Lai dzertu, viņa bija gatava atteikties pat no bērniem
Inesei ir 33 gadi. Nu jau gadu un 9 mēnešus viņa vairs nedzer. Itin bieži viņa aizdomājas, kādiem vārdiem reiz bērniem pateiks, ka bija alkoholiķe un labprāt gribēja, lai viņu nebūtu.
Pašlaik Inese (vārds mainīts) divas reizes nedēļā cītīgi apmeklē anonīmo alkoholiķu sapulces, jo saprot – tas ir viņas vienīgais ceļš, kā izturēt un nedzert.
Viņa uzticēja savu stāstu žurnālam „Marta”.
„Man jau no bērnības interesēja, kas ir tajās mazajās glāzītēs, ko pie galda cilā pieaugušie. Kad vecmāmiņa rīkoja viesības, pēc tam mēdzu pagaršot, kas palicis glāzīšu dibenā. Bērnībā jutos diezgan vientuļa un ilgojos pēc vecākiem. Piedzimu inteliģentā ģimenē, mamma – skolotāja, tēvs – jurists. Triju gadu vecumā mani aizveda pie vecmāmiņas, un līdz skolas sākumam nodzīvoju pie viņas.
Pirmo reizi alkoholu tā pa īstam nogaršoju 16 gadu vecumā. Varbūt tāpēc, ka skola bija ar māksliniecisku novirzienu, mēs nepārtraukti rīkojām „tusiņus”. Pa kluso, lai vecāki nezina. Ja pārējie malkoja ko vieglu, tad man patika grādīgāki kokteiļi. Man vienmēr vajadzēja vairāk, niekošanās ar trešdaļu glāzes nešķita nopietni. Atklāju, ka iedzērusi jūtos brīvāka... Kad man bija 11 gadu, vecāki izšķīrās un kopš tā laika skolā nejutos līdzvērtīga vienaudžiem. Man tā bija trauma, jo viņi man neko nepaskaidroja, tēvs vienkārši aizgāja. Tad arī sākās visi mani kompleksi. Kad atklāju alkoholu, atdzīvojos. Man bija draugi, parādījās puiši.
Man patika iedzērušie
Pēc vidusskolas iestājos juristos. Tāda bija tēva griba. Es viņu dievināju, viņš bija mana autoritāte. Ļoti izskatīgs, vienmēr man piemērs.
Pati gan vēlējos studēt mākslu, bet viņš teica: „Nē! Ar to nevar nopelnīt. Labāk stājies juristos.” Protams, paklausīju. Tad sapratu, ko nozīmē dzeršana, jo līdztekus studijām sāku strādāt prokuratūrā. Tur reizēm jau pulksten četros atkorķēja pudeles, ja kādam bija jubileja – vēl agrāk. Katru piektdienu gājām uz klubiem, vīnus un kokteilīšus vairs nedzēru, jo tie nedeva vajadzīgo efektu. Man gribējās, lai ir jautri, tāpēc izvēlējos „skrūves”. Bet nekad nepārdzēros. Atklāju, ka labi izturu alkoholu. To man tēvs iemācīja – ja tu dzer, tad tev vienmēr labi jāpaēd.
Tad pienāca brīdis, kad man vairs nepatika pusdienot sabiedriskajās vietās, jo sāka trīcēt rokas. Ja kāds uzaicināja uz darījuma pusdienām vai gribēja pateikties par konsultācijām, vienmēr pirms tam slepus darbā „ierāvu”, lai rokas netrīc.
Kad studēju otrajā kursā, draudzene piedāvāja kopā braukt strādāt uz Vāciju. Piekritu, pat nedomājot. Iekārtojos ārstu ģimenē par guvernanti. Arī tur visi vakarā, televīziju skatoties, iedzēra kādu aliņu. Tas šķita pilnīgi normāli. Kad ar draudzeni gājām dejot, tad iedzēru vairāk, jo, kā jau teicu, tā bija mana atbrīvošanās. Mani vienmēr saistīja cilvēki, kam patika iedzert. Ar tiem, kas nedzēra, nedraudzējos.
Dzīve Vācijā bija laba, bet atgriezos Latvijā, jo tēvs atkal teica: „Atgriezies, tev jāpabeidz studijas!” Tobrīd man bija 22 gadi, es dziedāju korī, sportoju un joprojām dziļi sirdī jutu, ka mans īstais aicinājums ir māksla.
Atgriezos, atradu savu pašreizējo darbu. Jau šķita, beidzot esmu satikusi arī savu vīrieti, taču viņš mani pameta. Tas bija smags trieciens, jo arī tēvs taču mūs pameta, aizgāja pie citas sievietes. Vairs nevarēju aizmigt. Vienkārši nenāca miegs. Nomierinošam efektam sāku lietot korvalola pilienus. Ārsts gan teica – neaizraujies, tu vari pierast, bet es neklausīju...
Sāku arī darbā iedzert kādu kokteilīti. Laikam bērnībā pārdzīvotais nebija līdz galam atrisināts. Alkohols palīdzēja nomierināties. Sāpēs meklēju citu draugu, un nevarēju atrast. Šķita – ar mani kaut kas nav kārtībā, neesmu interesanta. Nu jau vispār vairs nevarēju aizmigt.
Izstāstīju mammai, ka man ir pastāvīgs nemiers. Tomēr studijas, darbs, ir svarīgi izgulēties. Viņa sameklēja ārstu un izrakstīja miega zāles. Pēc tam satiku savu nākamo vīru, un arī tie randiņi mums bija tādi, ka gājām uz kino, pa ceļam nopirkām mazo šņabīti, sajaucām ar kolu, sēdējām pēdējā rindā, mīcījāmies, beigās to filmu vispār neatcerējāmies.
Mūs pat no zāles raidīja ārā. Ballītēs uz galdiem dancojām, pliki jūrā peldējāmies, tas nekas, ka cilvēki apkārt. Alkohols bija kā seksuālais stimulators, abi skatījāmies pornofilmas, visu ko samācījāmies. Godīgi sakot, kad palikām divatā, vienmēr iedzērām. Mums nebija romantisko vakaru ar zāļu tēju sveču gaismā.
Pat ja gājām uz slidotavu, dzērām. Taču bija jāpabeidz augstskola, līdz galam jāuzraksta diplomdarbs, un tobrīd izlēmu nedzert, lai galva skaidra. Tas bija mokošākais mēnesis, biju kā nervu kamols. Pēc tam diezgan ātri paliku stāvoklī. Protams, sapratu – ja esmu stāvoklī, dzert nedrīkstu! Izrādījās, būs dvīņi. Apprecējāmies. Pie kāzu galda kā hipnotizēta skatījos uz pudelēm.
Neizturēju, pa kluso kādus divus centimetrus no glāzes nodzēru. Bērni piedzima ar ķeizargriezienu, un ārsts teica – lai labāk dzītu brūce, jādzer konjaks. Tēvs atnesa labu konjaku, beidzot varēju iedzert. Burtiski tajā pat mirklī nomierinājos. Visu grūtniecības laiku vienkārši turējos pāri saviem spēkiem, lai nedzertu.
Bijām pārcēlušies uz dzīvu ārpus Rīgas, kredītā paņēmuši dzīvokli. Tur jutos kā ieslodzīta. Pirms tam dziedāju, sportoju, bija draugi, darbs, tagad dzīvoju svešā ciematā, kur nevienu nepazīstu.
Vēl atcerējos, ko mans tēvs savulaik teica: „Tu tikai nepaliec stāvoklī, piedzemdēsi bērnu, stāvēsi pie katliem, tava dzīve būs beigusies.” Sāku čīkstēt, ka vīrs pārāk daudz darbos, man vajag vairāk palīdzēt. Bērniem palika gads, kad izdomāju, kā varu no šīs rutīnas atbrīvoties.
Katru dienu mazliet iedzerot... Man bija izstrādāta sistēma – kad pēcpusdienā ar bērniem gāju staigāt, veikalā nopirku „kokčiku” un to izdzēru. Savukārt brīvdienās iedzērām abi ar vīru. Divatā. Bērni spēlējas, mēs iedzeram, parunājamies. No sākuma mums pietika ar mazo blašķīti, bet tad jau ar 0,7 bija „par īsu”, vajadzēja iet uz veikalu. Un tad vienā mirklī sākās...
Kā sadzērāmies, tā skandāls. Tādas pilnīgi destruktīvas attiecības. Biju tā nogurusi no ikdienas, un vēl tēva vārdi manī bija tā iesēdušies, ka sāku bērnus gandrīz vai ienīst. Psiholoģiski atgrūst. Šķita, viņi man traucē dzīvot.
Vīrs arī reizēm pazuda ar draugiem, saucu viņu mājās, viņš nenāca. Tas beidzās ar kautiņiem. Viņš kļuva agresīvs, pārsita man lūpu. Es arī sāku agresīvi uzvesties – apsaukāt viņu, aizvainot, jutu no tā kaifu. Reiz, kad viņu pagrūdu, viņš man tā iesita, ka atsitos pret dīvānu un pārsitu galvu. Viņš nobijās un sāka dzert arvien retāk, toties es...
Atgriezos darbā, kad bērniem palika divi gadi. Darbā centos nedzert, tikai mājupceļā. Pa ceļam uz pieturu bija veikals, kurā nopirku kokteilīti, un autobusā izdzēru. Somiņā vienmēr bija garšvielas, lai nomāktu smaku.
Un tāda gāju pēc bērniem uz bērnudārzu. Domāju, ja kas, pateikšu – darbā iedzēru šampanieti. Ja autobusā bija daudz cilvēku, fiksi ieskrēju bērnudārza tualetē un kokteilīti izdzēru tur. Uzreiz palika tik labi! Kokteilītim vienmēr izdomāju attaisnojumu – nogurums, rutīna, viss apnicis... Tad vīrs pamanīja, ka regulāri nāku mājās iedzērusi, un aizliedza man iet pēc bērniem uz bērnudārzu.
Jutu, viņš man vairs neuzticas, un dzeršanu sāku slēpt. Kokteilīšus biju noslēpusi visās malās. No sākuma zināju, ka man vajag divus, pēc tam – trīs, beigās jau katru vakaru izdzēru litru alkohola. No rītiem nevarēju pamosties, brīvdienās vienkārši gulēju. Līdz vienā brīdī aizgāju prom no darba, jo man šķita, ka tas traucē dzeršanai. Mani negribēja laist prom, biju laba darbiniece. Aizbildinājos, ka man ir veselības problēmas.
Naktīs modos karstos sviedros, šķita, tūlīt sirds apstāsies, viss ķermenis uztūcis. Bet es tik iedzēru miega zāles un gulēju tālāk. Nezinu, kā paliku dzīva. No alkohola sākās psihozes. Mēdzu viena ieslēgties istabā, apgūlos uz grīdas un tēloju, ka esmu mirusi. Vai arī sēdēju uz dīvāna un caurām dienām raudāju. Žēloju sevi.
Bērni nāca mīļot: „Neraudi, kas tev ir? Mīļo mammīt!” Mēģināja visādi mani iepriecināt. Neļāvu vairs vīram vakaros strādāt, jo man bija bail vienai palikt ar bērniem. Šķita, kaut kas notiks, es neizturēšu. Paralēli sākās paranoja, ka man kāds seko. Reizēm mēdzu doties pie vectēva. Viņš dzīvoja citā pilsētā, zināju, ka viņam vienmēr ir kas dzerams mājās, vīra nebūs, tikai es un bērni.
Dzēru šņabi, uzreiz divas glāzes, lai nomierinātos. Vienā reizē pārdozēju – izdzēru visu pudeli un sāku nekontrolēti uz vectēvu bļaut. Izkliedzu visu, kas sakrājies. Kad dzēru, man bija drosme visiem visu pateikt – varēju piezvanīt kaimiņiem, vīra vecākiem. Pēc tam dusmās sašķaidīt telefonu pret sienu. Bet toreiz mamma piezvanīja vīram, viņš atbrauca mani savaldīt. Vīrs vairs nedzēra, bet es to nespēju, robeža bija pārkāpta.
Viņi mani piemuļķoja
Vairākkārt mēģinu pārtraukt dzert, bet nesanāca. Neizskaidrojams spēks lika iet un nopirkt pudeli... Reiz, nākot no veikala, to dusmās aizmetu krūmos, bet no rīta vienalga gāju meklēt un turpat, uz ielas stāvot, to izdzēru. Katru dienu lūdzu Dievu. Sēdēju uz lodžijas un lūdzu, lai mani atbrīvo no šī murga. No sirds skaitīju lūgšanas. Tās dvēseles ciešanas bija neizturamas... Alkoholisms progresēja ļoti strauji, faktiski pusotra gada laikā.
Tad tēvs pateica, ka viņam ir vēzis. Viņš bija ļoti slims, un es nolēmu „kodēties”. Jau biju anonīmi gājusi pie narkologa Aptiekas ielā, lai mani „izlaiž cauri sistēmu”, lai spēju funkcionēt... Jau toreiz narkologs piedāvāja Minesotas programma, bet es neņēmu to galvā. Gāju pie viņa kā pie parasta ārsta, lai viņš atrisina manas dīvainās dzeršanas, iedod kādas zālītes. Toreiz pat nezināju, kas ir alkoholisms. Man bija 29 gadi, un man, tautas valodā sakot, „ielaida torpēdu”.
Drīz pēc tam tēvs nomira... Viņa bērēs viens no draugiem zināja, ka man ir problēmas. Tēvs beigās saprata, jo es pa kluso no viņa čiepu naudu. Viņam bija dzīvoklis, kurā viņš nedzīvoja, un tad es tur mēdzu trīs, četras dienas uzturēties prom no ģimenes, mēģinot tikt ar sevi galā. Atslēdzu telefonu, izolējos no visiem, gribēju rast risinājumu, bet nesapratu, kas ar mani notiek.
Nesapratu, ka esmu slima ar alkoholismu... Visi mani vainoja, ka pazūdu no ģimenes, smadzenes skaloja. Bet es tik izmisumā sēdēju un pīpēju, pīpēju un domāju, domāju, neko nevarēju izdomāt, un viss sākās no gala. Un tas draugs bērēs teica – saņemies, nedzer! Bērēs tiešām nedzēru, zināju, ka man tā torpēda, tāpēc nevaru. Bet pēc pāris dienām vienalga norāvos. Mani brīdināja, ka varu nomirt, var rasties problēmas ar psihi...
Bet es nemiru. Domāju, atkal mani apmānījuši. Kādas muļķības man sastāstītas?! Drīz pēc tam vīra māsa mūs uzaicināja braukt kopā uz ārzemēm... Bērniem bija trīs gadi. Jau, uzkāpjot uz prāmja nopriecājos, ka ir bērnu istaba, tātad būs, kas viņus pieskata. „Taksfrī” veikalā sapirkāmies šņabi, un beigās man bija vienalga, kas notiek ar bērniem. Diskotēkā izdejojos kā vājprātīga ar visiem vīriešiem pēc kārtas, pat neatcerējos, kā tiku līdz savai kajītei. Vīrs rūpējās par bērniem, jo es mēdzu vienkārši „atlūst”.
Nonākot galā, iekārtojāmies viesnīcā un devāmies ar bērniem apskatīt pilsētu. Jau pirms tam pa kluso sadzēros. Iegājām paēst, un es sāku runāt visādas dīvainības, man viss krita ārā no rokām, drēbes kļuva netīras. Vīram palika kauns, bet man – nemaz! Viņš jau arī iedzēra, bet es biju kārtīgi sadzērusies. Tolaik man bija vienalga, kā izskatos, vai esmu uzkrāsojusies, vai ne.
Galvenais, lai tīras drēbes un alkohols tuvumā. Beigās nevarējām atrast viesnīcu. Gājām pa ieliņām, bija vakars, tik vienā brīdī atceros, ka biju ieķērusies vienai kundzītei elkonī. Atjēdzos dzeltenā autobusiņā, jo viņa, rūpējoties par bērniem, bija izsaukusi pašvaldības policiju. Biju dusmīga, ka vīrs neatceras, kur viesnīca. Vēl nogāzos uz asfalta... Laimīgā kārtā bijām nonākuši pie viesnīcas, kurā dzīvoja vīra māsa, viņa pa logu bija to troksni dzirdējusi un skrēja mūs glābt. Man pirmo reizi bija šausmīgs kauns. Atkal nosolījos nedzert...
Un tad bija Jāņi, mēs braucām pie vīra radiem uz laukiem, man iekšā viss trīcēja, prasīju, lai vīrs man nopērk alkoholu. Nu un, ka man ir torpēda? Viss ar mani kārtībā, esmu normāls cilvēks, kāpēc nevar iedzert?! Bet vīrs saka – šoreiz nepirksim. Otrās dienas pēcpusdienā kā traka sāku meklēt alkoholu pa visiem skapjiem, jo zināju – kaut kur ir jābūt. Bet nebija.
Tuvinieki vairs nepirka, jo vienmēr izdzēru visu pa tukšo. Tomēr man izdevās atrast spirtu, un es trīs „divsimtnieces” izdzēru momentā. Un tad sāku runāt dīvainības par šinšillām. Nākamajā rītā pamodos, bērni ir, vīra nav. Viņam šis murgs bija apnicis, bija aizbraucis uz darbu strādāt. Bet es ārdījos kā traka, kā viņš varēja mani pamest?! Viņš pat neatbildēja uz maniem zvaniem, dusmās salauzu vīramātei telefonu. Vīra māsa pienāca klāt un teica: „Mēs paņemsim bērnus, tu pati brauksi uz Straupi!”
Piekritu, jo biju nobijusies – kad runāju par tiem zvēriņiem, sapratu, ka man vairs nav labi ar psihi. Teicu, ka braukšu tikai anonīmi. Vajadzēja 250 latus, un tos man iedeva.
Vīrs aizveda. Es tāda priecīga, nosauļojusies, ir taču vasara! Nokļūšanu tur uztvēru kā atvaļinājumu. Ārsts saka: „Tu esi traka! Nesaproti, ka nomirsi, ja tā turpināsi. Paskaties!”
Tieši tobrīd ieveda sievieti, kura visa raustījās, putas pa muti, kliedz. Viņš man kārtīgi sadeva. Sapratu, ka negribu līdzināties tām sievietēm. Viņām bija atņemti bērni, pašas piekautas, viena pat ar dakšām sadurta. Pēc trim dienām narkologs teica: „Man tev ir piedāvājums – pazīstu ārsti, kas vada Minesotas programmu, es viņu tūlīt sazvanīšu. Tur tev kārtīgi „apgriezīs” smadzenes otrādāk. Tas ir tavs vienīgais ceļš. Galvenais – tās divas dienas, kad būsi ārā, tu nedrīksti dzert, citādi tevi Jelgavā neņems.” Es tik māju ar galvu. Tur man bija jāpavada 28 dienas. Bez mobilā, bez miega zālēm.
Kad mani tur atstāja, asaras sprāga uz visām pusēm. Tur bija gandrīz tikai vīrieši. Bet smadzenes man tiešām „izskaloja”. Iepazinos arī ar anonīmo alkoholiķu kustību. Tas bija pārdzīvojums – iet, runāt ar nez kādiem anonīmajiem alkoholiķiem!
Bet tikai tur beidzot sajutos ar kādu līdzīga. Kaut kas manā dzīvē sāka risināties. Jau Minesotas programmas laikā aptvēru, ka alkohols vada manu dzīvi un esmu bezspēcīga tā priekšā, jo nevaru to kontrolēt. Pēc Minesotas programmas turpināju apmeklēt anonīmo alkoholiķu sapulces. Zināju, ka man tas jādara. Jau bija ieradums, ka man vajag pastāstīt, kas notiek man „iekšā”.
Esmu izgājusi visus 12 soļus, kas ir anonīmo alkoholiķu kustības pamatā. Tas ļāva man pašai saprast, ka alkohols bija tikai simptoms, situācijas krājās gadiem, un es tās nevis risināju, bet slāpēju ar alkoholu. Vienmēr vainoju citus, bet nesapratu, ka es arī esmu iesaistīta. Alkoholiķi vispār ir diezgan egoistiski savā domāšanā, viņi grib visu tikai sev. Beidzot sāku mācīties pieņemt arī citus.
Nu jau gadu un deviņus mēnešus esmu skaidrā, bet joprojām uz sapulcēm braucu divas reizes nedēļā. Vienā no tām lasām apstiprināto literatūru, otrs ir jautājumu un atbilžu vakars. Zinu, ka mani tur nekad nenodos, nepateiks – „ā”, redz, „šitā” strādā tur un ir alkoholiķe. Mums ir arī tāda lūgšana: „Dievs, dod man dvēseles mieru pieņemt to, ko es nespēju mainīt, un drosmi mainīt to, ko es spēju.”
To jau mēs visi darām. Man šīs sapulces ir atbalsts, es redzu, ka citi arī cīnās par skaidrību. Apzinos, ka savu alkoholismu varu tikai apturēt, un šīs sapulces palīdz. To nespētu, viena pati mājās sēžot. Un arī tas, ka „anonīmajos alkoholiķos” viens otram palīdzam, ka esam vajadzīgi viens otram un noderīgi, palīdz uzturēt skaidrību. Man ir svarīgi, ka mani saprot, ka varu savas sajūtas izrunāt un nepagrūtināt ar tām vīru. Jo, kopš esmu skaidrā, visu uztveru daudz saasinātāk.
Vakar zvanīja vīramāte, saku – es tikko no sapulces, esmu labā garastāvokli. „Kā? Tu jau divas reizes nedēļā ej uz sapulci? Vai tad tik traki ir? Kā tad bērni?” Gandrīz vai mani apvaino, ka neesmu pietiekami kopā ar vīru un bērniem. Agrāk būtu aizsvilusies, ka jaucas manā dzīvē, bet tagad vairs nediskutēju par to. Neapvainojos, jo zinu – viņi mani nekad nesapratīs. Būt skaidrā man ir pirmajā vietā, pēc tam – ģimene. Bail pat atcerēties, ka reizēm domās biju gatava savus bērnus nogalināt. Bet tas bija tēva scenārijs pret mani...
Pašlaik manī vairs nav tieksmes pēc dzeršanas, bet es tik un tā speciāli pudelēm virsū neskrienu. Ja darbā kāds piedāvā, saku – paldies, nē! Sākumā šķita, nekad to nespēšu. Pirmo pusgadu negulēju, bet nu jau guļu kā mazs bērns (smejas). Izturēju konkursu un atgriezos tajā pašā darbā. Atsāku dziedāt korī. Bērni šogad sāks iet skolā. Gaidu to ar prieku, jo ir sajūta, ka mācīšos kopā ar viņiem. Pati zināšanas ieguvu laikā, kad lietoju alkoholu, viss bija „pa virsu”, bez dziļākas intereses. Diplomu dabūju un tēva gribu izpildīju. Alkoholiķi jau ir kā bērni, ja vēl ņem vērā, ka dzēru vairāk nekā desmit gadu, tad mana emocionālā attīstība ir sešgadīga bērna līmenī... Vīrs arī reizēm smejas, ka mājās ir trīs bērni.
Faktiski tāda skaidra domāšana pie manis atgriezās tikai pēc gada. Sākumā ir diezgan slikti. Protams, bija brīži, kad šķita – apnikusi anonīmo alkoholiķu kustība, varētu iet un piedzerties, bet tad saproti, ka to murgu vairs ne mūžam negribi piedzīvot. Beigās jau tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi.
Jā, man tagad nepatīk svētki, īpaši Jaunais gads, kad visi dzer šampanieti. Bet nekas, es dzeru bērnu šampanieti (smejas). Šogad līgošu kopā ar „anonīmajiem” alkoholiķiem. Šajā laikā jau visa Latvija dzer, mums nav īsti, kur palikt. Jau domājam sapulcēs, ko Jāņos ēdīsim, kādas spēles spēlēsim un kādas dziesmas dziedāsim. Vīrs piekrita braukt līdzi.
Tagad gribas vairāk būt kopā ar bērniem, brīvdienās braucam ar riteņiem, bet es joprojām pieceļoties turpmākās 24 stundas uzticu augstākam spēkam, katru rītu skaitot lūgšanas. Mācos dzīvot no sākuma, uzņemties atbildību par savu dzīvi, veselību, bērniem. No haosa pāriet uz kārtību.”
Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu „Marta”
Aiva Alksne / Foto: „Bulls Press”
