Viņš stāvēja kameras priekšā, un es pirmo reizi bildēju kailu vīrieti
Par laimi, pamazām, pamazām vīriešu monopols erotiskajā mākslā, fotogrāfijā un rakstniecībā sarūk. Arī šīs trīs mākslinieces ir pie vainas.
Lai ir jūtīgi un jutekliski
Gleznotāja Ieva Liepiņa (43). Cilvēka ķermenis viņu interesē jau kopš Mākslas akadēmijas laikiem. Pa kādam tiek arī uz traukiem, ko viņa apglezno.
„Ja nav cilvēku, man garlaicīgi gleznot. Fascinē pati figūra, veidols. Tāpēc kopš laika gala to gleznoju. Gan stilizēti, gan reāli. Jau akadēmijas laikā, kad parādījās modeļi, mani tie ļoti interesēja. Tu katrā iemīlies, pat pēdējā vecajā tantītē, ko glezno. Es arī uz ielas manu, ka sievietei ir skaista rokas vai kakla līnija.
Tā ir, cilvēkus tomēr vēroju. Kaut kas saglabājas atmiņā, kaut ko mēģinu izmantot, kaut kas pilnīgi citādi aiziet. Kāpēc sievietes? Viņas nepārtraukti ir apkārt. Pati, draudzenes, mātes, meitas, tagad – mazmeita. Ar ķermeni varu kaut ko pateikt. Ķermeņa klātbūtne vairāk izsaka izjūtas. Skumjas, maigumu...
Esmu gleznojusi arī vīriešu aktus, tiesa – mazāk, jo vīrietis tomēr ir robustāks, sievietes augumam plūdlīnija ir izteiksmīgāka. Resnu sieviešu manos darbos gan nav. Varbūt tāpēc, ka no bērnības man ļoti patika spāņu gleznotājs El Greko, viņam tādas izstieptas formas – sejas, augumi.
Šī deformācija mani vienmēr fascinējusi. Tajā pašā laikā skaists ir gan apaļš, gan tievs augums, gan smagnējs, gan viegls. Cilvēks jau tāda pati dabas forma vien ir. Ziedi arī ir smalki, pilni...
Nedomāju, ka tikai plika figūra nozīmē erotiku. Tikpat erotiski var uzgleznot apartu lauku, ķirbi vai bumbieri. Tomēr man tas patīk un arī interesē, gribas, lai ir jūtīgi un jutekliski.
Sevi kailu gan neesmu gleznojusi, man citi vairāk interesē. Arī no savām draudzenēm nevienu tā tieši neesmu atveidojusi. Akadēmijas laikā gan vajadzēja, lai uzglezno viņām aktu.
Nav jau tā, ka mani darbi tikai vīriešiem patīk. Sievietes arī labprāt iegādājas. Parasti manas gleznas izvēlas guļamistabām.”
Fotogrāfe Inese Kalniņa (27) visus pārsteidza ar izstādi „Brīvās robežas. Vīriešu akti.” Kailus vīriešus fotografē ik pa laikam no 2004. gada.
„Beidzot Fotoakadēmiju, vajadzēja izmēģināt visus žanrus. Viens mans kolēģis, tāds pats jauns, zaļš gurķis kā es, tajā laikā iemēģināja roku, bildējot kailas jaunas meitenes. Kādu dienu parunājām – ja jau tu bildē meitenes, varbūt pats arī gribi būt modelis? „Jā! Kāpēc ne?” viņš teica. Satikāmies, sabildējāmies, viņš pirmo reizi pliks stāvēja kameras priekšā, es pirmo reizi bildēju pliku vīrieti.
Tā bija neaizmirstama pieredze. Pirmais impulss. Pēc tam sajutu, ka var ne tikai kailu ķermeni bildēt. To var iepīt arī savās vīzijās, sajūtot kādu emociju vai stāstu. Tāpēc manās fotogrāfijās nav vienkārši kails vīrietis. Ir jauns, skaists, kails vīrietis vidē. Vai pati, viņus fotografējot, nemulstu? Mēs visi esam tikai cilvēki, un mulsums ir visos – tas ir normāli. Modeļus pierunāt nav grūti, jo viņus izvēlos no savu draugu un paziņu loka.
Turklāt jūtu, kam varu pajautāt, kam – ne. Pati arvien biežāk novērtēju puišu fizisko sagatavotību, jo ar pilnāka auguma cilvēkiem strādāt ir grūtāk. Tad mans uzdevums būtu noslēpt nepilnības, bet es vēlos ielikt cilvēku vidē tādu, kāds viņš ir. Kāpēc vīrieši un ne sievietes – tas ir jautājums, kas interesē daudzus. Kaut kas manī noprotestēja. Kāpēc tiek ekspluatēta jauna sieviete? Brīžiem nepilngadīga. Senāk mums zināmie fotogrāfi taču bildēja tikai jaunas meitenes. Bet vīrietis netiek tā ekspluatēts.
Tas bija risinājums, jo tā nav bijis. Turklāt man tas šķita loģiski – viņi ir vīrieši, es – sieviete. Manās acīs viņu augums arī ir skaistums. Dvēselē jau tos vīriešus es mīlu. Tas ir tāpat, kā fotogrāfi vīrieši cierē uz bruncīšiem. Tomēr nefotografēju viņus iekāres dēļ. Tā ir tāda naiva radīšana. Vienu gan esmu novērojusi – vīrieši vieglāk sevi pieņem. Viņi ir arī mazāk kompleksaini – kas jādara, to izdara.
Pati satraucošākā laikam bija tā reize, kad fotografēju visparastākajā kāpņu telpā Liepājas centrā. Man ļoti iepatikās tur esošās vīteņkāpnes, sapratu – būtu forši tur ielikt cilvēku. Pēc pāris nedēļām satiku pazīstamu fotogrāfu, kurš teica – jā! Kamēr viņš tur kails gulēja, ik pa laikam kāds paklabināja pie durvīm, kāds izlīda ārā pirmajā stāvā. Beigās radās skaists darbs ar dinamisku kompozīciju. Man nudien gribas radīt kvalitatīvu mākslu. Ja kādam tas šķiet erotiski, kāpēc ne?”
„Tikai tagad iedomājos, interesanti, kāpēc mana romāna centrā ir vīrietis. Pieļauju, tālab, ka man pašai dzīvē bija melnais posms, arī laulībā, un es viņu radīju kā ideālu, pēc kura pati varētu tiekties. Viņš ir it kā naivs un pareizs, bet īstenībā – pilnīgi pretējs, ar vēlmi darīt to, kas nav ne atļauts, ne pieņemams, ne vajadzīgs.
Esmu gana daudz erotisko romānu lasījusi. Savā laikā mums, meitenēm, bija topā „Emanuēla”. Tas bija kas gana skandalozs, gana aizliegts, lai ļautu par to runāt. Man bija gadi 16, kad gribēju šo grāmatu bibliotēkā paņemt, bet nedeva. Sarunāju ar mammu, ka viņa paņems.
Viņa nekādi nevarēja saprast, kāpēc man tādu grāmatu vajadzēja. Tad, protams, mamma to izlasīja un teica: „Tā nav tev.” Viņa to nolika, bet neaiznesa uz bibliotēku. Man bija gana laika to atrast un žiperīgi nakts laikā izlasīt, un nolikt vietā.
Protams, ir neiespējami uzrakstīt, neieliekot neko no savas pieredzes. No fantāziju viedokļa vien tik spilgti aprakstīt nevar. Tāpēc, kā mans vīrs saka – lai es lieki sevi nekreņķētu, es tavu grāmatu nelasīšu.
Šī grāmata noteikti iedarbina erotisko fantāziju. Paziņas, kas jau izlasīja, nosmējās – vēlams nelasīt darbadienas sākumā, jo tad grūti sagaidīt dienas beigas.
Jūtu pasaule mums visiem ir svarīga, par to patīk lasīt. Lai cik mēs nebūtu mietpilsoniski, katrā no mums ir gan sievišķīgi maigais tips, gan kaislīgi neprognozējamais, ir mums tādas fantāzijas, kuras neuzdrošināmies stāstīt, jo – ak Dievs, ko viņš par mani padomās?! Tajā brīdī, kad ko tādu lasi, ir iespēja caur sevi izlaist gan to viegli erotisko noskaņu, gan mazliet nerātno, sajūtot, ka šodien varētu nemaz uz mājām neaiziet. Ātri savārīt ziepes un tad atgriezties.
Manā romānā ir gana daudz romantiskās, negantās un kaislīgās Evas. Laikam tāpēc mans vīrs negrib lasīt... Bet es zinu – man nepatīk, ka tajos brīžos, kad tiek rādītas sievietes un vīrieša attiecības un es jau sāku tajā ainā iedzīvoties, pēkšņi ir teksts – un viņa paņēma viņa locekli mutē. Ak Dievs, cik pretīgi! It kā jau nekā tāda. Bet uzrakstīts vienā teikumā tik ļoti brutāli, ka viss – šito ainu pāršķiram.
Tie ir vārdi, no kuriem personīgi man gribas izvairīties. Man vairāk patīk tēlainā izteiksme, lai cilvēks varētu pats fantazēt. Pat tādu brīdi var uzrakstīt gana skaisti, lai vari iedomāties – kā tas notika, nevis aizgāja un paņēma. Nekādas erotikas, nekādas kaisles.”
