Rēzijai Kalniņai gada svarīgākais notikums ir mazā Lūkasa piedzimšana
„Tuvojas tas brīdis, kad kļūstu atkarīga pati no sevis!” tā jauno dzīves desmitgadi uztver Rēzija Kalniņa. Sagaidījusi gada lielāko notikumu – brāļadēla Lūkasa piedzimšanu, viņa vēl joprojām mācās pagātni pieņemt ar pateicību, nākotnē neskatīties, kā arī vienā mierā neiesēsties šeit un tagad.
Tas, kā jūtos, atkarīgs no tā brīža lomām. No izrādes, kas man jāspēlē vakarā. Ir lomas, kas mani stiprina, piemēram, Elizabete. Ja tuvojas „Marija Stjuarte”, man aizsardzība pret pasauli kļūst daudz spēcīgāka. Tādā ziņā, ka šajā lomā spēju abstrahēties. Ne tik daudz no pasaules, kā pati no sevis. No savas vajadzības.
Rezonēt uz pasauli?
Nu, nē... Patikt pasaulei.
Jā, tomēr. Varbūt tāpēc, ka tuvojas tie četrdesmit...
Teiksim jau, kā ir – tie ir klāt!
(Smejas.) ...viss mainās nevis pa gadiem vai mēnešiem, pat ne pa nedēļām, bet burtiski acumirklīgi. Iekšējais evolūcijas process, sākot no bērna, kas manī, kurš atkarīgs no vecākiem, (kaut arī esi pieaudzis, tu tomēr atrodies šajās atkarībās – no cilvēciskām attiecībām) rosina nemitīgu mainību.
Paldies Dievam, tuvojas brīdis, kad kļūstu atkarīga pati no sevis! Proti, sāku saprast vai sadzirdēt, kas man vajadzīgs, kas – nē, kas traucē, kas netraucē. Tam vajadzīga milzīga drosme – sevi dzirdēt un uzklausīt. Pateikt: „Nē!” Neatbildēt. Neiesaistīties. Nejust nevajadzīgu atbildību. Arī neuzņemties to. Vajadzīga liela drosme skaļi pateikt, ko domā. Piemēram, ja kas neatbilst profesionālajiem kritērijiem manā darbavietā.
Atgriežoties pie torņa alegorijas vai pie jebkāda augstāka punkta, šķiet, ka vēl tikai tajā rāpjos. Kad puslīdz esmu nonākusi galamērķī, pati sevi aiz kājiņām raustu lejā. Un lomas atkal mani bīda augšup.
Rēzijas dzīve fotomirkļos. Dzimšanas dienas retrospekcija
Man ir absolūti svarīgi, un no sirds mācos to darīt – jebko, kas manā dzīvē notiek, jebkuru izaicinājumu, kas mani sāpina vai iepriecina – uzņemt ar pateicību. Tas ir ārkārtīgi grūti izdarāms. Lielā vārdā to var nosaukt par Mīlestību. Par gaismu, kas sevī jākultivē. Kad šķiet, jau izdodas, seko izaicinājumi – sitieni no ārpuses un arī iekšpuses.
Otrs, ko mācos, – saprast, ka neesmu Prāts. Proti, iziet ārā no sava prāta krātiņa, no prāta shēmas. Piedot sev domas un informāciju, kas manī ienāk, bet ir skaidrs, ka nav vajadzīga. Mācos palaist domas kā mākoņus – esmu tīras debesis, un mākoņi ir domas. Lai viņi iet! Es taču neesmu mākoņstūmējs!
Lūk! Kļūt par vērotāju! Reizēm tas izdodas, kaut vai uz brīdi, piemēram, grimējoties izrādei. Tad lieku nevis abstrakta tēla seju, bet ieskatos sev acīs un saku: „Šeit tevi satieku, Rēzij. Tā esi tu.” Nevis, ka es esmu te, šajā prātā iekšā, bet sevi varu ieraudzīt kā spogulī. Ja spēju iekšēji sevī paraudzīties kā atspulgā, tad var veidoties dialogs pašai ar sevi.
Savukārt, ja rodas dialogs, var dzimt humora izjūta pašai uz sevi. Uz saviem pārdzīvojumiem, dusmām vai prieku. Man ļoti patīk teiciens: „Go with a flow” – nevis ej pret straumi, bet ej kopā ar upi. Ja ej pret – patērē enerģiju, pati uz vietas paliekot. Iešana kopā ir tā pateicība. Pieej pie savas mašīnas, bet uz tās – soda talons. Tad tu pasmaidi un laipni sevī saki: „Jā! Paldies!” Nevis brēc: „O! Par ko?!”
Gadam noslēdzoties, ir modē taisīt topus. Vai tev arī ir savs 2010. gada notikumu tops?
Tikko mūsu ģimenē notika lielākais gada notikums! Lūkass Pāvils ir klāt! Brāļa četrotnei – Voldemāram, Marijai Luīzei, Jēkabam Kristam un Dāvidam Tomam nu pievienojies pastarītis.
Tāpēc nekāds „tops” nesanāks. Mums ir gada lielais notikums, jo tam blakus pilnīgi nekas līdzvērtīgs nav liekams. Otrajā rītā abas ar māsu bijām klāt, bijām kopā rokrokā ar Kristu un jauno māmiņu Lindu. Skaties uz to mazo kunkulīti un saproti, ka viss, kas notiek aiz ģimenes loka ir tikpat tāls un nesasniedzams kā tas, kas aiz Polārā loka.
Viss, it viss – sarūgtinājumi, izaicinājumi, visādas „privātās dzīves” un „vakara ziņas” paliek ārpusē. Manis attēlotā Elizabete saka: „Kāds, kurš liekas, par to spriež katrs. Kāds, kurš ir – neviens.” Proti, cilvēkus interesē tikai ārpuse, bet iedziļināties negribam, jo – paga, paga – tā jau ir atbildība par savām domām. Virspusējība ir unikāla parādība.
Ar aktieriem ir kā ar izrādēm. Katram skatītājam patīk citādas – viens nāk uz drāmu vai komēdiju, cits – uz vodeviļu vai farsu. Tāpat ir ar žurnāliem. Tu vari izvēlēties, kādu lasītāju uzrunāt. Tāpēc jau runāju ar žurnālu "Marta", jo es zinu, kāda ir šī izdevuma lasītāja.
Taču ir arī otra puse – ja cilvēku nesaista mākslinieka personība, to neinteresē arī viņa darbi. Pateiksi: „Nē!” interesei par sevi, iespējams, daļēji pateiksi: „Nē!” arī savai karjerai.
Uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Mēs, Kalniņa bērni, jau no mazotnes esam bijuši kā uz paplātes mūsu vecāku dēļ. Tādēļ man nav salīdzinājuma – kā tas ir būt nepazīstamai un tad pamazām, pamazām, pamazām, lauzies, lauzies, lauzies, veido savu karjeru un „pīāru”. Mēs tomēr gan tiešā, gan pārnestā nozīmē esam uz skatuves izauguši.
Es saprotu, ko tu saki, bet man nav, ko teikt, izņemot: „Ja?” Zini, man tagad ir tāds jauns teiciens, ko arī te var izmantot – es tādas kategorijās nedomāju. Vienkārši nespēju par sevi domāt kā par kaut ko abstraktu, kā par brendu. Jo sevi jau neveidoju, esmu tāda, kā esmu. Bet cilvēki domā, ka manī ir kāds noslēpums, kuru viņi mēģina atminēt. Varbūt tāds noslēpums arī ir. Varbūt esmu mainīga.
Žēl, ka es par to neko nesaņemu! (Smejas.) Nu esmu, kas par to? Skaties, es sēžu tev pretī un... domāju par Lūkasu. Prātoju – tā, žigli beigsim interviju, tad man vēl jāizdzied Ziemassvētku koncerta dziesmas, ļoti skaistas, bet arī sarežģītas – taču tad gan uzreiz uz slimnīcu pie Lindiņas un Lūkasa! Un viss. Bet tu man stāsti par popularitāti, karjeru un zīmoliem!
Būtiskākais, kas man ir – ticība. Cilvēki nodzīvo mūžu un nomirst, nebūdami ticībā. Manā dzīvē ir Dievs. Manā dzīvē ir cerība un iespēja izglābties. Tādējādi man ir viss. Par sadzīviskām un pasaulīgām lietām prātoju maz. Jo man ir dvēseles piedzīvojums – esmu sastapusies ar savu dvēseli. Zinu, kā cilvēks, kā sieviete, daudzreiz dzīvē esmu aizgājusi ne pa taisnu ceļu, bet laipojusi pa apvedceļiem un taciņām.
Par to ir bijis jāmaksā. Ja tu liec man atskatīties, tad vēl pirms dažiem gadiem esmu pazinusi nožēlu. Nu ir saņemta piedošana. Tas pirmkārt. Otrkārt, ja kādam šķiet, ka manā dzīvē kā pietrūkst, tad varu teikt – man nav svarīgi realizēties tā, kā to vēlas citi vai kā sabiedrībā ir pieņemts. Tādēļ varu vien atkārtot – man ir viss. Man tiešām ir viss.
Bet tas taču ir normāli! Mēs esam tā audzināti. Neatceros, kurš to vairs teica: „Varbūt tava dvēsele ir ienākusi tieši šajā ģimenē, lai būtu viņiem visiem kā atbalsts.” Tas man nav apgrūtinājums, bet sagādā ārkārtīgi lielu prieku. Gandarījumu. Tā ir mana veldze. Enerģija.
Ziemassvētkos gan drusku „pafunktierējām”!
Vai ticību ģimenē ienesa brālis un viņa lēmums kļūt par mācītāju?
Nē, noteikti nē. Ar katru tas notika citādi.
Patiesībā, paldies Dievam, ka tas notika puslīdz vienlaikus. Iespējams, sākums bija kāds traģisks notikums ģimenē. Lai vai kā, tas ir brīnišķīgi, ka Dievs vienlaikus ienāk pie visiem, ja nav pretestības, noliegšanas, pārmetumu.
Vai spēja piedot, uztvert šķēršļus kā izaicinājumus un ar pateicību tev ļauj tik vienkārši un dabiski strādāt uz vienas skatuves ar saviem bijušajiem mīļotajiem?
Paklau, esi parēķinājusi, cik gadu jau pagājis? Vai tiešām man visu mūžu vilksies pakaļ bijušās attiecības, kas vairs ne vienam, ne otram, ne trešajam nav aktuālas? Kad sirdī jau ir cits cilvēks, cita mīlestība, sāc mīlēt visu pasauli, pat savus bijušos.
Rēzijas Kalniņas dzīve un vīrieši
Tomēr parastā dzīvē cilvēkiem nav jāstrādā vienā kolektīvā, turklāt tik ciešā, kā tas ir teātrī.
Bet mēs esam draugi. Ļoti labi draugi. Ar Valdi (aktieris Valdis Liepiņš – aut. piezīme) – brālis un māsa Kristū. Turklāt tas bijis tik sen. Man šis jautājums izraisa smaidu, jo, kā man šķiet, jau sen esmu pilnīgi citā gadsimtā. Jā, burtiski, tas viss tiešām notika pagājušā gadsimtā! Un uz mani sen vairs neattiecas. Ne uz vienu no mums. Ir citas attiecības, cita dzīve un apziņa. Es kā cilvēks jau esmu gluži cita.
Nuja. Lūk, mīļā, mainies un ar pateicību pieņem visu, kas notiek un noticis. Tevis pašas dvēsele, nākot uz šo pasauli, jau zināja savu ceļu un cilvēkus, kurus satiksi un kuri tevi it kā sāpinās, jo tu pati tos izvēlēsies, lai nonāktu pie sevis. Jebkurš sāpīgs notikums ir vienlaikus arī izvēle – vai to turēt, paturēt un tādējādi vēl vairāk piezemēties, vai arī saprast: „Ā! Skaidrs! Man jāatgriežas pie sevis. Es esmu bijusi pārāk tālu aizgājusi. Bijusi pārāk atkarīgā no tā cilvēka. Biju pazaudējusi sevi, savu garīgo ceļu. Vertikāli.”
Tajā brīdī saproti, ka jūs kā dvēseles jau esat bijušas par šo vienojušās: „Šo ceļa nogriezni iesim kopā. Šajā laikā man no tevis jāmācās tas, un tas savukārt tev – tas un tas.” Dvēsele savu ceļu jau nogājusi, bet dažkārt tu kā pasaulīgais cilvēks sāc dīkt: „Nē! Tas nav taisnīgi! Nav taisnīgi! Ejam kopā arī tālāk!” Nē! Viss. Mīlestība jau ir tevī. Tev nevajag no kāda cita iegūt mīlestību, apliecinājumu, ka tu esi.
Tevī klausoties, šķiet, ka tu pilnīgi visu saproti un zini it visu, kas notika un gaidāms.
Atgriežamies pie patiesības: pieņem pagātni ar pateicību, esi šeit un tagad, un neskaties nākotnē. Tev, protams, var būt mērķi, ko vēlies sasniegt.
Varu vien piekrist. Ar mērķi domāju to, ka „šeit un tagad” iesēsties vienā mierā arī nedrīkst, jo tad tu novecosi. Iedomājies, mans tētis pašlaik mācās grieķu valodu, spēlēt grieķu tautas instrumentu budzuki – visu laiku viņš ir procesā. Kaut ko dara vai mācās. Iztulkoja Korānu. Nevis gaidi no pasaules, ko tā tev dos, bet gaidi no sevis, ko pats sev dosi. Kā sevi iepriecināsi vai bagātināsi.
Tu saki, nevajag skatīties nākotnē, bet pati ar tādām laimīgām cerībām stāsti par Lūkasu.
Jā, viņš ir nākotnes cerība. Jebkurš bērns tāds ir. Tāpēc man tik ļoti patīk uzturēties bērnu sabiedrībā. Jo viņi apliecina dzīvi. Viņi paši ir nākotne. Ne jau vispārpieņemtajā, banālajā nozīmē, jo vienlaikus no viņiem var mācīties arī brīnumaino spēju bez pūlēm būt „šeit un tagad”. Viņi nedomā par rītdienu. Jo viņi ir šodienā.
