Pašai savs bizness. Trīs iedvesmojoši stāsti
Trīs iedvesmojoši stāsti par to, kā sariktēt savu rūpalu ne tikai ātrai naudas pelnīšanai, bet arī acu un dvēseles mielošanai. Obligātā lasām un arī skatāmviela tām, kas pa kluso prāto uzsākt ko savu.
Kafejnīcas/vintage lietu bodītes „Bonēra” īpašnieces – Grēta Gorjučko un Aija Lejiņa
Kad veidojām „Bonēru”, jau sākotnēji bija skaidrs, ka tajā vēlamies iedzīvināt mierīgu, nesteidzīgu atmosfēru, lai cilvēkiem, šeit ienākot, šķistu – laiks apstājas! Zinājām, ka nevēlamies līdzināties lielajiem kafejnīcu tīkliem, bet gan radīt neatkārtojamu vietu ar individualitāti.
Tā kā līdzekļu bija maz, abas strādājām kā mazie rūķīši – pašas krāsojām sienas, tapsējām bāru, „izķemmējām” krāmu tirgus, lai atrastu interesantas lietas. Ielikām arī sludinājumu, lai sameklētu vecas mēbelītes, kuras pašas restaurējām, pārvilkām ar jauniem audumiem.
Atradām arī vecas lampas ar vairākiem kupoliem, no kuriem katru apšuvām ar skariņām. Vēlāk cilvēki prasīja, kur gan ņēmām šīs lampas, kas izskatās pēc mākslas darba? Kad sākām radoši pieslēgties, idejas nāca viena pēc otras. Piemēram, tualetē par izlietni kalpo veca ledusskapja atvilktne, kas bija paredzēta augļiem. Taču izskatās labi!
Bija jau gan arī mums kāds kuriozs brīdis. Piemēram, kad tapsējām bāru, uz tā līmējām mazus melnbaltus kvadrātiņus. Meistari bija atstājuši montāžas līmes pistoli. Bet vai tad pratām ar to apieties?! No visa spēka mēģinājām izspiest līmi! No piepūles abām sejas koši sarkanas, bet līmi tikpat kā neizdabūjām laukā.
Tāpat abas braucām uz finiera veikalu, saģērbušās pančo un svārkos, un prasījām, lai finieri sagriež 300 mazos gabaliņos. Bet pārdevēji to uztvēra ar smaidu un interesi. Tā no nekā esam uzmeistarojušas vietu, kur cilvēkiem patīk atgriezties!
Skaistumkopšanas salona „Marvinc” līdzīpašniece Vineta Jansone
Man nekad nav bijis sapņa par savu frizētavu, taču tā sanāca, ka bija iespēja ar vienu bijušo kolēģi mest kauliņus kopā un to izdarīt. Ja godīgi, man sen gribējies pamest Latviju, jo kā savas zemes jūtu Spāniju, Maroku, attiecīgi arī apkārtējā vidē man šķiet, ka nekas nevar būt par daudz – lai ir kopā zili zaļš, sarkans, dzeltens.
Topot salonam, jutu, ka man jāizpaužas. Esmu strādājusi askētiski gaumīgos salonos, bet tā nav mana vide. Līdzekļi mums bija vairāk nekā minimāli. Tāpēc viss bija jārada pašu rokām. Ar padomu neskopojās mana draudzene un kolēģa sieviņa – abas ir dizaineres. Trijatā sēdējām pie galda, un es ievēroju, ka kolēģa sievai ir cimdi trekni zili zaļā krāsā ar uzšūtām lillā puķēm. Ieraugot šīs krāsas, dzima ideja tādos toņos veidot arī salonu. Lai ir traki!
Kad iegādājāmies frizētavas telpas, tās bija ļoti smukas. Tur viss bija pamatīgs – ozolkoka durvis, ozolkoka galdiņi uz metāla kājām. Taču mēs visu pa skarbo pārkrāsojām. Daži tā arī teica: „Tu esi galvu saspiedusi? Paskaties, kas durvīm par materiālu!” Bet man bija vienalga, negribēju nekādu antīko salonu.
Protams, nezināju, vai krāsa vispār uzsūksies, varbūt tikai noķēpāsies un notecēs. Bet beigās darba process izvērtās tik aizraujošs. Un durvis, kā iecerēts, sanāca koši zili zaļas. Tualetē mums bija bēšas flīzes, kas ne pēc kā neizskatījās. Un tad mana draudzene ieteica tās pārkrāsot. Pirmajā kārtā viss nāca nost, tik tāda ķēpa vien sanāca, taču beigu beigās ar parastu švammīti liku flīzēm iemirdzēties zeltā. Mēbeles pārvilkām ar dažādiem košiem audumiem.
Savukārt pie sienām vēlējāmies lielus, greznus spoguļus, bet naudas tam nebija. Tāpēc apmales veidojām no veikalos nopērkamām karnīzēm. Tās nokrāsojām ar zelta krāsu, un nu mums ir burvīgi spoguļi! Man šķiet, jo cilvēku vairāk ierobežo līdzekļi, jo viņš vairāk spiests štukot un atraisās tāds radošums!
Kāzu salona „Soufflee” īpašniece Linda Garkāne-Sondore
Ideja par kāzu salonu tapšanu radās pēc tam, kad precējās mana māsa un vēlāk – es pati. Izrādījās, ka piedāvājums Rīgā nav tik krāšņs, kā gribētos. Braucot uz mesēm atlasīt preci savam salonam, centos izvēlēties kleitas ar kādu īpašu rozīnīti, interesantas galvasrotas ar spalvām, pērlītēm, mežģīnēm.
Klasisku plīvuru manā veikalā nevar nopirkt. Tieši tas pats attiecas uz kurpēm – vēlējos tiešām skaistas un greznas kurpes, kas būtu rotātas ar mežģīnēm, kristāliņiem, greznām brošiņām. Manu salonu varētu saukt nevis par kāzu, bet svētku, jo tajā ir vakarkleitas, kas noder dažādiem pasākumiem, rotas arī var piemeklēt balles kleitām.
Domājot par veikala interjeru, vēlējos, lai tas būtu īpašs. Tam jābūt tik mājīgam, lai ikvienam, kas pie manis ienāk, nebūtu veikala sajūtas. Tāpēc, piemēram, uz grīdas ir nevis flīzes, bet paklājs. Dzirdēju ieteikumus, ka būs problēmas ar kopšanu. Tomēr paliku pie sava un nenožēloju – atmosfēra salonā ir gluži kā viesistabā.
Tā kā man pašai tuvs romantiskais un senatnīgais stils, šo virzienu esmu izmantojusi arī veikala interjerā. Liela nozīme ir sīkām detaļām, tāpēc savu roku esmu pielikusi kafijas galdiņa uzspodrināšanā, savukārt mana vecmāmiņa realizēja manu trako ideju aptamborēt kleitām pakaramos. Jāatzīst, par tiem priecājas katrs, kurš ienāk veikalā.
Tie ir vienlīdz gan funkcionāli, gan arī kalpo kā interjera dizaina priekšmeti. Salons ir gaisīgs, ēterisks, balts un smaržīgs, salds un svētku sajūtu radošs. Un nav jābūt iemeslam, lai šeit atnāktu. Salonā var iegriezties tāpat vien, paskatīties, papriecāties par kleitām un gūt pozitīvas emocijas.
