„Prāta vētras” līgava. Intervija ar topošo māmiņu Santu Bindemani
„Prāta vētras” taustiņnieka Māra Mihelsona līgava Santa Bindemane atgādina glamūrīgi nevainojamās Holivudas „yummy mummy”. Bet patiesībā viņa tic tam, ka sievietei mājās jāgatavo, jābūt sievišķīgai un jāiekopj dārzs.
No malas šķiet – tu pilnībā atbilsti tēlam, ko Amerikā dēvē par „yummy mummy” – pievilcīga, glamūrīga, seksīga mamma, kas rūpējas ne tikai par bērniem, bet arī sevi. Jūties kā viena no viņām?
Sievietei par izskatu jārūpējas vienmēr un jābūt skaistai gan uz ielas, gan jo īpaši mājās – kopā ar savējiem. Vai es gribētu sevi pozicionēt kā „yummy mummy”? Droši vien, ne. Labāk, ja cilvēki mani drīzāk uztvertu nevis kā stilīgu māmiņu, bet sievišķīgu būtni.
Pēdējā gadā esmu sākusi pievērst īpašu uzmanību tam, kā izskatos. Man ir svarīgi justies sievišķīgai un labi izskatīties, jo tad gan pati labi jūties, gan patīc apkārtējiem.
Manā ģimenē visu iepriekšējo paaudžu sievietes ir ārkārtīgi sievišķīgas. Reiz nebrīdinot aizbraucu ciemos pie vecmāmiņas, kurai drīz būs deviņdesmit gadu, un viņa mani sagaidīja ar pērļu auskariem ausīs un baltu priekšautu ap vidukli. Tas, manuprāt, tiek pārmantots paaudzēs.
Vai vispār pazīsti parastās sievietes sindromu – esmu resna, nesmuka, mani neviens negrib...
Šādus kompleksus nepazīstu. Droši vien man ir salīdzinoši augsta pašapziņa. Ir dienas, kad jūtos sliktāk, bet pēc tam ir dienas, kad man nav enerģijas, un tas mani uztrauc daudz vairāk nekā tas, vai nav parādījies kāds lieks kilograms.
„Grāmatu karuseļa” atklāšanas ballīte
Cenšos ēst veselīgi. Tas nav tāpēc, ka uztrauktos par svaru, jo man ir labi gēni – apkārt visi ir ļoti tievi. Ievēroju ājurvēdiskos principus, jo ticu, ka tie darbojas. Kādu laiku jau neēdu gaļu. Lai iemācītos garšīgi gatavot, nevis vienkārši ēstu plikus sautētus dārzeņus, apmeklēju vēdiskās kulinārijas kursus. Man obligāti no rīta ir laikus jāpieceļas. Ja nokavēju posmu, kas ir no pulksten astoņiem līdz deviņiem, visu dienu jūtos briesmīgi, enerģiju vairs neatgūt.
Neatbalstu galējības. Kādu laiku mēģināju, bet beigās vienkārši saslimu – pārtērēju rezerves, jo tas vēl bija laiks, kad Maija naktīs cēlās nez cik reižu. Varbūt pēc kāda laika atkal varētu pamēģināt, lai gan man jau pulksten astoņos celties ir sasniegums – agrāk gulēju līdz pulksten vienpadsmitiem.
Tu daudz domā par enerģijas saglabāšanu.
Tā gan fiziski ļauj labi justies, gan atspoguļosies izskatā, kad būs 40, 50 gadi. Vesels cilvēks var būt priecīgs, pozitīvs un tādējādi interesants apkārtējiem.
Mārim ir tāda profesija, kāda ir, un viņš spēlē tādā grupā, kas visiem patīk. Tas, ka fotografē, nav nekas briesmīgs, bet vest rādīt savu mājokli, gultasvietu – to es negribētu. Tas „apēd” enerģiju, tāpat kā atkailināšanās. Agrāk tā nedomāju, bet pašlaik noteikti nevēlos fotografēties kaila vai ļoti minimālā apģērbā. Kam galu galā tās bildes pēc tam rādīšu? Turklāt tas sievietei atņem enerģiju. Arī mājās vairāk problēmu rodas, jo skaistums aizplūst prom. Kuras sievietes ir interesantākas? Tās, kuras sevi mazāk rāda, kurām ir mazāki dekoltē izgriezumi. Noslēpumainās ir interesantākas, jo viņās ir vairāk sievišķīgās enerģijas.
Tu šo principu ievēro?
Agrāk neievēroju. Tas ir posms, kam jāiziet cauri. Kaut vai lielāks dekoltē, vēl man bija pieaudzēti mati. Tagad tas galīgi nesaista. Esmu pievērsusies tam, lai man būtu dabiski skaisti mati. Ja tos krāsoju, man neizdodas izaudzēt garus. Man tiešām ir svarīgi, lai vienmēr ir tīri mati, jo sievietei jābūt koptai, – tad viss vairāk vai mazāk būs kārtībā.
Drīz tev gaidāmas dzemdības. Kā grūtniecība mainījusi tavu dzīves ritmu?
Esmu kļuvusi tikai aktīvāka. Tagad man ir radošs pacēlums – tik daudz ideju, kā nekad, visu gribas pagūt! Māris saka – nu, neuzņemies tik daudz! Nē, es visu varu. Veikaliņš – tas ir viens. Tajā ir ne tikai grāmatas, bet arī pašu domātas un radītas drēbītes. Tad vēl jāīsteno iecere Ziemassvētkos izdot grāmatu, kurā būs apkopotas pasakas. Kaut varētu to visu pagūt! Bet centīšos – lai nepalieku „muļķos”! Cerēju, ka izdosies līdz dzemdībām, bet laikam jau ne. Kad ir sava nodarbošanās, kas aizrauj, laiks paskrien – tu negaidi, neskaiti dienas, kad tad bērniņš dzims.
Ideja par bērnu grāmatu veikalu tika lolota ļoti ilgi. Vēl bērnībā, kad man bija 12 gadi, iespaidojos no filmas „Tev pienācis pasts”. Tur arī ir tāds romantiskais grāmatu veikaliņš. Mīlestība pret grāmatu, bērniem – to paturēju prātā desmit gadus, līdz savu vēlēšanos īstenoju. Tas nav nekāds biznesa projekts, un miljonus ar to nenopelnīsim nekad. Tā ir vieta savam un citu priekam, jo arvien vairāk cilvēku novērtē dabisko un to, kas ir no sirds.
Vai veikala plauktos ir kāda grāmata, ko nevēlies pārdot?
Esmu sākusi vākt vecās bērnu grāmatas, kas vairs netiek izdotas. Atsaucība ir liela, esam saņēmuši eksemplārus no 40. gadiem, kādus pat antikvariātos nevar atrast. Un šīs grāmatas ir tik labi saglabājušās. Tā ir milzīga vērtība, kuru negribētos pārdot. Pie mums nonāca arī tādi padomju laika dzejoļu šedevri, kas pašlaik šķiet tik smieklīgi. Esmu atklājusi, ka vecās grāmatas var nopirkt internetā. Tur iegādājos un tagad lasu Mēriju Popinsu.
Ojāram Vācietim ir tāda grāmata „Mēnesim robs” – tā iepriekš bija topā. Maija no galvas zināja, jo kādas pāris nedēļas katru vakaru bija jālasa priekšā. Tagad cieņā ir trollītis Mumins. Lasu grāmatas ar izteiksmi – lomās.
Vai kā Madonna neesi pati mēģinājusi rakstīt pasakas?
Madonnas grāmatas ir ļoti labas. Agrāk biju skeptiska – kas gan tur var būt? Bet tiešām tās ir bagātas ar atziņām. Es gribētu uzrakstīt labu pasaku, bet esmu pārliecinājusies, ka vismaz pagaidām man nesanāk. Es centos, bet sanāca tik skumīgs stāsts. Ārprāts! Tādu nevar dot nevienam lasīt.
Noteikti ne klasiskai princesei, Pelnrušķītei vai Sniegbaltītei. Kad jau biju sakarīgākā vecumā ar spēju spriest un izdarīt secinājumus, mani uzrunāja Džinas Vebsteres „Garkājtētiņš”, Lūsijas Montgomerijas „Emīlijas ceļš”. Abu grāmatu varones ir meitenes no vienkāršām ģimenēm, bet viņām piemīt ārkārtīgi plaša iekšējā pasaule, stipra personība.
Tad tu arī esi no vienkāršas ģimenes?
Droši vien. Mums jau nav kastu sistēmas. Augu diezgan mākslinieciskā vidē, jo mammas vīra vectētiņš bija liels latviešu mākslinieks Rūdolfs Pinnis – visapkārt bija daudz gleznu.
Ideālā ģimene, kādu es to redzu, ir tāda pati, kā visus iepriekšējos gadsimtus. Es uzskatu, ka tas ir liels mūsdienu mīnuss, ka cilvēki ir sākuši dzīvot šauros lokos – tikai viņi paši un bērni. Tā, manuprāt, arī ir problēma, kāpēc tik daudzi pašlaik šķiras. Jo nav aizmugures, saiknes, to, kas viens par otru pastāv. Austrumos milzīgie ģimeņu klani dzīvo vienā namā – tajās ģimenēs ir spēks. To vajadzētu atjaunot un uzturēt.
Tu būtu gatava savā ģimenē uzņemties šo vienotājas lomu?
Pieļauju, ka nekad nebūs tā, ka mēs visi varētu dzīvot vienā mājā, bet uzturēt saikni starp vecākiem un vecvecākiem man ir ļoti svarīgi. Tāpat kā gribu, lai būtu daudz mazbērnu, kas brauktu ciemos pie vecvecākiem un veidotos liela ģimene. Tāpēc ir doma par skaistu ģimenes māju laukos, kur visi var sanākt un būt kopā. Es pat kaut kad varētu vispār pārcelties uz laukiem, bet, kamēr ir mazi bērni, tu nemaz to nevari izdarīt, jo viņiem ir jāiet skolā un jādzīvo sabiedriskā vidē.
Es vispār neesmu cilvēks, kam apkārt vajag daudz cilvēku. Man ir labi arī vienai. Ja es palieku divatā ar meitu, man nav uzreiz jāmeklē kāda draudzene, pie kuras aiziet ciemos. Jūtos gana pašpietiekama. Man labāk gribas pabūt kopā ar tuvajiem cilvēkiem, nekā iet sabiedrībā un tērēt enerģiju.
Kā tad sadzīvo ar publiskumu?
Agrāk pēc tā ļoti tiecos. Pat apmeklēju televīzijas skolu, cik ļoti gribēju būt pamanāma. Tagad tāda vēlēšanās pazudusi. Acīmredzot esmu jau publiskumu pietiekami izjutusi, vairs nealkstu.
Tev ir svarīgi, ka tevi atpazīst kā Santu Bindemani, nevis Māra Mihelsona draudzeni?
Man ir būtiski, lai es pati būtu personība, tāpēc laikam arī man ir grāmatu veikaliņš un gribu kaut ko radošu dot pati no sevis. Ja par tevi publiskā vidē ko saka, gribas, lai tu arī esi personība, nevis tikai līdzdzīvotājs. Bet es pat nespēju iedomāties parastu vīrieti sev blakus. Viņa panākumi arī man liek būt aktīvai, un tas ir labi! Ir tik svarīgi, lai ir lepnuma izjūta par savu vīrieti. Jo, tiklīdz var pateikt – jā, esmu „bišķiņ” pārāka, tiklīdz sieviete sajūtas stiprāka, tā attiecības sāk jukt.
Manuprāt, vajag ļaut vīrietim justies labi ar tevi kopā, nevis nepārtraukti gribēt apliecināt, ka pati visu vari izdarīt. Es spēju ļoti daudz, bet ja ir blakus vīrietis, pat, uz ielas – kāds svešs, es pastāvēšu un pagaidīšu, kamēr man atvērs durvis. Tas ir patīkami ne tikai man – es ļauju arī vīrietim sajusties labam un vērtīgam. Mājās darbojas tas pats princips.
Vēl neatļaujos būt sīkumaina. Ir redzēts, ka sāk otru čakarēt, viens otru visu laiku baksta, iedzeļ. Vēl jo vairāk, ja publiski – tas ir briesmīgi. Labāk ir paklusēt, jo tas patiesībā ir sīkums. Ar laiku saproti, ka labāk ir darīt tā, nekā pateikt ko muļķīgu – sīkumu, kas izraisa strīdu.
Kādai vēl jābūt mūsdienu sievietei?
Esmu tradicionālo vērtību piekritēja. Man pirmajā vietā ir ģimene, bērni, vīrs. Uzskatu, ka sievietei mājās ir jāgatavo. Vērojot meitenes sev apkārt, redzu, ka tās, kurām nav ģimeņu, ir daudz nelaimīgākas, pat ja viņu karjera ir veiksmīga. Sievietei vajag iekopt dārziņu. Pašai pagaidām tāda vēl nav, bet domāju, ka nākamgad jau būs.
Ja vien ir iespēja, vajadzētu iztikt bez auklēm, un, ja var atļauties, labāk būt mājās ar bērniem. Ļoti priecājos, ka valsts finansiālās situācijas iespaidā sievietes sākušas nodarboties ar rokdarbiem. Viņas kļūst tik sievišķīgas! Pati varbūt neesmu pietiekami pacietīga tādiem sīkiem darbiņiem, bet šūt gan varētu. Būdama stāvoklī ar Maiju, pati viņai šuvu sedziņas. Savulaik pat gribēju mācīties par modes mākslinieci, bet ģimene atrunāja – teica, ka ar to nevar nopelnīt. Tagad arī šūtu, tikai nav šujmašīnas. Gan jau uzdāvinās. Jāizdīc! (Smejas.)
Sievietei jābūt sievišķīgai, tad viņa būs interesanta. Ja gribi atrast labu vīru, vajag tādai būt. Līdz šādai atziņai nonākusi arī mana draudzene, kura ļoti labi sāka karjeras dzīvi, bet vienā brīdī aptvēra, ka tas ir „garām”, ka patiesībā vajag darīt sievišķīgas lietas, tad tevī veidojas enerģija un tu piesaisti apkārtējos cilvēkus. Tas sniedz laimi, ko visi meklē.
Esmu ļoti pateicīga liktenim, ka viņu satiku, jo bez viņa es būtu pilnīgi cits cilvēks. Viņš man iemācīja būt vienkāršai, kāda līdz tam noteikti nebiju. Pirms tam man bija tādas prasības!
Kāda tad tu būtu, ja nebūtu viņu satikusi?
Ārprāts, labāk pat neiedomāties! (Smejas.) Pieļauju, ka vienkārši nebūtu cilvēkiem interesanta.
Iespējams. Pati uz šāda tipa sievietēm raugos bez intereses. Savukārt iet kāda parastāka meitene, bet izskatās tik interesanta – tur kaut kas ir! Vēl man prieks, ka esmu spējusi saglabāt bērnišķību. Ticu – jo ilgāk to nepazaudē, jo ilgāk esi jauns.
Kā to vienkāršību tevī ieaudzināja?
Māris pats ir vienkāršs. Turklāt viņš ir vecāks. Protams, man, jaunai meitenei, viņa viedoklis šķita autoritatīvāks. Un, ja viņam šķiet, ka vienkāršākam būt ir forši, tad arī man tā sāk likties. Ar laiku saproti – vari iziet ārā uz ielas plikām kājām un ir vienalga, ko citi domās.
Agrāk tā nebija, tad nevarēju atļauties būt muļķīga. Tagad to varu, kaut mana lielākā problēma joprojām ir tā, ka sarkstu. No tā laikam nekad netikšu vaļā. Pašai man tas ļoti nepatīk. Tuvākie cilvēki to labi zina, atliek vien pateikt, un viss – es pat ne par ko varu nosarkt.
Tāpēc nekad nemeloju, jo vienkārši nemāku to darīt. Ja meloju, to uzreiz var redzēt.
(Pauze.) Siguldā.
Droši vien skolā arī biji viena no „Prāta vētras” fanēm?
Es gandrīz vispār nezināju, kas ir „Prāta vētra”. Biju par tādu dzirdējusi, bet mani šī grupa neinteresēja. Pirmais albums, ko noklausījos, bija „Dienās, kad lidlauks pārāk tāls”. Kurš albums tas jau bija?! Smukas dziesmas. Bet pirms tam neko nezināju.
Nē! Draudzenes atpazina. Es ieraudzīju cilvēku, nevis puisi no „Prāta vētras”. Tas bija cilvēks ar lielām, lielām acīm mazā prinča kostīmā. Tāds bija mans pirmais iespaids. Nedaudz kautrīgs, kas, protams, uzreiz ir interesanti.
Kāds ir Māris?
Māris ir ļoti labs cilvēks. Tieši šis vārdu salikums viņu lieliski raksturo.
Tas ir termins, ko man ļoti nepatīk, ja to attiecina uz mani. Ja vēl to pasaka kāds vīrietis, tad vispār liekas – tiiizli. Vēl jo vairāk, ja to pasaka tavs vīrietis. Bet attiecībā uz Māri tas nozīmē, ka viņam var uzticēties, ne par ko nebaidīties.
Un kā tu gribētu, lai par tevi saka?
Man gribētos, lai saka... Ka viņā kaut kas ir! Katrs ar to, protams, domā ko savu, ko bieži pat nevar formulēt vārdos.
Var būt ne tik simpātiska sieviete, bet viņā kaut kas ir, un tas padara skaistu neatkarīgi no tā – tieva, resna, blondiem vai tumšiem matiem.
Tu zini arī, ar ko „paņēmi” Māri?
Varbūt ar viegluma sajūtu. Ir cilvēki, ar ko tev grūti kontaktēties, bet gadās, ka sēdi kopā, neko nerunā un ir tā viegluma sajūta.
Es pat neesmu bijusi klāt lielajos koncertos, taču visapkārt ir skaistas sievietes, kas būtu ar mieru iepazīties. Kontrolēt to nevar. Krievijā viņi ir diezgan populāri, tur taču visas tās skaistās sievietes, zvaigznes. Var jau būt, ka izskatam nav nozīmes, bet ir sievišķīgi par to uztraukties.
Man pašai, piemēram, ļoti patīk krievu dziedātāja Žanna Friske. Puiši ar viņu bijuši vienā pasākumā. Pieļauju, ka burvība, ko pamani no malas (ja to bieži redzi), ar laiku izzūd. Tāpat kā vīrietis, kam ir ārkārtīgi skaista sieva, pēkšņi viņu sāk krāpt ar citu, jo ir pieradis un sieva vairs nešķiet īpaša.
Arī jums bija mirklis, kad pašķīrāties. Pastāstīsi par to?
Tā ir tēma, ko neskaram pat mājās... Pieļauju, ka par to būtu vērts runāt tāpēc, ka daudziem tā noteikti notiek. Ja man kāda meitene personiski jautātu, es noteikti padalītos, bet publiski es negribu par to atkal runāt.
Jā! Man tad bija 21 gads, bet draudzenes saka – es par ģimeni un bērniem runāju kopš kādiem 16 gadiem. Ir sievietes, kam primārā ir karjera, man tā nekad nav bijis.
Domāji, ka tik agri jau būs pašai sava ģimene?
Biju tam gatava. Nebija tāda šoka – ārprāts, man vairs neatliks laika ballītēm vai es ko nepaspēšu izdarīt, ko lai tagad dara?!
Tieši otrādi – cilvēki apkārt brīnījās, kā gan varu saglabāt tādu mieru. Bet es vienkārši esmu cilvēks, kas ļoti maz uztraucas. Man noteikti nervu šūnas labi saglabāsies. Arī dzemdības mani nebiedēja. Varbūt tas pat ir kāds egoisms, bet, no otras puses, vienkārši vēss prāts, kas ikdienā palīdz. Esmu tā, kas parasti kādam saka – būs jau labi, nomierinies, viss nokārtosies. Pat meita, kad bija mazāka, radu lokā izcēlās ar šo no manis pārņemto frāzi: „Viss būs labi!”
Oficiāli uzņēmies atbildību
Es arī vienā portālā lasīju, ka šovasar. Tētis zvanīja izbrīnīts – man teica, ka jūs precaties! Nu, nav šovasar. Es vispār neatbalstu, ka precas, kad sieviete ir stāvoklī, jo, manuprāt, tad viņai visu mūžu var gadīties, ka saglabājas sajūta – mani apprecēja tikai tāpēc, ka gaidīju bērnu.
Tomēr ir uzskats – gada laikā pēc saderināšanās jāapprecas.
Es par to neesmu neko lasījusi. Varbūt gads, bet var būt arī vairāk. Ir jau cilvēki, kam ir gredzens un izšķiras tāpat. To nevajag pārvērtēt.
Ar to gaidīšanu ir tā – tad, kad iepazīstas, drīz pēc tam tu esi gatavs arī apprecēties. Tad tu gaidi, esi gatavs darīt jebko, bet ar laiku, kad pats jūties stabili, pašam ar sevi ir interesanti, tas vairs nav primārais. Nav tā, ka vajadzētu obligāti šovasar vai nākamgad, jo drošības sajūta jau ir.
Bildinājums tieši tagad – tas bija pārsteigums?
Šis gredzens man ir kādu laiku, vienkārši tagad tikai pamanīja.
Sievietēm ir raksturīgi fantazēt, kā viņām gribētos tikt bildinātām. Tev bija sava vīzija?
Nē, biju no draudzenēm dzirdējusi, kā kurai ir bijis. Pati tiešām neko nebiju iztēlojusies.
Tev ir svarīga romantika?
Tad, kad tikko esi iepazinies, uztvere ir īpaši saasināta uz romantisko pusi. Es nezinu, kā romantiku varētu izpaust tādā – jau ikdienā.
Negribu par to neko stāstīt! Mājās būs problēmas. (Smejas.)
Ko šis gredzens tev nozīmē?
To uztveru kā mīlestības apliecinājumu. Tu jūti, ka oficiāli kāds par tevi un to, kas jums kopīgs, ir uzņēmies atbildību. Tad, kad tevi apprec, rodas papildu drošības sajūta, kaut gan es īpaši nevaru sūdzēties par viņu arī tagad.
Man nav vilinājuma laulāties Havaju salās pie okeāna. Gribētos tradicionāli, bet tas ir vēl mājās diskutējams jautājums. Latviskas – tādas man šķiet skaistas kāzas.
Aija Ivanova / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
