Visiem šķiet, ka dzīvoju viegli. Saruna ar 5 bērnu māti Diānu Zandi
Diānai Zandei ne reizi vien teikuši: „Ar jums būt precētam gan būtu laime!” Pati Diāna par to smej. Pogas viņa nav šuvusi četrus gadus, nevienu neaptekalē, vīrs kreklus gludina pats.
Diānai ir svarīgi dzīvot pašai savu, no ģimenes neatkarīgu dzīvi. Viņa nav pareizā pūkainā sieviete. Par spīti daudzbērnu mātes tēlam, viņai vajadzīga liela deva vientulības.
Prieka pārpilns. Pirms pāris dienām maģistra darbu aizstāvēju „uz desmit”. Turklāt, nākot uz interviju, nopirku burvīgu melnu izlaiduma kleitu un tagad jūtos kā no striķa norāvusies (smejas).
Iedomājies, studēju jau sešus gadus, un tas nenotiek agrā jaunībā, kad var izturēt negulētas naktis un bērni ir tā – starp citu. Tagad ir visas atbildības, „kreņķi”, kas saistīti ar bērniem, attiecības ar mīļoto vīrieti, kurās arī ir krīzes. Turklāt veselība vairs nav tā, kas agrāk.
Tāpēc baigi labā ir sajūta, kad vari sev teikt: „Eu, bet tu esi lauva!” Sev ļauju priecāties, man vispār gribas palielīties, piezvanīt draudzenei un pateikt, ka man tas izdevies.
Zini, sajūta ir kā tajā laikā, kad esi iemīlējusies un gribi visiem stāstīt par savu mīļoto. Novērtējums augstskolā ir ļoti patīkams, jo tas ir ārējais apstiprinājums tavai varēšanai. Cilvēki bieži runā, ka viņiem ir vienalga, ko citi par viņiem domā, taču, ja esam godīgi pret sevi, tas ir svarīgi.
Zini, jā – savās acīs noteikti! Jo tas nav maz, ka esmu varējusi sevi profesionāli pierādīt, lai arī man ir pieci bērni. Esmu spējusi mainīt savu dzīvi, un man svarīgi apzināties, ka to varu.
Izskatās, ka tev nepiemīt latvieša pieticība – ko nu es, man tikai nejauši izdevās uzrakstīt izcilu darbu…
Ir svarīgi sevi uzlielīt, ka vari, ka tev izdevies. Patiesībā katrs ārējais novērtējums dod spēku spert nākamo soli. Piemēram, pašlaik jau domāju par doktora grādu. Pilnīgi traka, vai ne?
Kad to apspriedu ar savu vīrieti, kad sacīju, ka tas ir neprāts, ka tā atkal būs daļēji nedzīvota dzīve, jo no manis mācīšanās prasa ļoti daudz, Juris tikai noteica: „Bet tu taču zini, ka to darīsi. Jo tev tas patīk.” Viņam ir taisnība... Protams, par izaicinājumiem maksāju ar spriedzi un nogurumu, bet nevaru teikt, ka man ir garlaicīgi. Es dzīvoju, turklāt savu dzīvi, tāpēc mani bērni un vīrs var dzīvot savu dzīvi.
Sabiedrībā pastāv stereotips, ka cilvēki studē psiholoģiju, lai sakārtotu savu dzīvi. Bet savas problēmas nevar atrisināt mācoties, tās jārisina terapijā. Taču kaut ko man pašai noteikti dod teorētiskās zināšanas. Ir brīži, kad pēc „kašķiem” man vieglāk tikt skaidrībā, kas īsti noticis, kādās sliedēs esmu „iekāpusi”.
Tomēr, kad esmu mamma un sieva, manī nav ne smakas no psiholoģes. Tikai vēlāk varu ko sākt analizēt. Mēs visi, tajā skaitā es, ļoti daudz atdodam darbā, bet savu īsto „es” atnesu mājās. Tur ir nogurums, raizes, nesavaldība. Man gan ir viena burvīga īpašība – es ne no kā spēju radīt laimes mirkli kā citiem, tā sev.
Dažreiz izdaru ko neprātīgu, piemēram, šodien nopirku kleitiņu, kaut, ja būtu prātīga, saprastu, ka to nevaru atļauties. Bet ik pa laikam kaut kas tāds jāizdara, lai saprastu, ka izpeldam. Kad izšķīros no otrā vīra, man makā bija divi lati, nezināju, no kā mēs dzīvosim, bet sev un bērniem nopirku saldējumu. Bet dzīve tāpēc neapstājās, izķepurojos.
Ko tev nozīmē šī atļaušanās?
Ja sev atļauju neiespējamas, bet ārkārtīgi svarīgas dāvanas, tas liecina, ka sevi vērtēju kā svarīgu cilvēku. Mēs nevaram tikai dot, mums kaut kas jāsaņem pretim. Nu neatjās princis baltā zirgā, būs man vien pašai tajā zirgā jāuzkāpj un kārotais sev jāatnes. Un es to varu izdarīt.
Es gribētu kādu mēnesi ne par ko nedomāt, tikai sauļoties, peldēties un sevi lutināt. Nekad neesmu piedzīvojusi vienkāršu bezrūpību, kad nav jākreņķējas par to, kas būs rīt un parīt, ka kāds cits par to parūpēsies. Es gan saņemu daudz sirsnības un atbalsta no Jura kaut vai šajā pavasarī, kad viņš gādāja par ģimenes sadzīvi un uzmundrināja mani, kamēr biju līdz matu galiem savā darbā.
Bet zini, kas ir jocīgi? Cilvēkiem šķiet, ka dzīvoju viegli. Un es pati radu tādu iespaidu, jo par grūtībām vienmēr runāju ar tādu šampanieša burbuļu vieglumu. Droši vien tas ir veids, kā pati sev palīdzu izdzīvot. Ja sabrukšu, kurš mani nesīs? Pašai vien tas jādara.
Stipro sieviešu dēļ vīrieši kļūstot vāji. Varbūt arī tu neļauj savam vīrietim nest tik daudz, cik viņš spētu, bet visu tik pati...
Var jau šķist no malas, ka esmu visu varošā un vīrietis man blakus tāds, kas neko nevar, bet tas nav tiesa. Katram no mums ir cits spēks, un ir svarīgi to novērtēt. Jura spēks ir miers, viņš nav nekāds mājsaimnieks, viņam ir sava dzīve, savs darbs, arī viņš šajās attiecībās aug.
Zini, ja esmu godīga pret sevi, man tomēr jāatzīst, ka man ir tas, ko esmu gribējusi. Man vienmēr bijuši svarīgi vīrieši, kas gatavi ieguldīt attiecībās. Un šāds vīrietis nekad nepelnīs tik daudz, cik tas, kurš būs tendēts uz karjeru un naudu. Nedomāju, ka vīrietis, kam ārkārtīgi būtisks bizness, brīdī, kad bērns būs saslimis, skries un vedīs viņu pie ārsta. Vai arī visu nakti ar mani runās par kādu „kašķi”, kas starp mums bijis.
Nē, tāds vīrietis gribēs baltu kreklu, pusdienas un mieru mājās. Un, meklējot materiālo stabilitāti, noteikti tam klāt būtu saņēmusi kādu citu „komplektu”. Mums ar Juri mūžīgais strīdus ābols ir nepieliktās līstītes, līdz galam nepabeigtais remonts. Kašķējos par to, bet pēc tam domāju: ja man būtu vīrietis, kurš būtu pielicis līstītes un visus kontaktus, bet kurš nerunātu par mums, par attiecībām, nebūtu garīgi meklējošs, tas mani tā „besītu”. Visdrīzāk domātu – kaut uzsprāgtu visi pieliktie kontakti! Pilnības pasaulē nav, ir tikai katra paša izvēle, kuru „komplektu” ņemt.
Savulaik domāju, ka man būs tikai viena laulība, ka tajā spēšu realizēt visu, ko vēlos. Un vēl – ka es būšu mierīga ģimenes māte. Bet es nevaru kļūt par citu cilvēku. Man ir mierīgi plūduma brīži, bet pēc būtības esmu strauja kalnu upe. Šad tad man teikuši: „Ar jums būt precētam gan būtu laime!”
Tad smejos ne pa jokam, jo pogas neesmu šuvusi četrus gadus, vīrs kreklus gludina pats, es nevienu neaptekāju, turklāt mēdzu kašķēties un arī nerēķināties ar citiem. Patiesībā man pašai būtu vieglāk, ja es būtu mierīgāka, stabilāka, man nebūtu jāsadzīvo ar savām galējām emocijām.
Esi no tiem, kas ļoti reāli runā par savu dzīvi. Vieglāk taču būtu aizbēgt ilūzijās un noliegt realitāti...
Lūzuma punkts – ieraudzīt realitāti tādu, kāda tā ir – bija mana otrā laulība. Jo tad sāku domāt, kāpēc tajās iesaistījos, tās uzturēju un paliku vietā, kas man bija nelabvēlīga gan emocionāli, gan fiziski. It kā jau būtu vieglāk pateikt, ka tas otrs ir vainīgs vai liktenis – šausmīgs: „Kā man, nabadzītei, „neiet”.”
Bet ko mēs pašas, nabadzītes, darām? Es taču viņu apprecēju un piedzemdēju bērnus, es viņu vilku laukā no grāvja, nevis pateicu – ja patīk, turpini tur piedzēries vārtīties! Ļoti svarīgi būtu apzināties, ka savu dzīvi vienmēr vari mainīt un dažkārt pietiek ar sīkumu. Ļoti labi atceros vienu epizodi. Nesen biju šķīrusies, nācu mājās no izrādes, un pēkšņi man prātā iešāvās jautājums – vai mani bērni vispār zina, cik ļoti viņus mīlu!? Kopš tā laika apzināti sāku viņus apmīļot. Dzīvē katru dienu ir iespēja ko darīt drusku citādi nekā iepriekš.
Zini – nē, atceros, kad pirms piecpadsmit gadiem satiku savu vīrieti, mēs sēdējām blakus, un es viņam teicu: „Es ļoti gribu tev pieskarties. Bet nezinu, vai to gribu tāpēc, ka gribu pieskarties tev, vai tāpēc, ka ilgi nevienam neesmu pieskārusies.”
Nebiju droša par sevi – vai man vajag tikai mirkli vai pašu cilvēku. Bet es nekad neesmu baidījusies riskēt ne darbā, ne attiecībās. Ja tu nemēģini, sev pasaki: „Nē!”, nevis to izdara kāds vīrietis. Bet vai ir vieglāk pašai sevi sāpināt, nekā pieļaut, ka, iespējams, tevi sāpinās otrs? Tas ir stāsts tikai par to, kam ticu.
Ja esmu atvērta attiecībām, tās pie manis atnāks. Un, ja baidos, tad no kā? No sāpēm? Arī vientulība sāp! Bet, protams, ka nav arī attiecību, kas nebūtu sāpīgas. Vismaz man tādu nav bijis. Arī attiecības, kurās dzīvoju jau piecpadsmit gadu, man sniegušas gan laimi, gan radījušas tik daudz jautājumu, tik daudz mokošu domu.
Ko mēģini saprast, domājot par pašreizējām attiecībām?
Dažreiz domāju, vai lielā interese par mācībām, daudzie darbi nav veids, kā es izvēlos nebūt mājās!? Ar visu to, ka man ir vesels bars bērnu, man vajadzīga liela deva vientulības. Bet tad dažkārt sev vaicāju, vai nav vēl kaut kā, ko man vajag bez šīs savas lielās privātās telpas apkārt!? Kaut kā, ko varbūt noliedzu un šajā dzīves brīdī nevēlos ieraudzīt!?
Tomēr šajās attiecībās abi varam uzdot jautājumus, lai cik smagas mums būtu krīzes. Vakarnakt mums bija saruna par vienu kašķi, kas notika pirms nedēļas. Vajadzēja noskaidrot, kas notika un kāpēc. Laukā jau svīda gaisma, kad aizmigām. Bet bija tik forši, ka varējām izrunāt.
Pat tad, kad esmu baigi niknā un eju pa gaisu, tomēr jūtu, ka attiecībās ir kas fundamentāls. Un uz tām jau var raudzīties dažādi – kā uz nomirušām vai tomēr atsvaidzināt sevī šo sajūtu: johaidī, es taču šo vīrieti izvēlējos un cik viņš tomēr foršs. Ja tehniski uzvilkšu sarkanu apakšveļu, iededzināšu sveces un nolikšu uz galda šampanieti, nekas taču nenotiks. Ir svarīgi ieraudzīt, ka tavs vecis patiešām ir feins, ka labais viņā nekur nav zudis, bet ar gadiem pat pieaug.
Ir teiciens – dzīvojiet kopā, līdz nāve jūs šķirs. Un bieži domājam, ka mums jādzīvo kopā, jo tā liktenis ir lēmis. Pēkšņi iedomājos, ka nav taču formulēts, kā nāve tā ir. Tā taču var nebūt cilvēku, bet gan attiecību nāve.
Ja attiecības beigušās, kāpēc esam kopā? Nedomāju, ka šodien jādzīvo ar vienu, bet rīt – ar citu, taču pārāk bieži cilvēki baidās mainīt dzīvi. Ja arguments ir kopīga māja, vai manta ir tā vērta, lai par to maksātu ar nedzīvotu dzīvi?!
Ir forši tas, ka mums ir, ko darīt kopā, bet ir arī katram sava dzīve. Juris vakaros mācās dejot. Mēs kādu laiku gājām kopā, bet tad izlēmu no tā atteikties, lai vismaz vienu darbadienas vakaru varu būt mājās.
Man ir interesanti, ka manam vīram ir arī sava pasaule. Viņam ir arī savas veču sanākšanas. Es to akceptēju, lai gan dažkārt kā viens normāls sievišķis padusmojos. Tas man pašai baigi nepatīk, ka, no vienas puses, priecājos, bet, no otras, ar mazo nenogurstošo zāģīti viņu zāģēju. Esmu parasta sieviete, kurai zāģis nav svešs.
Bet zini, kas manī ir vērtīgākais? Es kādreiz varu pateikt otram ko šausmīgu, bet ar saviem darbiem parādu gluži ko citu. Manās darbībās ir atbalsts, un es esmu par savu veci un ģimeni. Piemēram, mums (kā jau daudzām ģimenēm) pašlaik maks ir krietni plānāks un jādomā, kā nomaksāt rēķinus, un ir daudz raižu pat par elementārām lietām.
Šādos brīžos es zāģēju, ka man tagad vienai jāpelna vairāk, bet vienlaikus zinu, ka tas pāries, mēs izturēsim, un es tikmēr pelnīšu un gādāšu. Kad vīrs izlēma mācīties psiholoģiju, man nebija šaubu, ka tas ir svarīgi un mēs tam atradīsim gan naudu, gan laiku. Neesmu nekāda pareizā pūkainā sieviete, kas savu dzīvi pilnībā sakārtojusi. Tas nav reāli.
Man jāsastopas ar sevi tādu, kāda esmu, ar to, ka kļūstu vecāka. Un brīžiem tas nav patīkami. Mani asociē ar meitenīgo Lāsmiņu filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Iekšēji kā viņa īsti nekad neesmu jutusies, bet pašlaik ar to skuķi vienkārši kontrastēju. Un man jāpieņem realitāte.
Kosmetoloģe man saka, cik brīnišķīgi izskatos, bet viņa to saka manu gadu kontekstā. Es paskatos spogulī un redzu, ka viss ir briesmīgi, jo sevi vērtēju jaunības kontekstā.
Manā vecumā iztaisīties pēc „baigās beibes” ir galīgi garām. Mēs esam sievietes, nevis skuķi. Bet sieviete sevī ir jāpieņem. Un tas dažreiz nav viegli. Pirms kādiem pieciem gadiem skatījos spogulī un domāju: „Ārprāts, krunkas ir tur un tur!”, bet tad sev teicu: „Diāna, vēl pēc desmit gadiem tev šķitīs, ka pašlaik izskatījies labi.” Man palīdz pasmiešanās par sevi. Ir, protams, sevi jākopj, jātur formā, bet ne tāpēc, lai būtu mūžam jauna.
Var jau iekrist otrā galējībā un izmisīgi mēģināt saglabāt mūžīgo jaunību...
Domāju, ka arī tā ir mukšana ilūziju pasaulē. Ko tu gribi ar to izgludināto seju panākt? Ja kaut ko gribu izgludināt, tad laikam gribu kaut ko izārdīt no savas dzīves, kaut ko noliegt. Tā es to izjūtu. Jaunība ir tikai izskats, vērtība ir pieredze. Ja esmu ar gludu seju, tātad gribu noliegt savu pieredzi. Bet jautājums par gadiem ir dīvains. Arī man joprojām ir iluzora izjūta, ka es ļoti, ļoti daudz savā dzīvē vēl izdarīšu. Varbūt man jāaptver tas, ka es darīšu, bet nezinu, cik daudz.
Zini, vēl līdz galam neesmu izbaudījusi, ko jūtu. Laikam tā būs vēl viena pieaugšana. Katrā gadījumā par mammu savam mazbērnam noteikti neuzmetīšos. Stāvēšu pie ratiem (smejas).
Tev pazīstama izjūta, ka skaties uz saviem bērniem un domā, ka kaut ko no viņu dzīves tu būtu gribējusi piedzīvot?
To, ka viņi var lamāties! Tas ir svarīgi. Tā ir daudzu mammu ilūzija, ka viņu bērni nelamājas, bet patiesībā visi mūsu pēterīši lamājas, kad to nedzirdam. Man patīk tas, ka mani bērni atklāti var paust visas savas jūtas.
Diānas Zandes dzīve
Nav viegli, kad mūsu mazie iet pa gaisu un saka: „Es tevi ienīstu, atšķaidīšu!”, un mums jāsaprot, ka tajā brīdī mūsu bērns ir nāvīgi nikns, ka viņš mūs neienīst, bet ir tik dusmīgs, ka nevar nelietot visspēcīgākos vārdus, kādus dzirdējis.
Es savukārt spēju pateikt, ka redzu, cik ļoti saniknots viņš ir un varbūt viņš grib, lai viņu samīļoju. Dažreiz viņš atnāk un samīļojas, bet dažreiz nokliedz: „Nekad mūžā!” Es to saprotu, jo tieši tāpat arī es bļaustos mājās: „Man viss līdz kaklam!”, lai gan faktiski tikai gribu pateikt, ka esmu ļoti nogurusi un vēlos, lai kāds man palīdz.
Mani bērni drīkst pieņemt diezgan daudz lēmumu savā dzīvē. Mazais skuķēns var teikt: „Es to kleitu nevilkšu, man tā riebjas!”
Galvenokārt rēķinājos ar vecāku vajadzībām. Rūpējos, mēģināju uzminēt mammas garastāvokli. Mani mazie tā nedara. Turklāt, kad manī parādās itāļu sieviete un es sāku bļaustīties par nekārtību mājās, viņi man aizrāda, un tas tā atvēsina! Man patīk, ka bērni var atļauties nebūt mums ērti, ka viņi var atļauties būt paši.
Tajā pašā laikā mani bērni daudz mazāk tiek vesti uz muzejiem un teātriem nekā es bērnībā. Savukārt Jurim mamma daudz gatavoja, viņiem mājās bija iedibinātas ēšanas kultūras tradīcijas. Redz, kā ir, – to feino, ko vecāki mums līdzi iedevuši, saviem bērniem tālāk neesam nodevuši. Bet katra paaudze bērniem iedod gan labāko, gan arī savu sāpju kausu.
Ko sev pārmet attiecībās ar bērniem?
Man joprojām ir vainas izjūta pret bērniem, ka savulaik dzīvoju attiecībās, kurās bija alkohols un fiziska vardarbība. Jūtos vainīga, pieļaujot, ka mani bērni tajā ir tik ilgu laiku. Jo tas nevar palikt bez sekām. Esmu viņiem lūgusi par to piedošanu.
Esmu par to domājusi un esmu ar bērniem par to runājusi. Esmu atzinusi, ko darīju nepareizi, lai viņi mēģina notiekošo redzēt reāli. Bet cenšos uzticēties, ka viņi paši tiks galā. Esmu viņiem iedevusi tik, cik varēju. Mani bērni ir tik forši, katrs tik atšķirīgs, bet reizē visi ar tik labām sirdīm.
Nekal plānus, ko darīsi, kad visi tavi bērni būs jau savā dzīvē?
Nē, jo tās ir klasiskās lamatas, kurās iekrīt daudzi. Tu domā – ja notiks tas, tu izdarīsi to. Taču jādzīvo ir jau tagad. Turklāt dzīvē ir kā pa viļņiem – ja tu pašlaik kāp augšup, tad izmanto to! Kā vari zināt, ka pēc kāda laika dzīve tevi nenesīs atkal lejā?
Pirms diviem gadiem aizbraucu uz Peru. Cilvēki jautāja – vai brauksim visa ģimene kopā? Protams, ka ne, cik daudz ir jāpelna, lai aizbrauktu visi! Bet iekšēji jutos vainīga, ka braucu viena. Un tas ir stāsts par dzīvošanu. Tu vari dzīvot tikai citiem un cerēt, ka kādreiz pienāks laiks, kad varēsi ko paņemt sev.
Latviešu sievietes tik ļoti labi prot rūpēties un cīnīties par citiem, bet ne sevi. Šo sevī cenšos izskaust un apzināti lūdzu un pieņemu no dzīves dāvanas tieši sev pašai. Apzinos, ka sevi daudz atdodu gan darbā, gan mājās un man vajadzīgs brīdis, kad uzlādēties. Ja toreiz nebūtu izmantojusi situāciju, uz Peru vispār nebūtu aizbraukusi, jo šībrīža ekonomiskajā situācijā tas būtu nereāli.
Jā, man gribas lielu ceļojumu kopā ar ģimeni. Gribu bezrūpīgu atpūtu kādā no pasaules dabas paradīzes vietām.
Esmu daudz kam cauri gājusi, pati apbrīnoju savu mērķtiecību, esmu kā buldogs, kas iekrampējas un nelaiž mērķi vaļā. Bet dažkārt gribētos žokļus vienkārši atlaist un ļauties. Gribu piedzīvot lielu un skaistu brīnumu – dzīvot viegli un rūpēties mazāk.
Vēl man ir mazāki sapnīši. Ļoti gribas mazu mājiņu laukos, kur ar vīru čubināties, lai ir gana daudz darba un atpūtas, lai ir draugi, ar kuriem tikties, lai ir nauda jaunai kleitiņai. Lai bērni, kad izaug, saka: „Vispār viņa brīžiem bija pilnīgi nesakarīga, bet kopumā tomēr forša mamma.”
Intervija publicēta sadarbībā ar žurnālu „ Marta”
