Andra Konste: "Ar rakstniekiem jūtos kā tīņu mamma"
Andra Konste uzvāra viņiem zupu un, ja vajag, samīļo, nodzied himnu un piedraud vecumdienās rakstīt memuārus, ja neklausīs. Viņa ir Ventspils rakstnieku mājas saimniece. Bet viņi – prozaiķi, dzejnieki un tulkotāji, kas te atbēg no ikdienas, lai rakstītu.
Kāpēc es?
Tik tiešām – kāpēc man bija jākļūst tai, kas vada Baltijā vienīgo rakstnieku māju?
Uztveru to vienkārši – acīmredzot esmu labs instruments providencei, un viņi redz, kur mani pielietot. Ar Noru Ikstenu vēl tagad smejamies, atceroties, kā tas iznāca.
Pirms tam strādāju pašas dibinātajā Čaka muzejā. Tur bija viss – gan multimediju diski, gan Čaka 100 gadu jubileja, kā beidzamā sekoja mājaslapa. Kad tā bija izveidota, domāju – varētu kādu gadiņu mazliet mierīgāk. Nemitīgā naudas meklēšana bija jau līdz brošai. Burtiski pāris dienas vēlāk piezvanīja Nora un izstāstīja par šo māju: „Tikai nesaki uzreiz, ka nebrauksi. Tikai uzreiz nesaki!”
Man tajā gadā palika piecdesmit, un pārcelties uz Ventspili nozīmēja pilnībā mainīt dzīvi. Tas bija drosmīgi, bet es nevienu mirkli nenožēloju. Jūtos laimīga. Lai gan esmu rīdziniece trešajā paaudzē, tagad sāku domāt, vai tik kādā iepriekšējā dzīvē jau neesmu dzīvojusi Ventspilī. Te kaimiņi labu brīdi, pirms sāk sveicināt, tevi vēro. Onka nāk no dārziņa: „Vai tad puķītes ar’ vajadzēs? Es iedod jums kād’ kušķīti. Ņems?” Jūtu, „šitas” jau sāk tā kā pieņemt. Nepateiksi viņiem – esmu laba, mīliet mani! Viņi paši zinās. Kad atnācu, pilnīgi noteikti sapratu – vai nu ieaudz ar saknēm, vai tevi nopūtīs. Jo te pūš kārtīgi vēji.
Daudzi prasījuši – vai tev nebija žēl aiziet no muzeja? Bet sajūta kā ar bērnu. Esi viņu izaudzinājusi un tad liecies mierā! Tāpat kā savus bērnus atstāju Rīgā. Domāju, lai viņi padzīvo bez manis. Tas bijis tikai ieguvums. Viņiem patīk atbraukt pie manis, un mūsu attiecības kļuvušas tikai vēl labākas.
Pusaudžu māte komūnā
Mēs Ventspils rakstnieku mājā no sākta gala esam četras meitenes. Tāda nopietna kompānija – divas Lauvas, Auns un Mežāzis. Katrai ir viedoklis, bet laime, ka saprotam viena otru un arī tos, kuri te atbrauc. Tas, kas mūs tiešām glābj, ir humora izjūta. Te jau nevar dzīvot: „Dzejniek!” (Izrunā uzsvērti bijīgi.) Tad ir cauri. Savu reizi viņiem (rakstnieku mājas iemītniekiem – aut. piez.) ir jāpasaka: to – ne, tā – ne, tagad beigsim. Jo bohēma, protams, paliek. Bet daudz mazāka, nekā mūs kādreiz biedēja un kā pati biju iedomājusies.
Smejos, ka esam kā pusaudžu mātes, jo to, ko rakstniekiem ik pa brīdim vajag, vienkārši nevar izdomāt. Vienam vajag, lai tu pilnībā liec viņu mierā. Tu jau sāc bažīties, ka neesi viņu redzējis nedēļu, ka tik nav badā nomiris un vai vispār viņš tur vēl ir. Bet viņš aizbrauc starodams, jo tieši to vajadzēja. Cits var iznākt divos naktī un teikt: „Labrīt!”, un var iznākt divos dienā un teikt: „Labrīt!” Nekā slikta tajā nav – rakstnieks ir viens ar savu darāmo un var darīt, kā grib. Cits nāk kontaktēties, vienam sāp zobs, citam vajag nopirkt jaunas bikses, kādam atkal – iet uz koncertu...
Mēs vienkārši dzīvojam viņiem blakus. Tāda kā komūna. Naktīs viena no mums vienmēr paliek dežūrēt, jo labāk novērst cēloņus, nekā cīnīties ar sekām. Bet dienā mēs piemērojamies tam, kas notiek. Viņiem laikam drošības izjūtai svarīgi, ka tur esam. Ja kaut kas – nonāks un paprasīs. Rakstniekiem jau ir visādi brīži. Šķiras, satiekas, dzīve veicas, neveicas. Tāpēc smejamies – esam fleksiblas, empātiskas un tolerantas. Jājūt, kuru vajag apmīļot un kur likties mierā.
Rakstnieki laikam visā pasaulē ir ļoti līdzīgi. Egocentriski un uz sevi vērsti ne jau pretenziju dēļ, bet tāpēc, ka viņiem dzīve jāuztver un jāizlaiž caur sevi. Viņi ir kā tāds valis, kas ēd planktonu un peld okeānā ar muti vaļā. Arī rakstnieki visu kāš caur sevi, tikai izlaiž vēl caur sirdi un smadzenēm. Milzīgs pārstrādes darbs, un visu laiku ir jāklausās sevī, kas tur, iekšā, notiek. Tajā brīdī, kad viņi vērsti uz sevi, uz āru reizēm visādi brīnumi parādās.
Tulkotāji ir vairāk piesaistīti dzīvei. Bet arī – atkarībā, ko viņi tulko. Viņi jau arī pāriemiesojas. Ar dzejniekiem gan ir visvairāk brīnumu. Tā ir normāla parādība, ka viņi uzliek vārīties elektrisko tējkannu uz elektriskās plīts. Naktī pēkšņi atskan signalizācija, noej lejā un skaties – elektriskā tējkanna izplūst pār elektrisko plīti.
Vai arī mums otrajā stāvā ir rezerves izeja, ko uz nakti pieslēdzam signalizācijai. Pēkšņi atskan pīkstulis. Eju skatīties. Stāv divi baltkrievu puiši – viens garš, otrs mazs, paši tādi kā sabijušies. „Ko jūs te darāt?” „Mēs atvērām.” „Kāpēc?” „Paskatīties.” „Ir divi naktī, ko jūs tur gribējāt redzēt?” „Bet kāpēc tur bija atslēga?”
Arī pasauli dzejnieki uztver pavisam citādi. Pie mums katru gadu dzīvo Uldis Bērziņš. Īsts dzejnieks. Pats gan domā, ka nav, bet ir, līdz kaula smadzenēm. Neatceros, kas bija noticis, bet vienu brīdi biju uz viņu sapūtusies. Par kaut ko ikdienišķu. Vienā brīdī viņš apsēdās un teica: „Es saprotu. Tu tā skaties… Man šķiet, ka tev nepatīk tas mans jaunais dzejoļu krājums. Tu esi tāda sapūtusies un nelaimīga, tu vienkārši nezini, kā man to pateikt.” Man prātā nebija ienācis, ka kaut ko tādu var savilkt kopā.
Tajā dienā mums bija sarīkojums bibliotēkā, aizeju uz to pārņemta, ka cilvēks var tā to dzīvi uztvert. Sēžu pa vidu dzejniecēm Mairai Asarei un Liānai Langai un saku: „Zināt, ko viņš bija iedomājies, par ko es varētu būt dusmīga?” Kad izstāstu, pret mani pagriežas divas pilnīgi nopietnas sejas, un abas noteic: „Nu loģiski! Ko viņš citu būtu iedomājies?” Viņi ir ļoti jūtīgi. Citādi jau nebūtu dzejnieki un rakstnieki.
Vai mūza ir askēte?
Rakstnieku istabiņas ir askētiskas. Tur ir gulta, kurai blakus visā garumā ir it kā lete. Daži pat sākumā nesaprata, kāpēc, bet rakstnieki gultā bieži vien arī strādā, un tad ir tā mala, lai noliktu kafiju vai datoru. Citādi liek uz matrača un apgāžas. Vēl ir vairāki galdiņi, skapis, naktsgaldiņš un, protams, duša. Pie sienas ir tikai divas nelielas Ventspils dabas fotogrāfijas.
Mums pat vienu brīdi bija doma nosaukt istabiņas – Aspazijas istaba vai Blaumaņa. Nospriedām – nē, tas atkal uzliek pienākumus, un vispār – nevajag neko iezīmīgu, kas aci piesien. Lai strādā! Lampas gan tādas, ko var gan pakarināt, gan nostutēt. No plastmasas, lai nevar sadauzīt.
Zināt, kā ar dzejniekiem… Viens bija griestu lampu aizķēris. Teica, ka pati nokrita, bet nu pati tā nevarēja nokrist. Kā reizi bija svētdiena, ieeju un skatos – karājas elektrības vadā. Abi skatāmies uz vadu, tad – viens uz otru un dzejnieks saka: „Varbūt noraut?” Es teicu: „To noteikti nedarīsim!” Palikām apakšā krēslu un aizdzīvojām līdz pirmdienai.
Katram savs plauktiņš ledusskapī un viens ārpus ledusskapja. Lielākoties neviens nevienam neko neapēd. Uz galda stāv garšvielas, maize, saliktas tējas, kafijas, visi zina – kas uz galda, tas ir kopējs.
Ēdamistabā ir krāsns, kas ziemā ir brīnišķīga, un kamīns no 17. gadsimta ar holandiešu podiņiem, kur neviens nav līdzīgs otram. Krāsni kurinām ar malku, ko paši sanesam.
Mūsu dzejnieki un rakstnieki-vīrieši vēl nes malku, izņem no rokām tīkliņu, kādreiz iznes miskasti... Mēs jau pašas varam. Bet ļoti to novērtējam. Tie, kas brauc no Eiropas, tie gan reizēm domā – ja nesam malku, tad mums vienkārši patīk to darīt. Vai arī vienkārši to neredz.
Vairs neatceros, vai tas bija rakstnieks no Beļģijas, bet viņš bija nonācis lejā, jo viņam no darba krēsla bija izkritusi skrūve. Viņš to dod manai kolēģei Ievai Balodei, trauslai un smalkai sievietei, sakot: „Kad jums būs kāds vīrietis mājās, tad lai viņš ieskrūvē!” Komismu viņš laikam pats neapjēdza. Ir bijis, ka stāvam ar lielu malkas klēpi rokās, jo pienācis klāt rakstnieks un stāsta, ka viņam bija liela intervija un tagad viņš ies atpūsties no šīs intervijas. Mūsu rakstnieki tik tālu vēl nav nonākuši, viņi tomēr reizēm redz.
Mēs šad tad vārām rakstniekiem zupas. Tā kā divas no mums ir ventspilnieces, tad savu reizi top ventiņu ēdieni. Kādreiz mums visiem ko garšīgu uztaisa Gundega Repše. Viņa arī kadiķīti uzdāvināja un stingri piekodināja, ka tas nedrīkst nokalst.
Laima Muktupāvela arī ir liela ēst gatavotāja, ļoti emocionāla. Kad viņa rakstīja „Brāli, brāli”, pēkšņi dzirdu – nāk pa kāpnēm raudādama. „Laima, kas tev notika?” Viņa saka: „Es pabeidzu. Es tiešām to pabeidzu.”
Par Noru Ikstenu ir īpašs stāsts. Viņa ir viena no tām, kura šo māju iecerēja, brauca ar kultūras ministri Helēnu Demakovu, kā abas toreiz smējās – smukajās blūzēs pie Aivara Lemberga runāt par to, ka tādu māju vajag. Nora visu laiku turēja roku pie pulsa, un laikam ne velti – te viņa satika savu vīru Levanu. Vēl jo skaistāk, ka viņu kāzas bija mūsu mājā, abi pie nama iestādīja „Saldo mīlestību”. Tā tagad čakli aug un šogad pirmo gadu zied. Tas bija skaists notikums, šķita, māja tiek burtiski piesildīta ar mīlestību. Māja jau tāpat šķiet labvēlīga. Visi, kuri atbrauc, un viņi jau nav no mierīgajiem, teic, ka apbrīnojami labi guļot. Īpaši pirmajā laikā – pat par daudz, jo māja iedarbojas kā trankvilizators. Un vēl te ļoti labi varot strādāt.
„Delišes” un himna
Mājā svinam visas gadskārtas. Citzemju rakstniekiem stāstām, ko svinam un kādas paražas ievērojam. Vienos Mārtiņos ēdām putnu, ko nu tirgū bijām dabūjuši. Visi tā priecīgi iedzērām vīnu un atslābām. Pēkšņi viens nīderlandiešu rakstnieks saka: „Bet es neesmu dzirdējis jūsu himnu. Jūs varat nodziedāt?” Kā tagad teiksi, ka nevari?! Saskatījāmies, cēlāmies kājās, visi tie putnu kauli pa vidu, un dziedājām himnu.
Brīžiem jūtamies kā dabas cilvēki, jo sajūta, ka tie, kas sabrauc no tām lielajām pilsētām, normālu burkānu nav redzējuši. Milzīgs piedzīvojums viņiem ir sēnēs iešana. Lasīt viņi vēl gatavi, bet, kad redz, ka mēs tiešām tās sēnes arī ēdīsim, tad parasti no mums atvadās tā, it kā vairs nekad neredzēsimies. Ēst ogas no krūma vienam otram arī ir ekstrēms pasākums.
Kad redz, ka tīrām burkānus vai kartupeļus, viņi diezgan bieži brīnās. Bet, kad izvāri vienu normālu zupu ar normāliem dārzeņiem, tad viņiem tas ir „delišes”. Francūži ēda mazās reņģītes, vienkārši saceptas, un teica – „delišes”. Protams, garšīgi, tikko no jūras un jau uzceptas. Visu viņi ēd, arī ķilkas ar biezpienu un kartupeļiem.
Rakstnieku dzīve Ventspilī
Gaļas spainis un veģetārietis
Rakstnieks Andris Kolbergs pie mums parasti grib dzīvot decembra beigās vai janvāra sākumā, jo tad medniekiem ir sezona un viņam te ir medību draugi. Man tieši janvārī dzimšanas diena, un viņš divus gadus pēc kārtas bija solījies par godu šim notikumam kaut ko nomedīt. Bet tā arī nebija sanācis. Teicu: „Labi, Andri, atbrauc tagad trešo reizi, un, ja tad vēl neko nenomedīsi uz manu dzimšanas dienu, nu nezinu, vai tu vēl kādreiz te atbrauksi.” Andrim paveicās. Nāku pa lielo sniegu uz darbu, pamanu – kupenā izlikta milzīga mežacūkas galva. Un spainītis – pilns ar gaļu.
Tobrīd pie mums dzīvoja arī viens kanādiešu rakstnieks, veģetārietis. Mēs ar saimniecības vadītāju Zeltīti, izlikušas to gaļu, asiņainām rokām šķirojam. Kanādietis pilnīgi saraujas. Skaidroju, ka Andris Kolbergs bija medībās, atveda gaļu. Pēc nedēļas atkal Kolbergs iet medībās, atkal ir gaļa. Un atkal kanādietis. Acis izplešas pa pusseju. Viņš taujā, vai visi latvieši medī un vai mums vispār ir atļaujas? Viņam šķita, ka mēs no rīta vienkārši ceļamies, uzmetam šaujamo plecā un uz mežu prom.
Tapt labākai caur 100 grāmatām
Rakstnieku nams Ventspilī ir jau četrus gadus. Gadā tur dzīvo ap simt literātu. Vidējais laiks, uz kuru atbrauc, – mēnesis. Acīmredzot radošiem cilvēkiem vajag būt vienu brīdi ārpus laika un telpas un dzīvot tikai tam, ko viņi tajā brīdī dara. Šādās mājās to arī cenšas nodrošināt. Tagad jau vairāk nekā 100 grāmatu iznākušas, kas pie mums rakstītas. Māja ir gadiem uz priekšu aizrakstīta, cilvēki grib atbraukt vēl un vēl, un vēl.
Domāju, esam arī tāds Latvijas institūts, jo, lai nu par ko, bet par to, ka šī nu ir vieta, no kurienes par Latviju aiziet pozitīva ziņa, par to esmu simt procentus pārliecināta. Tādu publicitāti neviens nevarētu nodrošināt. Nepārtrauktu reklāmas kampaņu četru gadu garumā Ventspilij un Latvijai neviens nespēj apmaksāt.
Tas, ko pati šajā mājā esmu iemācījusies, ir pacietība un cilvēkmīlestība. Te dzīvojot, topi par labāku cilvēku.
