Žurnāliste, kura pavedināja Kastēnu, atmasko viltus laulības

Nevarēšot atkauties no viltus līgavaiņiem

Pēc vidusskolas gatavojos studēt diplomātiju, jo man patika politika, valodas, kaut kas starptautisks. Biju nolēmusi braukt uz Sanktpēterburgu studēt starptautiskās attiecības, bet apstākļi izveidojās tādi, ka neaizbraucu. Stāvēju pie universitātes ar studiju programmiņu rokās un domāju – gadu pastudēšu šeit, pēc tam mēģināšu tur. Bet ko studēt? Ai, labi, komunikācijas.

Uz lekcijām negāju, jo viss, ko mācīja, šķita „garām”, ar reālajiem medijiem tam visam bija mazs sakars. Pēc gada tiku „Dienas” skolā, un mani uzreiz paņēma štatā izpētes nodaļā, ko vadīja tagadējais „Dienas” redaktors Guntis Bojārs. Tur bija pēc pilnas programmas – noziedzība, cietumi, finanšu mahinācijas...

Ja pārējie redakcijā gāja mājās sešos, tad mēs – divpadsmitos.  Sākums bija grūts, bet glāba tas, ka man patika runāties ar cilvēkiem. Vienalga – policijā vai ministrijā. „Iegājās”, kaut viegli nebija.

Un tad radās Bojāra ideja eksperimenta kārtā pārliecināties, vai konservatīvās un uz ģimenes vērtībām veidotās partijas pārstāvji arī dzīvē ir ar tik stingru morāli. Es kā Helēna nosūtīju īsziņu politiķim Oskaram Kastēnam. Atzīstu, tā bija avantūra un raksts iznāca skandalozs, taču beigās paliku bez atbalsta un pilnīgā šokā.

Man pat pārmeta, vai esmu padomājusi par ģimeni. Bet par ģimeni jādomā tam, kurš ģimeni pozicionē kā vērtību un ir ar šo platformu startējis vēlēšanās. Man teica, tā ir prostitūcija, bet tā bija tikai aktiermāksla. Un nebija arī nekāda čamdīšanās, par ko rakstīja. Šim eksperimentam esmu pateicīga.

Strādājot „Dienā”, biju mūždien pārgurusi un nebiju droša, ka pētnieciskā žurnālistika ir joma, kurā gribētu strādāt. Nekad neesmu sapņojusi rakstīt par skaistumkopšanu, man vairāk patīk noziedzība, politika, starptautiskās lietas. Man vajag adrenalīnu. Pastāvīgi. Ja tā nav, kaut kā pietrūkst.

Kad aizgāju no „Dienas”, mēģināju atrast darbu. Sūtīju vairāk nekā 100 CV, bet atteikumi sekoja viens pēc otra. Kaut man bija pieredze, bakalaurs. Iestājos maģistrantūrā un beidzot izdevās atrast vismaz tulka vietu, bet prieka – nekāda.

Izdomāju rakstīt maģistra darbu par fiktīvo laulību juridiskajiem aspektiem. Proti, meitenes no Austrumeiropas brauc uz Īriju vai Lielbritāniju, lai apprecētos ar pilsoņiem no Pakistānas un Indijas, kuri šādā veidā saņem uzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem.

Atklāju, ka Amerikā var viegli noskaidrot, vai laulība ir fiktīva, vai ne. Jauno pāri nosēdina katru savā istabā, un abiem uzdod vienus un tos pašus jautājums – kopā kādus 2000, sākot no, kādu kafiju otrs dzer no rīta un kādu kontracepciju abi lieto.

Sāku pētīt, kāpēc neviens šādu nelegālo imigrāciju nekontrolē Eiropas Savienībā. Organizācijā „Drošā māja”, kas strādā ar fiktīvo laulību upuriem, ieteica man pašai „draugiem.lv” izveidot viltus profilu un paskatīties, kas būs. Es nevarēšot atkauties no viltus līgavaiņiem.

Par to jāraksta grāmata

Pērn vasarā izveidoju pirmo profilu. Nosaucu sevi par Indru Liepiņu. Biju blonda, bildē mazliet pārveidoju seju (grāmatā varēs redzēt). Uzrakstīju, ka meklēju darbu ārzemēs un man ir minimālas angļu valodas zināšanas. Jau pēc divām stundām saņemu piedāvājumu no pakistānieša par 2000 eiro apprecēt viņa draugu.

O! Pirmais uzķērās! Tā sākās. Turpināju sarakstīties ar pakistānieti. Prasīju, vai viņš zina kādas meitenes, kas jau tā apprecējušās. Tiku pie kontaktiem un atklāju, ka viņas pašas ir starpnieces. Braucu pie viņām.

Visas dzīvoja laukos, nākušas no nelabvēlīgām ģimenēm, viena pat bija nepilngadīga. Biju jau savākusi pamatīgu materiālu, kad izveidoju vēl vairākus viltus profilus. Sapratu – par to jāraksta. Un, ja reiz pārzinu Eiropas likumdošanu, man par to jāraksta grāmata. Man tas bija mūža sapni – uzrakstīt grāmatu.

Aleksandra vairs nav, ir Natālija

Vervētāji dzīvo dažādos Latvijas nostūros. Braucot pie viņiem, nekad nezināju, kas mani galā sagaidīs. Tikpat labi – vīrietis ar cirvi. Un tagad iedomājies – es aizkuļos uz Latvijas otru galu ar „Volvo” un stāstu, ka mani sauc Natālija, man nav naudas, tāpēc gribu precēties.

Mati man sasprausti astē, ne grama kosmētikas, esmu vienkārši apģērbusies, mašīnu esmu aizņēmusies no draudzenes. Nevarēju zināt, vai mana seja nešķitīs viņiem kaut kur redzēta. Pirmās piecas minūtes vēroju vervētāju, gatava jebkurā mirklī laisties prom.

Galvenais pašai noticēt – Aleksandras vairs nav. Ir tikai Natālija. Tu nevis spēlē lomu, bet izdzīvo. Parasti jau braucot izdomāju  scenāriju: mani atlaida, priekšnieks, kroplis, vispār nesamaksāja, strādāju par sekretāri bez izglītības, tāds izmisums, gribu tikt prom. Neviens „neatkoda”, ka patiesībā esmu žurnāliste un man kabatā – diktofons.

Dažiem vervētājiem to pateicu pēc tam, bet dažu labu bildes likt grāmatā man vienkārši bija bail. Gribu dzīvot. Tas tomēr ir labs bizness, mēnesī var nopelnīt septiņus tūkstošus un vairāk. Meitenēm par to, ka Īrijā fiktīvi apprecas ar pakistānieti/indieti samaksā 1000 eiro. Nauda nāk no līgavaiņiem, kas jau dzīvo Īrijā, Lielbritānijā un Kiprā.

Viņi par šo pakalpojumu pašlaik šķiras no 4000 – 6000 eiro. To visu organizē kādi  20 grupējumi. Lielais boss grābj visu naudu, mazie vervētāji liek sludinājumus internetā un viņiem kaut ko iešķiebj. Lielākais – 500 eiro par meiteni. Lielais boss sēž un atpūšas. Vervētāju vidū ir arī Bruņotie spēki.

Paliku dzīva!

Par maniem pētījumiem ieinteresējās Eiropas pētnieciskās žurnālistikas fonds. Augustā varēju aizbraukt uz Īriju intervēt atbilstošās institūcijas, bet pats galvenais – vienu no fiktīvo laulību organizētājiem, to pašu pakistānieti, kurš pirmais uzrakstīja Indrai Liepiņai (smejas).

Ar viņu satikāmies Dublinas centrā. Uzreiz pateicu – nekādā mašīnā, mājā neiešu. Tas bija baigais risks iet vienai. Viņš mani ieraudzīja un izsaucās: „Tev internetā cita bilde!” Atsmēju: ”Es taču tev teicu, ka tā nav manējā.” Pastaigājāmies Dublinā, vakarā viņš piedāvāja mani aizvest uz jūru.

Aizlaidos. Nākamajā dienā viņš gribēja mani iepazīstināt ar diviem draugiem, satikšanās vieta – kāds parks, kas vairāk līdzinās mežam ar pļavām. Īsti piemērota vieta slepkavībām.

Gribēju tikties, jo viens no draugiem bija man paredzētais līgavainis (smejas). Riskēju. Diktofons kabatā, ja kas – izvilkšu preses karti. Zinot, ka esmu no Latvijas, viņi man sāka stāstīt, kādas bijušas problēmas ar mūsu līgavām. Indras Liepiņas līgavainis sāka sirdi kratīt.

Viņš 200 eiro iztērējis par biļeti, aizbraucis uz lidostu, nopircis ziedus, gaidot stāvējis līdz pieciem rītā... „Ja es ieraudzītu to Indru uz ielas, es viņu vienkārši izvarotu!” viņš kliedza. Un vispār – latviešu meitenes atbraucot, aizejot pieteikties laulībām, tad pieprasot aizvest šopingā un „fly home*” uz neatgriešanos. Īrijā pieteikums laulībām jāiesniedz vismaz trīs mēnešus pirms kāzām, un, ja līgava pazūd, tad nevar iet pieteikties vēlreiz ar citu līgavu. Lai pieteikumu atceltu, ir jāmaksā liela nauda.  

Pārdot dzīves skaisto dienu

Nevar teikt, ka visas, kas brauc un Īriju un precas, dara to fiktīvi, naudas dēļ. Bet tā noteikti ir lielākā daļa. Pārsvarā tās ir meitenes no lauku rajoniem, bet tagad arī no Rīgas. Viņām visām nav darba, izglītības. Dzīvo drausmīgos apstākļos. Tur ir alkoholisms, vardarbība, mazi bērni. Uz ielas mēs to neredzam.

Visas meitenes, kuras aizbraukušas, pārsvarā tur arī paliek. Vervētāji visdziļākajā nopietnībā tic, ka šādā veidā viņi palīdz izkļūt meitenēm no nabadzības. Bet tu jau pārdod savas dzīves skaistāko dienu. Var jau pateikt – tie ir tikai papīri, bet pārsvarā jau viņas jūtas, sevi pārdevušas. Tu nevarēsi pēc kāzām ātri izšķirties, kur garantija, ka jauniegūtais vīrs nepaņems uz tava vārda kredītu? Ir meitenes, kas velk arī to kāzu kleitu.

Ceremonijai jābūt tādai, lai nevienam nerastos aizdomas, ka nav pa īstam. Man izdevās parunāties ar dažām meitenēm, kurām klājies ļoti smagi. Līdz tam, ka viņas tika tur izvarotas. Ir divi varianti, kā meitenes aizbrauc. Viens – viņas zina, ka brauc fiktīvi precēties, otrs – viņām vienkārši piesola darbu, un uz vietas viņas uzzina, ka ir jāprecas.

Tie ir smagākie gadījumi, jo viņas spirinās pretim. Tad viņas ieslēdz un izvaro. Emocionāli salauž. Ja nav naudas, viņas pat nevar atgriezties. Tāpēc daudzas ir spiestas apprecēties. Galvenā problēma – Latvijā šādā veidā veicināta nelikumīgā imigrācijas ir noziegums, Īrijā – „no crime**”. Tur nevar sodīt nedz par to, ka stājies fiktīvajās laulībās, nedz, ka tās organizē.

Nedomāju, ka līdz ar grāmatu šis stāsts ir galā. Tomēr gribētu  panākt, lai par to sāktu runāt Eiropas līmenī.

Nauda sekoja pēc tam

Kad atskatos uz pieciem gadiem žurnālistikā, man ir sajūta, ka pagājuši vismaz 20 un vispār nav bijis sākuma. Jo garām gāja studiju laika jaunība ar bezrūpību un tusiņiem. Manu uzreiz iemeta darbā un skatījās – izķepurosies vai ne.

Kad aizgāju no „Dienas”, domāju – žurnālistikai pārvilkta trekna svītra. Bet tad – kā tā, atkal gribas atgriezties. Tas laikam bija galvenais stimuls, kāpēc tapa pētījums. Vēlme darīt bija tik liela, ka nav pat svarīgi, ka par to neviens nemaksā. Pati pirku benzīnu, pati brauc ellē ratā, jo man to vienkārši vajadzēja. Nauda pētījumam sekoja pēc tam.

* lido mājās – angļu.val.

** nav noziegums – angļu val.

Aiva Alksne / Foto: Aigars Hibneris