Viņiem skolēni stāsta pat mīlas kreņķus. Sakarīgākie skolotāji
Ir skolotāji, kas tikai māca. Bet ir arī tādi, kam skolēni izsūdz mīlas dzīves samezglojumus, piešķir sakarīgākā skolotāja titulu un kurus grūti atrast daudzgalvainā tīņu bara vidū, jo viņi atšķiras no parastajiem učukiem.
Es tiešām esmu skolotājs!
Mārtiņš Linde, datorgrafikas skolotājs tehniskās jaunrades namā „Annas 2”
„Pirmo mācību stundu novadīju jau studiju laikā. Vēl tagad atceros – tā bija 4. klase. Bērni rādīja labākās uzvedības prasmes. Kad ienācu telpā, viņi piecēlās, sēdēja visu stundu kārtīgi kā jēriņi un klausījās manī ar mutēm vaļā.
Kaut par skolotāju strādāju jau trīs gadus, man joprojām vecāki jautā: „Kur ir jūsu skolotājs?” Es tik nosmejas un strādāju tālāk. Man tas ir liels kompliments. Pats esmu jauns, tāpēc droši vien mani nemaz tik ātri klasē nevar ieraudzīt. Latvijas skolotāja parasti ir sievietes ar bagātīgu darba stāžu. Es šajā ziņā esmu citāds.
Taču mans vecums vainojams arī pie viena otra kurioza. Reizēm man uzmanību izrāda klases meitenes, citreiz – skolā strādājošās skolotājas. Manas uzmanības piesaistīšanai reiz tika rādītas pat erotiska rakstura fotogrāfijas. Datormācības stundās visi mājas darbi jāpilda elektroniski un skolēniem pašiem jāsaliek manā kastē. Viena jauniete īpaši izcēlās. Viņa mājasdarba vietā kastē salika savas fotogrāfijas, kurā redzama apakšveļā un vārtāmies gultā. Bildēm nebija ne vainas! Teicu, ka tās ir ļoti foršas, bet mājas darbavietā tās tomēr netiks ieskaitītas. Tas tāpat būs jāizpilda.”
Jānis Bebers, vēstures skolotājs Rīgas Kristīgajā vidusskolā un Ķekavas vidusskolā, savulaik ieguvis Rīgas sakarīgākā skolotāja titulu
„Esmu ievērojis – skolā izceļas tie skolotāji, kas savu darba dzīvi nav sākuši tieši ar mācību iestādi. Mans darba ceļš nemaz tik viegls nebija. Vispirms strādāju universitātē par pasniedzēju. Tad sāku darbu ugunsdzēsējos. Tur man patiesībā bija gluži laba karjera, jo no nodaļas komandiera uzdienējos līdz priekšnieka pienākumu izpildītājam.
Skola mani nemaz nevilināja. Bet tad bija Černobiļas sprādziens. Līdz ar matu galiem izspruku no aizsūtīšanas uz turieni. Kad kara komisariāts sāka interesēties par mani, trijās dienās kļuvu par lauku skolotāju. Esmu bērniem mācījis gandrīz visus priekšmetus, izņemot ķīmiju, fiziku un mūziku. Vēsture bija pats pēdējais, ar ko sāku darboties. Katrā skolotājā ir kas atšķirīgs. Ja man izdodas panākt, lai bērniem stundās ir interesanti, arī man ir tāpat.
Apmācāmajiem nedrīkst melot. Bet manām acīm noteikti ir jāspīd. Strādājot ar bērniem, saprotu, ka liela dzīves skola man bijusi tieši ugunsdzēsējos. Tur iepazinu arī karu pieredzējušus cilvēkus. Viņi man iemācīja uz dzīvi paraudzīties pavisam citādāk. Nepievērst uzmanību sīkumiem, bet gan būtiskajam. Tāpēc man nav svarīgi, lai skolēns sēž solā kā nostiepts diedziņš vai bezrūpībā izlaidies. Gribas panākt, lai manās stundās skolēniem gribas domāt. Reizēm skolēnus provocēju, lai tikai viņiem gribētos pašiem izlasīt kādu grāmatu.
Godīgi pasaku, ka vienmēr gribu, lai mērķu latiņa ir vismaz piecus centimetrus augstāk, nekā pašlaik var pārlēkt. Vēl viens likums, ko vienmēr ievēroju, – uz skolēniem nekad nedrīkst kliegt. Kad paaugstinu balsi, tas nozīmē, ka noticis kas ārkārtējs. Jo, ja auro nepārtraukti, tad pie tā pierod gluži kā pie radio vai TV.
Vai bērni gribējuši mani kādreiz pārbaudīt? Ir gan! Bija viens sevišķi grūts mācību gads Pumpuros. Iepriekšējais skolotājs audzēkņu vidū bija ļoti populārs un mīlēts, tāpēc viņi no manis gribēja tikt vaļā. Pusgads gāja kā virves vilkšanas sacensībās. Beigās gan viss nokārtojās – atradām kopīgu valodu.”
Zane Behmane, vācu valodas skolotāja Rīgas Hanzas vidusskolā
„Savus skolēnus cienu kā cilvēkus. Tāpēc tādu pašu cieņu saņemu arī atpakaļ. Bērni zina – pat tad, ja dusmojos uz viņiem, to daru, jo viņi man ir svarīgi, nevis tāpēc, ka viņi man krīt uz nerviem. Esmu daudz domājusi, kādēļ atšķirībā no daudziem pieaugušajiem, bērni man uztic savas mīlas vai citreiz arī citas sasāpējušas problēmas.
Esmu likusi bērniem saprast, ka viņi drīkst pie manis nākt jebkurā laikā. Pirmo reizi, kad klausījos padsmitnieka mīlas likstas, biju dikti samulsusi. Stāsts tomēr ir tik privāts. Toreiz nodomāju – nedod Dievs, kaut ko sabojāt vai kaut ko ne tā pateikt. Ir tomēr starpība, kā mīlas jūtas uztver tīnis, kuram tās ir pirmo reizi un kā tās uztveru es, kurai ir krietni vairāk gadu un citādāka dzīves uztvere. Tajā pašā laikā šī uzticēšanās lika sajusties īpašai.
Šo lielo drosmi bērnos visvairāk apbrīnoju. Ir jāsaņemas, jāatnāk, jābūt gatavam runāt, uzticēties, atklāties. Bet tas ir labi, ka jaunieši runā. Lai izrunājas un dzird arī kāda neatkarīga pieaugušā viedokli, nevis slīgst savās mokās tālāk. Pati gan nekad neprovocēju atklātas sarunas. Man svarīga līdzvērtīga sadarbība. Uz skolēniem neraugos no augstākas pozīcijas un neredzu viņos tikai darba objektus.
Pieņemu gan viņu problēmas, gan kreņķus. Un viņi pieņem manējos, jo arī es esmu tikai cilvēks, kurai kādreiz var būt grūta diena un slikts garastāvoklis. Varbūt izdzirdot, ka bērni man tik ļoti uzticas, neviens neticēs, bet patiesībā kā vācu valodas skolotāja esmu pat ļoti šerpa. Manā klasē jābūt disciplīnai. Atšķirībā no citiem daudz jokoju. Cienu cilvēkus ar humora izjūtu, un tā man palīdz izlīst no dīvainām situācijām, piemēram, ja puikas nolemj izmēģināt ar mani pakoķetēt.”
