Var iemīlēties ar ausi vien. Latviešu skaistākās radiobalsis
Kādas viņas ir – skaistākās radiobalsis, kurās, kā saka, „ar ausi vien var iemīlēties”? Latvijas Radio 85. jubilejas gadam par godu noraujam noslēpuma plīvuru!
Labdien, mani mīļie!
Olga Rimšāne, raidījumu producente
Balss cilvēkam esot tikpat unikāla kā pirkstu nospiedums, un tā nemainās pat gadu gaitā. Ne velti noziedznieki cenšas papilārās līnijas izdedzināt ar skābi vai operēt. Radiocilvēku balsis treniņos ar laiku kļūst intīmākas un iegūst zemākus toņus, taču intonācijas, uzrunas veids un emocijas tik un tā ir tikai viņam vienīgajam raksturīgas.
Jaunībā par balsi nedomāju. Viss mainījās, kad atnācu uz radio. Prasības bija augstas – saskaņot dzimtes, skaitļus, locījumus, proti, runāt nevainojamā literārā valodā, pat ievērojot intonācijas. Tad laba runa vienkārši iederējās kopīgajās prasībās amata aprakstā.
Ir tāds raidījumu vadītāju tips, kuri prot meistarīgi pļāpāt – par laika apstākļiem, ārzemju modi vai Kosmosa tehnoloģijām. Es neesmu no pļāpātājiem ne ēterā, ne dzīvē. Taču tajā laikā, kad sēžu studijā, profesija piespiež būt ekstravertai. Un intervēšana ir attiecību veids.
Reiz aicināju uz raidījumu kinorežisori Laimu Žurginu, kura izsaucās: „Kā es mīlu jūsu balsi! Jums tā tik silta un seksuāla!” To dzirdot, bišķi apkritu. Tā līdz šim gan ir vienīgā atzīšanās mīlestībā manai balsij. Taču 80. gados, mani redzot vaigā, daudzi klausītāji noelsās: „Vai, es domāju, ka jūs esat maza un resna, nevis tik gara un tieva!”
Visbiežāk izrunātā frāze: „Labdien, mani mīļie launadžklausītāji!”
Mana balss dzīves laikā mainījās. Biju jau kādu laiku pastrādājusi radio, pat aizgājusi no darba un atkal atgriezusies, kad pēkšņi man sāka teikt – tava balss ir īpaša. Kādēļ tā sāk skanēt citiem tīkamā tembrā – ir dabas noslēpums. Savukārt labas valodas pamati ielikti skolā. Jo stingrāka bijusi latviešu valodas skolotāja, jo labāk. Kas asinīs, tas arī skan.
Lai ko domā un saka citi, pašai savu balsi dzirdēt nepatīk. Vienmēr, kad jāklausās savi ieraksti atkārtojumā, man šķiet, ka daudz ko varēja izdarīt citādi. Darba gadu sākumā tas vispār bija neciešami – sevi klausīties!
Manuprāt, radio balsis sadzīvē nav pļāpīgas, jo ārpus darba gribas
paklusēt. Tā ir mana atpūta. Mēs tik daudz izrunājam mikrofonā, ka tiek izsmelts kāds limits un šķiet – nupat pietiek.
Esmu saņēmusi komplimentus par savas balss erotismu. Reiz teātra kritiķis Gunnars Treimanis sacīja tā: „Ko ta’ jūs tās ziņas lasāt! Jums jau jāiet gultas filmas ierunāt!” Manuprāt, tur jau ir tā balss burvība, kas ļauj katram tās īpašnieci iedomāties tādu, kā ienāk prātā. Ir pat labi, ka vairums nezina, kā izskatos. Man labāk patīk būt nepazīstamai, un tas nav grūti. Vienkārši jātur mute ciet!
„Esiet sveicināti!”
Sandra Glāzupa, ziņu dienesta redaktore
Balss dotības man ir no vecākiem. Abi bija lieli dziedātāji, runātāji un domātāji. Mamma bija latviešu valodas skolotāja, tētim savukārt bija lieliska muzikālā dzirde. Ja radio skanēja operārijas, tētis dziedāja līdzi.
To, ka man laba balss, turklāt arī dzejas un teksta izpratne, pirmā pamanīja mamma. Viņa gatavoja skolēnus daiļlasītāju konkursiem un ikreiz aicināja arī mani. Negribēju, šķita, citi būs labāki. Taču jau no agras bērnības man bija milzīga interese par radio. Klausījos pilnīgi visu, jo sevišķi svētdienas rītos, kad nebija jāiet uz skolu.
Skaistās bērnu raidlugas 10.00, ”Pionieru radioavīzi”. 1975. gada vasarā ciemos atbrauca vecāki un atveda „Rīgas Balsi” ar sludinājumu – radio izsludina diktoru konkursu. Sākumā vēl šaubījos, bet tad iesniedzu pieteikumu un sīvā konkurencē uzvarēju.
Dažkārt jubilejas reizēs vai svētkos saņemu apliecinājumus, ka manā balsī teju vai var iemīlēties, taču klātienē neviens pie Radiomājas ar rožu pušķi nav stāvējis. Toties ļoti bieži saņemu pārsteiguma izsaucienus: „Vai, es biju iztēlojies jūs pilnīgi citādu!” Parasti mani iedomājas garāka auguma – tas pilnīgi noteikti! – un ar gaišiem matiem. Skaidrs viens – kā veru muti vaļā, tie, kas klausās radio, mani atpazīst uzreiz.
Visbiežāk izrunātā frāze: „Ar ziņām pulksten divos dienā – studijā Sandra Glāzupa!”
Izkopt balsi esmu vēlējusies, pirms vēl apjautu, ka šī būs mana darba vieta. Vienkārši gribēju runāt skaistā un pareizā latviešu valodā un tādēļ sāku apmeklēt Antonijas Apeles vadītās runas nodarbības. Centos atklāt balsi, kura manī „sēž”.
Tik fanātiski kā dziedātāji balsi nesaudzēju. Taču kolu ar ledu aukstā laikā nedzeru un ledainā vējā košļājamo gumiju nekošļāju.
Lai arī visu dienu norunājusies mikrofonā, man patīk pļāpāt arī dzīvē. Esmu sarunās ar draugiem pavadījusi piecas stundas un pēc tam brīnījusies pati par sevi – ko es varu vāvuļot!
No klausītājiem ik pa laikam saņemu brīnišķīgus komplimentus par balsi un ne tikai. Nesen saņēmu vēstuli, kurā nebija ne vārda par raidījuma tēmu, tikai: „Jūsu skaistums ir apbrīnojams.” Atzīšos, ir bijuši cilvēki, kuri pēc mana ētera draugos.lv sameklē un uzaicina uz randiņu.
Nu jau tās iespējas uzzināt, kā mēs, radiobalsis, patiesībā izskatāmies, ir lielākas. Taču vēl pirms dažiem gadiem, ar magnetafonu ierodoties uz intervijām, saņēmu izbrīnītus tekstus: „Vai šitā meitenīte ir tā pati, ar kuru pa telefonu runāju?” Acīmredzot mana balss liek iztēloties vecāku cilvēku.
Visbiežāk izrunātā frāze: „Lai jauka atlikusī dienas daļa, un visu labu!”
Aija Kažoka / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
