Četri „nē” un viena bildināšana. Privāti latviešu stāsti
Attiecības
2010. gada 17. oktobris, 00:39

Četri „nē” un viena bildināšana. Privāti latviešu stāsti

Jauns.lv

Trīs privāti stāsti par to, kā „Vai tu mani precēsi?” skan no sievietes mutes, cik reižu ir pieklājīgi atteikt un kā liktenis sargā bildināšanas pārsteigumu.

Dodu tev savu sirdi

Kristīne Vīksna. Strādā stilīgo zeķu veikalā „SockBox”. Pirms trim gadiem pati bildināja mīļoto. Atbildi gan saņēma tikai pēc gada. Bet drīz jau svinēs triju gadu kāzu jubileju.

„Man dzīvē vienmēr ir skaidra vīzija un mērķis. Neesmu no cilvēkiem, kas gaida, lai sapnis īstenotos. Arī attiecībās. Tieši es biju tā, kas bildināja vīru. Tas nav pazemojoši. Gluži otrādi – biju priecīga, ka to izdarīju. Manuprāt, arī citām sievietēm jābūt drošākām. Nav jāsten un jāvaid, gaidot nākamos svētkus ar cerību, ka sagaidīs no mīļotā bildinājumu.

Vēl nebijām precējušies, kad piedzima meitiņa. Viņai bija divi gadi, bet iekšēji es jutos slikti. Meitai un vīram bija cits uzvārds, man – savējais. Jutos ģimenei nepiederīga. Tas man nepatika. Speciāla scenārija īpašajam bildināšanas vakaram gan nebija. Tuvojās Ziemassvētki, un es nolēmu – darīšu to. Nopirku skaistu gredzenu – uz tā bija uzgravētas divas plaukstiņas, kuras tur sirdi. Ļoti simboliski.

Pasniedzu draugam, sakot, ka ļoti gribu būt ar viņu kopā. Dodu tev savu sirdi, lai zini, kā jūtos un ka vēlos precēties. To noklausoties, draugs kļuva domīgs. Pati nesaskumu, bet ļoti pozitīvi arī nejutos. Sapratu, ka man jādod laiks, lai viņš visu izdomā. Tajā pašā laikā jutu lielu atvieglojumu.

Biju draugam visu pateikusi un varēju gaidīt. Atbilde sekoja apmēram pēc gada. Vīrs arī man uzdāvināja gredzenu, un mēs apprecējāmies. Biju ļoti, ļoti priecīga. Beidzot jutos kā pilnvērtīga sieviete, kas ir ļoti svarīga mana mīļotā dzīvē.”

Justies kāzām par jaunu

Guna Haitova

saņēmusi četrus bildinājumus un vienmēr atbildējusi: „Nē!” Viņa grib precēties ar īsto. Turklāt vispirms dzīvē jātiek pie stabilitātes, tad ģimenes.

„Pirmoreiz mani bildināja, kad man bija 18 gadi. Bija pilsētas svētki, ar draugu skatījāmies uguņošanu. Pēkšņi viņš sāka mani bildināt: viņam ar mani kopā arī tik labi, un ausī iečukstēja – davai, apprecamies? Paskatījos uz viņu un teicu: „Nē!” Jutos kāzām un ģimenei par jaunu. Otrreiz tas pats vīrietis mani bildināja vēl pēc kāda laika. Pastaigājāmies, un viņš man nopietni jautāja, vai piekritīšu kļūt par viņa sievu. Nezināju, kā reaģēt uz šo jautājumu, un sāku smieties. Drīz pēc tam šīs attiecības beidzās.

Nākamie divi bildinājumi bija citās attiecībās. Draugs nolēma to darīt Jaungada naktī. Tuvojoties ballītei, viņš gribēja noskaidrot, ko es teiktu, ja viņš norezervētu svētkiem viesnīcas numuriņu. Tad vēl nezināju viņa tās nakts nodomus. Teicu, ka nav vērts tērēt naudu. Jaungada naktī taču tāpat visu laiku ballēsimies, mums nebūs laika sēdēt numuriņā. Tā nu viņš līdzīgu gaisotni radīja mājās. Ieveda mani istabā, pustumsā. Teica, lai apsēžos. Bet pats pēkšņi kļuva tik nopietns, nometās uz ceļa, sniedza gredzenu un jautājuma formā, uzrunājot mani vārdā un uzvārdā, prasīja, vai nākšu pie viņa par sievu. Biju samulsusi un teicu, ka jāapdomā.

Kaut jau pirmajā brīdī zināju, ka atteikšu, man vajadzēja laiku, lai to pateiktu. Nākamais bildinājums bija mūsu piecu gadu jubilejā – tieši 14. februārī. Man jau bija priekšnojauta, ka viņš ko tādu nolēmis, tāpēc visu dienu draugam teicu, lai tikai viņš nedara neko tādu, kas pēc tam būs jānožēlo. Tas nelīdzēja. Mani atkal bildināja, bet es atkal atteicu.

Grūti pateikt: „Nē!” Bet man šķiet, ja pasaku: „Jā!”, tad ar šo puisi man arī jāprecas, nevis jāpanēsā gredzens un, kad šķiramies, jāatdod.

Tagadējais draugs to zina, tāpēc nedaudz baidās. Viņš teica, ka bildinās mani publiski. Tas radīs spiedienu no malas, un es nespēšu būt līdz galam patiesa.”

Ko tu dār’?

Māra Alberta

strādā Veselības centrā 4. Viņa saņēma bildinājumu Stokholmā. Kā jau šopaholiķei pienākas – uz iepirkšanās ielas.

„Tā kā neesmu no cilvēkiem, kam mūža lielākais sapnis ir apprecēties, ne brīdi nenojautu, ka vīrs gatavojas mani bildināt. Bet vienā brīdī tas sākās. Bija novembris, nedēļu katru dienu saņēmu no vīra dāvanas: šokolādes, lielu tulpju pušķi.

Kad piektdiena ritēja uz otru pusi un dienas balvu nebiju saņēmusi, draugam prasīju – kur dāvana? Viņš atnesa koferi un teica – kravā mantas! Tikai lidostā uzzināju, ka galamērķis ir Stokholma. Intuitīvi jutu, ka viņš jau mēnesi ir citādāks nekā ierasti, bet savā prātā biju izdomājusi, ka šādi viņš mani gatavo lielai mašīnas soda naudai.

Stokholmā gājām iepirkties. Es kaut ko stāstīju, kad pagriezos, mans vīrs jau bija nokritis uz ceļa, gredzenu izstiepis, teica kaut ko jauku. Ko tieši, vairs neatceros. Pirmais, ko viņam savā kurzemnieciskajā izloksnē pateicu – ko tu dār’? Bet tad, protams, – ka precēšu. Tā nebija nekāda lielā romantika. Smidzināja lietus, bija auksts un slapjš.

Apkārtējie cilvēki, to redzot, smaidīja, bet neaplaudēja, kā tas parasti notiek filmās. Pēc tam turpinājām iepirkties. Pirmās trīs stundas abi bijām kā mēnessērdzīgi. Man pēkšņi viss šķita tik nopietni. Daudz nopietnāk nekā kāzu dienā.

Pēc tam vīrs atklāja, ka vairākas reizes viņu turpat vai pieķēru – gandrīz uzskrēju virsū gredzenam. Pati gan nepamanīju. Vienreiz viņa kabatā, kur bija paslēpts gredzens, gribēju pasildīt rokas. Tad kastīti gandrīz atraku koferī, krāmējoties uz Stokholmu.  Visbeidzot lidostā – vīrs sāka pīkstēt drošības kontrolē. Viņš atzinās, ka būtu bildinājis mani turpat uz vietas, ja nu muitnieki liktu izkrāmēt visus metāla priekšmetus.”

Kintija Bulava / Foto: Rojs Maizītis, no personiskā arhīva