Aisha. Atkal mazliet iemīlējusies

Senāk tev bija divi Džeka Rasela terjeri, tagad – mazs, balts, pūkains suņuks. Esi kļuvusi mazliet baltāka un pūkaināka?

Jaunais ir mana Dada. Maltas zīda suns. Lai gan balts un pūkains, bet tikpat spridzīgs kā iepriekšējie suņi. (Smejas.) Man viss notiek organiski, neesmu pēkšņi izdomājusi mainīt tēlu. Pati augu, un viss ap mani mainās pats no sevis. Bet abi Džeka Rasela terjeri ir vēl joprojām. Viņi vairs nedzīvo pie manis. Tā kā viņi bija kopīgi ar manu bijušo puisi, sākumā suņus dalījām, līdz sapratām, ka abi tomēr ir saraduši būt kopā un šķirt viņus nevajadzētu. Joprojām dažkārt viņus pieskatu, un mana Dada ļoti labi ar viņiem satiek.

Bez mājdzīvniekiem nespēj?

Allaž esmu teikusi – suns mīl mani, neskatoties ne uz ko. Viņš mani nekad nepievils, neuzkraus virsū sūdu čupu. Viņš vienmēr priecājas mani sagaidīt, lai cik ilgi būtu viņu atstājusi vienu. Pārnāku, un viņš tik priecīgs. Dada jūt, ja man traki iet. Kļūst bēdīga, tad nāk mīļoties. Atbalsta mani.

Un kam tu fiziski paraudi uz pleca, kad pavisam traki?

Māsa Laura ir pati uzticamākā. Viņa ir mans labākais draugs un māsa vienā personā. Patiesībā man īstu draugu nav nemaz tik daudz. Es dzīvē vairāk esmu viena.

Bet tie jau bija tavi draugi, kuri mudināja pieteikties „Talantu fabrikā”, no kuras patiesībā visa tava tagadējā dzīve arī sākās.

Patiesībā mani pierunāja Harijs Zariņš, tēta grupas ģitārists. Tieši viņš teica: „Aiča, „davai”! Ej! Dari!” Viņš pirmais mani iedrošināja, visi pārējie – atbalstīja. Varbūt tagad man dzīvē visa kā ir vairāk un arī apstākļi labāki, bet es arī sūri un grūti strādāju. Pirms divām dienām runāju ar tēti, un viņš teica: „Man ir sajūta, ka vieglāk grāvjus rakt un dzīvot mierā, nevis kāpt uz skatuves un pilnībā tukšot sevi ārā.” Bet vispār notikumi manā dzīvē skrien ātrāk par mani.

Esmu kā bērns un tajā pašā laikā – pieaugusi sieviete, kura nejaudā tam visam tikt līdzi. Kad notiek kāds pavērsiens manā karjerā – sauksim to tā, kaut stulbi skan – pārējie sauc: „Bet, Aiju! Tas ir tik forši! Tu jau tik daudz esi izdarījusi!” Vai tad? Man pašai sajūta, jo tālāk eju, jo mazāk zinu un protu. Tagad saprotu vien to, ka man ir vēl ļoti, ļoti daudz jāmācās un jāstrādā ar sevi, lai varētu izdarīt vēl vairāk. Nejūtos ne īpaši, ne vēl kaut kā. Esmu Aija, kura dzīvo un dara darbu, ko mīl. Tiešām novērtēju, ka Dieviņš man devis iespēju darīt to, kas man patīk. Par to katru vakaru, ejot gulēt, pasaku paldies. Tāpat kā par iespēju mīlēt. Ne tikai savu darbu, bet vispār. Tas ir vēl viens talants, kas manī ir ielikts.

Mīli arī tos, kas tevi aprunāja pēc Eirovīzijas?

Pēc Eirovīzijas šķita, būs traki, kā lai tieku tam pāri? Jo es taču tikai labu gribu! Par ko tas viss? Kā lai turpinu iet un smaidīt? Tāpēc uzreiz nebiju gatava ne ar vienu runāt, jo nepaguvu tik ātri „uzpildīties”. Tobrīd nevarēju nevienam dot mīlestību, jo šis notikums no manis paņēma pārāk daudz. Bet tad aizbraucu pie ezera atpūsties, kur fantastiski cilvēki mani uzmundrināja.

Kā tu pati uztver šo neveiksmi?

Man šķiet, tieku gatavota kam ļoti, ļoti lielam. Kaut kam vēl lielākam. Man jau šobrīd sāk pavērties jaunas iespējas citā līmenī. Par tām pagaidām nestāstīšu. Zinu, ka tā būs, bet negribu teikt „hop” pirms laika. Pašai ir sajūta, ka esmu uz pareizā ceļa.

Nenožēlo, ka piedalījies?

Nekādā gadījumā! Nemaz un necik. Esmu laimīga, ka man bija iespēja būt tur divas nedēļas, strādāt ar profesionāliem cilvēkiem.

Zini atbildes uz jautājumu – kāpēc sanāca tā, kā sanāca?

Vaina jāmeklē tikai katram sevī. Izvēlos nekritizēt pārējos, kuri varbūt neizdarīja tik daudz, lai būtu savādāk. No manis ir atkarīgi tieši divdesmit procenti, un tajā brīdī izdarīju to, ko varēju. Tie, kuri izvēlas kritizēt, lai kritizē. Es te domāju „savējos” cilvēkus. Iztukšota jutos enerģijas dēļ, kas nāca manā virzienā. Tik daudzi par mani domāja un runāja. Tas mākonis vienkārši lidoja man pāri.

Varu godīgi pateikt – vienā dienā man vienkārši „norāva jumtu”. Man bija fiziski slikti, sēdēju pie poda un vēmu no tā, kas notiek apkārt. Domāju – kaut kas ir jādara, šitā nevar. Pati sev teicu: „Saņemies! Tev ir jābūt stiprai! Tev noteikti priekšā gaida kas ļoti liels.” Es tiešām domāju, ka dzīve mani kaut kam gatavo. Mums neuzkrauj neko vairāk, kā spējam panest.

Kaut kur lasīju – Aisha pēc Eirovīzijas nolēmusi mācīties dziedāt.

Jau gadu privātā kārtā mācos dziedāt. Katru dienu ceļos, veicu elpošanas vingrinājumus, divas trīs reizes nedēļā eju pie privātskolotāja. Kādreiz tam nepiešķīru tik lielu nozīmi, domāju – visu māku, visu protu. Bet tā nemaz nav, lai dziedātu, arī vajadzīgs treniņš. Tāpat kā ēdam un sportojam, lai ķermenis būtu formā. Nenormāli liels prieks, ka esmu to atskārusi.

Tagad stabilāk stāvi ar kājām uz zemes?

Es jau visu laiku esmu „meitene vairāk pa gaisu”. Man patīk pasapņot, bieži nevaru savākties. Bet tad palīgā nāk mana ļoti racionālā māsa. Mēs ar viņu dalāmies. Viņa man mēģina iemācīt to atbildīgo pusi, es savukārt – to emocionālo un sapņaino. Mēs viena oru turam balansā. Kad māsa kļūst pārāk racionāla un nopietna, es viņai saku: „Atbrīvojies! Pasapņo! Palido!” Protams, arī man savu reizi uznāk slinkums, bet es zinu, kas man ir jāizdara. Mēģinu sevi disciplinēt, lai nenomaldos tur, kur nevajag.

Bet praktiskā nozīmē – tev pietiek naudas visam, kas tev vajadzīgs?

Nav jau tā, ka es neuztraucos. Mans darbs nenes katru mēnesi konkrētu naudas summiņu. Bet man tāpat ir bail, kas ar mani notiks nākamgad pavasarī. Vai varēšu samaksāt par dzīvokli? Kādreiz bija trakāk: „Kas tagad būs? Nav nevienas spēles!!!” Tagad esmu pieņēmusi, ka tā ir. Patstāvīgi dzīvoju kopš „fabrikas”. Zinu, ka man pašai jātiek galā. Man nav pat bijusi iespēja, lai būtu citādāk, un par to es tikai priecājos. Esmu stabila meitene. Man nevar jebkurš pienākt klāt, pagrūst, un es – nokritīšu.

Tu šobrīd vari tēta draugam teikt paldies, ka tava dzīve ir tieši tāda, kāda ir? Vai tomēr kaut ko tu būtu vēlējusies darīt savādāk? Lēnāk un apdomīgāk?

Es viņam pie katras izdevības saku paldies. Ja būtu savādāk, tāpat viss būtu bijis tieši tā, jo nekur citur sevi nespēju iedomāties. Nekur! Vienmēr no sirds esmu vēlējusies dziedāt. Ticu, ka domu spēks materializējas, tikai jāzina, kurā brīdī pieklājīgi pateikt jā un kurā – nē. Kad labi sāk iet – tu kāp arvien augstāk, saņem arvien jaunus piedāvājumus.

Gribas vēl un vēl, un beigās esi pie sasistas siles. Tāpēc svarīgi izvērtēt, ko tev vajag un ko nevajag. Šovasar mans plāns ir strādāt tikai pašai ar sevi. Mācīties dziedāt, dejot. Esmu nolēmusi ņemt privātstundas arī deju klasikā. Eju vingrot. Mana diena ir aizpildīta. Man ir tik daudz ideju, bet domas kā sienāži lēkā, es tajās ielecu, izlecu. Salikšu visu pa plauktiņiem un tad sākšu darīt. Bet vasarā man tiešām ir tikai plāns pastrādāt ar sevi. „Dīvu nakts”, Rīgas ritmi, Dziesmu svētki. Tā vasara arī paiet.

Tu tāpat vien – savā nodabā – arī mājās padziedi?

Man ir klavieres un flauta. Ja ir brīvs laiks un gribu mazliet atslēgties, tad vienkārši, neko nedomājot, paspēlēju. Kad biju maza, bija tieši tāpat. Vecmāmiņa stāstīja: kā piesēdos pie klavierēm, tā stundām varēju kaut ko spēlēt. Ne jau to, kas bija uzdots mācīties, bet pati savus „skaņdarbus”.

Un kā tu sakārto domas?

Man nepieciešams, lai apkārt ir kārtība, tikai tad varu koncentrēties uz to, kas man jādara. Ja mājā nav kārtības, tad man bardaks ir arī galvā. Smejos – pirmdienas ir manas veļas dienas, tad izmazgāju tīru ne tikai veļu, bet arī galvu. Ja visu nedēļu esmu nostrādājusies melnu muti tā, ka nav vairs spēka, tad svētdienās man patīk gulēt mājās, spaidīt „teļļuka” pulti un ēst visādus draņķus. (Smejas.)

Aishas uzstāšanās Eirovīzijā

Kas spēj tevi saraudināt?

Ja gribu raudāt, uzlieku filmu un raudu. Varu klausīties mūziku un izplūst asarās. Varu domāt par skaistām lietām, kaut ko rakstīt un raudāt.

Raksti dienasgrāmatu?

Tā nav dienasgrāmata. Drīzāk pārdomu klade. Nerakstu katru dienu, bet vakar rakstīju. Nesen pašķirstīju pagājušā gada pierakstus, ārprāts, ko esmu domājusi?! Februārī esmu rakstījusi par sienāžiem, kas lēkā un sisina! Ilgi domāju, līdz atminējos, ka sienāži ir šīs manas domas, kas lēkā šurpu turpu. (Smejas.)

Ko tev šķiet būtiski „pateikt” no skatuves?

Kaut reizēm – mēslu čupa, dzīve ir skaista, ja zini – visam pāri ir mīlestība. Tas ir talants, ja proti mīlēt. Izstāstīšu, ko vakar uzrakstīju. Bija sajūta, ka atkal esmu iemīlējusies, tā kā mazliet taureņi bija vēderā... Tas kā bomis iedod pa galvu, un tu tik forši jūties! Tikai mīlestības dēļ ir vērts dzīvot! Man arī mūzika rada tauriņus vēderā. To klausoties, mierīgi varu aizlidot.

Un attiecībās?

Jau kopš janvāra esmu viena. Mēs varam lēkt attiecībās, cik gribam, bet ja pats vēl īsti nesaproti, kas tu esi, ja neproti būt laimīgs viens, tad īsti laimīgs tu nevarēsi būt arī ar otru cilvēku. Arī es neesmu radīta vientulībai, dzīvei pašai ar sevi un savu Dadu. (Smejas.) „Some day my prince will come”... (No angļu val. – Kādu dienu mans princis atnāks...)

Ko tu novērtē vīriešos?

Man blakus vajadzīgs draugs, ar kuru varu dalīties, kurš mani ceļ un kuru es ceļu. Nevis tikai viens to dara. Droši vien vēl tik daudz nesaprotu, bet viens man ir skaidrs – jābūt cieņai vienam pret otru. Jo – kas ir iemīlēšanās? Pusgads gads, kad īstenībā mēs iemīlamies paši sevī. Es varu iemīlēties ļoti ātri, bet jau pēc divām nedēļām – pietiek, mazliet palidojām. Nupat ar draugu runājām, viņš saka: „Īstenībā traki tam puisim, kurš tev būs!” Bet ar mūziķi precēties negribu. Man pietiek ar vienu mūziķi dzīvē – tēvu.

Kad domā par savu ģimeni, kādu to iztēlojies?

Zinu, ka man tā noteikti būs! Mīloša, sirsnīga un atbalstoša. Es būšu kārtīga sieva, kuršu ģimenes pavardu, cepšu un vārīšu. (Smejas.) Pirms Jāņiem līdz diviem naktī draugiem cepu plātsmaizes un picas. Nomūrējusies ar miltiem, mūzika skan, es viena pati tik mīcu un rullēju. Nedomāju ne par ko. Tā arī jauka aizmiršanās.

Kas mainījies tevī, kopš visi tevi zina un pazīst?

Kādreiz biju izlaidīgāka, man bieži bija – ai!, kur vējiņš papūta, tur gāju. Agrāk visu ņēmu pie sirds. Mani ļoti ātri varēja aizskart. Jūtīga esmu joprojām, tikai tagad mācos neņemt visu galvā. Negribētos gan nocietināt savu jūtīgo sirdi, jo arī tas ir mans bonuss. Vienkārši mācos būt stiprāka. Pašā sākumā Valdis Lūriņš man teica: „Tu visu laid caur sevi. Tik ļoti nedrīkst, tu sadegsi.” Domāju, ka esmu bijusi ļoti tuvu šai robežai. Bet varbūt tieši tāpēc dzīve tik bieži dod man pa pakaļu, lai es varētu klausītājiem dot tālāk pārdzīvojumus, ko viņi arī gaida no skatuves.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „ Marta ”

Aiva Alksne/Foto: Oļegs Zernovs (Target Studio), Mārtiņš Ziders, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva