Zane Vaļicka: Mīlestība man vienkārši pienākas!
Viņa nav sieviete, kas gaida, ka laime un veiksme viņai nokritīs no debesīm. Aktrise Zane Vaļicka dzīvo ar sajūtu, ka mīlestība, īsti draugi un labs darbs viņai vienkārši pienākas. Tieši tāpēc viņa satikusi savus īstos cilvēkus un piepildījusi sapņus.
Ar kādām sajūtām pašlaik dzīvo?
Jūtos kā divus metrus virs zemes! Ir taču pavasaris, un man kā lielai daļai cilvēku gribas atrotīt rokas un sākt ko darīt, un vienkārši smaidīt. Kad braucu uz interviju, ievēroju, ka pie krustojuma stāv vīrietis un viņam rokās kas liels un oranžs. Klusībā nodomāju, ka viņš noteikti kādai sievietei nopircis ziedus. Bet, piebraukusi ar auto tuvāk, redzu, ka tas lielais un oranžais ir vienkārši lietussargs! Tas nozīmē, ka atnāk pavasaris un man jau sāk rēgoties (smejas). Pavasarī vienmēr jūtos saviļņota. It kā no jauna piedzīvojot ko jaunu un nebijušu.
Jā, tā ir un šis jaunais projekts būs kas Latvijas teātros nebijis. Mūsu izrāde būs pilnībā jaunas formas teātris.
Kā noprotu, tu esi arī idejas autore...
Tā gluži nav. Savu draudzeni, dramaturģi Kristīni Rudzinsku labu laiciņu tirdīju, ka man gribētos spēlēt jaunā lugā, kas būtu piemērota tieši man. Ideja par izrādi radās Kristīnei, taču līdz galam tā tika izdomāta, sēdot manas mājas virtuvē un ar draudzenēm dzerot kafiju un ēdot siera kūku. Var sacīt, šajā projektā iesaistīti gandrīz visi mani draugi. Piemēram, producente ir mana draudzene Agnese Zeltiņa, konsultante ir Una Ulme. Domāju, ja darbs top pozitīvā gaisotnē, tad iecerētajam jāizdodas!
Varbūt izklausīšos kā tāda «bada dzeguze», bet nereti mēdz teikt, ka īsākais ceļš, kā pazaudēt draugus, ir kopā darīt vienu darbu...
Nepiekrītu! Ja ir draugi, kas mani atbalsta pilnīgi visās nenormāli trakajās idejās, no tā vien saņemu daudz pozitīvu emociju un zināmā mērā arī gandarījumu. Kā var nenovērtēt, ka ir draugi, kuri gatavi iesaistīties, nekad neprasot, kas par to būs?! Tā arī šajā gadījumā viņiem patīk ideja, un katrs ir gatavs darīt to, kas sanāk vislabāk.
To pagaidām gan vēl negribu atklāt, taču tā būs monoizrāde, kas ar krietnu devu humora runās par cilvēciskajām vērtībām. Varu apsolīt, ka katrs cilvēks, kas uz to atnāks, būs ne tikai skatītājs, bet arī dalībnieks. Zini, par ko šīs lomas saistībā man jādomā visvairāk? Par uzdrīkstēšanos! Kamēr vēl nebija krīzes, visiem bija darbs, spēj tik izvēlēties! Pašlaik situācija ir cita, un tāpēc jāiemācās par sevi cīnīties. Ej un klauvē pie tām aizslēgtajām durvīm! To sevī pašlaik esmu attīstījusi. Manā dzīvē bijušas situācijas, kad braucu uz mēģinājumu un man trīc rokas uz mašīnas stūres. Tu centies, bet neizdodas... No šī projekta aizgāju, bet sapratu, ka nav jābaidās klauvēt pie nākamajām durvīm. Jā, vienas aizkrīt, bet citas atvērsies, jo tā iekārtota dzīve. Aktiera profesija vispār ir tāda, ka ej uz simt kastingiem, lielākoties saņem atteikumus, bet vienā gadījumā paveicas, un tas arī ir tavs īstais projekts. Tas iemāca ar nenokārtu degunu iet uz priekšu. Bet, lai to izdarītu, sevī «jāattīsta» zināms krampis. Agrāk tāda nebiju. Vecāki mūs ar brāli audzināja pēc principa – nevajag līst citiem priekšā, pastāvi malā, pagaidi, esi pieklājīgs, esi taktisks! Esmu savai mammai pārmetusi, ka viņi ar tēti mūs audzinājuši dzīvei nederīgus. Bet pašlaik saprotu, ka cilvēks pats aug un sevi nemitīgi arī audzina. Un sparu sevī attīstīt nekad nav par vēlu.
Vispār pašlaik dzīvē pienācis noteikts vecums, arī manā sievietes dzīvē iestājies zināms briedums, kad sāc domāt par gluži citiem jautājumiem nekā iepriekš. Piemēram, izrāde „Apķērīgā mīlniece” ir it kā viegla komēdija, bet arī tajā ir tāds dzīves spars. Mums, latviešiem, raksturīgi ilgoties pēc jūtām un emocijām, bet lugas autors spānis Lope de Vega skaidri parāda, ka spāņiem šķiet – viņiem mīlestība un jūtas vienkārši pienākas. Un ir kolosāli, ja dzīvo ar domu, ka mīlestība tev vienkārši pienākas un nav jāsapņo par kaut kādām zvaigznēm. Bet latvietis gaida, kad viņam kaut kas no debesīm nokritīs.
Es vienkārši nenobijos mainīt savu dzīvi un zināju, ka kādreiz atnāks mans īstais. Mainīt dzīvi taču ir šausmīgi bailīgi, labāk domāt: vēl pacietīšos vai par visu domāšu rīt, kā to darīja Skārleta. Lēmumi šķirties jau nekad nenāk vienā dienā, tie tiek pieņemti smagās pārdomās. Bet es zināju, ka gribu ko citu. Laikam jau man vienmēr un visās dzīves jomās palīdzējusi iekšējā ambīcija, ka esmu pelnījusi ko labāku. Maniem vecākiem ir brīnišķīga ģimene un pat ja tā nebūtu, visdrīzāk būtu skatījusies uz pāriem, kuriem tāda ir, un domājusi: «Bet kāpēc lai man tā nebūtu?!» Man vispār šķiet, ka cilvēks šai pasaulei nav radīts, lai ciestu un mocītos. Ja tā jūties, tad ir vērts ko mainīt.
Vienmēr esmu ilgojusies pēc harmonijas attiecībās. Tā, protams, dažkārt ieaijā, bet... Kad zināmu laiku to esi baudījis un sajutis, ka tev ir vīrs ar stipro plecu, ka viņš ir tā stiprā siena, kas tevi sargā, rodas tik trakas un radošas idejas kā man tagad. Atbalsts man svarīgs un to saņemu kā ģimenē, tā no draugiem. Par visu labo, kas manā dzīvē noticis, patiesībā varu pateikties draugiem. Pat ar vīru mani iepazīstināja draudzenes (smejas)! Bet, lai tiktos, arī pašam cilvēkam jābūt atvērtam. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki dažkārt sūrojas, ka viņi ir vieni nabadziņi, kam nav, ar ko parunāties. Bet tad man gribas jautāt, kāpēc gaidi, ka tevi kāds sapratīs un mīlēs? Zini, ir tāda veca dziesma, kurā ir vārdi: «Ja tevi nemīl neviens, tad tev taču ir, ko mīlēt!» Izrādi iniciatīvu un sāc kādu mīlēt!
Nu pati pirmo soli nespēru, man taču draudzenes palīdzēja (smejas)! Sēdēja pie apaļā galda un stāstīja, cik esmu skaista, cik esmu laba, forša kā visu varu. Un tad arī sevi sāku pašiedvesmot.
Un līdz sirds dziļumiem noticēji, ka tā ir.
Tieši tā. Vienmēr esmu ticējusi, ka satiekas īstie cilvēki. Protams, attiecības jākopj. Mēs nekad neaizejam gulēt, viens otram neiedevuši buču, arī tad, kad esam sastrīdējušies un dusmīgi. Un tad jau no rīta vari ar mierīgu prātu sākt sarunu. Taču, ja tev ikdienā nemitīgi jādomā pie katra vārda, ko otram teikt, tas nozīmē, ka neesi saticis īsto. Tad kāpēc būtu jāmokās? Tas teiciens: «Viņš ir mans liktenis!» ir vienkārši muļķīgs. Reizēm neuzņēmība beigt vienas attiecības nodara pāri ne tikai pašam, bet arī otram. Bet bieži vien tu nevari novērtēt kaut ko, kamēr neesi piedzīvojis arī zaudējumus.
To, ka man ir miers ģimenē, blakus cilvēks, ar kuru varu runāt pilnīgi par visu. Nu labi, makšķerēšanu ar viņu neapspriežu, tas lai paliek viņa draugiem (sirsnīgi smejas). Bet citādi runājam par visu.
Man patīk tā sauktā «mājas peles dzīve», ikdienas rutīna. Tas taču ir forši, ka jūties stabils tajā, kas tev ir. Man patīk rūpēties. Bez brokastīm neviens – ne bērns, ne vīrs – nekad no mājām nav izgājis. Pat tad, ja vīram komandējuma dēļ jāceļas piecos, vienalga pasniegšu viņam kādu sviestmaizi, nepaēdis viņš nekad no mājas neizies. Šāda uzmanības izrādīšana man šķiet ļoti svarīga. Tāpat kā novērtēju to, ka man par pagatavotām brokastīm un pusdienām pasaka paldies. It kā sīkumi, bet tieši tie veido ikdienu. Tāpat kā tas mazais pieskāriens, ko svarīgi visiem saņemt katru dienu.
Kopš man ir ģimene un bērni, manī augusi sievietes pašapziņa. Tiešām jūtos lepna par saviem bērniem. Jo man viņi ir un viņi ir forši. Ja bērni aug tādi labi, feini, tu jau esi dzīvē ko izdarījis! Par bērniem vispār ļoti daudz domāju. Kad piedzima Ieviņa, daudz domāju, kā vajag audzināt zēnu, jo gribējās, lai mūsu attiecības arī turpmāk būtu labas. Lasīju daudz psiholoģisku grāmatu, sapratu, ka bērnam nepietiek, ka viņu pirms miega sabučo un pasaka viņam mīļus vārdus. Viņam vajadzīgi cilvēciski pieskārieni, arī garāmejot. Un tā saikne veidojas ciešāka pati no sevis. Tas patiesi tā ir, to esmu praksē pārbaudījusi un tas «strādā».
Tētis man pēc tautības ir polis, un reizēm jūtu, ka manī ir tās straujās slāvu asinis. Savukārt mana mamma vienmēr bijusi tā, kas visu regulē un cenšas būt vidutājs starp ģimenes locekļiem, lai tikai visiem būtu labi. Lai arī esmu strauja, ir mirkļi, kad spēju mierīgi vīru paaicināt uz blakus istabu un teikt: «Nu jau pietiks bārties, dēls un meita visu saprata.» Tas man atkal no mammas. Sieviete tomēr ir tā, kas mājās uztur gaisotni. Viņai jāpiemīt sievišķajai gudrībai, un tas ne vienmēr saistīts ar zināšanām. Arī man tā piemīt. Dažkārt redzu, ka manas draudzenes, kas ir gudras, izglītotas sievietes, rīkojas tā, ka gribas iesaukties: «Bet kā var tik stulbi darīt? Nu kā var nesaprast?» Un tad viņai mēģinu izklāstīt savu viedokli. Tā sievišķā gudrība jau izpaužas cilvēciskā saskarē ar apkārtējiem.
Jā, protams, man ir svarīgi, lai viņi jebkurā brīdī var atnākt pie manis ar to, kas viņiem uz sirds, un just, ka viņi par to nedabūs žagarus. Edvards ir diezgan noslēgts, bet esmu spējīga nogaidīt un neuzmākties viņam ar savu ziņkārību. Paiet kāds laiciņš, un viņš pats pie manis pienāk, lai izstāstītu. Bet, runājot par meitu, nabassaite starp mums joprojām nav pārgriezta. Varbūt tā ir mana psiholoģiskā problēma, bet bērns joprojām ar spilvenu un segu nakts vidū nāk uz mūsu gultu.
Bērnos redzi līdzības ar sevi bērnībā?
Man galvenokārt acīs krīt atšķirīgais. Mani bērni ir straujāki. Ja savulaik laukos ilgi varēju vērot kādu putnu vai stārķa ligzdu, tad, piemēram, mans puika, tiklīdz kādu putnu ierauga, tūlīt skrien pēc enciklopēdijas, lai par to uzzinātu vairāk. Pašlaik bērni ir pragmatiskāki, nekā bijām mēs. Dēlam sapirktas visas latviešu valodā iznākušās enciklopēdijas, viņam tās interesē. Bet joprojām pārdzīvoju, ka viņš nelasa „Brīnumzemes” pasakas. Bet, protams, ka ar to negrasos samierināties un kā laba māmiņa katru vakaru bērniem joprojām priekšā lasu grāmatas. Tas ir mūsu ģimenes rituāls. Citreiz, kad visu dienu esmu ierunājusi filmas, jūtos tik ļoti pārgurusi un tad saku: «Tagad tētis palasīs.» Bet atskan skaļi spiedzieni: «Nē, tētis nemāk tā, kā tu!» Jo grāmatas lasu ar dažādām intonācijām un balsīm. Un tā man katru vakaru jāsaņemas (smejas). Bet vispār tas ir interesanti, kā bērni šajā ziņā mani mainījuši. Saistībā ar filmu ierunāšanu mums regulāri jāpiedalās provēs, lai varētu konstatēt, kura žanra filmām visvairāk piemērots. Atceros, laikā, kad man vēl nebija bērnu un es mēģināju ierunāt multfilmu, visa studija smējās un man prasīja, vai tiešām nekad neesmu bērnu grāmatas lasījusi? Bet pašlaik situācija ir gluži pretēja. Kad bija kārtējā testēšana, man operators teica: «Nu, tu kā Singajevska!»
Esmu iemācījusies domas sakārtot ļoti īsos brīžos. Piemēram, mašīnā braucot. Dzīvojot ģimenē, esmu iemācījusies darīt desmit darbus vienlaikus. Un man īpaši daudz laika vientulībai nav vajadzīgs. Man patīk būt cilvēkos, patīk dzīvot ar bērniem un vīru, patīk interesēties par to, kas ar viņiem notiek, un just, ka viņiem patīk būt ar mani, ka esmu viņiem interesanta.
Tu nevarētu dzīvot viena bez bērniem un vīra...
Tā būtu briesmīgākā dzīve, kādu vien varu iedomāties! Man tiešām šķiet, ka tā dzīvot būtu ļoti nelaimīgi. Taču varu spriest tikai par sevi, varbūt cits teiks, ka tā ir ļoti labi.
Tas gan! Man svarīgi nezaudēt sievišķību jebkurā situācijā. Man vispār šķiet, ka sieviete pārstāj būt sieviete brīdī, kad viņai vairs neinteresē, kā viņa izskatās. Es katru rītu uzkrāsojos, tas ir pilnīgi obligāti, man tā šķiet elementāra sevis cienīšana. Jā, es nelieku vakara grimu, bet lūpu spīdums un skropstu tuša man vienmēr ir līdzi! Sievietei jābūt sakoptai. Man tas šķiet pašsaprotami, arī manai mammai vienmēr bija manikirēti nagi, lai arī dzīvojām laukos.
Kādu dzīvi iztēlojies pēc 20 gadiem?
Gribētu, lai pie manas mājas būtu izauguši jasmīnu un ceriņu krūmi un beidzot līdz galam būtu iekopusi dārzu. Šajā laikā man varētu būt mazbērni! Viņiem ceptu pīrāgus, cepumus. Gundars savukārt laikam slīpētu savus zivju ķeršanas vizuļus, kas man tagad jau ir līdz šejienei (smejoties ar plaukstu novelk gar kaklu). Mēs abi rušināsimies dārzā, pļausim zālīti. Tāds normāla cilvēka sapnis. Lai bērniem viss ir labi, lai ir laba vedekla un znots. Vai, par to ir viens stāsts. Reiz sēžam mūsu mājās pie galda ar draugiem un pļāpājam. Tobrīd mums bija kaķene Kita, un viņai nāca brūtgāni. Un mēs pa viesistabas lielo logu redzam, ka atnāk viens, otrs runcis, un mans vīrs jau paliek nemierīgs. Bet, kad parādījās trešais, Gundars tik noteica: «Tā, man pietiek, es eju viņus pabaidīt!» Un tad viņš tiem kaķiem kaut ko svieda, lai viņi muktu prom. Mūsu draugs sēž, skatās un saka: «Nuja, ja Kita „šitā” tiek uzpasēta, kas notiks, kad Ievai džeki nāks? Tad gan būs vakars uz ezera.» Tā ir ar nākotnes vīzijām, vēl jau nevar zināt, kā būs (sirsnīgi smejas).
Bet vispār jūtos laimīga. Mēs ar Gundaru esam pretpoli – viņš tāds mierīgs, es drusku trakāka. Viņš mani pievelk zemei, viņu atkal paceļu drusku augstāk. Gundars ir foršs, man ļoti paveicies, es to zinu. Bet domāju, ka viņam ar mani arī paveicies (smejas).
Ieva Konstante/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
