Aprūpes centrā "Atpūtas" smaržo pēc plātsmaizes un cilvēkmīlestības

Kopš 1993. gada Saldus novada Remtes pagastā ir pansionāts. Kopš 2022. gada 1. janvāra sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs Atpūtas ir Latvijas Sarkanā Krusta paspārnē. Kurzemes komitejas iestādē izveidojusies mazliet savrupa, omulīga un sirds siltuma pilna pasaule, kurai garām nepaslīd neviens nozīmīgs sabiedriskais un politiskais notikums. Tur ir pilna emociju gamma tāpat kā lielajā pasaulē.

Atpūtās sastapušies visdažādāko raksturu, profesiju un interešu cilvēki. Biju dzirdējusi, ka viņi apspriež televīzijas ziņas, brīnās par politiķu lēmumiem un spriež, ko dara pareizi vai aplami. Remtes bibliotekāre Ieva Adzereiko centru regulāri apgādā ar grāmatām, tāpēc sarunās pavīd arī literāri tēli, svešas vietas un notikumi. Ēdamzāle ir visrosīgākā telpa, jo tur ietur maltītes, skatās filmas un seriālus, spēlē kārtis un galda spēles, notiek radošās nodarbības, uzņem ciemiņus, koncertu dalībniekus, pat vēlēšanu komisijas locekļus.

Pirms Jāņiem pieteicos ciemos, lai redzētu, kā svētkiem gatavojas aprūpes centrā un iepazītos ar iemītniekiem tuvāk. Daži mani ievērojuši jau agrāk, jo pirms pāris gadiem uz Atpūtām pārcēlās man tuvs cilvēks.

Aprūpes centra vadītāja Laura Graudiņa ir atsaucīga namamāte, tādēļ ilgi nav jāgaida, līdz saņemu ziņu, kurā dienā un stundā tikšu gaidīta. Viņa sola, ka manā ciemu reizē klienti cepšot rabarberu plātsmaizi, jo katram īpašam notikumam piestāv vai nu pašu pagatavota plātsmaize, vai pīrāgi.

Norunātajā laikā esmu klāt. Sekoju tikko izceptas plātsmaizes saldi skābenajai smaržai un bez maldīšanās atrodu tās avotu — pārvietojamu elektrisko cepeškrāsni Atpūtu ēdamzālē. Ducis vīru un sievu apsēdušies ap lielu galdu, mizo un griež maktenus rabarberu kātus un uz maiņām kuļ krējuma un olas uzsvārci. Piepalīdzot darbiniekiem, ar uzdevumu galā tiek arī tie, kam slimība rokām atņēmusi spēku vai precizitāti. Gaisotne ir ģimeniska, kā lielā saimē svētku priekšvakarā, un Atpūtu ļaudis ļauj man jautāt par visu pēc kārtas.

Agnese Podiņa nav liela runātāja. Spēka gados neesot bijusi liela pīrāgu un plātsmaižu cepēja, tāpēc tagad jūtoties gandrīz kā skolā. Vai sanāk? “Kā tad!” Agneses balsī ieskanas gandarījums. “Augustā paliks pieci gadi, kā es te, jaunajās mājās. Man klājas labi, labāk nevarētu būt. Personāls solīds, lai ko jautātu, nekad man neatsaka. Arī pārējie cilvēki ir jauki, bet neteiktu, ka ar kādu būtu īpaši sadraudzējusies,” atklāj kādreizējā broceniece. Aleksandrs Zaharovs biksta viņai sānos un iesmejas: “Bet kā tad ar mani?” Aleksandrs esot lielisks kaimiņš — abi no viena korpusa.

Biju dzirdējusi, ka Atpūtām esot savs stārķis — Andrejs. Kādu laiku tas nesot redzēts, tādēļ apjautājos Agnesei; viņa regulāri pastaigājas pa lauku un varbūt ir kaut ko pamanījusi. “Stārķis no mums mūk, parādās uz dažām dienām un atkal — prom. Skatos, ka otro vai trešo dienu ir mājās. Pavisam bēdīgs, jo sieviņas vairs nav... Nezinu, kas noticis, jo vienubrīd citi stārķi šos kaustīja un terorizēja,” sirmgalve atbild.

Zinu, ka Andrejs bija iecienīta savvaļas dzīvā bilde kādai klientei, kura pēc insulta vairākus mēnešus bija piekalta gultai. Tā bija pie paša loga, tāpēc Andreja izdarībās noskatījusies katru dienu. Viņa secināja, ka putns “ir bezkaunīgs un lepns tēviņš — vazājas pa pasauli un mājās nemaz neturas”. Stārķis, vai tas būtu Andrejs vai tomēr cits īpatnis, iekārtojies ligzdā elektrības staba galā, pie ieejas centra teritorijā, tāpēc man lidonis atgādina veco laiku šveicaru — sagaida un pavada katru ciemiņu.

Vēl Agnesei patīk koncerti. Atpūtās laiku pa laikam ierodas skolēni, amatiermākslas kolektīvi un mūziķi, un Agnese nav vienīgā, kuru viesi aizkustina līdz sirds dziļumiem. Centra vadītāja Laura Graudiņa piebilst: “Pārsvarā paši sameklējam, kas varētu atbraukt pie mums ar koncertu. Ļoti gribētos, lai iniciatīvu izrāda sabiedrība un pati uzprasītos ciemos. Kaut jūs zinātu, cik mūsu klienti ir saviļņoti, — nedēļām runā par tiem, kas viņiem dziedāja, spēlēja, dejoja... Lielu prieku sagādā arī regulāri atbalstītāji, piemēram, maizes un konditorejas ražotne Cannelle Bakery katros svētkos mūs cienā ar saviem pīrādziņiem vai citiem gardumiem. Runa nav par ziedojumiem vai dāvanām, bet emociju apmaiņu. Mūsējiem ļoti patīk Remtes rokdarbniece Irēna Daukste, vienā reizē viņa māca liet ziepes, citā — izgatavot paplātīti no kļavu lapām. Visbiežāk par mums iedomājas tie, kuriem aprūpes centrā dzīvojis tuvs cilvēks. Runa nav par ziedošanu vai dāvānām, bet saskari.”

Ligitu Kuduli pazīstu aptuveni 20 gadu. Toreiz man, jaunai kultūras žurnālistei, spilgtā Gaiķu amatierteātra aktrise uzreiz palika atmiņā. Nesen viņu sazīmēju starp Atpūtu ļaudīm — kad veidoju reportāžu par pašvaldību vēlēšanām. Aprūpes centrā bija pieteikta izbraukuma balošana, Ligita izcēlās savas atbildīgās attieksmes dēļ. Viņa pastāsta: “Vēlēšanas ir ļoti svarīgas, esmu piedalījusies visās. Mans papus strādāja pagastā, bet es — vēlēšanu komisijā.” Ligita savulaik strādāja pastā un kultūras namā, izmācījās par bibliotekāri, gadiem spēlēja amatierteātrī — visu dzīvi bijusi cilvēkos, bieži uzņēmās organizatoriskus pienākumus un vadītājas lomu. Joko, ka beidzot šefs ir arī viņai — sociālā rehabilitētāja Dana Rusmane. “Viņa katrai nodarbībai izdomā kaut ko interesantu!” Ligita atzinīgi izsakās par radošajām nodarbībām. Tajās katrs pēc savām spējām un patikas krāso, aplicē vai strādā citā tehnikā. Darbiņus izliek izstādē vai izmanto centra izdekorēšanai, un rezultātā priecājas visi.

“Katram gadalaikam Dana liek izgatavot atbilstošas puķes,” uz garāku sarunu nobriedis Aleksandrs Zaharovs. “Mani mīļākie svētki ir tad, kad dabū dāvanas, — Ziemassvētki. Pagājušajos Ziemassvētkos man bija trīs paciņas! Konfekšu pietiks visam gadam. Mums te skaistus svētkus rīko. Ļoti patika Baltā galdauta svētki pagājušajā gadā, arī Jāņi bija forši. Drīz atbrauks dueti Sandra un Februāris 02, pie mums spēlējis arī [Saldus senioru akordeonistu ansamblis] Akords.”

Aleksandrs pārvietojas ratiņkrēslā, taču reiz bijis izveicīgs deju amatieris: “Piedalījos pat deju supermaratonā Saldus kultūras centrā. Ik pēc stundas ļāva atpūsties, un katrā nākamajā raundā bija jādejo cita deja — džaivs, tango, valsis, rumba… Kā pāris kādu deju nemācēja, tā izstājās. Es ar partneri noturējos sešas stundas, izkritām bugivugi dēļ — mācēju visādas, ieskaitot suki-suki un letkisu, bet bugivugi — nemācēju…”

Dejas esot iemācījies, fotografējot kāzas — reiz bijis pieprasīts profesionālis visā Saldus rajonā. Mūža nogale iegrozījusies pavisam citādāka, par to Aleksandrs izsakās stingri: “Man ir īsta krieva dvēsele un raksturs — ko apņemos, to izpildu. Man ir 80 gadu, sev apsolīju, ka būšu stiprs un nekritīšu izmisumā. Kā teica mans vectēvs, un viņš bija gudrs vīrs: reizi gadā cilvēkam jādabū ar elektrību, kārtīgi jāizsmejas un jāļauj, lai iedzeļ bite, — tad dzīvos vesels. Bites Atpūtās nav, elektrība pa nagiem ar’ nesit, bet jūtos diezgan vesels,” Aleksandrs sarunu pabeidz uz jautras nots.

No Jāņa Balevica pusvārdiem nojaušu, ka viņa dzīve apmeta pamatīgu kūleni, tādēļ pēc daudziem Ainažos nodzīvotiem gadiem atgriezies dzimtajā pusē. Atpūtās viņu neviens neapciemo, ap Ziemassvētkiem jūtoties “bišķi skumīgi”, taču kopumā esot iekārtojies itin labi. Bibliotekāre lielo lasītāju apgādā ar Remarka, Hemingveja un citu viņam tuvu autoru grāmatām, privāts televizors un speciāls abonements ļauj sekot līdzi visiem svarīgākajiem notikumiem sportā. “Hokeja čempionāta laikā, vai die’, neko citu neskatos!” Jānis neslēpj, ka ir kaislīgs līdzjutējs.

Aprūpes centra vadītājai jautāju, vai Jānis ir vienīgais, kurš reizēm sailgojas pēc tuviniekiem. Izrādās, ka no visiem 56 klientiem tikai dažus bieži un regulāri apmeklē piederīgie. “Mēs strādājam pēc labākās sirdsapziņas, klienti un viņu tuvinieki pateicas par mūsu pūlēm, taču nekad neaizstāsim ģimeni; kam ir mājas, tas par tām domās vienmēr,” vadītāja norāda uz emocionālajai veselībai būtisku apstākli.

Aprūpes darbā svarīgas rūpes ne tikai par klientu, bet arī viņa tuviniekiem — turpina vadītāja. Viņai gana bieži jābūt vidutājai situācijās, kuras samezglojuši senioru bērni vai mazbērni. Piemēram, samelojuši sirmgalvim, ka viņu aizvedīs uz sanatoriju, nevis aprūpes centru. Sarežģījumus rada arī tuvinieku vainas izjūta, jo viņi Atpūtās redz vietu, kurā pametuši sev tuvu cilvēku, nevis nodrošinājuši viņam pilnu rūpju spektru, sākot no medicīniskas uzraudzības un beidzot ar sadzīvē vajadzīgu iemaņu uzturēšanu un socializēšanos.

“Ar vainas izjūtu katram piederīgajam jātiek galā pašam, taču centrā varam viņu atbalstīt, izrādīt sapratni. Latvijā valsts diemžēl nemaksā par vecāku aprūpi vecumdienās, tam veltīto laiku neieskaita bērna darba stāžā. Mūsu cilvēki nevar atļauties saņemt mazu pensiju tāpēc vien, ka gadiem pilnībā veltījuši sevi vecāku aprūpei,” Laura Graudiņa norāda, kādēļ lēmums izmantot aprūpes centra pakalpojumus daudzās ģimenēs ir smags un novilcināts.

Ideālas situācijas nav nekur Eiropā, taču Vācija rāda labu alternatīvu — katrs strādājošais maksā tā dēvēto aprūpes nodokli. Līdz vecumdienām nauda pansionātam ir sakrāta, turklāt senioram uz rokas paliek visa pensija. Latvijā lielākajai daļai aprūpes centru klientu par savu uzturēšanos jāsamaksā 85 % no pensijas vai pabalsta.

“Latvijā jauni cilvēki neaizdomājas par savu labklājību un veselības stāvokli vecumdienās. Pat nevajag vecumu, lai nonāktu aprūpes institūcijā, piemēram, insults arī jaunus cilvēkus padara bezpalīdzīgus. Situācija ir smaga visos veidos,” novērojumos dalās medmāsa Spodra Veigelte.

Bezpalīdzība un vientulība cilvēku ātri saēd, tāpēc centra darbinieki neļauj klientiem iekapsulēties negāciju un bēdu kamolā, meklē, kas viņiem liek atplaukt. “Katru dienu mums ir vieni un tie paši uzdevumi — likt klientiem smaidīt, motivēt viņus, ieinteresēt, novērst domas no tā, ka nav mājās. Visstiprāk ilgojas cilvēki, kas visu dzīvi bijuši spēcīgas personības,” teic Laura Graudiņa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem