Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Notic sev, aizbraucot prom no Latvijas

Notic sev, aizbraucot prom no Latvijas

Sievietēm
2010. gada 24. maijā 10:45 2010. gada 24. maijā 10:45
 
Atklājot katru jaunu izstādi, par gleznotāju Kristīni Luīzi Avotiņu tiek teikts – jaunā un talantīgā. Tomēr, tikai aizbraucot prom no Latvijas, viņa pirmo reizi tam pati noticēja. Šogad aprīlī no Barselonas atgriezās pavisam cita Kristīne – ļoti, ļoti laimīga!

„Kursabiedri mani iesauca par gleznošanas mašīnu. Viena meitene vienrīt teica – es pasēdēšu, uzņemšu laiku...”

«Bija atlicis pēdējais gads, kad varēju izmantot Erasmus stipendiju (viena no populārākajām studentu apmaiņas programmām Eiropā), un cik likumsakarīgi – ziņojumu dēlis Mākslas Akadēmijā vēstīja, ka var pieteikties studijām Barselonas mākslas augstskolā. Šajā pilsētā reiz jau biju, tiesa – tikai divas dienas. Toreiz ar tēti devāmies apskatīt Barselonas izslavēto tirgu „La Boqueria”, un tur esot teicu – kā man gribētos, lai mēs varētu te dzīvot visu mēnesi! Pēc diviem mēnešiem sekoja paziņojums par Barselonu! Tā laikam notiek, ja vēlas no sirds. Savā priekā vēlējos dalīties ar vecākiem, un mēs visi uz pusgadu aizbraucām uz Barselonu.»

Pirmā diena un pirmais pārsteigums

«Ierodoties skolā, man līdzi bija manu darbu portfolio. Tur bija vismaz 60 darbu reprodukciju no pēdējos četros gados tapušajiem darbiem. Iepazinos ar saviem gleznošanas pasniedzējiem, viņi izbrīnīti skatās, cik biezs ir mans portfolio. Ko vēl vēlies iemācīties, man jautā. Pārsteigta saku, ka mācīties nepieciešams visu dzīvi. Kad atvadījāmies un gājām katrs uz savu pusi, dzirdēju, ka pasniedzēja sarunājas ar otru pasniedzēju un saka – nebiju domājusi, ka tā meitene būs tik laba. Tas bija tāds ļoti iedvesmojošs atspēriena punkts.

Atceros, kā viens paziņa no Rīgas atrakstīja vēstuli – neguli Barselonā, varēsi izgulēties Rīgā. Bija oktobris, tur biju tikai pāris nedēļu, taču šie viņa vārdi piepildījās, jo savas dzīves pēdējos sešus mēnešus tikpat kā neesmu gulējusi. Skola sākās astoņos no rīta, lielākoties tur biju līdz deviņiem vakarā, nācu mājās un līdz trijiem naktī zīmēju. No rīta atkal cēlos, jo gribēju šo laiku izmantot maksimāli. Ja trijos naktī nācu mājās no ballītes, gulēt gāju džinsos, lai no rīta operatīvāk varētu piecelties (smejas). Sevi pilnveidot ir pats interesantākais. Man tik ļoti Barselonā paveicās ar gleznošanas pasniedzēju Havjeru un zīmēšanas pasniedzēju Džuzepi... Glezniecība tiešām ir mans sapnis, darbs, kas dara mani laimīgu. Neko citu man nevajag.

Tur, Barselonā, bija brīnišķīgi apstākļi, milzīga telpa, kas bija domāta visiem studentiem, bet kurā regulāri bijām trīs cilvēki... Galvenais jau ir zināt, ko tu gribi. Protams, ka kārdinājumi tur bija milzīgi – desmit reizes dienā iedzert kafiju, aiziet uz skolas dārzu uzsmēķēt. Pulksten 11 beidzas oficiālā stunda, visi saliek mantiņas un pēkšņi pazūd, bet tu paliec un turpini. Tā bija pašdisciplīna, kas ļāva pārvarēt nogurumu, kas, protams, rodas. Bet ar katru darbu, ko tur uzgleznoju, es pati jutu, kā augu.»

Beidzot biju laimīga

«Varu teikt, ka pēc ļoti ilgiem gadiem Barselonā beidzot atkal biju laimīga. Pēdējo reizi tā jutos 15 – 16 gadu vecumā, kad iestājos „rozentāļos”. Pabeidzu franču liceju un sapratu – mana profesija būs māksla. Tad man arī bija pamatīgs spars. Iestājos „rozīšos”, bet ļoti slikti mācēju zīmēt. Redzēju vienaudžus, kuri labāki par mani, un tad sapratu – vienīgais veids, kā tikt viņiem līdzi un attīstīt savu roku, ir uzgleznot nevis vienu gleznu, ko mums uzdeva, bet piecas. Barselonā bija nākamais lūzuma punkts, kad sapratu – tas, ko esmu sasniegusi, nav maz, bet desmit gadi, ko esmu gleznojusi, ir tikai sākums. Tāpēc Barselonā strādāju tā, kā līdz šim nebiju strādājusi. Man iekšā bija tāds spēks! 

Kursabiedri mani iesauca par gleznošanas mašīnu. Viena meitene vienrīt teica – es pasēdēšu, uzņemšu laiku... Es par to pajokoju, bet – un tas arī interesanti – pēdējā mēnesī palūdzu draudzenei uzņemt video, kā skolā gleznoju. Tad pirmo reizi redzēju sevi no malas un sapratu – jā, ne velti mani tā iesauca. Kad gleznoju, šķiet, mani vada kāds augstāks spēks. Sākot strādāt, man ir skaidra vīzija, ko vēlos šajā darbā ietvert, bet nekad nezinu, ar ko tas beigsies.

Man ir milzīgs izaicinājums pārvarēt sevi arī gleznošanas procesā. Nekad nebiju gleznojusi zirgu. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo zirgam ir komplicētas proporcijas. Bet man gribējās uzzināt, vai to varu? Bija grūti. Biju savākusi fotomateriālu, sāku zīmēt, bet nāk Džuzepe un saka – viss apkārt ir ļoti labi, bet tas zirgs... Nav labi. Aiziet uz bibliotēku, pēc stundas atnāk ar grāmatu kaudzi. Viņš man stāsta, rāda, tiešām palīdz. Mans kursabiedrs no Francijas, Gijoms, ar kuru sadraudzējāmies, arī iesaistījās zirga problēmā, uzjautrinoties, ka manam zirgam ir seksīgs dibens, muskuļainas kājas... Bet tās mocības ar to nebija galā. Pirmdien atnāku uz skolu, nolieku savas grāmatas, krāsas, aizeju līdz internetam, pēc pusstundas atgriežos un redzu – uz manas grāmatu kaudzes uzlikta maza kastīte. Tur iekšā divi porcelāna zirdziņi. Gijoms smaida – modelīši, lai tev labāk gleznojas! Mana Barselona sastāvēja no šādiem mirkļiem. Pats skaistākais, ko es tur iemācījos – tu nekad nezini, ar ko beigsies diena, kas notiks vakarā. Protams, plānoju savu laiku, bet es arī ļāvos. Nesaspringu. Iespējas ir bezgalīgas, nekad nezini, kas tev nāks pa ielu pretim ne Rīgā, ne Barselonā, ne Ņujorkā!

Bet, kad domāju, kas ir mans glezniecības uzdevums un kāpēc to daru, es vēlos, lai cilvēki, skatoties uz maniem darbiem, sajūt mīlestību pret šo pasauli. Lai aptver, cik tā skaista un cik skaistas ir cilvēku savstarpējās attiecības. Un mīlestība. Tās ir pamatvērtības, no kurām eksistējām, bez kurām nevaram pastāvēt.»

Mans lielais lūzuma punkts

 «Kad skolā gleznoju, man pienāca klāt skolas bibliotekāre Luīza, kas vēlāk kļuva par manu Spānijas mammu, un viņas pirmie vārdi bija – tev Barselonā vajag izstādi! Tas bija novembris. Biju šokā – nu kā tas cilvēks var uzminēt manu pamatdomu, kāpēc esmu šeit atbraukusi?! Jau Rīgā par to domāju, ka tas ir jāizdara, lai būtu turpinājums. Domāju, kā var cilvēks no malas pēkšņi to uzminēt, redzēt un noticēt man. Tas bija kā grūdiens. Rādīju savus darbus, viņa saka – nevar būt, cik tev ir gadu? Janvārī es nodevu savus darbus galerijā „Montcada”.

Brīnumainā kārtā viņiem patika tie, un tā, kā viņiem bija nepieciešams tieši viens ārzemju mākslinieks, tad viņi man piedāvāja vienā mēnesī sagatavoties izstādei ar astoņām gleznām. Tēma bija – kādu es kā iebraucēja redzu Barselonu.

Pārsteigta centos saprast, kā tas vispār iespējams, ka es Barselonā kādam esmu vajadzīga?! To nākamo mēnesi daudz domāju, kā sevi lauzt un būt pārliecinošai savā glezniecībā, lai viņi vēlētos turpināt sadarbību arī pēc šīs izstādes. Un, protams, gleznoju. Uzgleznoju astoņus dažādus dzīvniekus ar tauriņu spārniem, jo jutu, ka Barselonā ļoti mīl dzīvniekus. Sākot jau ar arhitektu Gaudi, un tad vēl gandrīz katram iedzīvotājam ir suns. Viens – tas nav nekas, ir divi un trīs, visvisādi. Tad man šķita – jā, Barselona pārņemta ar dabas pasauli. Galeriste bija pārsteigta – ak tā, tad tādu tu redzi Barselonu? Nebiju par to pat iedomājusies! Tā jau ir – dzīvojot uz vietas, acis jau tik plaši neatver.

Izstādes atklāšanā saņēmu milzīgu pušķi ar baltām lilijām, tās esot no Indras (Indra Jankovska ir dizaina fabrikas D.FAB īpašniece, pie viņas jūnijā būs skatāmas Kristīnes Barselonas gleznas). Ziediem pievienota kartīte, kur rakstīts – mēs ar tevi lepojamies! Tas bija tik saviļņojošs, fantastisks vakars. Izstādes atklāšanā man vienīgai tika pārdota glezna. Stāvēju un domāju – vai tiešām tas notiek ar mani?»

Tā Kristīne, kas aizbrauca, tā vairs neatbrauca…

Dzīve Barselonā bija nemitīga cīņa, kaut ļoti skaista. Patiesībā – mani neviens te negaidīja, nevienam te tā, īsti, nebiju vajadzīga. Varēju tikai ar darbu parādīt, kas esmu. Un man izdevās.

Mani vecāki apzināti mani nevirzīja mākslā. Mamma zina, cik tas ir skaisti un grūti vienlaikus. Viņa vēlējās, lai man ir stabila profesija, tāpēc es deviņus gadus mācījos franču licejā, bet paralēli visu laiku zīmēju ar tušu. Tas bija tik skaisti, ka Barselonā pie tās atgriezos. Tas bija mans pirmais «ierocis», jo, kad biju maziņa, man nepatika ne flomāsteri, ne krāsainie zīmuļi, bet tieši tuša.

Tāpēc mācīties gleznot bija mana izvēle. Nezinu, no kurienes manī bija tā pārliecība, jo es nemācēju akadēmiski zīmēt, gleznot. Bija tikai kāda iekšējā balss, kas uz to virzīja.

Nav bijis viegli būt izcilas mākslinieces bērnam. Esmu piedzīvojusi diezgan lielu nenovīdību, jo vienmēr kādam šķitis – kas tad man? Tu taču esi Avotiņas (gleznotāja Ilze Avotiņa) meita, tev viss nāk pats no sevis. No sērijas – tev taču mamma stāv klāt, glezno tavā vietā. Atved pie rociņas uz galeriju... Tāpēc pats skaistākais Barselonā bija, ka aizbraucu un biju tur nekas. Visu izcīnīju pati, kā patiesībā bijis līdz šim.

Protams, mamma un tētis ir laimīgi, neesmu savus vecākus pievīlusi. Nevaru izstāstīt viņu prieku, kad paziņoju – man Barselonā būs izstāde! Man bija svarīgi ar viņiem dalīties katrā sīkākajā sasniegumā, lai viņi redzētu, ka daru visu iespējamo un tas ir galvenokārt viņiem, jo viņi mani nepārtraukti atbalstījuši. Mans tēvs nesa uz skolu audeklus, jo tie ir lieli un smagi, man ir trauslas, mazas rociņas. Bet ceru, ka kādu mazu daļiņu dodu arī pretim. Ļoti mācos dot, ne tikai ņemt.

Patiesībā attālums daudz ko nolicis savā vietā. Arī cilvēku, ar kuru man līdz tam bija attiecības, ieraudzīju pilnīgi citā gaismā. Patiesībā Barselona atvēra manas acis, un es nevaru pat izstāstīt, cik laimīga biju tajā brīdī... Ir laikam kāds spēks, kas stāv un krīt par mani, ja tikai es pati esmu gudra, ieklausos sevī un domāju par sevi. Un cīnos par sevi. Barselonā sāku noticēt sev ne tikai kā māksliniece, bet arī kā sieviete. Ka esmu skaista, ka manas acis nav pārāk zilas un gurni – nav pārāk plati. Ka viss ir kārtībā (smejas)! Esmu iemācījusies mīlēt un cienīt pati sevi, un tas ir pats galvenais!

Kas palika nepateikts?

Ierodoties Barselonā, varēju spāniski pateikt vienīgi to, ka mani sauc Kristīne, man ir 26 gadi. Sapratu, ir lielas nepatikšanas, jo viss notika tikai spāņu valodā. Divus mēnešus intensīvi mācījos, un šī valoda sāka manī atdzīvoties. Man bija kauns runāt angliski vai franciski, jo es taču esmu Spānijā! Tas bija zem mana goda! Man ļoti patīk, ja varu kā hameleons pielāgoties videi un tajā iejusties.

Barselonā sāku rakstīt dienasgrāmatu un arī tikai janvārī. Jo līdz tam nebiju vēl atvērusies. Nav jau tik vienkārši ielēkt svešā pilsētā. Pirmos mēnešus bija smagi, vajadzēja koncentrēties, pielāgoties jaunajai videi. Tas paņēma daudz spēka, līdz sapratu, ko īsti vēlos darīt, ko profesionāli mainīt, ko gribu gleznot. Visi pasniedzēji, ar kuriem strādāju, prasa – kāpēc? Kāpēc tavos darbos ir tas un tas? Un tu tiešām spēj arī atbildēt, kāpēc. Tā bija milzīga sevis laušana, atbrīvošanās – šīs Barselonas naktis un dienas. Tagad pavisam noteikti zinu, ka decembrī tur atgriezīšos, jo galerijā „Montacada” mani uzaicināja piedalīties jaunā izstādē. Nevaru pateikt, cik ilgi tur atkal būšu, varbūt tikai divas dienas, bet varbūt ilgāk...

Aiva Alksne

Citi šobrīd lasa

Egons Dombrovskis par teātri, Minesotu un lauku mājām: "Viss tā dabiski salikās - piedzima mana meita"
Dumpis uz pandēmijas kuģa: valsts galvenais infektologs par "gudro" Eiropu, vakcīnām un gaidāmo saslimšanas mazināšanos 12
"Pastaigu krātiņā viens aplis - 14 metri" Sieva Kristīne publicē Lemberga vēstules no cietuma 10
Tēmas: Barselona
Pievienot komentāru

«Кэтрин разрыдалась»: как Меган обидела принца Уильяма перед свадьбой

Наталья Водянова в мини-бикини порезвилась в море со своими детьми от разных браков 1