Jokdare Jana Kalniņa tagad kļuvusi par nopietnu dāmu
Pirms gada Jana Kalniņa atvadījās no savas gultas un ledusskapja un devās studēt uz Vācijas mazpilsētu. Tur Jana sapratusi – pa viņas līniju ir vācu vīrieši, atkritumu šķirošana un lietas ar jēgu un nozīmi. Bet iedomātais veiksminieces tēls puszābaciņos un beretē – gan ne.
TV šovi man bija pietikuši pirms tam. Tas jau sāka griezties ritenī – tā pati parūka, tas pats tērps, tā pati situācija, tie paši cilvēki. Bet arvien vairāk un vairāk zuda gandarījums, arvien mazāk un mazāk bija iespēju. Sēdēt un gaidīt, kad tevi kāds kaut kur aicinās? Man nav ambīciju no sērijas – „aktrisu ņe pozvaļi”?
Pietiekami labi apzinos – lai cik atraktīva es būtu dzīvē, nespēju to atklāt kameras priekšā. Esmu gana talantīga, bet to varu realizēt citās jomās. Esmu arī paškritiska, nekad neesmu lepojusies: „Kā es tur, tajā skečā?!” Tāpēc televīzija bija nejaušība, tā paņēma, bija foršs tusiņš, joki un satīra. Bet visam savs laiks.
Jūties līdz kaulam organizatore?
Ja es vēl pati sevi varētu organizēt, būtu izcili. Man patīk šiverēties, uzrakstīt, redzēt savu ideju realizētu dzīvē. Patīk komandas darbs. Kā nokļuvu „Portā”? Atnācu palīgā uzrakstīt projektiņu, bet tā saspēlējāmies, ka tagad šis projekts ir tik vērienīgs un tik ļoti sirdi paķēris.
Jo vairāk gadu, jo labāk jūtos. Man cepiens par vecumu un par karjeras lietām bija aktuālāks 28 gados, kad šķita – tev nu tagad visiem kaut kas jāpierāda. Kā mana draudzene saka, tā ir sūdu di... Pirmā stadija ir no 19 līdz 22 gadiem, kad jāparāda sevi visās izpausmēs – vau, te nu es esmu! „Yes”! Un otra stadija – no 25 līdz 28 gadiem, kad tev ir nevis jāparāda, bet jāpierāda sevi. Un viss iet caur spazmām. Bet mēs visi tam esam gājuši cauri.
Pirms gada tā arī bija, ka iztirgoji savas mantas, lai miera vējos dotos uz Vāciju studēt?
Toreiz „draugiem.lv” izsūtīju vēstulīti no sērijas, ka var dabūt „čaiņiku”, gultu un ledusskapi. Beigās sanāca ziņa – Jana Kalniņa iztirgo mantu. Nu, ko? Es aizbraucu mācīties un joprojām tur mācos. Es pašlaik oficiāli skaitos mācību praksē, 7. novembrī man ir vienvirziena biļete atpakaļ.
Man vienmēr to gribējies. Arī, kad mācījos Kultūras akadēmijā. Jūtos lepna, ka to vispār izdarīju. Jo vecāks kļūst cilvēks, jo grūtāk mainīt savus ikdienas ieradumus. Kaut vai elementāri – dzīvokli Rīgas ietvaros. Man vajadzēja pamest savu ledusskapi, savu gultu un aizbraukt, īsti nezinot, kā būs ar iztikšanu – vai darbu dabūšu, vai ne.
Man jau tomēr bija trīsdesmit viens. Ilgi nevarēju saprast, vai pareizi izdarīju. Tagad saprotu – jā! Varbūt ne tik daudz gūstu teoriju, bet vairāk savai sajūtai. Ja man pirms tam šķita, ka esmu baigā „multi kulti”, jo tāda, lūk, kosmopolīte esmu, tad tagad – nu nē. Zināmā mērā to esmu sapratusi vientulībā un sāpēs. Kaut kā smagi un pārspīlēti skan, bet tajā Vācijā tu tomēr esi viens, tev ir jāveido jaunas attiecības, ir jāapzina jauna vide.
Un attiecībā uz to sāpi – tu, protams, skumsti pēc cilvēkiem, pēc savas zemes. Ar to esmu ļoti apzinājusies dzimtenes mīlestību, un tā vairs nav liekuļošana. Tas nav tāds – jā, es mīlu Latviju! Tagad ir – uz ežiņas galvu likšu. Un principā tas varbūt arī ir galvenais, kas man bija jāiemācās, jo, paliekot šeit, to nekad neizdarītu. Nekad neesmu teikusi un arī nesaku, ka esmu aizbraukusi pavisam. Esmu aizbraukusi mācīties.
Daudz grūtāk. Principā man ir sajūta, ka dzīvoju vai nu lidostā, vai koferī. Citreiz pat koferi izkravāt neizdodas, kad atkal kaut kur jālido. Māju īstenībā man nav nekur. Ne tā istaba Vācijā, ne arī, atbraucot uz Latviju, mani gaida sava māja. Tāpēc kopš 17. jūlija, kad esmu Latvijā, dzīvoju pie draugiem. Paldies viņiem par to, bet māju nav. Tagad atkal nezinu, kur braukšu, kur dzīvošu.
Kur tev tāda pārliecība, ka viss nokārtosies tāpat?
Necepos par to, ko īsti nespēju ietekmēt. Tagad, kad uznāca aukstums, sapratu, ka esmu atbraukusi tikai ar vasaras drēbēm. Labi, ka ienāca prātā zābaciņus un jaku paņemt līdzi. Vai man tagad braukt uz Vāciju pēc drēbēm? Tās palika banānu kastēs –noliktas pagrabā.
No sērijas – uzrakstīt CV, uzvilkt kostīmiņu un iet pieteikties uz banku darbā? Tas apmēram manas mammas sapnis, ka es varētu iet tajā Eiropā strādāt. Uzvilkt puszābaciņus, kostīmiņu, beretīti un kažoku. Tāds standartiņš. Man to ne-va-jag! Tas laikam ir tāds iedomu veiksminieka tēls – kostīmiņš un puszābaciņi. Nebūs! Nav pa manu līniju.
Janas Kalniņas dzīve bildēs
Man gribas dzīvot tā, kā es dzīvoju. Gribas strādāt ar cilvēkiem, ar kuriem kopā izdodas. Man gribas – lai cik trakas idejas arī izdomā, tās apaug ar miesu, nokļūst uz papīra un saņem Eiropas finansējumu. Man gribas cepties un ņemties, un galu galā to realizēt. Man patīk visu darīt ar jēgu un nozīmi. Tāpēc mans rezultāts nav 100 apkalpoti klienti dienā vai iefasētas 20 kastes konfekšu. Bet bez tā jau nevar. Man patīk būt sava laika saimniecei. Labprāt šancēju septiņas dienas nedēļā 24 stundas, un pēc tam man nedēļa ir brīva, nekā mēģināt no deviņiem līdz sešiem. Tas mani maķenīt nogalina.
Tur jau tā lieta, ka lēmumu, ko esmu pieņēmusi ar sirdi, nekad neesmu nožēlojusi. Bet ir lēmumi, ko esmu pieņēmusi ar prātu, un par tiem neesmu bijusi pārliecināta. Tieši tāpat kā ar aizbraukšanu uz Vāciju. Vienmēr to gribēju, bet katru gadu kaut kas sanāca ne tā. Tad nepaspēju vācu valodas eksāmenus nokārtot, pēc tam nokavēju pieteikšanos. Vienreiz saņēmos, nu, taču, kad esi tur nonācis un tev saka: „”Kommen Sie, frau Karolina, kommen Sie bitte”!”, ļoti sāc domāt, vai tev to gribas. Bet nē, esmu tik daudz ieguldījusi, sākot ar naudu un beidzot ar spēkiem, ir jābrauc.
Man saikne ar Latviju nav diez ko zudusi. Tomēr, neraugoties uz to, ir jomas, kuras redzu mazliet citādāk. Kaut vai politiski un ekonomiski sociālos procesus. Bet ar visu to, ka sekoju līdzi, bet neesmu visos sociālajos procesos, vienu brīdi bija sajūta no sērijas: „Kur dod ieročus vai petīcijas parakstīt?” Man ir ārkārtīgi izteikta tā godīguma un taisnīguma izjūta. Neesmu es balta un pūkaina, ne tuvu, arī sūdus vāru. Bet, ja nav godīguma, man sāp. Bet mana aizbraukšana nebija aizmukšana, tā vienkārši sanāca. Nezinu, kam būtu jābūt, lai es tur paliktu.
Zini, kas būs tālāk?
Es ticu, ka dzīvē nav nejaušību, tātad tā vajadzēja notikt. Esmu ieintriģēta – kas vēl tāds notiks, ko iemācīšos?! Visas situācijas, kurās nokļūsti vai nejauši pats modulē, kaut kādu mācību jau sniedz.
Pielipusi atkritumu šķirošanu. Fiksēju, ka man ir pilna soma ar puslitrīgajām pudelēm minerālūdens, jo plastmasa jāmet tur, kur jāmet, vai jānes nodot. No maniem 20 kvadrātmetriem piecus aizņēma dažādu veidu miskastes. Es nevarētu būt baigi zaļā, bet pazaļa tur esmu, jo dzīvesveids spiež.
Vēl tagad Latvijā nenormāli uzvelkos par to, ka transports nekursē tā, kā rakstīts. Jo ir taču rakstīts! Tas tāds mazais komfortiņš, pie kura pierod. Vācijā man ārkārtīgi pietrūkst divriteņa. Kad gribēju nopirkt, nebija naudas, kad parādījās nauda un varēja lietotu nopirkt, bija dziļa ziema.
Un vecais triks ar vīriešiem?
Redz, lai arī ir gan vāciskā pieredze, gan latviskā pieredze, vācieši man pēc uzstādījuma patīk tā kā vairāk. Bet kāds vecis būs, tāds būs. Latvietis, vācietis vai gruzīns. Man tomēr citi kritēriji izvēlē. Laikam intelekts uzbudina visvairāk. Gan tādā ikdienišķā, gan seksuālā plāksnē. Nespēju ar muļķi kniebties. Un bez humora arī nevar. Bet labs humors bez savas kārtīgas intelekta devas arī neeksistē. Un tad jau jāraugās tālāk: jā, gudrs ir, jā, humorē, jā...
Jana Kalniņa un Ivo Grīsniņš-Grīslis šovā "Zvaigžņu lietus"
Vācijā ielaidies arī dēkās?
Esmu nobāzējusies tiešām katoliciski snobiskā vietā. Paskatos pa logu un redzu tieši sešas baznīcas, kas uzskata, ka jāzvana arī naktī. Disenēs esmu bijusi tikai divas reizes un tikai tāpēc, ka krievu kursabiedrenes aizvilka. Tas tusiņš tur ir tāds – stāvēšana aplītī un kratīšanās ar pudeli alus rokās, un mēģināšana vienam otru pārbļaut. Man jau šķiet, ja dejo, tad virpuļo pa deju grīdu. Tādās mazpilsētās ir mazliet grūtāk ar dēkām.
Par to, ka man sirds īstajā vietā. Tas man ir kritērijs attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ja vajag, varu norupekļot, iedegties, aizsvilties un pateikt visu, ko domāju, bet tas primārais pirmsākums tomēr ir sirds un cilvēkmīlestība. Vispār ticu, ka lielākajai daļai cilvēku „a priori” sirds ir īstajā vietā; vienīgi, cik tu pats sevi sačakarē dzīves laikā. Ar mantību, domām un darbiem.
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „ Marta ”
Aiva Alksne / Foto: Līga Zemniece (studija „Kaia”), no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
