Gaidīju tamborētā kleitā, lai redzami krūšgali. Es un spermas donors

Pirmais stāsts.

Zoī ir pāri 30, suns invalīds, neskaitāmu randiņu pieredze aiz muguras un milzu sapnis par ģimeni. Agrāk viņa domāja – šajā vecumā man noteikti apkārt tekalēs bērnu pulciņš un vīrs kaklasaitē. Bet nekā tāda! Un tad Dženiferas Lopesas varone filmā „Rezerves plāns” nāk klajā ar piedāvājumu: „Tu esi mans labākais draugs – vai būsi mana bērna tēvs? Nekādu pienākumu, tikai sekss!”

Otrais stāsts.

Neprecētā Keisija jūt, ka bioloģiskais pulkstenis uz vietas nestāv un nolemj to „lietu” ņemt savās rokās. Atmetot romantiku un ilūzijas, Dženiferas Anistones tēlotā Keisija kinostāstā „Kā tikt pie bērna” koncentrējas nevis uz mistera Lieliskā, bet mistera Perfektā Spermas Donora meklējumiem. Bet izrādās, laimīgajā mēģenē iepildīts viņas neirotiskā draudziņa produkts.  

Trešais stāsts.

Elīna ir mediķe, 33 gadi. Viņai nav bail no grūtniecības, nav bail no dzemdībām, tieši otrādi – viņi sapņo par bēbi. Kamēr tuvākās draudzenes smejas par Elīnas trako ideju apmeklēt spermas banku, viņa pati šo domu apsver. Pagaidām gan tikai teorētiski un cerībā, ka drīzumā tomēr atjās viņš – spermas donors baltā zirgā, ar kuru būt kopā vairāk par vienu nakti.

Beidziet pārspīlēt!

„Tik, tak, tik, tak,” gar mūsu deguniem ar rādītājpirkstu baksta draudzene Inga, atgādinot par nepielūdzamo bioloģisko pulksteni. Viņa, precējusies, divu dēlu mamma, ar pārākumu sejā nekautrējas pamācīt: „Vispār bērni jārada līdz 30 gadu vecumam, nu labi līdz 35. Es nesaprotu, ko jūs stiepjat garumā?”

Ai, Inga, atver acis vai vismaz neizliecies – tiešām neredzi, kāpēc? Nav vairs tie laiki, kad 23 gados jau skaitījies rūdīta vecmeita. Nav arī tā, īpaši, citviet pasaulē, ka pēc 30 automātiski iebirsti vecdzemdētāju kategorijā. Latvijā gan joprojām, ja gaidi bērnu pēc 35 (pat pēc 30), slimnīcā tevi nodēvēs par „veco grūtnieci”.

Pirmā vidējais vecums pirmā bērna laišanai pasaulē no 21 gada nu aizstiepies līdz  25 un vairāk. Un patiesi – kur mums steigties? Laiks? Pateicoties medicīnas progresam, tas vairs nav tik steidzīgs jautājums, un bažas iznēsāt un laist pasaulē veselu bērnu pēc 40 un pat 50 ir stipri mazinājušās. „Labi, labi, vēl pāris gadu, un, ja situācija nemainīsies, tad gan, rokās sadevušās, palēkdamās dosimies uz spermas banku,” atsmejam Ingai.

Bet, ja nopietni – aptaujājot vienu, otru, trešo brīvo draudzeni, visas kā viena atzīst, ka ir pieļāvušas domu – ja netrāpīsies meklētais vecis dzīvē, laidīšu pasaulē bērnu no kāda forša smukulīša ar labu genofondu. Tā teikt, man no viņa neko nevajag, tikai to, lai dāvina pāris hromosomas.

Ražošana apsīkst

„Esmu stāvoklī, bet neko man neprasiet!” ģimenei paziņoja Anete. Neviens arī nejaucās. „33 gados cilvēks taču drīkst pats pieņemt lēmumus, un kāda mums daļa par viņas izvēli. Es zinu, ka Anete tiks ar visu galā. Ja vajadzēs, ar mammu palīdzēsim, vienmēr atbalstīsim,” sola māsa, kurai šāds lēmums nebija šoks.

„Viņa lūdza, lai neuzbāžamies, un zinu, ka Anete nestāstīs, kas ir tēvs. Es tikai noprotu, ka tā nav nejaušība, tas nebija gadījuma sakars, tas bijis apzināts solis ar cilvēku, no kura ieņemt bērnu viņai gribējies. Saprotu, ka ar to vīrieti vairs nekādas saistības nav un nebija arī domas uzturēt attiecības. Gaidām pasaulē mazuli un nejaucamies.”

Eva savukārt izlēma rīkoties ne tik radikāli. Vispirms kārtējā vilšanās vīrietī, kam astē iesēdās ieildzis tukšais periods. Pieci gadi bez attiecībām, vecums – 37, žurnālā lasītais no sērijas: „Laiks negaida!” kombinācijā ar dakteres draudīgo skatienu caur brillēm un piebildi: „Zināt, kundzīt, jums jau tur viss sāk atrofēties un ražošana  apsīkst,” lika sasparoties. Viņa sasaldēja olšūnas, lai vēlāk – kad Lieliskais uzradīsies – mēģenē uzjauktu kokteili.

Tikmēr trīsdesmitgadīgā Anna atradusi vēl interesantāku variantu. Viens bērns viņai jau ir – no pirmā vīra. Lai gan abi izšķīrās, attiecības ir ideālas. Viņš ir lielisks tēvs, rūpējas par bērnu, maksā alimentus un ir draudzīgās attiecībās ar Annu. Abi jau apsprieduši iespēju „uztaisīt” otru bērnu. „Mēs negrasāmies būt kopā, bet uzskatām – nav ko ģimenē jaukt asinis – lai bērniem ir vieni bioloģiskie vecāki. Nav ko bērniem mētāties pa visu pasauli – lai tad ir no vienas sievietes,” bijušā vīra teikto atstāsta Anna.  

Bērns no mīļākā

Intai ir pavisam atšķirīgs stāsts. „Gribējās bērnu un izdomāju, kā to dabūt. Nu jau meita izaugusi, bet toreiz, kad viņa dzima, man bija 32 gadi. Tiem laikiem skaitījos vecene. Daudzus gadus biju mīļākā vīrietim, par kuru 100% zināju – viņš sievu un bērnu nepametīs. Biju zvērīgi iemīlējusies. Mēģināju ko uzsākt ar citiem, bet nekas labs nesanāca.

Jau no domas vien par to, ka vēlos no šī vīrieša bērnu, dzemde savilkās čokurā. Rīkojos ar vēsu prātu. Kamēr viņš bija prom, izremontēju dzīvokli, biju izņēmusi spirāli, nedzēru alkoholu un kafiju. Viņš atgriezās no komandējuma, un es sagaidīju lidostā – saskrullētiem matiem un tamborētā kleitā, caur kuru ārā spiežas krūšu gali... Jau taksometrā sāku uzmākties, lai tikai aizvilinātu līdz savām mājām. Loģisks turpinājums – vētrains sekss, pēc kura drošībai vēl atgūlos uz brīdi ar kājām gaisā. Vispār tā ir tik dīvaina sajūta, kad mīlējies ar mērķi ieņemt bērnu.

Kad piedzima meita, viņš pēkšņi rīkojās pārsteidzoši un pārnāca dzīvot pie manis. Tie bija briesmīgākie četri gadi manā mūžā. Sapratu, ka neprotu būt attiecībās. Sadzīvē vīrietis mani kaitina. Nu, negribu es rēķināties ar otru! Nevaru noskatīties, kā draudzenes pēc teātra skrien mājās, lai saviem vīriņiem saceptu kartupeļus. Iekritu – cik izcils viņš bija kā mīļākais, tik sūdīgs kā vīrs.

Labi arī apzinājos, ka nekad nevienu citu vīrieti neiemīlēšu. Ar tādu intensitāti tas notiek vienreiz mūžā. Tomēr sabiedrībā, kur akceptē tradicionālo ģimenes modeli, nav viegli būt bez vīrieša. Ir brīži, kad  nederi šī „trūkuma” – vīrieša iztrūkuma – dēļ. Ir brīži, kad vienkārši kaut ko fiziski nespēj paveikt. Tomēr frāze: „Sameklē veci, kas atrisinās tavas problēmas!”, man liek smaidīt. Pirmkārt, jau skan jocīgi – meklēt kādu, kurš risinās tavas problēmas. Otrkārt, mana pārliecība – vīrieši problēmas drīzāk sagādā, nevis atrisina.”

Varbūt igauņu papucīti?

Kamēr vientuļās latvietes labprātāk izvēlas kā bērna tēvu bijušo vīru vai naktsklubā sastaptu skaistuli, Amerikā un Eiropā populāri ir anonīmie spermas donori. Mums diemžēl vienotas spermas bankas nav, lai gan vairums mediķu uzskata, ka tāda (valsts finansēta) ir vajadzīga. Pašlaik gan dažās klīnikās spermu nodot ir iespējams, tomēr primāri tā plānota situācijām, kad partneris ir neauglīgs.

Toties, ja vēlies, vari braukt pēc igauņu bāleliņu labuma. Kas par to, ka jau pirms gadiem desmit tika paziņots: lai nekavējoties apturētu latviešu genofonda sajaukšanu ar Igaunijas spermas bankas donoriem, latviešiem būs sava spermas banka. Pagaidām to sagaidījuši neesam.

Arī importēt spāņu vai grieķu spermu nevar. To nepieļauj likums. Vēl jau ir ierobežojums – no viena donora var dzimt trīs bērni. Turklāt vispirms jāiztur dzelžaina atlase. Vecuma ierobežojums – no 18 līdz 40 gadiem. Lai kļūtu par spermas donoru, jāveic daudz analīžu, kas parāda gan vispārējo veselības stāvokli, gan ģenētisko ainu. Iespēja, ka trāpīsies gaternieks-alkoholiķis, ir izslēgta, jo spermai jābūt ideālā kvalitātē. No speciālistu vidus gan dzirdēts, ka latviešu vīriem tā nav diez cik laba, atšķirībā no krievu tautības pārstāvjiem, kam ir stipri cīnītāju gēni.

Nez vai process ir kā amerikāņu filmās, kad vīrietim iedod analīžu trauciņu un žurnālu? Katrā ziņā tētuku var izvēlēties pēc dažādiem kritērijiem – auguma, svara, matu un acu krāsas, tautības un izglītības, asins grupas un rēzus faktora. Ļauts noskaidrot arī ģimenes stāvokli un to, vai donoram ir bērni. Taču uz foto pilnā augumā vai seju tuvplānā neceri. Donoru programma ir anonīma.

Meitiņ, vīrieši ir cūkas?

Kā zivij velosipēds, tā sievietei vajadzīgs vīrietis, šo teicienu parasti piedēvē feministēm. Tikmēr pavisam ne feministes „Pussycat dolls” savā hitā paziņo: „”I don’t need a man to make me feel good...”„ (Tulk. – man nevajag vīrieti, lai justos labi). Viņu ideju paturpina 41 gadu vecā aktrise Dženifera Anistone, atklājot – lai veidotu ģimeni, viņai vīrietis nav vajadzīgs: „Mīlestība ir mīlestība, un ģimene ir cilvēki, kas tev apkārt. Un tam nav obligāti jābūt tradicionālajam modelim ar māti, tēvu, diviem bērniem un suni vārdā Spots. [..] Laiki mainījušies, un tas ir pārsteidzoši, cik daudz mums šodien ir iespēju, salīdzinot ar mūsu vecākiem. Tad, ja novilki pārāk ilgi, no domas par bērniem bija jāatsakās.”

Pašlaik sieviešu, kas izvēlas veidot ģimeni, – dzemdēt bērnu, bet jau no sākta gala iztikt bez vīrieša kā tēva vai vīra funkcijas izpildītāja, pasaulē kļūst arvien vairāk. Un jo vairāk viņu, jo vairāk to, kas šādu lēmumu saskata kā egoistisku un patmīlīgu. Speciālisti zvana trauksmes zvanu – kāds šis bērns izaugs? „Sieviete iekārtojusi dzīvi, karjerā viss kārtībā, vēl tikai trūkst bērna. Tā kā attiecības izveidot neizdodas, rodas pārliecība – es taču visu varu pati, man vīrieti nevajag! Vienīgi, kur paliek bērna vajadzības?” jautā psihoterapeite Guntra Zariņa.

„Pirmkārt, bērns augs ar sajūtu, ka ir atšķirīgs. Vai māte pratīs atbildēt uz jautājumiem, kas ir mans tētis, kur viņš ir? Un kā spēs nodrošināt bērna nepieciešamību pēc tēva tēla esamības, ja vīrieša loma sievietes domāšanā ir iznīcināta? Nav šaubu – sieviete var uzaudzināt bērnu ļoti labi. Tas pat ir labāk, kā augt ģimenē, kur ir nemitīgas nesaskaņas un slikta gaisotne. Taču vīrieša noliegums un attieksme – man viņu nevajag, varu iztikt, vīrietis nav nekas – rada draudus bērnam. Kādu dēlu var izaudzināt, nododot šādu „mesidžu”? Un kā ar tādu pārliecību var sagatavot meitu ģimenes veidošanai?”

Kasjauns.lv / Foto: Bulls Press