Sieviešu draudzība eksistē līdz brīdim, kad parādās Lieliskais
Priekšstatu par pelēko latvieti un viņas vienmuļo, garlaicīgo dzīvi jau atkal cenšas apstrīdēt jaunais pašmāju seriāls „Prāts vai instinkts 2”. Latvju „Sekss un lielpilsēta” Kerija – aktrise Evija Kromule-Skulte – dzīvē gan pārliecinājusies, ka sieviešu draudzība iespējama tikai līdz brīdim, kad parādās Lieliskais.
Protams, arī man, tāpat kā Zanei, ir vēlēšanās būt skaistai un labā formā. Šajā sezonā ir pat epizode, kur veselības un vājēšanas nolūkos esam ar mieru iet pie ārsta uz jaunu terapiju – dzert urīnu. Var jau būt, ka ir veselīgi, bet pati to nekad mūžā nespētu izdarīt. (Smejas.) Atšķirībā no Zanes es sevi tomēr mīlu tādu, kāda esmu. Aktrises profesija liek par sevi rūpēties, nevaru palaisties. Tās ir elementāras nianses – manikīrs, pedikīrs, frizieris... Lai būtu labā fiziskā formā, vingroju, taču diētas – ar tām gan nekad neesmu aizrāvusies. Drīzāk pretēji – teju katru dienu ēdu putukrējumu. Ar ceptiem āboliem vai zemenēm – kā man tas garšo!
Tad jau paveicies ar gēniem?
Ja es pilnīgi neko nedarītu un gulētu gultā, tas atstātu iespaidu. Bet uz skatuves – dejojot, dziedot, skrienot, tu fiziski patērē ļoti daudz kaloriju. Ir brīži, kad esmu tik ļoti aizņemta darbā, ka nepagūstu paēst. Tad vīrs pārmet – kauli, āda, ēd kaut ko!
Mēs strādājam absolūti atšķirīgās vidēs. Šis tas Zanes dzīvē ir mainījies. Sakarā ar krīzi un to, ka „Parex” banka tika likvidēta, viņai piespiedu kārtā bija jāmaina darbs. Tagad Zane strādā veikalā „Origo”, nodarbojas ar dažādu biznesa lietu kārtošanu. Viņa noteikti ir kārtīgāka par mani.
Darbā staigā striktā formā, bet ārpus tā atļaujas visu ko! Turpretī man darbs ir vieta, kur tie velniņi var izdejoties. Nekāda neformālā meitene neesmu. Ir periodi, kad lomas paģēr tik daudz enerģijas, ka vakarā vienīgais, ko gribas – pasēdēt mājās pie televizora, nevis laist uz klubiem izklaidēties. Savukārt tad ir atkal brīži, kad teātrī ir klusāks un dullības prasās dzīvē. Es varbūt neesmu tā, kas avantūras organizēs, bet piedalos tajās labprāt.
Pirms dažiem gadiem, kad bērni vēl bija pavisam mazi, pie mums mājās bija kārtējā ballīte. Kad šķita, ka viss it kā apsīcis un vajag trakulības, izdomājām izbraukt ar veco bobiku. Ārā agrs pavasaris, bet mēs laižam pa ledu, tas nekas, ka vietām tas pārklājies ar ūdeni un kādā brīdī apakšā jau varēja nebūt vairs ledus. Tas mūs neuztrauca, jo bija tik forši ķert šīs ekstrēmās sajūtas. Tā, kamēr bērni gulēja, vecāki izmeta nelielu līkumiņu. Ja tā padomā, kas varēja notikt...
Nav tā, ka es būtu baigi prātīgā meitene. Tādās normālās devās manī ir abi divi, taču valdīt tomēr laikam valda instinkti. Biežāk gribas rīkoties nedomājot. Vairāk dzīvot, ka jūti, kā sanāk! Bet prāts šad tad piebremzē. Mūsu kursam prātošana vispār nebija diez ko raksturīga. Mācījos kopā ar daudziem pašlaik slaveniem režisoriem – Džilindžeru, Kairišu, Šmitu, Vaivaru... Viņi bija tie, kas kultivēja darīt un nedomāt. Jo bieži vien sajūtu līmenī tu neapzināti zini, kāpēc to dari. Es sevi nepieskaitītu pie aktieriem, kas izshēmo, izprāto lomu. Ļaujos emocijām un instinktiem.
Kā impulsivitāte izpaužas ikdienā?
Piemēram, es sadusmojos un iešauju otram sejā ūdeni. Man tas šķiet pilnīgi normāli, tāpēc ka aktieriem uz skatuves tā bieži vien sanācis darīt. Tā ir normāla reakcija. Bet, ja es cilvēkam, kas nav saskāries ar teātri, iešļāktu sejā ūdeni, viņš nesaprastu. Ir tādas impulsīvas reakcijas. Aktieri jau vispār ir dīvaina tauta. Citi brīnās, kāpēc aktieri nemitīgi savā starpā apkampjas, sabučojas, kniebj otram dibenā. Nezinu, tā ir izlādēšanās vai kas, bet teātrī tās ir normālas izpausmes.
Prāts vai instinkts. Aizkulišu foto
Tiešām ir gadījies kādam ūdeni sejā iešļākt?
Ir. Dzīvē dažreiz nesanāk sevi piebremzēt. Ja ir emocijas, tad ir. Lai gan būtībā esmu ļoti mierīgs cilvēks un mani reti var nokaitināt.
Draudzeņu būšana man ir visai sveša. Kad man vēl nebija puiša, tad bija aktīvais draudzeņu laiks. Mēs skolā arī bijām četrotne, bet līdz brīdim, kad man dzīvē parādījās citas intereses. Aktiera darbs jau vispār ir diezgan grūti savienojams ar draudzību. Jebkurā citā profesijā sestdienas, svētdienas vai vakari ir brīvi, tad var tikties ar draugiem.
Man vajag vienu cilvēku, kam pieķeros. Varu draudzēties ar vairākām draudzenēm, bet tomēr ir viena, kas ir labākā. Tas ir cilvēks, ar ko visvairāk gribi būt kopā. Un, kad parādās mīlestība, vīrietis, ar ko tu gribi būt kopā, viņš vienlaikus kļūst gan par tavu vīru, gan draudzeni. Nav nepieciešamības meklēt draudzeni, ar ko izrunāties, aprunāt vīru.
Man dzīvē tā ir – ja nav vīrieša, tad ir draudzenes, ar ko aizpildu viņa vietu. Pirms nebiju precējusies ar Kristapu, bija brīdis, kad pašķīrāmies. Tajā momentā man, protams, uzreiz bija vēlēšanās iegūt draudzenes, ar ko kopā varēja bēdāties un dalīties problēmās. Patiesībā vīrs pat priecājas, ka man tagad nav draudzeņu, jo bieži vien viņas mēdz par daudz jaukties ģimenes dzīvē, par daudz regulē, maisa gaisu un varbūt pat bojā attiecības.
Daudzām aktrisēm neizdodas sabalansēt ģimeni ar darbu. Jums, izskatās, tā nav problēma?
Nevarētu teikt, ka man izdodas. Brīžos, kad ir daudz darba, kad domas ir galvenokārt teātrī un tuvojas kārtējā pirmizrāde, manis gan emocionāli, gan arī reāli mazāk atliek bērniem. Ģimenes dzīve pasliktinās. Vismaz manā dzīvē tas ir nerakstīts likums. Ja es zinu, ka man būs kaut kas veiksmīgs karjerā, tad man būs kritiens ģimenē, un otrādi.
Strīdi par sadzīvisko. Ja esmu ļoti aizņemta, liela daļa pienākumu tiek uzkrauti manam vīram, un, ja vēl sakrīt, ka viņam tajā laikā vairāk darba, rodas savstarpējie kašķi, jo grūti visu apvienot. Sākas rīvēšanās un absurdi konflikti. Tās es sauktu par tādām ģimenes krīzītēm, kas parasti sakrīt ar karjeras kāpumiem. Kamēr vēl nebijām precējušies, nebija bērnu, varēja paņemt čemodānu un aizskriet prom.
Man bija kādi 27 gadi, kad sāku domāt par to, ka varētu dibināt ģimeni. Ar Kristapu kaut kādu laiku bijām dzīvojuši kopā, nedaudz pašķīrāmies, tad atkal sanācām kopā un izlēmām – ja jau esam kopā, tad kaut kas ir radikālāk jāmaina, un apprecējāmies. Tad arī izlēmām par bērniņu, bet, ka tas nebūs tik vienkārši, kā šķiet, tas jau pat prātā nenāca. Tā apziņa, ka tu nekad vairs nebūsi absolūti brīvs cilvēks. Kaut vai tāda elementāra lieta kā miegs. Sperot jebkuru soli, man jārēķinās arī ar tiem cilvēkiem, kas ir apkārt. Jo bērns ir reāli atkarīgs no mātes.
Man patiesībā ar viņu ļoti pamazām veidojās saikne, kad sapratu, ka es esmu viņa mamma. Jo iesākumā to tiešām ir grūti aptvert. Es vēl tad skaitījos jaunā aktrise, svarīgāks par visu bija darbs. Likās – iznēsāšu bērnu un uzreiz atpakaļ teātrī, bet, kad piedzimst, tad jau seko barošana, kas piesaista. It kā ir sajūta, ka mierīgi varētu bērnu arī atstāt, piemēram, auklītei, tev nevajag visu laiku ar viņu dzīvoties kopā. Paldies Dievam, ka bioloģiski tā ir iekārtots, ka mātei tas bērns ir jābaro, līdz ar to tu tā kā piespiedu kārtā pamazām ar viņu rodi saikni.
Nē, jo es jau pa vidu spēlēju. Kad uzzināju, ka man būs otrs bērns, sākumā izjutu šoku – kā, es taču visus savus spēkus esmu atdevusi pirmajam, vai tiešām spēšu tagad to pašu dot vēl vienam? Tas šķita nereāli un jocīgi, bet ar otro jau viss ir krietni vienkāršāk. Arī gaidīšanas brīdis paskrēja, jo bija jānodarbojas ar pirmo dēlu. Īstenībā labi, ka viņiem gadu starpība – gads un deviņi mēneši – ir tik maza.
Tā jau visu laiku notiek. Pirms kāda laiciņa mums daudzām aktrisēm dzima bērni. Direktors, sava kabineta durvīs ieraudzīdams kādu no jaunajām aktrisēm, kas sāk sakāmo ar vārdiem: „Direktor, man ar jums vajadzētu parunāt...”, izmisumā sauca: „Tikai nesaki, ka tu esi stāvoklī!” Es saprotu, ka vadībai tas rada grūtības, bet nu neviens nav neaizvietojams.
Bet kurš tad mums Latvijā atbilst šim Lieliskā tēlam?
Katrai jau tas ir cits. Tik, cik nu mums ir to aktieru, visi gandrīz ir iefilmēti šajā seriālā. Un, kad aktieru sāk pietrūkt, ņemti arī „neaktieri”
Ja jūsu varā būtu izvēlēties partneri a la Lielisko, kurš tas būtu?
Man vispār ir problēma ar partneriem. Kad iegāju teātrī, no mūsu kursa biju vienīgā no meitenēm, daudzi palika Jaunajā Rīgas teātrī, daži aizgāja uz Dailes teātri. Man visu laiku ir bijusi sajūta, ka nav īsta mana vecuma partnera. Tāpēc nākas bieži vien spēlēt ar jaunākiem vai vecākiem.
Agrāk ļoti labs partneris bija Ivars Stonins, bet viņš diemžēl, kritikas un sadzīves nomocīts, pameta aktiera karjeru un aizbrauca uz Ameriku. Bet man šķiet, ka Mārtiņš Vilsons varētu atbilst šim Lieliskā tēlam, kāds viņš arī it kā ir domāts, lai gan nav jau arī mēģināts kopēt amerikāņu seriālu. Jaunajā sezonā saspēlēšos arī ar Andri Buli. Viņam ir tāda raksturloma – skaistulītis, kurā visas iemīlējušās. Vīrietis, kurš patīk visiem.
Tā iegadījies, ka diezgan daudz ir bijušas lielas lomas, kur esmu Lolitas tipa meitene. Bet tas arī ir tāpēc, ka trūkst teātrī mana vecuma partneru, lai varētu tās mīlētāju lomas spēlēt. Vēl vakar spēlēju septiņpadsmitgadīgu meiteni.
Vai dzīvē gribētos atkal būt septiņpadsmitgadniecei?
Jaunībai ir vara, spēks. Nav tā, ka žēl, ka man vairs nav to 17, bet ja būtu iespēja, gribētu šajā dzīves posmā atgriezties vēlreiz. Mani izbrīna, ka cilvēki saka – ja varētu atgriezties 10, 20 un vairāk gadus atpakaļ, tik un tā dzīvotu tieši tāpat. Ja man būtu iespēja atcerēties to, kā es tagad esmu dzīvojusi, nekad negribētu tāpat. Gribētu dažādībai izmēģināt ko citu.
