti laba auklīte, kurai mierīgu sirdi uzticu savus bērnus. Nezvanu piecas reizes dienā, prasot, kā sokas. Tad vēl ir mana māsa, kura pieskata mazos. Galvenais ir pašai laikus visu saplānot un sarunāt.

Tavi sapņi par dzīvi piepildījušies?

Jā, gribēju paskoloties dziedāšanā ārpus Latvijas. Domāju brauktu uz Ameriku, bet pašlaik vairs nav pat nožēlas, ka neizdevās. Jo sācies nākamais līmenis – bērni. Tas ir vislabākais un visaugstākais. Tā vienkārši bija jābūt. Turklāt mēs dzīvojam ideālā valstī – te neko nevar nokavēt. Es tā iedomājos – ja kādā citā zemē tu palaid garām savu lielo iespēju, piemēram, savu liktenīgo producentu, tad karjeras ziņā droši vien ir, par ko raudāt. Bet šeit, Latvijā, viss ir tik mazs, tirgus tik niecīgs, ka varbūt ir pat labi, ka varu paiet malā no skatuves un pēc tam atkal parādīties ar jaunu elpu, un visiem ir interesanti. Jo diemžēl arī vietā jau nav, kam nākt. Mēģinājumos pie Lūsēna smejamies – kolīdz kāds kļūdās, Lūsēns saka – viss, jāņem citi solisti! Ko tad ņemsim? Nav jau, ko ņemt, te ir paši labākie (smejas).

Gaidi to brīdi, kad meitas paaugsies un pati būsi brīvāka?

Rudenī dekrēta atvaļinājums beigsies, būs jāsāk strādāt. Bet ko daudz domāt? Droši vien mana dzīve tā arī ritēs kopā ar bērniem, tā es kopā ar viņiem šūpošos. Mana darbavieta – bērnu mūzikas skola, tagad pārcelta gandrīz pie pašām mājām, čībās varēšu aiziet. Šo darbu noteikti nepametīšu.

Ance Krauze un Valdis Siliņš. Ance par kāzām: „Kā viņš man saka – tas notiks tad, kad tu gadu nekašķēsies. Tas nozīmē –gandrīz vai tad, kad pūcei aste ziedēs”.
Klau, jums vairs neprasa, kāpēc ar Valdi neprecaties?

Un kā vēl prasa! Tagad man pat zelta gredzens pirkstā (smejas). Bet es to pati iegādājos, man tik ļoti patika un derēja tieši uz zeltneša. Un tad vēl Valda mamma, ļoti jauka kundze, man dāvina rotaslietas lielās jubilejās. Viņa jau arī man prasa – nu ko tas Valdis? Neko?! Bet nē, nē, mēs vēl neprecamies, un šis jautājums vairs netiek bieži cilāts. Kā viņš man saka – tas notiks tad, kad tu gadu nekašķēsies. Tas nozīmē –gandrīz vai tad, kad pūcei aste ziedēs (sirsnīgi smejas). Bet tam laikam vairs nav nozīmes, nekas jau tāpēc mūsu dzīvē nemainīsies.

Kā tad nemainīsies?! Un uzvārds?

To es tāpat nemainītu. Citādi būs ļoti grūti saprast, kas tā tāda ir? Tāpēc labāk palieku ar savu, lai nav pārpratumu.

Re, dzimtas rotas tev jau sāk veidoties, interesanti, kuras lietas jau tagad būtu gatava staipīt sev visur līdzi?

Man ir vēl viens gredzens, līdzīgs tam, kas tagad pirkstā. Un tad es smejos – Elza, redzi, šie gredzeni būs jums ar māsu! Kuru tu gribēsi? Elza savējo jau izvēlējusies. Tagad viņa ik pa brīdim pienāk man klāt un saka: «Mamma, parādi tos gredzenus. „Šitas” būs tas mans, ja?» (smejas) Atceros, kā savai vecmāmiņai agrā bērnībā teicu: «Ome, kad tu nebūsi, kur tu tos traukus liksi?» «Nu nezinu,» viņa teica. «Droši vien tev atstāšu.» « Labi! Tad tie trauki būs mani!» Viņa tik noteica: «Labi, bet tad tu opim atstāj kādu šķīvi.» Bet, ja nopietni, man nav daudz lietu. Vienīgais, ko stieptu līdzi, būtu klavieres. Tās es ņemu līdzi no mājas uz māju.

Tu nekad nečīksti? Vismaz domās?

Protams, man arī ir reizes, kad šķiet, mani neviens nemīl, viss ir slikti. Tad pirmais zvans ir mammai vai māsai, jo viņas mani vislabāk saprot. Ar vīrieti tā nevar. Pat, ja viņas nepiekrīt, tomēr spēj lieliski uzklausīt. Brīžiem šķiet, ka otrā galā varētu vienkārši klusēt. Kaut gan nē, mēdzu pavaicāt: «Nu, kā tev šķiet?» Man vajag ambiciozu apliecinājumu tā mirkļa stāvoklim. Bet es arī pati cenšos dzīvot kaut kā vienkāršāk. Man nav nepieciešams nez kāds dzīves līmenis. Domās pat pieļauju, ka mierīgi varētu pārcelties uz laukiem, mani darbs absolūti nebaida.

Bet pati dzīve tur?

Šoziem nolēmu – jāiekaro ar sniega dēli Alsungas virsotnes. Tur tiešām nav kalnu, vien lielāki pauguri. Un tad es braucu ar dēli. Nobrauciens – šausmīgi īss, kāpšana augšā – grūta, jo sniegs līdz ceļiem, bet vienalga – vajag! Mamma saka – ārprāts, tie kalni agrāk bija pilni ar bērniem, visi bija «nopletēti» pilnīgi gludi, svaigu sniegu nevarēja atrast. Bet es tur biju viena pati! Pirmā, kas izdzina sliedes. Tā baigi. Bērnus laukā var redzēt arvien mazāk. Tiešām visi sēž mājās pie datoriem? Arī Elzu vedu uz kalnu slēpot teju ar piespiešanu, jo viņa man pretim stīvējas: «Nē, es gribu skatīties „multenes”.»

Komponists Jānis Lūsēns sagatavojis programmu «Tautas laiks», ko vairākās Latvijas pilsētās izdzied iemīļotie mākslinieki Kristīne Zadovska, Ance Krauze, Ingus Pētersons un Zigfrīds Muktupāvels.
Kāds dzinulis tev neļauj apstāties?

Tiešām varētu sēdēt un neko nedarīt, jo man tam radīti visi apstākļi. Būtu kopā ar Valdi un meitenēm mierīgi sildījusies saulītē, bet tomēr nē – izvēlējos koncertus. Protams, man tā bija zināma dilemma, taču tad padomāju – visu mūžu esmu mācījusies un arī gribējusi dziedāt, un man vēl arvien to patīk darīt. Koncerti jau nenozīmē kāpt tikai uz skatuves un dziedāt. Tie ir arī mēģinājumi, publikas atzinība... Man patīk arī mājās mācīties – samācos visas notis un dodos uz mēģinājumu «atdziedāt». Droši vien viss kopā arī sniedz šo tonusu, ka es vispār kustos uz priekšu. Lai gan, braucot ar snovborda dēli Šveicē, pēkšņi aptvēru, ka tādu fizisku laimes sajūtu varu piedzīvot, ne tikai stāvot Dziesmu svētku estrādē.

Ķerot svaigo sniegu, divatā ar instruktoru braucām arī ārpus trasēm, un laikam beidzot esmu tik tālu iemācījusies, ka varēju šo nobraucienu vienkārši baudīt, nevis tehniski mocīties. Tikai tad, kad esi atbrīvojies, vari gūt to īpašo sajūtu. Tad arī atskārstu, ka man tā ir tāda pati, kā stāvot uz skatuves. Fiziski es to izjūtu kā laimi.

Radošais egoisms tev arī piemīt?

Man jau no bērnības bija jābūt labākajai. Ne jau sacensībā ar citiem, man ir pašai sava latiņa. Tāpēc skolā daudz mācījos, biju riktīga teicamniece, visos priekšmetos centos. Koledžā no pārslodzes rādījās, ka mani jau balsis sauc. Un arī tagad viss ir jādara vislabāk. Tāpēc priecājos, ka ir šāds Lūsēna projekts, kur bija daudz mēģinājumu. Bieži vien divas dienas pirms uzstāšanās jālūdzas, lai atsūta materiālu, kas man būs jādzied. Protams, to iemācos, bet tas «prasa» manus nervus. Varbūt grūtāk ir tajā ziņā, ka nejūtu lielu atbalstu ģimenē. Valdis visbiežāk savā tiešumā saka: «Neņem, ja nevari!» Bet to jau nekad nevar paredzēt. Arī uz skatuves vienmēr kāpju ar domu, ka būšu vislabākā! Ir jābūt ar labu pašapziņu. Man pat gribētos vairāk nekaunības. Ja reiz piedalos koncertā, tad mainu arī kleitas, kaut citas tā nedara. Man jādomā, kā sevi parādīšu, jo arī uz mani skatās! Visam jābūt vislabākajā kārtībā! Kādreiz tā nebija, bet gadi iet, un, kā jau teicu, es sāku pie tā aizvien vairāk piedomāt.

Tu domā, cik ilgi dziedāsi?

Kādreiz prātoju – pienāks 40, un viss. Un ja es pati neeju prom, tad, lūdzu, nāciet kāds un man to pasakiet (smejas)! Bet tagad domāju – mums Latvijā ir tik daudz nišu, kas nav apspēlētas. Tādu programmu, kādu dziedāja Edīte Piafa, divdesmitgadīgs skuķis pat nodziedāt nevar. Ne fiziski, ne emocionāli. Un arī man gribētos sagaidīt to mirkli, kad mana dzīves pieredze ļaus uz skatuves sevi parādīt atkal pavisam citā gaismā.

Nu re, arī pasapņojām!

Skaisti sapņot arī vajag!

Aiva Alksne, Foto: no Rīgas Viļņu arhīva

Citi šobrīd lasa

Profesija, kurā cilvēku nāve nav retums: atklāta intervija ar Liepājas NMPD brigādes ārstu Alekseju 7
Pasauli aizkustina akla spāņu sērfotāja, kura var tikai iztēloties, kā izskatās jūra
Ātrā mode: lētais darbaspēks ražo vairāk, nekā cilvēki pērk un novalkā 4
Skatīt visus komentārus

"Обходит по развитию сверстников": дочь Филиппа Киркорова поступила в первый класс в середине учебного года

«Он же не отвалится!»: хейтеры герцогини Меган смеются над ее привычкой придерживать беременный живот