Jānis, Jēkabs, Made, Māra... Vai zini, kuri ir patiešām latviski vārdi un kuri - aizguvumi no citām valodām?
“Ielikuši meitai govs vārdu!”, “Ārprāts, tā sauca mūsu kaimiņu suni!”, “Vai nevarēja ielikt ko latviskāku?” - šie un līdzīgi komentāri ir dzirdēti, kad uzzināts jaundzimušā vārds, ko vecāki visticamāk auklējuši, lolojuši un vairākkārt piemērījuši savam mantiniekam. Paanalizēsim vairāk pēdējo komentāru - par latviskajiem / nelatviskajiem personvārdiem.
Šķendēšanos par nelatviskumu, šķiet, pēdējā laikā nācies dzirdēt visbiežāk, un ir pamatotas aizdomas, ka lielie kritiķi latvisko vārdu rindā pieskaita nebūt ne tos latviskākos, piemēram, Anna, Pēteris, Jānis, Marta, Paula, Jēkabs, Alberts u.c. Minētie Latvijā visticamāk ir ieceļojuši līdz ar kristietību – tie ir Bībeles svēto vārdi, kas cēlušies no ebreju, latīņu un grieķu valodām. Ja kāds no šiem personvārdiem latvieša mēlei nav lāgā skanējis, to latviskoja, tāpēc par daudziem ir sajūta, ka tas ir ļoti latvisks.
Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet populārākie vārdi arī mūsdienās pārņemti no kristietības, piemēram, Anna, Marija, Jānis - teikts Latvijas vēstures portāla vietnē www.historia.lv, kur publicēts neliels apskats par personvārdu izcelsmi Latvijā. Turpinājumā fragmenti no raksta Noriņa, Rasma. Kā radies tavs vārds?
Kā apgalvo zinātnieks, latviešu personvārdu pētnieks Klāvs Siliņš, pie mums personvārdi radušies jau pirmatnējās sabiedrības laikā ap 2.g.t. p.m.ē. (pr.Kr.). Tad cilvēki vēlējās pielabināties dabas spēkiem un savus bērnus sauca to vārdos - Saule, Austra, Auseklis, Mēness u.c. Vēlāk, kad pamatiedzīvotāju vidū veidojās galvenās valodu grupas – latviešu valodas aizsācējas – vārdu bērniem izvēlējās pēc auglības kultā pielūgto dievību piederības – vai nu augu vai dzīvnieku valstij. Pētot folkloras materiālus, zinātnieki uzzinājuši, ka biežāk sastopamie, no augu valsts aizgūtie vārdi bijuši Ozols, Liepa, Magone, Niedre, Smilga u.c., bet no dzīvnieku valsts – Bite, Skudra, Dūja, Cielava, Irbe, Kaija, Sniedze, Zīle, Cīrulis, Alnis, Vilks u.c. Bērni saukti arī pēc to fiziskajām īpašībām – Rudais, Veiklais, Garais, Gaide, Vaidele u.tml.
13.gs., reizē ar vācu krustnešu izplatīto kristietību, parādījās no Bībeles ņemtie svēto vārdi, kas bija cēlušies no ebreju, grieķu un latīņu valodām. Šos vārdus vācieši piespieda vietējos iedzīvotājus likt saviem bērniem. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet populārākie vārdi arī mūsdienās pārņemti no kristietības. Piemēram, Anna, Marija, Jānis, Pēteris, Agnese, Barbara, Alberts, Kristīna, Katrīna, Jēkabs, Elizabete, Marta, Pauls, Regīna un citi. 17. – 18.gs. Latvijā bijuši ap 200 šādi pārņemto populārāko vārdu. Taču ne jau visi varēja samierināties un pieņemt svešādos, toreiz ne tik viegli izrunājamos vārdus, tāpēc tos piemēroja vietējai valodai. Tā Antoniuss pārveidojās par Anti; Antiņu, Teni; Bernhards par Bierni; Didrihs par Didzi; Gothards par Gati; Georgs par Juri vai Jurģi; Nikolajs par Klāvu, Niklāvu, Niku; Barbara par Babi, Baibu, Barbu; Elizabete par Betu, Elzu, Ilzi; Kristīne par Kristu, Helēna par Lieni; Marija par Māru, Marutu; Eva par Ievu; Zuzanna par Zuzi, Zani; Sofija par Sapi; Magdalēna par Madi un tamlīdzīgi.
Veidojoties kopējai – latviešu valodai, personvārdi tomēr saglabāja šīs daudzo valodu iezīmes. 19.gs. II pusē jaunlatvieši uzsāka cīņu par latvisku personvārdu darināšanu. Starp viņiem aizrautīgākais personvārdu radītājs bija dzejnieks Auseklis, kurš no toreizējā kalendāra svītroja 325 vārdus, atstādams tikai 40 pazīstamākos un iemīļotākos, bet tos aizstāja ar vārdiem no latviešu un lietuviešu mitoloģijas, kā arī veidoja pats. Ar šo “māniju” aizrāvās arī citi, tāpēc radās arī daudzi savdabīgi vārdi, piemēram, Drošulis, Gaišprātis, Rūķis, Gaidulis u.tml.
Taču bērnu kristīšana vēl joprojām bija vācu mācītāju ziņā, tāpēc tie nelabprāt kristīja bērnus ar latviskākiem vārdiem, bet no 1886.g. panāca latvisko personvārdu aizliegumu latviešu bērniem. Mācītāji vērsās arī pret krietni senajiem vārdiem kā Grieta, Liene, Ansis, Bille, Kate u.c., to vietā kristot Frīdrihus, Helēnas, Johanus – sākās pārvācošanās laiks, kad latvieši pēc vācu parauga saviem bērniem deva ne tikai divus, bet pat trīs, četrus vai pat piecus vārdus. Piemēram, mūsu novadā 19.gs.beigās un 20.gs. sākumā dzīvojušas, piemēram, Hedviga Elmīra Grāviņa, Lūcija Johanna Rozālija Gulbe, Lilli Alise Amarante Kalniņa, Hilda Aleksandra Jakobīne Krastiņa, Amālija Leontīne Ābelīte, Herta Kornēlija Šarlote Bērziņa, Florentīna Johanna Miķelsone un vēl daudzas citas savdabīgu vārdu īpašnieces. Neatpalika arī vīrieši – piemēram, Magnuss Leonhards Kalniņš, Alfons Izidors Dāvids Kauliņš, Rihards Hadrians Liepiņš, Amandus Fromholds Meijers, Iames Hilariks Alfrēds Dumpe un citi līdzīgu vārdu īpašnieki.
Pret šo pārvācošanos 20.gs. sākumā vērsās latviešu inteliģence; cilvēki, kuriem nebija kauns no savas tautības, sāka bērniem dot latviskos vārdus – Mirdza, Baiba, Anda, Velta, Zane, Uldis, Bierns un citus. Bet, nodibinoties neatkarīgai valstij, arī mainoties varām un idejām, vārdu dažādība pieauga. No padomju Krievijas “ieceļoja” tādi “jaunvārdi” kā – Ideja, Revolūcija, Oktobrēns, Spartaks, Marseljēza un citi. Populāri kļuva arī filmu zvaigžņu un romānu varoņu vārdi, piemēram, Sallija, Skārleta, Iveta, Egīls, Igo, Orions, Esmeralda, Edijs, Karmena u.c. Par vārdiem kļuva arī dažādi saīsinājumi – Vita, Gita, Ita, Lia, Mia u.tml. Ar to vārdu darināšanas “bums” nebeidzās, jo radās arī virkne nepiedienīgu un smieklīgu vārdu. No tādiem var minēt – Prīma, Hlorofila, Dolārs, Lats, Angīna, Anēmija, Hiēna u.c. Interesants ceļš līdz kalendāram ir vārdam - Ojārs, kurš mums šķiet tik latvisks. Izrādās 1892.g. tika iespiests Anša Lerha –Puškaiša stāsts “Ojārs”, kurā aprakstīts kāds lauku puisis Ojārs. Šo vārdu, neizlasot stāstu, bija pamanījuši daži jauno vārdu ieviesēji un ielikuši vārdu sarakstos. Pirmo reizi kalendārā tas parādījās 1921.g. Daudziem tas paticis un pamazām iegājis tautā. Taču izrādās, ka Lerhis - Puiškaitis stāstā raksta par puisi Uldriķi, kura palama ir Ojārs, jo Kurzemes pusē tā dēvējuši nevaldāmus trakuļus, palaidņus. Taču patiesībā vārds radies no poļu valodas vārda – ogier , kas nozīmē ērzelis. No tā arī radusies šī kurzemnieku palama.
Lai kaut kā apturētu nesaprātīgos vecākus, 1933.g. Izglītības ministrija nodibināja īpašu komisiju vārdu kataloga izstrādāšanai, kas centās ierobežot muļķīgu vārdu došanu bērniem.
Tomēr šajā laikā (apm.1920.-1940.) tika lietoti arī vārdi, kas skan visai nepierasti mūsu ausīm. Vesela virkne seno dievību vārdu – Pērkons, Trimpus, Auseklis, Patrimps, Atrimps, Pīkols, Tors, Ūziņš, Saule, Dēkla. No vēstures aizgūtīe vārdi – Krīvs, Puškaitis, Kunigunde, Lāčplēsis, Dabrelis, Rūsiņš, Nameisis, Lielvārdis, Koknesis, Lamekins, Jagailis, Zeltmatis, pat Kurbads, Kaups un Kangars. Visjocīgāk laikam skan īpašību iemiesojums un savirknējums cilvēku vārdos, kā piemēram, Sārtone, Gaišprāte, Labīte, Maigone, Spēkonis, Salda, Tautmīle, Glaudis, Kautrīte, Līksmonis, Godvaris, Drošprātis, Veikla, Lēnprātis u.c. Pavisam īpatnēji skan vārdi – apzīmējumi – Tautgodis, Laimstars, Steiga, Sirdsvalda, Vizulis, Manta, Dzeja, Loma, Priece, Rasulīte, Glūdis, Vaļa, Alga, Sveika, Mīlvaire, Daiva, Laida, Amula, Gauja u.c.
Interesanti, ka no 1920.gadiem kalendāros parādās arī vārdi – Latve un Latvija.
Laika gaitā pamazām notikusi atgriešanās pie vecajiem pierastajiem, mums šķiet tik latviskajiem vārdiem. Nu jau paaugušās Ievas, Lienes, Martas, Annas, tāpat pierasts dzirdēt Kārļa, Jēkaba, Dāvja, Krišjāņa vārdus. Tomēr lielākā daļa Latvijā lietoto personvārdu ir aizguvumi no citām valodām. Ja gribētu, lielākai daļai no tiem varētu rast skaidrojumu. Piemēram, tik populārais Baibas vārds radies no grieķu valodas -barbara – un nozīmē svešā. Vārdam Agnese atrasti pat divi skaidrojumi – no grieķu valodas – skaidrā, bet latīniski – jērs (līdzīgs ir arī vārda Agnis skaidrojums. Valentīna – no latīņu – stiprā, veselā; no latīņu valodas radušies arī virkne citu vārdu: Lūcija – gaisma; Arta – māksla; Stella – zvaigzne; Silva – mežs; Mare – jūra; Silvestrs – mežinieks u.tml.
Tiesa, lai vai kāds būtu negatīvais komentārs par vecāku izvēlēto vārdu bērnam, to varam norīt vai izmest mēslainē. Piedzimstot mazulim, ikvienā mammā un tētī iemitinās lauva, kas gatava mosties un cīnīties, ja sajūt apdraudējumu savam acuraugam. Un pie apdraudējuma pieskaitāma jebkāda kritika – arī par vārdu. Tā izvēle ir liels, skaists un svinīgs notikums ģimenes dzīvē, visticamāk apvīts ar kādu pastāstu, kā un kāpēc izvēlēts tieši šis, un sirsnīgi, ja jaunos vecākus aicina stāstā dalīties. Turpretī, ja iekšā urd nepatika un gribas izspļaut kādu nejauku piezīmi, tad ir vērts sev pajautāt – ar kādu mērķi vēlos to darīt? Vai, saņemot žults devu, vecāki vārdu skries mainīt? Jo īpaši pēcdzemdību periodā jaunā mamma un tētis, un arī jaunais cilvēks ir jāsaudzē, jāmīļo un jālutina ar labiem, mīļiem, slavinošiem un atbalstošiem vārdiem. Nevis otrādi.
